Aiviekste ir Daugavas labā krasta pieteka Latvijas teritorijā, Austrumlatvijas zemienē. Iztek no Lubāna, ietek Daugavā augšpus Pļaviņām. Kopgarums – 114 km, baseins – 9160 km². Vidējā gada notece – ap 1,81 km³. Baseina mežainums – 25–35 %, purvainums – 15 %. Meži, purvi un virszemes ūdeņi kopā aizņem ap 52 %, lauksaimniecības un urbanizētās teritorijas – 48 % no sateces baseina. Tipiska līdzenumu upe ar jauktu ūdensguvi un četrām hidroloģiskajām fāzēm. Vidējais caurplūdums lejtecē – 45 m³/s, palu laikā – 10 reizes lielāks. Kopējais kritums – 23 m, vidējais gultnes slīpums – 0,2 m/km, vidējais straumes ātrums – 0,2 m/s. Lielākās pietekas – Pededze, Balupe, Kuja, Iča.

Aiviekstei ir būtiska loma Lubāna noteces regulēšanā, īpaši palu un plūdu laikā. Lai sekmētu Lubāna ūdeņu noteci, 20. gs. 20.–30. gados 78 km garā posmā (no iztekas līdz Kujas grīvai) tā tika regulēta. 1955.–1960. gadā tika ierīkots Meirānu kanāls, kas novada tieši Aiviekstē vairāku upju ūdeņus, kas agrāk ietecēja Lubānā.

Lielākā apdzīvotā vieta Aiviekstes krastos ir pilsēta Lubāna. Mūsdienās Aiviekste tiek izmantota, lai regulētu Lubāna ezera noteces, ražotu elektrību Aiviekstes hidroelektrostacijā (HES) un lauku tūrismam. Ekoloģiskā kvalitāte ir vidēja.

Aiviekste ir Daugavas labā krasta pieteka Austrumlatvijas zemienē, Lubāna līdzenumā, Meirānu līdzenumā un Aronas paugurlīdzenumā. Iztek no Lubāna, ietek Daugavā augšpus Pļaviņām, 154 km no grīvas. Kopējais garums – 114 km, kopējais kritums – 23 m, baseina platība – 9160 km², no kuriem 8990 km² atrodas Latvijā. No tiem 2180 km² pieder Lubāna baseinam. Sateces baseins aizņem lielāko daļu Austrumlatvijas zemienes, kā arī Vidzemes augstienes dienvidaustrumu daļu, Alūksnes augstienes centrālo un dienvidu daļu, un Latgales augstienes ziemeļu daļu. Baseina centrālajā daļā atrodas Lubāns.

Aiviekste ir tipiska līdzenumu upe ar jauktu ūdensguvi (lietus, sniega kušanas un pazemes ūdeņi). Tās hidroloģiskajam režīmam ir raksturīgas četras fāzes: pavasara pali, vasaras–rudens uzplūdi, vasaras un ziemas mazūdens periodi. Aptuveni puse no gada noteces veidojas pavasarī, kūstot sniegam sateces baseinā. Vidējais caurplūdums lejtecē ir ap 45 m³/s, palu laikā – 10 reižu lielāks. Daudzgadīgā vidējā gada notece – 1,81 km³. Noturīga ledus sega baseina vidusdaļā (Lubāna līdzenumā) parasti izveidojas decembra 1. dekādē, ledus uzlūst aprīļa sākumā. Palu maksimums – aprīļa vidū. Ūdens līmenis palos un plūdos svārstās plašās robežās (2,5–3,5 m). Pie ietekas Daugavā Aiviekstes ūdens līmeni ietekmē arī ledus sastrēgumi Daugavā pie Pļaviņām un Pļaviņu HES ūdenskrātuves līmeņa svārstības, kuru amplitūda sasniedz 3–4 metrus.

