Jods ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu I un atrodas 5. perioda 17. grupā (halogēni). Joda relatīvā atommasa ir 126,904, un tā atoms sastāv no 53 protoniem un 53 elektroniem (elektronu konfigurācija [Kr]4d¹⁰5s²5p⁵). Jods ir tumši pelēka vai melna un cieta viela ar metālisku spīdumu. Tas pieder pie nemetāliem, taču tam ir dažas metāliem raksturīgas īpašības, piemēram, spīdums un kristāliskā struktūra. Jods ir būtisks elements bioloģiskajos procesos, īpaši cilvēka vairogdziedzera darbībā. Lielākās koncentrācijās tas var būt toksisks. Medicīnā jods joprojām tiek plaši izmantots, piemēram, kā antiseptiķis.

Jods tika atklāts 1811. gadā Francijā, kad ķīmiķis Bernārs Kurtuā (Bernard Courtois) eksperimentēja ar jūraszāļu pelniem, lai iegūtu kālija nitrātu, ko izmantoja šaujampulvera ražošanā. Šī procesa laikā viņš pelniem pievienoja sērskābi un pamanīja, ka rodas violeti tvaiki, kuri kondensējoties veidoja tumšu kristālisku vielu. B. Kurtuā sākotnēji nezināja, ka ir atklājis jaunu elementu, bet viņš aizdomājās par violetā tvaika neparastajām īpašībām. Lai turpinātu izpēti, B. Kurtuā nodeva savus paraugus tā laika ievērojamiem zinātniekiem, tostarp Žozefam Luijam Gē-Lisakam (Joseph Louis Gay-Lussac) un Hamfrijam Deivijam (Humphry Davy). Abi zinātnieki neatkarīgi viens no otra apstiprināja, ka jaunatklātā viela ir līdzīga hloram, bet ir pilnīgi jauns elements. Ž. L. Gē-Lisaks piedāvāja nosaukumu “jods” (grieķu valodā tas nozīmē ‘violets’ vai ‘purpursarkans’) violetās krāsas dēļ, kas raksturīga tā tvaikiem. Drīz pēc atklāšanas jods sāka iegūt plašu pielietojumu medicīnā kā antiseptisks līdzeklis un nozīmīgs mikroelements vairogdziedzera veselībai. 

Jods ir salīdzinoši rets elements, kas veido aptuveni 0,05 miljondaļas Zemes garozā. Tas ir izplatīts galvenokārt jūras ekosistēmās. Dabā tas parasti sastopams savienojumu veidā, nevis brīvā formā. Jūras ūdens ir galvenais joda avots, kur tas atrodas nelielā koncentrācijā jodīda (I^-) un jodāta (IO^3-) formā. Jūras aļģes, piemēram, brūnaļģes, koncentrē lielu daudzumu joda, un tās vēsturiski tika izmantotas joda iegūšanai. Jods bieži atrodams sālsūdeņos, kas atrodas līdzās naftas un dabasgāzes atradnēm. Šādi sālsūdeņi ir nozīmīgs joda ieguves avots, īpaši Japānā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Joda minerāli, piemēram, lautarīts (Ca(IO₃)₂), ir sastopami sausos reģionos, piemēram, Čīlē. Šie minerāli ir galvenie joda avoti rūpnieciskai ieguvei. Jods var uzkrāties augsnē, īpaši piekrastes zonās. Tā daudzums augsnē ir atkarīgs no vietējās ģeoloģiskās uzbūves un klimata. Jodu no augsnes uzņem augi, un tas tālāk nonāk pārtikas ķēdē. Nelielos daudzumos jods atrodams atmosfērā, galvenokārt no jūras ūdens aerosola vai vulkāniskās aktivitātes. Tas atgriežas ekosistēmās ar nokrišņiem.

Jodam ir zināmi 37 izotopi, kuru masas skaitļi svārstās no 108 līdz 144, taču dabā sastopams tikai viens stabils izotops – jods-127. Šī iemesla dēļ jods tiek uzskatīts par monoizotopisku elementu. Visi dabiskie joda savienojumi satur tieši šo izotopu. Radioizotopi ar visilgāko pussabrukšanas periodu ir jods-129, jods-131 un jods-132. Joda-129 pussabrukšanas periods ir ~15,7 miljoni gadu. Tas rodas kodolreaktoru darbības un kosmiskā starojuma ietekmē. Joda-131 pussabrukšanas periods ir astoņas dienas. Tas izdalās kodolreaktoru darbības rezultātā un ir viens no bīstamākajiem izotopiem kodolkatastrofās. Joda-123 pussabrukšanas periods ir ~13,2 stundas. Jodam ir arī vairāki īslaicīgi izotopi, piemēram, jods-125 un jods-132, kurus izmanto specializētos medicīnas un zinātniskos pētījumos. Radioaktīvie joda izotopi, īpaši jods-131, var radīt veselības apdraudējumu kodolkatastrofu vai radioaktīvo noplūžu gadījumā. Lai samazinātu uzņemto radioaktīvo jodu, iedzīvotājiem var tikt ieteikts lietot kālija jodīdu (KI), kas bloķē vairogdziedzera uzņemšanas spēju.

