Analītiskās ķīmijas teorētiskās atziņas ir vērstas uz praktisku izmantojumu. Tomēr, definējot analītisko ķīmiju kā tikai ķīmisko zināšanu izmantošanu, tiek ignorēti tās unikālie fundamentālie atzinumi. Analītiskā ķīmija nenodarbojas tikai ar rutinētām analīzes metodēm, bet arī uzlabo esošās, izpēta to lietošanas iespējas jaunu paraugu analīzē un attīsta jaunas analītiskās metodes jaunu ķīmisko parādību mērījumiem. Analītiskās ķīmijas metodes tiek lietotas industrijā, lai nodrošinātu produktu kvalitāti, medicīnā – bioloģiskā materiāla analīzēs, dažādās testēšanas un kalibrēšanas laboratorijās, kā arī visās zinātnes nozarēs. Skatot analītisko ķīmiju no analītisko mērījumu aspekta, to var definēt kā centrālo zinātnes apakšnozari. Tā veiksmīgi mijiedarbojas ar citām zinātnes nozarēm: ķīmiju (bioķīmiju, neorganisko, organisko un fizikālo ķīmiju), fiziku (astrofiziku, astronomiju, biofiziku), bioloģiju (botāniku, ģenētiku, mikrobioloģiju, molekulāro bioloģiju, zooloģiju), ģeoloģiju (ģeofiziku, ģeoķīmiju, paleontoloģiju, paleobioloģiju), vides zinātnēm (ekoloģiju, meteoroloģiju, okeonogrāfiju), inženierzinātnēm (civilo, ķīmisko, elektrisko un mehānisko), medicīnu (klīnisko ķīmiju, medicīnisko ķīmiju, farmāciju un toksikoloģiju), materiālzinātni (metalurģiju, polimēriem, cietvielām), lauksaimniecību (agronomiju, lopkopību, pārtikas zinātni, augsnes zinātni, augkopību, augļkopību) un sociālām zinātnēm (arheoloģiju, antropoloģiju un kriminālistiku).