Mūsdienās Aiviekste iztek no Lubāna ezera ziemeļu gala. Pēc Lubāna iedambēšanas Aiviekste pie iztekas tiek regulēta ar slūžām. Augštecē tā tek pa Lubāna līdzenumu ziemeļu–ziemeļaustrumu virzienā, lejpus Piestiņas ietekas pagriežas uz rietumiem. Sākot no Pededzes ietekas, tek dienvidrietumu virzienā un cauri Lubānai, Saikavai un Ļaudonai plūst uz Daugavu. Līdz Lubānas pilsētai gultnei raksturīgs ļoti mazs kritums. Šajā posmā Aiviekste uzņem trīs lielu pieteku – Ičas, Balupes un Pededzes – ūdeņus, kas stipri kavē ūdens noteci no Lubāna, sevišķi palu un plūdu laikā. Pededzes un Balupes kopējais sateces baseins ir ļoti liels (1690 km² Pededzei un 936 km² Balupei) un ievērojami pārsniedz Lubāna sateces baseina platību (2180 km²). Šo divu lielāko Aiviekstes pieteku baseinos veidojas aptuveni 1/3 daļa no Aiviekstes gada noteces kopējā apjoma (t. i. 0,65 km³ gadā). Pēc Lubāna zemienes meliorācijas darbiem, kas veikti 20. gs. vidū un otrajā pusē, Pededzes ieteka mūsdienās atrodas 6 km lejpus agrākās vietas (tagadējā Jaunpededze), savukārt Balupe savā lejtecē uzņem arī Vecpededzes ūdeņus.

Sākot no Pededzes grīvas, Aiviekstes platums palielinās līdz 75 m, dziļums vietām sasniedz 6 m, sevišķi augšpus Ērgalas, pirmās apdzīvotās vietas Aiviekstes krastos, kura atrodas 36 km attālumā no tās iztekas. Augšpus Ērgalas Aiviekste met divus lielus līkumus. Labais krasts te ir stāvs, smilšains un neapplūst pat vislielākajos palos. Kreisais krasts ir zemāks, daļēji applūstošs. Katastrofālu palu vai plūdu gadījumos šeit cauri purvainajiem mežiem agrāk veidojās tiešā notece no Lubāna, tā ūdeņiem šķērsojot zemo ūdensšķirtni, kura atdala Aiviekstes ieleju no Lubāna ieplakas. Tādējādi šo vietu var uzskatīt par Aiviekstes sākumu lielos plūdos. Tālāk uz leju Aiviekstes kreisais krasts kļūst mazliet augstāks un atdala abas ielejas vienu no otras. Lejpus Ērgalas applūst tikai samērā šaura palienes josla abos upes krastos, kā arī Aiviekstes lielāko pieteku grīvas.

Tieši augšpus Lubānas pilsētas Aiviekste uzņēma nākamās labā krasta pietekas – Liedes – ūdeņus. Te upe paliek seklāka un tās gultnē atkal atsedzas devona dolomīti. Uz tiem savulaik būvēti Lubānas mācītājmuižas tilta balsti.

Sākot ar Lubānas pilsētu, Aiviekstes ieleja ir orientēta ziemeļaustrumu–dienvidrietumu virzienā un ir samērā taisna, sekla un vienkārša pēc uzbūves. Ielejas reljefu pamatā veido šaura, regulāri applūstoša paliene un pirmā virspalu terase. Upes gultnei raksturīgs mazs relatīvais kritums (vidēji 0,2 m/km), neliels platums un daudz līkumu. Mierīga tecējuma posmi tajā mijas ar krāčainiem posmiem, īpaši lejtecē. Pamatieži (augšdevona Ogres un Daugavas svītu dolomīti) upes gultnē atsedzas augšpus Lubānas, pie Meirāniem, Saikavas, Ļaudonas un Aiviekstes ciema. Nozīmīgi ir pamatiežu virsmas pacēlumi pie Lubānas un Meirāniem, kas kavē upes gultnes dziļumeroziju.

Starp Meirāniem un Vecsaikavu Aiviekstes kritums ir samērā mazs (ap 0,05 m/km), platums – ap 65 m, dziļums – ap 2,5–3,5 m. Tagadējais Meirānu kanāls ir mākslīgi izveidota Aiviekstes kreisā krasta pieteka, kas ierīkota 1955.–1960. gadā lejpus Meirāniem, daļēji atkārtojot vecā Meirānu kanāla trasi un augšpus tās izveidojot jaunu posmu. Tas savāc un caur Kalnagala slūžu sistēmu Aiviekstē novada vairāku mazo upju (Teicijas, Lisiņas, Ciskas, Malmutes) ūdeņus, kas agrāk tajā ietecēja, kā arī ievērojamu daļu no Lubāna ezera, Maltas un Rēzeknes upju ūdeņiem. Kanāla kopējais garums ir 25 km, kritums – 2,5 m, dziļums – > 9 m, platums – > 50 m, baseins – 714 km², gada notece – ap 0,14 km³.

