Latvija ir etnocentriska valsts, tās nosaukumā ir norāde uz latviešu nāciju. Valsts robežas iezīmē latviešu etnosa apdzīvoto teritoriju. Valsts valoda ir latviešu, un valsts politika ir veidota, lai saglabātu latviešu kultūru un dzīvesveidu. Latvija ir centrālā vieta pasaulē latviešu un lībiešu etnosa, to valodas un kultūras attīstībai. Latvijā tiek akumulētas zināšanas, materiālās un nemateriālās kultūras vērtības, tiek uzturētas prasmes un veicināta labvēlīga attieksme pret latviešu nācijas ilglaicīgu pastāvēšanu. Latvijas valsts izcelšanās mīts, valsts simboli, svētki un eksistences mērķis ir saistīts ar latviešu un lībiešu etniskumu. Viena no Latvijas identitātes šķautnēm ir tās brīvprātīgā veidošanās, apvienojoties kultūrvēsturiskiem novadiem, t. i., reģioniem ar nozīmīgu latviešu nācijas īpatsvaru. Satversmes 3. pantā noteikts, ka Latvijas valsts teritorijas starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

Līdz ar Latvijas valsts dibināšanu (atjaunošanu) tās iedzīvotājiem un institūcijām ir jauna identitāte – piederība Latvijai. Līdz ar neatkarīgas valsts eksistenci Latvijas teritorijā parādījās jauns telpiskās analīzes mērogs – nacionālais līmenis. Mūsdienās Latvijas valsts teritorija un tās iedzīvotāju skaits ir atskaites mērs gan statistikas rādītājiem, gan arguments un konteksts pētījumiem. Līdz neatkarības atgūšanai Latvijas teritorija bija reģionālo pētījumu objekts. Krievijas Impērijā tās teritorija bija sadalīta un ietilpa vairākās reģionālā līmeņa administratīvajās vienībās, savukārt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) periodā visa teritorija bija vienā reģionālajā vienībā – Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR). Padomju okupācijas periodā tika saglabāta valsts teritorijas integritāte (izņemot nošķirto Abrenes teritoriju), bet samazināts telpiskais pārvaldes līmenis (statuss, nozīmība) – no nacionāla uz reģionālu. Latvijas teritorijā iedzīvotāju reakcija uz vēsturiskajām valsts un reģionālo administratīvo vienību un to robežu maiņām tiek izteikta ar piederību vietējam (lokālajam) līmenim (apkaimei lielpilsētās, mazpilsētai, pagastam, ciemam, viensētai). Tikai ar neatkarības atgūšanu Latvija atkal ir nacionāla līmeņa ģeogrāfiskā vienība – to var klasificēt, mērīt un salīdzināt ar citām valstīm. Latvija kā salīdzināma vienība ietilpst dažādos valstu sarakstos reitingos un pētījumos. Visbiežāk to salīdzina ar divām Baltijas valstīm – Lietuvu un Igauniju –, dažkārt arī ar citām valstīm.

Latvijas kontūrai ir ekonomiska (sasniedzamība, robežu garums, teritorijas kompaktums) un simboliska nozīme (izmanto kā valsts atpazīšanas simbolu, vietu un preču zīmolos, naudas zīmēs, monētās, karogos, emblēmās, iestāžu un firmu logo u. c. mākslinieciskos lietojumos). Latvijas kontūrai piemēro salīdzinājumus (metaforu), piemēram, “iekostais maizes rieciens”.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gada datiem, teritorijas maksimālais garums austrumrietumu virzienā (450 km) pret garumu ziemeļdienvidu virzienā (210 km) ir divreiz lielāks (1938. gadā tas bija 442 km). Garākā sauszemes taisnvirziena līnija Latvijas teritorijas robežās jeb garākā šķērslīnija ir 446 km, savukārt īsākā šķērslīnija ir 66 km gara, t. i., Latvijas šaurākā vieta ir no Vaivariem Jūrmalas pilsētā līdz Sesavas pagastam Jelgavas novadā. Tā kā Latvijas teritorija ir saspiesta (šaura tās centrā) un tās šaurākajā daļā atrodas galvaspilsēta Rīga, rodas situācija, ka attālumi līdz Baltijas valstu galvaspilsētām (Viļņa 264 km un Tallina 277 km) ir tikai nedaudz lielāki nekā attālums līdz vistālāk austrumu esošajai Latvijas pilsētai Zilupei (254 km).

