Lubāns ir lielākais ezers Latvijā, atrodas Madonas novada Barkavas un Ošupes pagastos un Rēzeknes novada Gaigalavas un Nagļu pagastos, Austrumlatvijas zemienes Lubāna līdzenuma dienvidaustrumu daļā, kas ir zemākā vieta (92,5 m virs jūras līmeņa) līdzenumā, kā arī Latvijas lielākajā mitrājā – Lubāna mitrāja kompleksā, kas būtībā ietver visu senā Lubāna paleoezera teritoriju. Lubāns ir sekls saldūdens ezers, ar lēzeniem un pārveidotiem krastiem, stipri aizaudzis. Tas ietilpst Daugavas baseinā.

Ezera platība ir 80,70 km², tā garums dienvidrietumu un ziemeļaustrumu virzienā ir 15,7 km, bet platums rietumu un austrumu virzienā ir 7,9 km, lielākais dziļums ir 2,5 m, vidējais dziļums – 1,6 m. No ezera iztek Aiviekste, ietek Malta un Rēzekne, pārējās agrākās ietekas novirzītas no ezera ar apvedkanālu. Ūdens līmenis tiek regulēts, izmantojot Aiviekstes slūžas un ezera Izvadkanāla slūžas. Lubāna krastus ietver 36 km gari dambji un tas ir vislielākais iedambētais ezers Eiropā. Lubāna ezerā ir viena sala – Akmeņsala. Ezera gultne dūņaina, vietām mālaina un akmeņaina (galvenokārt dolomīta šķembas). 

Ezers ir daļa no dabas lieguma “Lubāna mitrājs”, kas iekļauts Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklā Natura 2000 un atbilstoši Ramsāres konvencijas kritērijiem tiek noteikts kā starptautiskas nozīmes mitrājs.

Lubāna ezers ir glaciālas izcelsmes ezers, kura ezerdobe ir izveidojusies pēdējā (Latvijas, Vislas) apledojuma Austrumlatvijas ledāja mēles darbības rezultātā. Lubāna ezera katliene veidojusies ledus laikmeta beigu posmā divos dažādos etapos. Pirmo veidošanās etapu varētu saukt par iekšledāja etapu, kurā upju tīkls vēl nebija izveidojies un lielāko daļu Lubāna līdzenuma teritorijas vēl klāja atsevišķi ledāja masīvi. Šai laikā ezerdobē periodiski ar ledāja kušanas ūdeņu straumēm tika atnests un uzkrājās slokšņu māls un smilšmāls, kuru izgulsnēšanās notika ledāja dobumos, ledāja malu izkusušajās vietās un arī uz ledāja.

Otrajā Lubāna baseina veidošanās periodā ledājs bija saglabājies tikai atsevišķu gabalu un blāķu veidā līdzenuma zemākajās vietās. Upēm bija liela nozīme baseina barošanā ar ūdeņiem un drupu materiāla piegādē. Līdzenuma malas bija atbrīvojušās no ledus. Tā rezultātā vietām notika abrazīvo un akumulatīvo krasta veidojumu formēšanās. Ledāja kušanas un atkāpšanās laikā izveidojās vairāki pieledāja baseini. Šiem baseiniem saplūstot, izveidojās Lubāna pieledāja baseins, kas aizņēma ievērojami plašāku teritoriju nekā vēlāk leduslaikmeta beigu posmā pirms 12 000 gadu. Kušanas ūdeņu nogulumi izgulsnējās pieledāja baseinos. Šo baseinu augstākais līmenis sasniedza 113,0 m virs jūras līmeņa. Pēc tam ūdens strauji noplūda, izraisot ezera līmeņa pazemināšanos. Kad ledāja kušanas ūdeņi jau bija aizplūduši, iestājās auksts un sauss klimats. Lubāna ezerdobi bija aizpildījuši auksti, ar organiskajām vielām nabadzīgi ledāja kušanas ūdeņi un bija izveidojies oligotrofs saldūdens ezers. Ainava bija līdzīga tundrai, kuru apdzīvoja ziemeļbrieži un to mednieki – vieni no pirmajiem ieceļotājiem Latvijas teritorijā vēlajā paleolītā.

