Pārtikas zinātne pēta pārtikas produktu ražošanas ķēdes likumsakarības, kas nodrošina kvalitatīvu un nekaitīgu pārtikas produktu ieguvi. Pārtikas zinātnes pētījumu objekts ir augu un dzīvnieku izcelsmes izejvielas pārtikas ražošanai un no tām iegūtie pārtikas produkti, kā arī procesi un iekārtas, kas nepieciešamas to pārstrādē. Pārtikas zinātne balstīta uz fundamentālo dabas zinātņu (ķīmijas, bioloģijas, fizikas) un inženierzinātņu likumsakarību (masas, siltuma un enerģijas līdzsvara, termodinamikas likumu, iztvaikošanas, koncentrēšanas, atdzesēšanas, saldēšanas, iepakojuma materiālu stiprības nosacījumu u. c.) pielietojumu pārtikas ķīmisko, bioķīmisko, fizikālo īpašību un pārstrādes procesu izpētē. Pārtikas zinātne ietver zināšanas par ražošanas procesiem un pēta to izmaiņas.

Pārtikas zinātne ir pamats pārtikas produktu ražošanas daudzveidībai. Izpētot pārtikas izejvielu īpašības un piemērojot tām noteiktus pārstrādes procesus, iegūst kvalitatīvus un drošus uzturā lietojamus produktus.

Cilvēka ikdienas uzturs, kas ir tā eksistences pamats, sastāv no daudziem pārtikas produktiem, kuru ražošana pamatota ar zinātniskiem pētījumiem. Attīstoties pārtikas zinātnei, pasaulē izveidota pārtikas apgādes sistēma, kas spēj nodrošināt ar pārtiku ~ 7 biljonus pasaules iedzīvotāju. Tiek pētītas arī atsevišķas iedzīvotāju grupas, piemēram, zīdaiņi, grūtnieces, seniori, kuru uzturam nepieciešami produkti ar īpašu sastāvu. Izpētot pārtikas produktos bioloģiski aktīvas vielas (ķīmiskus savienojumus, kuru iedarbība var mainīt dzīva organisma funkcijas), konstatēts, ka starp tām un cilvēka organismā notiekošiem fizioloģiskiem procesiem pastāv sakarības, kas var pozitīvi vai negatīvi ietekmēt veselību. Pētījumu rezultātā tiek radīti jauni produkti, kuru sastāvdaļas uzlabo veselību un samazina slimību risku.

Pārtikas zinātnes teorētiskā un praktiskā nozīme izpaužas cilvēka dzīves labklājībā, veselības uzlabošanā un ilgdzīvošanā. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir līdzekļi savu primāro vajadzību apmierināšanai, tai skaitā pārtikas iegādei. Iegādājoties pārtikas produktus, cilvēks var uzlabot vai pasliktināt savu veselības stāvokli. Jo kvalitatīvākus produktus izvēlas, jo vairāk samazinās risks saslimt, kā arī pagarinās dzīves ilgums.