Tā kā ekonomiskās un citas sabiedrībai nozīmīgās aktivitātes koncentrējas pilsētās, tad, vērtējot valsts ģeogrāfisko stāvokli, teritorijas centru parasti attiecina uz Rīgu, t. i., dominē Rīgas centrēts skatījums. Ģeogrāfiskā stāvokļa izvērtējums caur citu pilsētu un lauku teritoriju skatu punktu var atšķirties. Latvijas gadījumā skats caur Rīgas prizmu ir īpaši izplatīts, jo Rīga ir ne vien valsts galvaspilsēta, bet arī tās administratīvais, politiskais un ekonomiskais centrs, bet tās tuvumā, aptuveni 3,3 km uz ziemeļaustrumiem no Tīnūžiem, Ikšķiles novadā atrodas Latvijas ģeogrāfiskais centrs, t. i., aritmētiskais vidējais no ritumu un austrumu garuma, kā arī ziemeļu un dienvidu platuma, savukārt no tā 2,4 km attālumā uz dienvidiem atrodas arī Baltijas ģeogrāfiskais centrs. Labāks teritorijas centra raksturotājs ir tās smaguma centrs, jo tajā tiek ņemta vērā teritorijas konfigurācija. Jo teritorija ir kompaktāka, jo smaguma centrs ir tuvāk ģeogrāfiskajam centram. Latvijas smaguma centrs atrodas 23 km attālumā uz rietumiem no tās ģeogrāfiskā centra, t. i., Suntažu pagastā, Ogres novadā. Arī sasniedzamības centrs, kuru nosaka pēc tuvākā attāluma no citiem Latvijas teritorijas punktiem, atrodas netālu, t. i., 2,5 km uz dienvidrietumiem no Ķeipenes Ogres novadā. Jāņa Sedola matemātiski aprēķinātais īsākais vidējais attālums no visiem Latvijas teritorijas punktiem ir apmēram 119 km (Rīgā attiecīgi 129 km); Latvijas īsākās un garākās šķērslīnijas krustpunkts atrodas Jelgavā. Latvijas valsts ceļu attālumu noteikšanas sākumpunkts un Rīgas ģeometriskais centrs laika gaitā ir mainījies. 19. gs. Rīgas ģeometriskais centrs atradās pie Lielā pasta, tam mainot adreses, mainījās atskaites punkta novietojums (no 1843. gada Kungu ielā 33, kopš 1904. gada Aspazijas bulvārī 5), 1882. gadā uz pasta ēkas jumta tika iezīmēts nulles punkts. 1896.–1921. gadā nulles punkts bija Rolanda zobena smaile Rātslaukumā, 1921.–1945. gadā tas atradās Svētā Pētera baznīcā (netālu no ieejas), tas vienlaikus bija arī Nacionālā ģeodēziskā (trigonometriskā) tīkla sākumpunkts. Padomju okupācijas periodā sākumpunkts atradās pie galvenā pasta Stacijas laukumā (mūsdienās piemiņas zīme Saules pulkstenis Rīgas stacijas laukumā).

Pēc CSP 2015. gada datiem Latvijas valsts platība ir 64 573 km². Latvijas sauszemes platība – 62 113 km². Valsts izmēram ir politiskās ietekmes nozīme, kā arī ekonomiskā un valsts tēla nozīme. Latvijas valsts aizņem 0,04 % no pasaules sauszemes kopplatības. Līdz 1940. gadam Latvijas teritorija bija 65 791,4 km². Padomju okupācijas laikā 1946. gadā LPSR zemes kadastra bilancē bija 64 336 km², kas turpmākajā desmitgadē mainījās, bet no 1957. gada līdz 2007. gadam netika mainīta – 64 589 km² (Valsts zemes dienests, 2013). Kopš 2008. gada Latvijas platība ir mainījusies, tas noticis jūras krastu erozijas dēļ un saskaņojot sauszemes robežu ar kaimiņvalstīm. LR ārējā robeža nav pilnībā kadastrāli uzmērīta, tas nozīmē, ka reģistrētā LR platība nākotnē var tikt precizēta. Tālākā nākotnē ir sagaidāma teritorijas samazināšanās – Latvijas krasta līnija atkāpjas 120 km garā posmā 0,1 – 0,5 m/gadā, 50 km garā posmā 0,6 – 1,5 m/gadā, un 10 km garā posmā (Bernātu rags, Jūrkalne, Melnrags, Staldzene, Kolkas rags, Gaujas grīva) 1,6 – 3,0 m/gadā (Jāņa Lapinska dati).

Latvijas valsts teritorijas izmaiņas

Avots: EUROSTAT, 2018; M. Bērziņa u. c. Kadastrs no viduslaiku nodevu saraksta līdz modernai informācijas sistēmai un daudzfunkcionālam kadastram. Rīga, 2013.

Autores veidota.

Latvija atrodas Baltijas jūras krastā, kas ir viena no Eiropas iekšējām jūrām. Baltijas jūra ir aizsalstoša, ar daudz salām un līčiem un neizteiktām plūdmaiņām, daudzveidīgiem krastiem. Tās platība ir neliela (6,6 reizes mazāka par Vidusjūru), tās izstieptās formas dēļ to dēvē par jostu. Kurzemes pussala (dienvidu robeža Sloka-Kuldīga-Alsunga-Labrags, platība 8 900 km²) un Rīgas līcis (platība 16 330 km²) ir daļa no Baltijas jūras krasta un arī daļa no Latvijas teritorijas kontūras. Baltijas jūras kontūra un tās centrā atrodošais Kurzemes pussalas Kolkas rags, un austrumos pieguļošais Rīgas līcis, arī lielās upes – īpaši Daugava – ir vizuālās pazīmes, kas ļauj Latvijas novietojumu atrast dažādu mērogu un projekciju kartēs. Sauszemes un ūdens aizņemtās platību kontūras un to savstarpējās attiecības ir pamatstruktūras, kuras no senatnes izmanto, lai orientētos telpā. Latvijas 12 500 upes ir nozīmīgas teritorijas veidotājas un rada pārvietošanās ierobežojumus, savukārt 3195 ezeri ir mazi un, izņemot Lubānu (platība 80,7 km²), nav nozīmīgi teritorijas sadalītāji. Purvi jeb teritorijas, kurās uzkrājusies kūdra aizņem apmēram 10 % no valsts teritorijas, līdz ar pārplūstošām upēm, pļavām un plašajiem mežu masīviem ir Latvijas fiziskās virsmas dabiskie šķēršļi.