Holocēna jeb pēcledus laikmeta sākumā pirms 11,7 tūkstošiem gadu klimats kļuva siltāks un Lubāna seklajos līčos ieviesās ūdens flora un fauna un pakāpeniski sāka uzkrāties ar organiskām vielām bagāts karbonātisks sapropelis. Holocēna klimatiskā optimuma laikā pirms 5000–7000 gadu seklākie līči jau bija aizauguši un tur veidojās purvi. Daļa no tiem mūsdienās jau ir pārveidojušies par augstajiem purviem. Mūsdienās Lubāna teritorija ir apmēram 3 reizes mazāka par to, kāda tā bija leduslaikmeta beigu posmā.

Lubāna līdzenumu, kura zemākajā daļā atrodas Lubāna ezers, raksturo nelielas relatīvā augstuma starpības, kas ir viens no iemesliem, kādēļ Lubāna ezera sateces baseins ir tik liels un sasniedz 2 040 km². Lubāna ezera platība pie normāla ūdens līmeņa ir 82,10 km², pie minimāla – 66,96 km², bet palu laikā tas sasniedz 95,53 km² lielu platību. Ūdens līmenis tiek regulēts, izmantojot Aiviekstes un Kalnagala slūžas.

Lai novērstu ezera apkārtnes pārplūšanu, jau 19. gs. vidū tika uzsākta Lubāna hidrotehniskās sistēmas izveide, izrokot Meirānu kanālu un Ciķeļgrāvi. Laika posmā no 1929. līdz 1939. gadam Aiviekste tika iztaisnota un padziļināta no Lubāna līdz Kujas ietekai. Ūdens līmenis pazeminājās vairāk ne kā par 2 m. Tomēr Aiviekste spēja novadīt tikai trešdaļu maksimālā caurplūduma. Kompleksa Lubāna hidrotehniskās sistēmas izveide tika sākta 1955. gadā, un 1991. gadā ir pabeigtas galvenās būves, tajā skaitā, Meirānu kanāls, Zvidzes kanāls, Īdeņu kanāls. Būves dod iespēju uzturēt ezera ūdens līmeni 92,0–92.5 m virs jūras līmeņa.

Slūžas sāka regulāri darbināt kopš 1985. gada, tādēļ ūdens līmeņa režīms ezerā ir nostabilizējies. Ezera aizaugums pirms ūdens līmeņa atjaunošanas aizņēma 80–90 % no virsmas laukuma, bet pēc ezera ūdenskrātuves uzpildīšanas aizaugums samazinājās par aptuveni 30 %.

Pēc Lubāna iedambēšanas liela daļa Lubānā ieplūstošo upju pa Meirānu kanālu, apejot Lubānu, tika ievadīti tieši Aiviekstē. Meirānu kanāls ir lielākais Baltijas valstīs. Tā dziļums pārsniedz 10 m, bet platums – 80m. Aiviekstes iztekā ūdens pieplūdumu regulē ar slūžām.

Pirmais Lubāna dabas liegums dibināts 1999. gadā, bet 2009. gadā, apvienojot 12 dabas liegumus ap Lubānu, izveidota viena no lielākajām īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām Latvijā – Lubāna mitrāja dabas liegums. Ilgstošās ezera līmeņa regulēšanas un dabisko ūdenstilpju pārveidošanas rezultātā ezerā un tā apkārtnē samazinājusies dabisko biotopu daudzveidība. Tomēr Lubāns un tā apkārtnē esošie mitrāji joprojām veido ne tikai Latvijas, bet arī plašāka reģiona mērogā ļoti nozīmīgu biotopu kompleksu, kas ir svarīgs putnu ligzdošanai un migrācijai. Vairākām putnu sugām Lubāns vai tam pieguļošie zivju dīķi ir vienīgā ligzdošanas vieta Latvijā: baltvaigu zīriņš (Chlidonias hybrida), dīķu tilbīte (Tringa stagnatilis), melnkakla dūkuris (Podiceps nigricollis), terekija (Xenus cinereus). Agri pavasaros un rudeņos apmēram 2–3 nedēļas Lubānā un apkārtējos dīķos iegriežas tūkstošiem migrējošu ūdensputnu – gulbji, zosis un pīles. Jau 20. gs. 90. gadu sākumā Starptautiskā putnu aizsardzības padome (International Council for Bird Preservation) atzīmēja Lubāna kompleksu kā Eiropai nozīmīgu putnu sugu apmešanās vietu.