Pārtikas zinātne ir daudzdisciplināra zinātnes nozare, kurā pēta pārtikas izejvielu ķīmisko sastāvu un atsevišķu sastāvdaļu savstarpējo iedarbību, to kontaktu ar atmosfēras skābekli un iepakojamiem materiāliem, fizikālajām, bioķīmiskajām un sensorām īpašībām. Pārtikas zinātnē pēta arī mikroorganismu un enzīmu nozīmi, dažādu tehnoloģisko procesu un uzglabāšanas apstākļu ietekmi un kvalitātes novērtējumu augstvērtīga un nekaitīga produkta ieguvei. Pārtikas zinātnei ir vairākas apakšnozares: pārtikas ķīmija, pārtikas mikrobioloģija, pārtikas tehnoloģija, pārtikas inženierzinātne, uzturzinātne. Pārtikas ķīmijā pēta pārtikas produktu sastāvu, struktūru un īpašības un procesu ķīmiju, kas notiek pārstrādē. Pārtikas mikrobioloģija ir saistīta ar pārtikas produktu mikrobiālo ekoloģiju, apkārtējās vides ietekmi uz produkta bojāšanos un mikroorganismu inaktivāciju šo produktu pārstrādē, kā arī lietderīgo mikroorganismu izmantošanu pārtikas produktu ražošanā. Pārtikas tehnoloģijā svarīgas ir galveno izejvielu īpašības, pārstrādes pamatprincipi un faktori, kas ietekmē kvalitāti, iepakošanu, ūdens un atlikumproduktu izmantošanu, labu higiēnas praksi (ražošanas vides sakārtošanu, telpu tīrīšanu, dezinfekcijas līdzekļu izmantošanu, personāla veselības pārbaudi). Pārtikas inženierzinātnē apskata iekārtu darbību (piemēram, izejvielas mazgāšana, tīrīšana, sasmalcināšana, pasterizācija vai sterilizācija, produkta iepildīšanu tarā), enerģijas un materiālu patēriņa līdzsvara, siltuma un masas pārnesi. Uzturzinātne skaidro uzturvielu savstarpējo iedarbību un to izmaiņas cilvēka organismā.

Pārtikas ražošanas sistēma ietver lauksaimniecības izejvielu audzēšanu, novākšanu, uzglabāšanu, pārstrādi, transportēšanu, sadali, pārdošanu. Šajā sistēmā pārtikas zinātne ietver pārstrādi un pārtikas produktu ieguvi.

Pārtikas produktu ieguves pamatā ir procesi, kuru laikā ražošanas apstākļos mainās izejvielu un no tām iegūto ražojumu īpašības. Lai izejvielas īpašību maiņa notiktu vēlamā virzienā, jāizvēlas tehnoloģiskais process, ņemot vērā produkta tehnoloģisko īpašību maiņu un analizējot procesus, kuri notiek produktā. Piemēram, mehāniski iedarbojoties uz krējumu sviesta kulšanas laikā, tiek izraisīti fizikālie un ķīmiskie procesi, kuru rezultātā veidojas sviesta graudi. Bioloģisko procesu rezultātā var veidoties jauni produkti (spirts, vīns, alus u. c.) vai mainīties izejvielu garša, krāsa, aromāts, konsistence (tējai, kafijai). Maizes cepšanas laikā koloidālo procesu rezultātā no mīklas veidojas maizes mīkstums, maizei rodas aromāts un garša.

Pārtikas izejvielām un no tām gatavotiem produktiem ir dažādas struktūras, fizikālās un ķīmiskās, un termodinamiskās īpašības (piemēram, piens, gaļa, dārzeņi). Tie var būt cieti, šķidri, pastveida, pulverveida, emulsijas, suspensijas, geli, un tehnoloģiskā procesa laikā tie var mainīt struktūru un īpašības, piemēram, viskozitāti, siltumvadītspēju, virsmas spraigumu, blīvumu, apjomu un ķīmisko sastāvu. 

Saskaņā ar pielietoto tehnoloģisko procesu izejvielas pārstrādē – mehānisko, hidromehānisko, siltuma, masas apmaiņas, ķīmisko, bioķīmisko, – darbojas noteikti likumi un teorijas un notiek daudzveidīgas fizikālās un ķīmiskās izmaiņas, kurās produkts iegūst citas īpašības. Piemēram, dažādu pārtikas šķidrumu pretestību plūsmai raksturo viskozitāte, kuru pēta zinātnes nozare reoloģija, kas šķidrumus dala Ņūtona un neņūtona šķidrumos. Šķidrumus, kuru viskozitāte ir atkarīga tikai no temperatūras un spiediena, sauc par Ņūtona šķidrumiem. Tomēr lielākā daļa pārtikas produktu neatbilst šādai definīcijai, jo to reoloģiskās īpašības mainās spēka ietekmē. Piemēram, piens ir Ņūtona šķidrums, kura viskozitāte maisīšanas rezultātā nemainās. Turpretī pārstrādes procesā no tā saražotais jogurts būs neņūtona šķidrums, kura viskozitāte maisīšanas rezultātā var ievērojami samazināties.

