Antimons ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Sb un atrodas 5. perioda 15. grupā. Antimona relatīvā atommasa ir 121,760, un tā atoms sastāv no 51 protona un 51 elektrona (elektronu konfigurācija [Kr]4d¹⁰5s²5p³). Antimons ir sudrabains, spīdīgi pelēks metaloīds. Metaloīds ir elements, kam piemīt gan metālu, gan nemetālu īpašības. Antimons un vairāki tā savienojumi ir ļoti toksiski. Pirms vairākiem gadsimtiem antimona savienojumu lietošana medicīnā tika aizliegta, jo savienojumi izraisīja daudz nāves gadījumu.

Vēsturiski antimons bija pazīstams gan kā metāls, gan antimona sulfīda formā (Sb₂S₃), kas tika saukts par stibnītu. No antimona izgatavotās haldiešu vāzes fragmenti ir datēti ar aptuveni 4000. gadu p. m. ē. Antimons un tā savienojumi bija zināmi jau senajos laikos. Piemēram, Luvrā (Parīzē) atrodas 5000 gadu veca vāze ar antimonu. Senajā Ēģiptē stibnītu izmantoja kā acu grimu. Antimona sulfīds ir minēts Ēģiptes papirusā 16. gs. p. m. ē. Romiešu zinātnieks Plīnijs Vecākais (Gaius Plinius Secundus) rakstīja par septiņām dažādām ārstnieciskām zālēm, kurās izmantoja vielu, ko viņš sauca par stimi jeb stibi (stibium), kas, visticamāk, attiecas uz antimona sulfīdu. Sengrieķu ārsta Pedānija Dioskorīda (Πεδάνιος Διοσκουρίδης) agrīnajos rakstos, kas datēti ar aptuveni to pašu laiku, minēts metāliskais antimons. Senajos laikos antimonu izmantoja, piemēram, krāsainās glazūrās, kuras lietoja krellēm, vāzēm un citiem stikla izstrādājumiem. Taču šie savienojumi netika bieži izmantoti līdz pat viduslaikiem, kad tos iecienīja alķīmiķi. Viņi uzskatīja, ka antimonu var lietot, lai pārvērstu svinu zeltā. Šajā laikā sāka parādīties raksti par antimona īpašībām. Antimonu sāka pētīt tikai 17. gs., kad vācu ārsts Andreass Libaviuss (Andreas Libavius) aprakstīja metāliskā antimona iegūšanu, sulfīdu tieši reducējot ar dzelzi. 1604. gadā tika publicēta grāmata “Antimona triumfa rati” (Triumph Wagen Antimonii), kurā apkopotas pieejamās zināšanas par antimonu un tā savienojumiem. To sarakstījis benediktīniešu mūks un alķīmiķis Bazils Valentīns (Basilius Valentinus). Pirmie detalizētie ziņojumi par antimonu tika publicēti 1707. gadā, kad franču ķīmiķis Nikolā Lemerī (Nicolas Lémery) publicēja savu slaveno grāmatu “Traktāts par antimonu” (Traité de l’antimoine), kurā aprakstīja antimona iegūšanas metodes. Antimona nosaukums cēlies no viduslaiku latīņu valodas vārda antimonium, kura izcelsme nav skaidra. 

Antimons ir reti sastopams brīvā formā. Tas parasti atrodams savienojumos ar citiem elementiem. Antimons nav plaši sastopams elements, bet nelielos daudzumos ir atrodams vairāk nekā 100 minerālos. Visbiežāk sastopamie antimona minerāli ir stibnīts, tetraedrīts, burnonīts, bulanžerīts un jamesonīts. Lielākajā daļā šo minerālu antimons ir antimona sulfīda formā. Antimona daudzums Zemes garozā ir aptuveni 0,2 daļas uz miljonu. Tas ir sastopams daudz biežāk nekā sudrabs vai dzīvsudrabs, bet retāk nekā jods. No minerāliem antimonu iegūst, antimona sulfīdu apdedzinot līdz oksīdam un tālāk reducējot ar oglekli. Ķīnā saražo lielāko daļu no komerciāli pieejamā antimona. Citi ražotāji ir Bolīvijā, Krievijā un Tadžikistānā. Kopš 2020. gada aptuveni puse no pasaulē iegūstamā antimona tiek iegūta no Ķīnas, bet pārējā daļa pārsvarā ir no Krievijas un Tadžikistānas. Nelielus daudzumus antimona var iegūt arī vara un svina ražošanas procesā. Daļa antimona tiek atgūta no veco bateriju svina sakausējuma lūžņiem, kuriem antimons tiek pievienots cietības nodrošināšanai. 