Ezerā sastopamas 14 zivju sugas: rudulis (Scardinius erythrophthalmus), ķīsis (Gymnocephalus cernua), sapals (Squalius cephalus), līnis (Tinca tinca), plicis (Blicca bjoerkna), sams (Silurus glanis), sudrabkarūsa (Carassius auratus), vēdzele (Lota lota), asaris (Perca fluviatilis), karpa (Cyprinus carpio), karūsa (Carassius carassius), līdaka (Esox lucius), plaudis (Abramis brama), rauda (Rutilus rutilus), zandarts (Sander lucioperca), zutis (Anguilla anguilla), kā arī ālants (Leuciscus idus). Ezerā aug meldri, niedres, kosas, glīvenes, lēpes.

Lubāna mitrājs ir 813 km² liela teritorija, kas plešas ap Latvijas zivsaimnieciski nozīmīgāko ezeru – Lubānu. Viena no lielākajām tās bagātībām ir unikāla daba. 24 % teritorijas platības klāj ūdeņi. Bez Lubāna (82 km²) te atrodas vēl septiņi ezeri, zivju dīķi, kurus apsaimnieko a/s “Nagļi”, un Rēzeknes, Maltas un Aiviekstes upes.

Lubāna ezera krastā atrodas Lubānas mitrāja informācijas centrs, kas piedāvā ekskursijas apkārt Lubāna ezeram, putnu vērošanu un aktīvās atpūtas iespējas. Ap Lubāna ezeru ir divi putnu vērošanas torņi, kā arī ūdens tūrisma centrs “Bāka”, kas piedāvā ekskursijas ar kuteri pa ezeru, vēja dēļu un ūdensslēpju nomu, kā arī citas aktivitātes. Mūsdienās vairāk tiek attīsta tieši tūrisma joma, tiek organizēti pasākumi, lai izzināts lieguma dabas vērtības, kultūrvēsturisko mantojumu, ceļotājiem tiek veidota sakārtota un pieejama infrastuktūra, kas ļauj izbaudīt Lubāna ezera apkārtni – Teirumnīku purva taka, putnu vērošanas torņi, marķēts velomaršruts apkārt Lubāna ezeram, kā arī izcelti vietējie cilvēki – viņu tradīcijas, arodi un saimniekošana Lubāna ezera krastā.

Ievērojams ir arī Īdeņas pilskalns, kas atrodas Lubāna ezera ziemeļrietumu stāvajā nogāzē pret Lubāna ezeru, zemes izvirzījumā starp nelielām graviņām. No tā paveras lielisks skats uz Lubāna ezeru.

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Lubāna ezera ieplaka ir viena no lielākajām akmens laikmeta teritorijām ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Eiropā, kopumā sasniedzot 1000 km² platību, kurā izvietoti 24 valsts nozīmes aizsargājamie arheoloģiskie pieminekļi. Lubāna ezera senā un tagadējā ezera krastos, kā arī Lubāna apkārtnē esošo upīšu krastos atklātas vairāk ne kā 30 senās cilvēku apmetnes, no kurām lielākā daļa tikušas apdzīvotas dažādos akmens laikmeta periodos.

Lubāna ezers un tam piegulošā teritorija ir unikāla vieta Latvijā. Līdzenuma sarežģītā un interesantā ģeoloģiskā uzbūve, savdabīgais hidrogrāfiskais tīkls un akmens laikmeta apdzīvotība ieinteresējusi dažādu zinātnes nozaru pētniekus. Lai raksturotu Lubāna ezera un tā apkārtnes veidošanās apstākļus, augu un dzīvnieku valsti, šeit darbojušies ģeologi, hidrologi, arheologi, biologi un ornitologi.

Plašu ģeoloģiskus pētījumus veicis Guntis Eberhards, kurš uz detālu pētījumu rezultātu pamata izstrādājis vispārinātu Lubāna paleoezera līmeņu izmaiņu shēmu.

Arheoloģiskos pētījumus akmens laikmeta apmetnēs daudzu gadu garumā veikusi Ilze Loze, kā arī Ilga Zagorska, Francis Zagorskis. Bronzas laikmeta pilskalnus pētījis Andrejs Vasks.