Pārstrādes procesā var veidoties neviendabīgas sistēmas (rupjdispersās sistēmas) – suspensijas, emulsijas, putas (piemēram, cietes suspensija, cukura kristalizācija, raugu šūnas raudzēšanas procesā, kuru sadalīšanu nodrošina daļiņu blīvumu starpība gravitācijas, centrbēdzes vai spiediena spēka ietekmē). Izmantojot siltuma procesus produktu ieguvei, darbojas Furjē jeb siltumvadītspējas likums (Loi de Fourier) un Ņūtona likums par siltuma izplatīšanos. Masas apmaiņas rezultātā, kas balstās uz fāžu līdzsvara un temperatūru starpības likumiem, iegūst dažādus ekstraktus (ēteriskās eļļas), destilētus (spirtu) un kaltētus produktus (iesalu, kaltētus augļus un dārzeņus, šķīstošo kafiju).

Pārtikas zinātnē atziņas un likumsakarības iegūst, balstoties uz eksperimentāliem datiem. Galvenās pētniecības metodes saistītas ar pārstrādes procesu, pārtikas kvalitātes un drošuma izpēti. Pārtikas produktu sastāva un to izmaiņu noteikšanai izmanto fizikālās, bioķīmiskās, mikrobioloģiskās un sensorās analīžu metodes. Fizikālo īpašību izpētei lieto klasiskās analītiskās ķīmijas metodes (piemēram, sausnas satura noteikšana, pH noteikšana, blīvuma noteikšana) un modernas instrumentālās metodes (piemēram, hromatogrāfiju, polarogrāfiju, spektroskopiju u. c.). Dažādu elementu noteikšanai pārtikas produktos izmanto atomu absorbcijas un emisijas spektrometriju, atomu fluorimetriju un masspektrometriju (metode precīzas molekulmasas noteikšanai, pamatojas uz jonizētu molekulu atšķirīgu kustīgumu vakuumā elektriskajā vai elektromagnētiskajā laukā). Pārtikas produktos esošo ķīmisko komponentu izpētei izmanto hromotogrāfijas metodes, piemēram, papīra, plānslāņa šķidruma hromotogrāfija (metode, kuru lieto negaistošu vielu maisījumu atdalīšanai). Reoloģiskās metodes lieto pārtikas produktu struktūras, cietības un konsistences pētījumos. Analītisko mikrobioloģiju lieto atsevišķu savienojumu izpētei, izmantojot mikroorganismus, visbiežāk baktērijas, nosakot vitamīnu, aminoskābju, smago metālu, klātbūtni un saturu. Pārtikas produktu sastāva izpētei tiek piemērotas standarta metodes, piemēram, Oficiālās analītisko ķīmiķu asociācijas