Saikavas krāču rajonā Aiviekstes gultnē atkal atsedzas augšdevona dolomīti un sastopami daudzi šķēršļi. Pie Mūrniekiem Aiviekstē ietek Kuja – trešā lielākā Aiviekstes labā krasta pieteka. Pie Kujas grīvas atrodas Mūrnieku tilts, kas sākotnēji uzbūvēts Pirmā pasaules kara laikā. Uz leju no tā Aiviekste ir ap 70 m plata, 1–5 m dziļa, ar augstiem krastiem, gultnes kritums ir ap 0,14 m/km.

Lejpus Kujas ietekas Aiviekste tek pa viegli viļņotu apvidu – Aronas paugurlīdzenumu. Gultnes platums ir 40–60 m, vietām tajā ir sēkļi un salas. Nākamajos 28 kilometros Aiviekstē no labā krasta ietek Svētupe un Arona, no kreisā – Smirdīte un Sāvīte. Šis posms noslēdzas ar Aiviekstes HES ūdenskrātuvi, kas izveidota 1928.–1932. gadā, 14 km no Aiviekstes ietekas Daugavā pārbūvējot agrākās ūdensdzirnavas un ierīkojot jaunu pārgāzi, eletrostacijas turbīnu ēku, kā arī zivju un plostu ceļu. Pie tās vēlāk tika izveidots tagadējais Aiviekstes ciems.

Aiviekstes HES bija lielākā hidroelektrostacija Latvijā pirms Ķeguma HES ierīkošanas un ar pārtraukumiem turpināja darboties līdz 1969. gadam, kad tās uzstādītā jauda sasniedza 1,26 megavatus. 20. gs. 90. gados tās darbība tika atjaunota, bet 2021. gadā – modernizēta. Šobrīd šī ir ceturtā lielākā HES Latvijā, kas saražo no 2000 līdz 4000 megavatstundām elektroenerģijas gadā.

No Aiviekstes HES līdz ietekai Daugavā Aiviekstei ir vislielākais vidējais kritums visā tās tecējumā (ap 0,8 m/km). Straumes ātrums šajā posmā pieaug līdz 0,6 m/s. Pateicoties devona dolomītu atsegumiem, gultnē ir vairākas lielas krāces. Šajā posmā no labā krasta ietek Veseta, kuru ar Aivieksti savieno arī 1,2 km garais Vesetas kanāls, no kreisā krasta – Bērzaune, Babraunīca un Lukstupe. Devona dolomīti šeit atsedzas ne tikai gultnē, bet veido arī vairāk nekā 5 m augstas krastu kraujas. Pie pašas ietekas Daugavā Aiviekstes labajā krastā atrodas senais Gostiņu ciems, augšpus tā – Rīgas–Daugavpils dzelzceļa un autoceļa tilti. Tiltu rajonā Aiviekste ietek Pļaviņu HES ūdenskrātuvē, jo tās agrākā grīva ir appludināta.

Aiviekste pieder pie hidrogēnkarbonātu klases kalcija grupas ūdeņiem. Ūdenī izšķīdušo vielu kopējā koncentrācija vidēji ir 351 mg/l. Galveno jonu (hidrogēnkarbonātu jonu (HCO₃^-), kalcija jonu (Ca²⁺), magnija jonu (Mg²⁺) u. c.) un biogēnu (nitrātu slāpekļa, N-NO₃^-) koncentrācijas mainās sezonāli; atkarīgas no caurplūduma (mazūdens periodos – augstākas, palu un plūdu laikā – zemākas). Ūdens sastāvam raksturīgas salīdzinoši augstas sulfātu (SO₄^2-) maksimālās koncentrācijas, it īpaši pavasara palu laikā, kas saistīts ar devona iežu, kas satur ģipsi, šķīšanu, kā arī samērā augsts izšķīdušā organiskā oglekļa saturs, kas saistīts ar augsto (sūnu) purvu plašo izplatību Aiviekstes baseinā. Kopš 20. gs. 80. gadiem Aiviekstes grīvā ir novērojama HCO₃^- un Mg²⁺ koncentrācijas un ūdens krāsainības palielināšanās un hlora (Cl^-), nātrija (Na²⁺) un fosfātu (PO₄^3-) jonu koncentrācijas būtiska samazināšanās, ko veicina gan dabiskie, gan antropogēnie faktori.