Dabā sastopami divi antimona stabilie izotopi: antimons-121 (57,21 %) un antimons-123 (42,79 %). Ir zināmi vairāk nekā 30 antimona radioaktīvie izotopi, no kuriem antimonam-125 ir garākais pussabrukšanas periods jeb 2,76 gadi. Tālāk seko antimons-124 ar pussabrukšanas periodu 60,2 dienas un antimons-126 ar pussabrukšanas periodu 12,35 dienas. Visu pārējo izotopu pussabrukšanas periodi ir īsāki par četrām dienām, vairumam – īsāki par stundu. Divus no antimona radioaktīvajiem izotopiem komerciāli izmanto kā marķierus. Šie izotopi ir antimons-124 un antimons-125. Piemēram, nelielu daudzumu antimona-124 var ievadīt naftas cauruļvadā. Izotopa klātbūtni nosaka ar instrumentu, kas atrodas virs cauruļvada. Izotopa izstarotais starojums instrumentā izraisa gaismas mirgošanu vai skaņas signālu. Šādā veidā var sekot izotopa kustībai cauruļvadā. Ja cauruļvadā ir noplūde, marķieris no tā izplūst. 

Antimons ir sudrabaini balts, spīdīgs metaloīds. Tam ir zvīņaina virsma, un tas ir ciets un trausls kā nemetāls. To var pagatavot arī kā melnu pulveri ar spīdīgu virsmu. Tas ir samērā mīksts elements, ko var saskrāpēt ar stiklu. Ir zināmi četri antimona alotropi (viena elementa dažādas formas ar atšķirīgām fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām): stabila metāliska forma un trīs metastabilas formas (sprādzienbīstama, melna un dzeltena). Visstabilākā antimona forma ir trausla, sudrabaina un cieta viela ar augstu metālisku spīdumu. Elektrolītiski nogulsnējot antimonu, veidojas nestabila amorfa forma, ko sauc par “sprādzienbīstamu antimonu”, jo saliecot vai saskrāpējot tas viegli sprādzienbīstamā veidā pāriet stabilākā metāliskā formā. Pastāv arī melna un amorfa antimona forma, kas rodas pēkšņas tvaiku dzēšanas rezultātā. Dzeltena forma veidojas, stibīnam (SbH₃) zemā temperatūrā oksidējoties ar gaisu vai hloru. Antimona viršanas temperatūra ir 1587 ºC, tā kušanas temperatūra ir 630,628 ºC. Antimona blīvums ir 6,68 g/cm³ (dati no “CRC ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Antimona atoma kovalentais rādiuss ir 140 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 2,05. 

Antimons ir vidēji reaģētspējīgs elements. Tas nereaģē ar skābekli gaisā istabas temperatūrā. Tas nereaģē arī ar aukstu ūdeni vai lielāko daļu auksto skābju. Tomēr tas šķīst dažās karstās skābēs un karaļūdenī (sālsskābes un slāpekļskābes maisījums). Parastos apstākļos metālisko antimonu neietekmē gaiss vai mitrums. Ja gaiss ir mitrs, antimons pakāpeniski pārvēršas par antimona oksīdu (Sb₂O₃). Uzkarsēts antimons viegli oksidējas ar sēru un halogēniem. Uzkarsēts gaisā, tas deg ar spoži zilu liesmu un izdala baltus oksīda dūmus. Antimona oksīds šķīst skābēs vai sārmos. Tādējādi tas var veidot trīs kovalentās saites un uzrādīt +3 un –3 oksidēšanās pakāpes. Tas var darboties kā oksidētājs un reaģēt ar daudziem metāliem, veidojot antimonīdus, piemēram sudraba antimonīdu (Ag₃Sb). Visbiežāk antimons ir sastopams savienojumos ar oksidēšanās pakāpēm +3 un +5. 

Antimonu izmanto sakausējumu izgatavošanai ar citiem metāliem. Antimona esamība sakausējumā, kurā ir arī svins un neliels daudzums alvas, palielina sakausējuma cietību. Viens no izplatītākajiem sakausējumiem ir antimona sakausējums ar svinu. Pat nelielos daudzumos pievienots antimons sakausējumam piešķir izturību un cietību, ko izmanto automobiļu akumulatoru bateriju plāksnēs, lodēs, kabeļu pārklājumos un ķīmiskajās iekārtās, piemēram, tvertnēs, caurulēs un sūkņos. Svina un antimona sakausējumus izmanto lodēšanai, munīcijai, zvejas rīkiem, elektrisko kabeļu pārklājumiem, sakausējumiem, kas kūst zemā temperatūrā. Svina akumulatoru ražošanai (piemēram, automobiļos un kravas automašīnās) katru gadu tiek patērēta aptuveni viena piektā daļa no visa izmantotā antimona. Neliels daudzums antimona tiek izmantots arī tranzistoru izgatavošanā, kurus pielieto tādās plaša patēriņa elektroierīcēs kā datori, kabatas kalkulatori un pārnēsājamās stereoiekārtas. Cits antimona izmantošanas veids ir stikla, keramikas un plastmasas ražošana. Stikla un keramikas ražošanā neliels daudzums antimona nodrošina, ka galaprodukts ir dzidrs un bezkrāsains. Plastmasu ražošanā antimonu izmanto kā katalizatoru. Antimonu izmanto elektronikas rūpniecībā, lai izgatavotu dažas pusvadītāju ierīces, piemēram, infrasarkano staru detektorus un diodes. No antimona savienojumiem izgatavo antipirēnus, krāsas, emaljas, stikla un keramikas izstrādājumus.