metodes (Association of Oficial Analytical Chemists, AOAC), Starptautiskā graudaugu zinātnes un tehnoloģijas asociācijas (International Association for Cereal Science and Technology, ICC) izstrādātās metodes. Ar klasiskajām mikrobioloģiskajām metodēm nosaka cilvēkam kaitīgu, slimību izraisošu un pārtikas produktus bojājošu mikroorganismu esamību un daudzumu. Līdzās klasiskajām mikrobioloģiskajām analīzēm pārtikas zinātnes pētniecībā izmanto molekulārās pētniecības metodes pārtikas produktu izejvielu un gatavās produkcijas autentiskai noteikšanai. Dažādu pārtikas produktos esošo sastāvdaļu, piemēram, pārtikas piedevu (konservantu, krāsvielu, saldvielu), toksīnu, antibiotiku un hormonu atklāšanai izmanto biosensorus (ierīces, kuras izmanto, lai noteiktu analizējamās vielas klātbūtni paraugā). Kā sensoru izmanto bioloģisku materiālu, piemēram, enzīmu, mikroorganismu, kas reaģē ar analizējamo vielu un raida signālu, ko uztver dators. Jaunu funkcionālo sastāvdaļu (noteiktas veselību veicinošas bioloģiski aktīvas sastāvdaļas, kas pozitīvi ietekmē organisma funkcijas) iegūšanai izmanto superkritisko ūdens vai šķidruma ekstrakciju. Produkta struktūras izmaiņu noteikšanai lieto dažādus struktūru analizatorus. Pārtikas produktu organoleptisko īpašību novērtēšanai izmanto sensorās analīzes metodes. Sensorā analīze – ar sajūtām (redzi, ožu, garšu, tausti, dzirdi) uztveramo produktu īpašību novērtēšana, kas objektīvi spēj izvērtēt produktu. Sensorās metodes ir diskriminējošās, raksturojošās, emocionālās. Diskriminējošās metodes lieto, lai noteiktu, vai pastāv redzamas atšķirības starp diviem vērtētiem produktiem. Raksturojošās metodes lieto, lai kvalitatīvi un kvantitatīvi raksturotu produktu sensorās īpašības (izskatu, garšu, aromātu, struktūru, kraukšķīgumu). Emocionālās metodes uzskata par patērētāju metodēm, jo tās izmanto, lai noskaidrotu patērētāju viedokli tirgus pētījumos. Sensorajā novērtēšanā visnozīmīgākā ir apmācīta un trenēta vērtētāju grupa. Pētījumos iegūto datu apstrādei izmanto matemātiskās statistikas metodes, kas nepieciešamas eksperimentālā darba plānošanai, datu analīzei un interpretācijai.

