Hlors ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Cl un atrodas 3. perioda 17. grupā (halogēni). Hlora relatīvā atommasa ir 35,45, un tā atoms sastāv no 17 protoniem, 18 neitroniem un 17 elektroniem (elektronu konfigurācija [Ne]3s²3p⁵). Hlors istabas temperatūrā zem atmosfēras spiediena ir zaļgani dzeltena gāze. Tas ir divreiz smagāks par gaisu. Hlors ir viens no svarīgākajiem elementiem gan dzīvajiem organismiem, gan industrijā. Hlorīdu veidā tas ir sastopams visās šūnās un ķermeņa šķidrumos. Elementārais hlors ir toksiska gāze, tāpēc Pirmajā pasaules karā to izmantoja kā ķīmisko ieroci. Hlors ir atrodams savienojumos, kas uzrāda plaša spektra negatīvu ietekmi uz dzīvajiem organismiem un vidi – pesticīdos (DDT) un polihlorētos bifenilos (PCB). 

Sālsskābe (HCl) bija zināma alķīmiķiem (15.–18. gs.). Hloru 1774. gadā atklāja Karls Vilhelms Šēle (Carl Wilhelm Scheele) Upsalā (Zviedrijā), karsējot sālsskābi ar minerālu pirolītu, kas ir dabā sastopamais mangāna dioksīds (MnO₂). Pirolīts reaģēja ar sālskābi, izdalot hlora gāzi, ko K. Šēle aprakstīja kā blīvu, zaļgani dzeltenu gāzi ar smacējošu smaržu. Izšķīdinot šo gāzi ūdenī, K. Šēle ieguva skābes šķīdumu. Viņš atzīmēja, ka tas balina lakmusa papīru un atkrāso lapas un ziedus. K. Šēle domāja, ka iegūtā gāze satur skābekli. Angļu ķīmiķis Hamfrijs Deivijs (Humphry Davy) 1807. gadā pierādīja, ka hlors ir jauns elements, un deva tam pašreizējo nosaukumu. Viņš to paziņoja 1810. gadā, tomēr bija nepieciešami vēl desmit gadi, līdz daži ķīmiķi beidzot atzina, ka hlors ir jauns elements. Nosaukums “hlors” atvasināts no grieķu chloros, kas nozīmē ‘zaļš’. Tas atsaucas uz gāzes krāsu.

Okeāni satur lielu daudzumu hlora savienojumu. Ja šis hlors izdalītos gāzes formā, tā svars būtu 5 reizes lielāks nekā Zemes kopējā atmosfēra. Hlors dabā nav sastopams tīrā veidā. Izplatītākais hlora savienojums ir nātrija hlorīds jeb halīts (NaCl), kas dabā sastopams kā kristāliska akmeņsāls. Halīts ir galvenais minerāls, ko izmanto hlora gāzes iegūšanai. Nātrija hlorīds ir ūdenī šķīstoša sāls, kas ar laiku tiek ieskalota okeānos un jūrās. Ir atrastas arī vairākas sāls gultnes jeb “ezeri”, kur iztvaikojušas senās jūras. Vietās ar siltu klimatu, Saulei iztvaicējot seklu jūras ūdeni, tiek iegūta jūras nogulu sāls (bay salt). Citi hloru saturoši minerāli ir silvīts (kālija hlorīds [KCl]), bišofīts (MgCl₂∙6H₂O), karnalīts (KCl∙MgCl₂∙6H₂O) un kainīts (KCl∙MgSO₄∙3H₂O). Hlors ir atrodams arī ūdenī šķīstošos minerālos, kas veidojas, izvaikojot ūdenim, piemēram, hlorapatītā un sodalītā. Hlors ir 19. izplatītākais elements Zemes garozā, tā saturs cilvēka ķermenī (pie 70 kg svara) ir 84 grami. Nelielā daudzumā nātrija hlorīds ir sastopams asinīs un pienā. 

Hloram dabā sastopami divi stabili izotopi – hlors-35 (75,53 %) un hlors-37 (24,47 %). Hloram ir zināmi vairāk nekā 20 radioizotopi. No tiem hloram-36 ir visgarākais pussabrukšanas periods – vairāk par 300 000 gadiem. Pārējiem radioizotopiem pussabrukšanas periodi ir īsāki par vienu stundu vai pat sekundi. Radioizotops hlors-36 ir sastopams arī dabā, taču ļoti mazos daudzumos – attiecībā 700∙10^-15:1. 

Hlors istabas temperatūrā zem atmosfēras spiediena ir zaļgani dzeltena gāze. Tam piemīt smacējoša smarža. Ieelpojot tas izraisa elpas trūkumu, smaguma sajūtu kaklā un pēc ilgstošas iedarbības – plaušu tūsku. Hlora kušanas temperatūra ir –101,5 ºC un viršanas temperatūra ir –34,04 ºC. Hlora blīvums ir 2,898 g/L (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Hlora atoma kovalentais rādiuss ir 99 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 3,16.

Hlora molekula sastāv no diviem hlora atomiem (Cl₂). Hlors stājas reakcijās ar gandrīz visiem elementiem, izņemot cēlgāzes, veidojot hlorīdus. Hlors vāji šķīst ūdenī, veidojot hlorūdeni. No šī šķīduma tiek iegūts ciets hidrāts Cl₂∙7,66H₂O. Reakcijas produkti ar hloru parasti ir hlorīdi ar oksidēšanās pakāpi -1, piemēram, dzelzs trihlorīds (FeCl₃), alvas tetrahlorīds (SnCl₄) vai antimona pentahlorīds (SbCl₅). Hloram pastāv arī citas oksidēšanās pakāpes: +1, +3, +5 un +7 ar attiecīgajiem joniem: hipohlorīts (ClO^-), hlorīts (ClO^-2), hlorāts (ClO^-3) un perhlorāts (ClO^-4). 

Hloru izmanto kā efektīvu ūdens dezinfekcijas līdzekli, un tas ir devis lielu ieguldījumu cīņā pret vēdertīfu un holēru. To lieto dzeramā ūdens un peldbaseinu ūdens attīrīšanai, kā arī balinātājos. Hloru izmanto arī simtiem patēriņa preču ražošanai, sākot no papīra līdz krāsām, no tekstilizstrādājumiem līdz insekticīdiem. Hlorēti ogļūdeņraži tiek izmantoti kā rūpnieciski šķīdinātāji virsmu attaukošanai. Daudzās valstīs hlorētie ogļūdeņraži ir aizliegti metāla virsmu tīrīšanai. Apmēram 20 % saražotā hlora tiek izmantoti PVC (polivinilhlorīda) ražošanai. Tā ir universāla plastmasa, ko izmanto logu rāmjos, automašīnu salonos, elektroinstalācijas izolācijā, ūdensvados un vinila grīdās. Hloru izmanto arī organiskajā ķīmijā kā oksidētāju un vairākās aizvietošanas reakcijās. Lielākā daļa farmaceitisko preparātu kādā no ražošanas posmiem izmanto hloru vai tā savienojumus. Agrāk hloru bieži izmantoja hloroforma (anestēzijas līdzekļa) un oglekļa tetrahlorīda (ķīmiskās tīrīšanas šķīdinātāja) ražošanai. Tomēr abas šīs ķīmiskās vielas tagad tiek stingri kontrolētas, jo tās var izraisīt aknu bojājumus.