Latvija ir etnocentriska valsts, tās nosaukumā ir norāde uz latviešu nāciju. Valsts robežas iezīmē latviešu etnosa apdzīvoto teritoriju. Valsts valoda ir latviešu, un valsts politika ir veidota, lai saglabātu latviešu kultūru un dzīvesveidu. Latvija ir centrālā vieta pasaulē latviešu un lībiešu etnosa, to valodas un kultūras attīstībai. Latvijā tiek akumulētas zināšanas, materiālās un nemateriālās kultūras vērtības, tiek uzturētas prasmes un veicināta labvēlīga attieksme pret latviešu nācijas ilglaicīgu pastāvēšanu. Latvijas valsts izcelšanās mīts, valsts simboli, svētki un eksistences mērķis ir saistīts ar latviešu un lībiešu etniskumu. Viena no Latvijas identitātes šķautnēm ir tās brīvprātīgā veidošanās, apvienojoties kultūrvēsturiskiem novadiem, t. i., reģioniem ar nozīmīgu latviešu nācijas īpatsvaru. Satversmes 3. pantā noteikts, ka Latvijas valsts teritorijas starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.
Līdz ar Latvijas valsts dibināšanu (atjaunošanu) tās iedzīvotājiem un institūcijām ir jauna identitāte – piederība Latvijai. Līdz ar neatkarīgas valsts eksistenci Latvijas teritorijā parādījās jauns telpiskās analīzes mērogs – nacionālais līmenis. Mūsdienās Latvijas valsts teritorija un tās iedzīvotāju skaits ir atskaites mērs gan statistikas rādītājiem, gan arguments un konteksts pētījumiem. Līdz neatkarības atgūšanai Latvijas teritorija bija reģionālo pētījumu objekts. Krievijas Impērijā tās teritorija bija sadalīta un ietilpa vairākās reģionālā līmeņa administratīvajās vienībās, savukārt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) periodā visa teritorija bija vienā reģionālajā vienībā – Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR). Padomju okupācijas periodā tika saglabāta valsts teritorijas integritāte (izņemot nošķirto Abrenes teritoriju), bet samazināts telpiskais pārvaldes līmenis (statuss, nozīmība) – no nacionāla uz reģionālu. Latvijas teritorijā iedzīvotāju reakcija uz vēsturiskajām valsts un reģionālo administratīvo vienību un to robežu maiņām tiek izteikta ar piederību vietējam (lokālajam) līmenim (apkaimei lielpilsētās, mazpilsētai, pagastam, ciemam, viensētai). Tikai ar neatkarības atgūšanu Latvija atkal ir nacionāla līmeņa ģeogrāfiskā vienība – to var klasificēt, mērīt un salīdzināt ar citām valstīm. Latvija kā salīdzināma vienība ietilpst dažādos valstu sarakstos reitingos un pētījumos. Visbiežāk to salīdzina ar divām Baltijas valstīm – Lietuvu un Igauniju –, dažkārt arī ar citām valstīm.
Latvijas kontūrai ir ekonomiska (sasniedzamība, robežu garums, teritorijas kompaktums) un simboliska nozīme (izmanto kā valsts atpazīšanas simbolu, vietu un preču zīmolos, naudas zīmēs, monētās, karogos, emblēmās, iestāžu un firmu logo u. c. mākslinieciskos lietojumos). Latvijas kontūrai piemēro salīdzinājumus (metaforu), piemēram, “iekostais maizes rieciens”.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gada datiem, teritorijas maksimālais garums austrumrietumu virzienā (450 km) pret garumu ziemeļdienvidu virzienā (210 km) ir divreiz lielāks (1938. gadā tas bija 442 km). Garākā sauszemes taisnvirziena līnija Latvijas teritorijas robežās jeb garākā šķērslīnija ir 446 km, savukārt īsākā šķērslīnija ir 66 km gara, t. i., Latvijas šaurākā vieta ir no Vaivariem Jūrmalas pilsētā līdz Sesavas pagastam Jelgavas novadā. Tā kā Latvijas teritorija ir saspiesta (šaura tās centrā) un tās šaurākajā daļā atrodas galvaspilsēta Rīga, rodas situācija, ka attālumi līdz Baltijas valstu galvaspilsētām (Viļņa 264 km un Tallina 277 km) ir tikai nedaudz lielāki nekā attālums līdz vistālāk austrumu esošajai Latvijas pilsētai Zilupei (254 km).