Pārtikas zinātne kā praktiska zinātne aizsākās apmēram pirms diviem miljoniem gadu, kad cilvēks ēdiena gatavošanā sāka izmantot uguni. Augu kultivēšana un dzīvnieku pieradināšana radīja nepieciešamību iegūtos produktus uzglabāt ilgstoši. Radās primitīvās pārstrādes formas, piemēram, kaltēšana, raudzēšana, konservēšana ar sāli. Vissenākās pārstrādātās pārtikas formas bija maize, alus, vīns un olīveļļa. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, aizvien aktuālāka kļuva to nodrošināšana ar pārtiku. Pateicoties rūpniecības revolūcijai 18. un 19. gs., sākās pārtikas masveida rūpnieciskā ražošana, tāpēc produktus bija jāuzglabā un jātransportē. Viens no pirmajiem nozīmīgākajiem ieguldījumiem pārtikas zinātnes attīstībā bija Pēterburgas Zinātņu akadēmijas (Петербургская Академия Наук) adjunkta Konstantīna Kirhgofa (Константин Сигизмундович Кирхгоф), vēlāk akadēmiķa, atklātā iespēja iegūt cukuru no cietes un viņa izstrādātie priekšraksti cietes sīrupa ražošanai.

Īpaša nozīme un pamats modernās pārtikas ražošanas industrijas attīstībā bija franču pavāra, konditora un izgudrotāja Nikolā Apēra (Nicolas Appert) 1812 izgudrotajai metodei par pārtikas saglabāšanu hermētiski noslēgtos traukos, un franču zinātnieka Luija Pastēra (Louis Pasteur) skaidrojumam par fermentāciju (pētījis alū un vīnā esošos rūgšanas procesus, kā arī pienskābo un sviestskābo rūgšanu). 19. gs. sākumā Anglijā Pīters Durends (Peter Durand) izmantoja N. Apēra metodi pārtikas saglabāšanai, iepakojot to tērauda kannās un apstrādājot tvaika iekārtā virs 100 ^oC (autoklāvā). Daudzus tehnoloģiskus pētījumus (par alkohola destilāciju, biešu cukura ieguvi) veica krievu ķīmiķis Dmitrijs Mendeļejevs (Дмитрий Иванович Менделеев). Viens no svarīgākajiem atklājumiem pārtikas zinātnē bija 1912 franču zinātnieka Luija Maijāra (Louis Camille Maillard) atklātā reakcija starp aminoskābēm un cukuru. Ķīmisko reakciju shēmu 1953 izveidoja amerikāņu zinātnieks Džons Hodžs (John Edward Hodge). 19. gs. pārtikas zinātnē bija nozīmīgu sasniegumu laiks, parādījās tehnoloģijas, kas būtiski pagarināja produkta uzglabāšanas laiku: sterilizācija (produkta karsēšana un izturēšana noteiktu laiku temperatūrā virs 100 ^oC), ātrā saldēšana, produkta bagātināšana (piemēram, vitamīnu pievienošana), apstarošana.

20. gs. bija inovāciju laiks, kad tika radīti daudzi izgudrojumi: pārtikas produktu iepakošana vakuumā (1900), bagātināšana ar jodu (1924), vitamīniem, dzelzi (1940), aseptiskā sterilizācija (1940), iepakošana regulējamas gāzes vidē (1950), sublimācijas kaltēšana (1960), apstarošana (1963), augstspiediena sterilizācija (1970), omiskā sildīšana (1990), kaltēšana mikroviļņos (1970). Uzņēmumos tika ieviesta paškontroles sistēma – riska analīze kritiskajos kontroles punktos (Hazard Analysis and Critical Control Points, HACCP), kas ir visefektīvākais līdzeklis pārtikas izraisītu slimību kontrolei. Tā identificē, novērtē un kontrolē pārtikas nekaitīguma apdraudējumu. Pētījumi ķīmijā, bioloģijā un fizikā deva teorētisko pamatu praktiskajām atziņām, kas bija iegūtas, ražojot dažādus pārtikas produktus, tādējādi izveidojot pārtikas zinātni. Jaunākie sasniegumi bioķīmijā, medicīnā un uzturzinātnē radīja iespēju izprast makro un mikro komponentu lomu, kā arī toksisko vielu klātbūtni un bīstamību pārtikas produktos. Membrānu tehnoloģijas pamatā ir mūsdienu organiskās un neorganiskās ķīmijas sasniegumi, ko plaši izmanto ultrafiltrācijas un apgrieztās osmozes procesos pārtikas produktu ražošanā. 20. gs. 40. gados sāka veidoties sensorā zinātne par pārtikas produktiem. Pārtikas sensorā zinātne pēta, kā cilvēks uztver un reaģē uz pārtiku un dzērieniem. Sensorā novērtēšana ir sensorās zinātnes galvenā analītiskā metode, ar kuru vērtē, analizē un izskaidro produktu sensorās īpašības, t.i., kuras cilvēks uztver ar maņu orgāniem (garšu, ožu, redzi, tausti, dzirdi). Sensorās novērtēšanas rezultātus izmanto pārtikas produktu kvalitātes kontrolē, jaunu pārtikas produktu izstrādē un pārtikas produktu tirgus pētīšanā.