Modelēšanas rezultāti liecina, ka Aiviekstes baseinam ir vislielākā fosfora un slāpekļa noteces aizturēšanas spēja, salīdzinot ar citiem upju baseiniem Latvijā. Tajā tiek aizturēti 39 % no slāpekļa un 43,5 % no fosfora noteces, kas izskaidrojams ar Lubāna mitrāja ietekmi un citu ezeru un purvu lielo īpatsvaru Aiviekstes baseinā.

Bagāta ihtiofauna: ālanti, plauži, zuši, līdakas, raudas, asari, ruduļi, sami, vēdzeles un  citas.

Lielākā apdzīvotā vieta Aiviekstes krastos ir Lubāna (pilsēta). Citas ievērojamas apdzīvotās vietas – Meirāni, Saikava, Ļaudona, Aiviekste, Krievciems, Gostiņi.

Lubānas mitrāja Informācijas centrs pie Aiviekstes iztekas, Jāņa Zābera muzejs "Vecais Ceplis” (Meirāni), Vecsaikavas pontonu tilts, Vesetas tilts, Aiviekstes HES.

Lielākās labā krasta pietekas: Pededze (159 km), Balupe (81 km), Kuja (77 km), Iča (71 km), Liede (60 km), Veseta (56 km), Arona (44 km), Piestiņa (24 km), Krēsle (19 km), Svētupe (15 km).

Lielākās kreisā krasta pietekas: Bērzaune (29 km), Isliena (25 km), Meirānu kanāls (25 km), Braslava (15 km), Abaine (14 km), Vaibiņa (12 km).

Vēžu, Spridzēnu un Aiviekstes HES (elektrības ražošana), SIA “Lubānas KP” (notekūdeņu attīrīšana), naktsmītnes Lubānā, viesu māja “Zvaigznītes” Meirānos, dienesta viesnīca “Vētraines” Kalsnavas pagastā un kempings “Upmalas” Jaunkalsnavā (tūrisms), “Lubānas vīnotava” (vīna ražošana), alus darītava “Burši” Aiviekstes pagastā un citas.

Pirms aptuveni 9,5 tūkstošiem gadu Aiviekstes izteka atradās pie Meirāniem, kad tagadējā ezera vietā eksistēja paleoezers – Senais Lubāns, kura platība sasniedza aptuveni 700 km². Tā līmenim pazeminoties, izteka pakāpeniski pārvietojās tagadējās augšteces virzienā. Vienlaikus ilgstoši pastāvēja otra izteka starp Abaini un Jaunlubānu.

Aiviekstes augštece bija intensīvi apdzīvota, sākot ar vidējo mezolītu. Par to liecina ķemmes keramikas kultūrai piederīgas apmetnes (Aboras, Abaines, Dzedziekstes), kuras atklātas Aiviekstes un tās pieteku krastos Lubāna klānu jeb palieņu rajonā. Šajā laikā Aiviekste, visticamāk, kalpoja par galveno dzintara piegādes ceļu no Litorīnas jūras piekrastes uz citām Lubāna mitrāja akmens laikmeta apmetnēm.

Aiviekste kā lielākā Daugavas pieteka ir shematiski attēlota jau Livonijas 16. gs. kartēs. Pirmā detālā karte, kurā kaut cik precīzi attēlota Aiviekstes gultne no iztekas līdz Sāvītes ietekai, ir Bērzaunes pilsnovada karte, kuru zīmēja zviedru mērnieki 17. gs. beigās, apvienojot atsevišķi uzmērīto muižu zemju kartes.

Vismaz kopš 17. gs. vidus ir ziņas par Aiviekstes gultnē no laukakmeņiem un kokmateriāliem būvētiem šķēršļiem (tačiem), kurus vietējie iedzīvotāji izmantoja zivju (zušu, lašu) ķeršanai un noteces regulēšanai. No iztekas līdz Kujas grīvai Aiviekstes gultnē savulaik bija 24 šādi tači. 19. gs. beigās vietējie muižnieki tos sāka izskaust, ņemot vērā to negatīvo ietekmi uz Aiviekstes ūdensceļa izmantošanu un Lubāna noteces kavēšanu.