Jods istabas temperatūrā ir cieta viela, kurai ir tumši pelēka vai melna krāsa un metālisks spīdums. Joda viršanas temperatūra ir 184,4 ºC, tā kušanas temperatūra ir 113,7 ºC. Joda blīvums ir 4,933 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Joda atoma kovalentais rādiuss ir 136 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 2,66. Jods viegli sublimējas, tieši pārejot no cietas vielas stāvokļa tvaikā un apejot šķidro fāzi. Šie tvaiki ir tumši violetā krāsā. Jodam piemīt raksturīga asa smarža, kas atgādina jūras sāļus. Ūdenī jods šķīst ļoti slikti, aptuveni 0,03 g/l pie 25 °C. Savukārt jods labi šķīst organiskos šķīdinātājos, piemēram, etanolā, hloroformā un benzolā, veidojot intensīvas krāsas šķīdumus. Kristāliskā struktūra ir ortorombiska. Jods ir slikts siltuma un elektrības vadītājs cietā stāvoklī.

Jods pieder pie halogēniem, tādēļ tam ir raksturīgas līdzīgas ķīmiskās īpašības kā citiem šīs grupas elementiem, taču tas ir mazāk reaģētspējīgs nekā fluors, hlors vai broms. Jods spēj reaģēt ar metāliem un veido jodīdus. Jods reaģē ar fosforu, sēru un citām vielām, veidojot dažādus savienojumus. Augstā temperatūrā reaģē ar ūdeņradi, veidojot jodūdeņradi (HI). Jods ūdenī šķīst ļoti slikti, veidojot vāju joda šķīdumu. Jods spēj oksidēt vājākus reducētājus, piemēram, sērūdeņradi vai dzelzs (II) savienojumus. Jods reaģē ar dažādām organiskām vielām, piemēram, alkēniem, pievienojoties pie dubultsaitēm. Tas atrodams savienojumos ar dažādas oksidēšanās pakāpēm. Oksidēšanās pakāpes var būt no -1 līdz +7 (-1, +1, +3, +5, +7), tās atspoguļo joda spēju gan reducēties, gan oksidēties.

Jods ir daudzpusīgs elements, ko izmanto dažādās nozarēs, piemēram, medicīnā, rūpniecībā, lauksaimniecībā, kā arī analītiskajā ķīmijā. Medicīnā jods ir neaizstājams mikroelements. Joda šķīdumus, piemēram, joda spirta šķīdumu un povidonjodu, izmanto kā antiseptiķus brūču dezinficēšanai, lai novērstu infekcijas. Turklāt jods tiek lietots vairogdziedzera slimību ārstēšanā. Radioaktīvo joda izotopu (jodu-131) izmanto vairogdziedzera vēža un hipertireozes ārstēšanā. Papildus tam kālija jodīds tiek lietots gan kā uztura bagātinātājs, gan vairogdziedzera aizsardzībai pret radioaktīvo jodu. Lai novērstu joda deficīta izraisītās slimības, jodu pievieno pārtikas sālim (jodēts sāls). Tāpat jods tiek izmantots pārtikas konservēšanā.

Rūpniecībā jods tiek izmantots dažādu produktu ražošanā. Joda savienojumi agrāk tika plaši izmantoti fotogrāfijā, piemēram, sudraba jodīda (AgI) formā fotogrāfijas materiālos. Tāpat jods ir svarīga sastāvdaļa krāsvielu un pigmentu ražošanā. Turklāt joda savienojumus izmanto polarizatoru ražošanai šķidro kristālu displejos (liquid crystal display, LCD), kā arī dažādās ķīmiskās reakcijās, kur tas kalpo kā katalizators. Lauksaimniecībā jods ir būtisks gan dzīvnieku, gan augu veselībai. Dzīvnieku barībā tiek pievienotas joda piedevas. Dažos gadījumos jods tiek izmantots arī augu mēslojumos, lai uzlabotu to augšanu un ražīgumu. Analītiskajā ķīmijā jods tiek izmantots vairākās analīzes metodēs. To izmanto joda titrēšanā (jodometrijā) – tā ir metode, ar kuras palīdzību nosaka oksidētāju vai reducētāju koncentrāciju. Turklāt jods reaģē ar cieti, veidojot tumši zilu kompleksu. Šo īpašību izmanto cietes un citu vielu klātesamības noteikšanā.

Ūdens un gaisa attīrīšanā jods tiek izmantots, lai iznīcinātu mikroorganismus.