21. gs. pieejami kvalitatīvi un droši produkti, un pārtikas zinātne ieņem arvien lielāku nozīmi sabiedrības veselībā, labklājībā un ekonomikā. Mūsdienās pārtikas zinātne un pārtikas tehnoloģija dod lielu ieguldījumu pārtikas ražošanas sistēmā, integrējot tajā bioloģiju, ķīmiju, fiziku, inženierzinātni, materiālzinātni, mikrobioloģiju, uzturzinātni, toksikoloģiju, biotehnoloģiju, genomiku, informāciju tehnoloģijas un citas zinātnes, lai atrisinātu uzturvielu deficītu un paaugstinātu pārtikas drošību. Pētījumi (produktu ķīmiskais un mikrobioloģiskais sastāvs, pārstrādes tehnoloģijas un iepakojuma izvēle, uzglabāšanas un realizācijas laika noteikšana) ietekmē šodienas pārtikas produktu piegādi (piemēram, svaigi augļi un ogas – to piegādes un realizācijas laiks ir īss, bet tos var iepakot atbilstošā materiālā, izmatojot dažādas gāzes, kas ievērojami pagarina to transportēšanas un realizācijas laiku). Pārtikas kvalitāte un nekaitīgums nemitīgi tiek paaugstināts – tiek saglabātas jutīgākās uzturvielas, pievienoti svarīgākie vitamīni un minerālvielas, ierobežota bīstamo vielu pievienošana, optimizējot pārtikas produktu sastāvu, lai mazinātu slimību risku. Jaunu tehnoloģiju izstrāde (augstspiediena tehnoloģija, apstrāde ar pulsējošu elektrisko lauku, apstarošana, augstsprieguma strāvas impulsu tehnoloģija, omiskā sildīšana, membrānu tehnoloģija, kaltēšana mikroviļņos, saldēšana paaugstinātā spiedienā, biotehnoloģija) un augstas pievienotās vērtības produktu ieguve ir ilgstošs process – no idejas rašanās un eksperimentiem laboratorijās līdz ieviešanai ražošanā. Līdz ar jauniem atklājumiem, pārtikas zinātnē tiek ieviesti arī jauni termini, norādot uz pārtikas lielo nozīmi cilvēka veselībā, piemēram, ģenētiski modificēta pārtika (pārtika, kas satur ģenētiski modificētus organismus, ĢMO, vai to sastāvdaļas, piemēram, ģenētiski modificēta sojas eļļa, sojas milti, šokolāde ar ģenētiski modificētu soju), funkcionālā pārtika (pārtikas produkti, kas satur veselību veicinošas bioloģiski aktīvas sastāvdaļas, kas pozitīvi ietekmē noteiktu organisma funkciju darbību un samazina slimību izraisīšanās risku), uztura genomika (pārtikas zinātnes virziens, kas pēta, kā pārtika ietekmē cilvēka organisma ģenētisko materiālu). Lai pārtikas produkti iegūtu vēlamās īpašības un ķīmisko sastāvu (piemēram, iegūtu zemesriekstus ar samazinātu alergēnu daudzumu, sojas eļļu ar augstu oleīnskābes saturu), izmanto gēnu inženierijas metodes. Jaunās īpašības tiek iegūtas, realizējot modifikācijas dēļ mainītu vai organismā no jauna ienestu gēnu informāciju. Šīs izmaiņas tiek veiktas pārtikas produktu makromolekulu, galvenokārt nukleīnskābju un proteīnu sastāvā. Jebkura organisma (gan augu un dzīvnieku, gan baktēriju un sēņu) ģenētiskās modifikācijas iespējams iegūt divējādi: ar endogēno gēnu ekspresijas modifikāciju vai noderīgu pazīmju pārņemšanu no citiem organismiem.