Kopš 16. gs. vai vēl senāk Aiviekste un tās lielākās pietekas intensīvi tika izmantotas kokmateriālu pludināšanai un tirgotāju liellaivu (strūgu) kustībai, it īpaši pavasara palu laikā. 20. gs. pirmajā pusē pa Aivieksti gāja vairāki simti baļķu plostu gadā. Galvenie šķēršļi plostošanai pa Aivieksti bija daudzās krāces un mākslīgie šķēršļi (tači) tās gultnē pie Ērgalas, Lubānas, Meirāniem, Saikavas, Ļaudonas un Aiviekstes ciema. Pie Saikavas un Cūkas kroga notika plostnieku (korņiku) maiņa. Kokmateriāli pa Aivieksti uz Daugavu pludināti vēl 20. gs. 50.–60. gados.

Pirms Aiviekstes padziļināšanas un iztaisnošanas darbiem, kas tika plaši izvērsti 20. gs. 20.–30. gados, tās gultnei bija raksturīgs ļoti mazs slīpums, sevišķi iztekas rajonā. Iztekot no Lubāna Aiviekste bija daudz dziļāka par ezeru šajā vietā. Te mazūdens periodā upes dziļums sasniedza 6 m, platums – apmēram 30 m. Krasti iztekas rajonā bija zemi, pa daļai apauguši ar kārkliem. Četrus kilometrus lejpus iztekas Aiviekstes gultne sadalījās divās daļās: kreisā, mazākā, tika saukta par Verdi, labā – par Kalnupi. Verde bija ap 8 km gara, Kalnupe – 6 km gara (līdz Ičas grīvai); abas ļoti līkumainas. Kalnupe lejpus Ičas ietekas tika saukta par Lejupi. Viss Kalnupes–Lejupes kopējais garums sasniedza 10 km. Pēc Verdes un Lejupes savienošanās upi atkal sauca par Aivieksti.

Tālāk tā tecēja pa applūstošām, purvainām pļavām (klāniem) bez lieliem līkumiem līdz Ērgalai, pa ceļam uzņemot vairākas ūdeņiem bagātas pietekas: Zvidzi un Abaini no kreisā krasta, bet Ošu (Piestiņu), Balupi (lejtecē saukta par Pērdeju un Posmu), Pededzi un Dzedzieksti – no labā krasta. Pededze agrāk ietecēja Aiviekstē pa Vecpededzes gultni ap 24 km lejpus iztekas, savukārt Balupe (Pērdeja) tās lejtecē sadalījās divos atzaros: labais (Sūriņš) ietecēja Pededzē, kreisais (Posms) – Aiviekstē 20,5 km lejpus tās iztekas. No Verdes līdz Pededzes ietekai Aiviekstes gultnes platums bija ap 55 m un dziļums vidēji 2,5 m. Šajā posmā ūdens līmeņa kritums Aiviekstei bija ļoti mazs: pat pie zema ūdens līmeņa tas bija mazāks par 1 cm/km. Paliem vai plūdiem sākoties, visa šī Aiviekstes ielejas daļa pārvērtās par Lubāna turpinājumu un ūdens līmeņa kritums tajā tuvojies nullei.

Paliem vai plūdiem beidzoties, Aiviekstē ūdens līmenis kritās straujāk nekā Lubānā, un ūdens līmeņu starpība šajā 29 km garajā upes posmā saniedza pat 1,0 m. Taču bieži bija tādi periodi, kad kritums Aiviekstē starp izteku un Ērgalu kļuva negatīvs, pateicoties straujajam Pededzes un Balupes noteces pieaugumam palu un plūdu laikā. Ūdens līmeņa celšanās Pededzē un Balupē bieži nesakrita ar līmeņa celšanos Lubānā. Intensīvu  lietusgāžu rezultātā ūdens līmenis šajās upēs cēlās ļoti strauji, līdz ar to arī notika strauja līmeņa celšanās Aiviekstē pie to grīvām. Savukārt Lubānā ūdens līmenis cēlās daudz lēnāk, tāpēc dažreiz pie Pededzes grīvas ūdens līmenis bija augstāks nekā ezerā, un Aiviekstes ūdens plūda pretējā virzienā – uz Lubānu. Pie viena ezerā ieplūda arī Piestiņas, Zvidzes un Ičas ūdeņi. Šāda neparasta hidroloģiska parādība pirms Lubāna regulēšanas atkārtojās vairākas reizes gadā un būtiski kavēja ezera ūdeņu noteci, vienlaicīgi veicinot arī Aiviekstes gultnes aizsērēšanu un sēkļu veidošanos tās iztekas rajonā.