Latvijas jūras teritorija sastāv no teritoriālajiem ūdeņiem (iekšējiem jūras ūdeņiem) jeb 12 jūras jūdžu (22,224 km) platuma sauszemes teritorijai pieguļošas jūras joslas, skaitot no maksimālā bēguma līnijas, un ekskluzīvās ekonomiskās zonas, kura sākas aiz teritoriālās jūras robežas un iestiepjas atklātajā Baltijas jūras daļā, līdz robežai, kas noteikta starptautiskajos līgumos, ko Latvija noslēgusi ar Igauniju, Zviedriju un Lietuvu, pamatojoties uz vienādā attāluma principu (jebkurš starpvalstu robežas punkts atrodas vienādā attālumā no abu valstu krastiem). Latvijas jūras robeža ir tās teritoriālo ūdeņu ārējā robeža. Mūsdienās, palielinoties sabiedrības interesei par jūras teritoriju un vēlmei ievērot vides aizsardzības principus, tiek izstrādāts Jūras telpiskais plānojums, tas aptver visu Latvijas jurisdikcijā esošo Baltijas jūras daļu, sākot no krasta līnijas līdz ekskluzīvās ekonomiskās zonas ārējai robežai. Plānojuma robežas noteiktas saskaņā ar noslēgtajiem valsts robežlīgumiem un de facto robežām, tādējādi aizņemot 28 500 km² plašu akvatoriju, kas veido gandrīz 7,6 % no Baltijas jūras kopējās teritorijas.

Latvijai nav salu jūrā, tuvākās ir Igaunijas salas; Igaunijas Monzunda arhipelāgu no Latvijas atdala 30 km platais Irbes šaurums un nelielā Roņu sala Rīgas līča centrā, kas sadala tā ūdeņu piederību starp Latviju un Igauniju. Rietumos no Kurzemes pussalas apmēram 200 km attālumā atrodas Zviedrijai piederošā Gotlandes sala. Rīgas līcis iestiepjas Latvijas centrā, kur tās kontūrai veidojas sašaurinājums. Daugavas lejtecē, kur atkarībā no vēja virziena ir novērojama jūras ūdens ieplūšana upē, atrodas Latvijas lielākās salas – kopā visā Latvijas teritorijā Daugavā ir 80 salu. Vēsturiski Latvijas lielākā sala – Doles sala līdz ar hidroelektrostacijas izbūvi kļuvusi par pussalu, arī citas Daugavas salas mūsdienās ir daļa no krasta līnija, pussalas vai savienotas ar tiltiem. Salas ir arī citās Latvijas upēs un ezeros.

Balstoties uz šķīrējtiesas spriedumu, 1920. gadā Valkas pilsētu sadalīja divās daļās starp Latviju un Igauniju, iegūstot valsts teritoriju platībā 65 684,7 km². Tā bija lielāka nekā teritorija, kura tika hipotētiski aprēķināta 1918. gadā (64 299 km²). 1921. gadā līdz ar dienvidu robežas regulēšanu, Lietuvai pievienojot platības Palangas apriņķī un kā kompensāciju Latvijai pievienojot teritorijas Aknīstes apkārtnē un citur, Latvijas valsts teritorija izmainījās līdz 65 791,4 km². Padomju okupācijas periodā Latvijas platība tika noteikta 64 589 km². Mūsdienās valsts platības samazinājums radies, Latvijai atsakoties no Abrenes teritorijas, t. i., leģitimējot faktisko situāciju saskaņā ar 27.03.2007. Maskavā parakstīto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu.

Latviju dažkārt uzskata par mazu valsti. Mūsdienās par mazu tiek uzskatītas valstis ar iedzīvotāju skaitu, kas mazāks par 1,5 miljoniem (retāk – mazāk par 5 miljoniem). Dažreiz par kritēriju tiek izmantots valsts teritorijas lielums, nacionālais kopprodukts, spēja veikt nacionāla līmeņa funkcijas vai radīt zināšanas. Mūsdienu Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam definē Latviju par salīdzinoši mazu valsti ar ierobežotiem ekonomiskajiem un dabas resursiem, kurai jāspēj sekot un ātri pielāgoties izmaiņām globālajā pasaules telpā, pēc iespējas efektīvākā veidā izmantojot savas priekšrocības. Citi pētnieki uzskata, ka Latvija pēc dažādiem rādītājiem pārsniedz mazo valstu slieksni un ir ierindojama vidējo valstu grupā.