19. gs. otrajā pusē Lubāna noteces veicināšanai mēģināts rakt mākslīgus kanālus pie Meirāniem un Jaunlubānas, kas novadītu daļu Lubāna ūdeņu pat taisno uz Aivieksti un pasargātu tā apkārtni no katastrofāliem plūdiem. Ap 15 km garais Vecais Meirānu kanāls, kas tika ierīkots 1856. gadā, nedeva gaidīto rezultātu, jo izrakts par šauru un seklu. Arī otrs kanāls (Cikeļgrāvis), kas izrakts ap 1860. gadu starp Abaines ezeru un Jaunlubānu, neatrisināja Lubāna ūdeņu papildus novadīšanas problēmu. 20. gs. sākumā abus kanālus mēģināja padziļināt, taču bez panākumiem. Tagadējo Meirānu kanālu, kas palu un plūdu laikā novada ievērojamu daļu Lubāna ezera un tajā ietekošo upju ūdeņu, izraka tikai 1955.–1960. gadā.

Lai palielinātu Aiviekstes caurplūdumu un samazinātu Lubāna zemienes applūšanu, 20. gs. sākumā tika piedāvāti vairāki projekti, kas ietvēra kanālu rakšanu ap pašu Lubāna ezeru un vienlaicīgu Aiviekstes gultnes tīrīšanu un padziļināšanu, taču reāli Lubāna un Aiviekstes noteces regulēšanas darbi tika uzsākti tikai pēc Pirmā pasaules kara.

1922.–1925. gadā toreizējo Zemkopības un Finanšu ministriju speciālisti satiksmes ceļu inženiera Antona Kursīša vadībā veica Aiviekstes ielejas, gultnes un ūdens līmeņu uzmērīšanu (nivelēšanu) no tās iztekas līdz Kujas grīvai, kā arī Vecā Meirānu kanāla u. c. iespējamo Lubāna ūdeņu novadīšanas vietu padziļinātu izpēti. Izmeklēšanas rezultātā tika sagatavots detalizēts Aiviekstes apraksts visā tās garumā, sastādīti Aiviekstes ielejas topogrāfiskie plāni un Aiviekstes gultnes un iespējamo kanālu garenprofila shēmas, kā arī veikti hidroloģiskie aprēķini, lai iegūtu Aiviekstes gultnes caurlaidības parametru. Aiviekstes krastos tika ierīkoti arī vairāki ūdens līmeņu un caurplūdumu mērīšanas posteņi. Balstoties uz šiem izmeklēšanas materiāliem, laika posmā no 1926. līdz 1939. gadam Aiviekstes gultni iztīrija, padziļināja un vietām iztaisnoja 78 km garumā.

Līdz 20. gs 30. gadiem Aiviekstes gultnē pie Ērgalas atradās t. s. Akmeņtacis jeb Ērgalas klints, ko veidoja upes gultnē atsegti plātņaini augšdevona dolomīti 4 km garā posmā. Visseklākā vieta atradās 38 km attālumā no Aiviekstes iztekas, kur tās platums sasniedza 80 m, bet dziļums mazūdens periodā nepārsniedza 0,4 m. Tas bija dabisks šķērslis, kurš neļāva Lubāna un Pededzes ūdeņiem brīvi notecēt pa Aiviekstes gultni uz leju gan pie augstiem, gan pie vidējiem un zemiem ūdens līmeņiem. Akmeņtacis bija arī visseklākā vieta visā Aiviekstes tecējumā un vienīgā vieta, kur pie zema ūdens līmeņa upei varēja pārbraukt ar ratiem. 1926./1927. gada ziemā Aiviekstes gultnē Akmeņtača rajonā tika sākta dolomīta klints urbšana un spridzināšana, kurai sekoja sapridzinātā grunts materiāla izvākšana un nokraušana abos upes krastos 1,5 km garumā, lai vēlāk to izmantotu ceļu būvei. Līdz 1931. gadam Akmeņtača vietā Aiviekstes gultnē tika izveidots līdz 30 m plats un ap 3 m dziļš kanāls un izvākti 135 tūkstoši m³ saspridzinātās grunts materiāla.