Eiropā nozīmīgi zinātniskie institūti ir Eiropas Starptautiskais dzīvības zinātņu institūts (International Life Science Institute, ILSI EUROPE, 1986) Briselē, Beļģijā; Pārtikas pētniecības institūts (The Institute of Food Research, 1968) Noričā, Lielbritānijā; Amerikas Savienoto Valstu (ASV) pārtikas zinātnieki strādā Starptautiskajā Dzīvības zinātņu institūtā (International Life Science Institute, ILSI, 1978) Vašingtonā, DC, un Pārtikas tehnoloģijas institūtā (Institute of Food Technologists, 1939) Čikāgā. Nozīmīgas organizācijas, kas veicina pārtikas zinātnes attīstību, ir Starptautiskā Pārtikas zinātnes un tehnoloģijas apvienība (The International Union of Food Science and Technology, IUFoST, 1962) Ontārio, Kanādā. Tajā darbojas ap 300 000 pārtikas zinātnes un tehnoloģijas speciālisti no vairāk nekā 75 valstīm. Tā pārstāv pārtikas zinātni un tehnoloģiju arī citās starptautiskās organizācijās, piemēram, Pasaules Veselības organizācijā (World Health Organization, WHO, 1948) Ženēvā, Šveicē, un Pārtikas un Lauksaimniecības organizācijā (Food and Agriculture Organization, FAO, 1945) Romā, Itālijā. Tai ir reģionālās apvienības: Eiropas Pārtikas zinātnes un tehnikas federācija (European Federation of Food Science and Technology, EFFoST, 1986) Vageningā, Nīderlandē; Latīņamerikas un Karību reģiona Pārtikas zinātnes un tehnoloģijas apvienība (Association Latinoamericana y del Caribe de Ciencia y Tecnologia de Alimentos, ALACCTA) Montevideo, Urugvajā, kas pārstāv Centrālās un Dienvidamerikas pārtikas speciālistus; Pārtikas zinātnes un tehnoloģijas institūtu federācija (The Federation of the Institutes of Food Science and Technology, FIFSTA) Singapūrā, Singapūras Republikā; Rietumāfrikas Pārtikas zinātnes un tehnoloģijas asociācija (Western African Association of Food Science and Technology, WAAFoST), Vidusaustrumu un Ziemeļāfrikas Pārtikas zinātnes un tehnoloģijas asociācija (Middle East and North Africa Association of Food Science and Technology, MENAFoST), kas pārstāv Āfriku un kuras galvenais birojs atrodas Vāgeningenā Nīderlandē, kā arī pārtikas zinātnieku un tehnologu apvienības Īrijā, Indijā, Dienvidāfrikā, Kanādā, Jaunzēlandē un Austrālijā. Šo apvienību galvenais uzdevums ir pārstāvēt pārtikas zinātnieku un ražotāju intereses un veicināt progresīvu kvalitatīvas un drošas pārtikas produkta ražošanas attīstību. Starptautiskā Pārtikas zinātnes un tehnikas savienība 1997 dibināja Starptautisko Pārtikas zinātnes un tehnikas akadēmiju (International Academy of Food Science and Technology, IAFoST, 1997), kurā ietilpst pasaules pārtikas zinātnes un tehnoloģijas vadošie speciālisti (aptuveni 223 biedri), kuri tiek ievēlēti apvienības rīkotajos Pasaules Pārtikas zinātnes un tehnoloģiju kongresos (World Congress of Food Science and Technology), kas notiek reizi divos gados. Ievēlēto akadēmijas locekļu veiktie pētījumi veicinājuši pārtikas zinātnes un tehnoloģijas attīstību.

 Līdz ar pārtikas produktu ražošanas pilnveidošanos un lielu pārtikas ražotāju koncernu dibināšanu, apvienībās izveidoti zinātniski pētnieciskie centri, kas veicina zinātnes attīstību un jaunu pārtikas produktu izstrādi. Pasaulē lielākais privātais pārtikas un uztura institūts dibināts 2011. gadā Šveices kompānijas Nestle Veselības zinātņu institūtā (Institute of Health Science) Lozannā, Šveicē. Pazīstami un nozīmīgi pētniecības centri, kas iekļauti kompāniju sastāvā un izveidoti, lai izstrādātu jaunus pārtikas produktus, balstoties uz jaunākajiem pārtikas zinātnes sasniegumiem, pieder Somijas kompānijām Valio un Fazer, ASV kompānijai Kellogg`s un Francijas kompānijai Danone.

Mūsdienās nozīmīgākie atklājumi pārtikas zinātnē tiek publicēti daudzos zinātniskos žurnālos. Nozīmīgākie no tiem ir: Annual Review of Food Science and Technology (kopš 2010, izdevējs Annual Reviews), Critical Reviews in Food Science and Nutrition (kopš 1970, izdevējs Taylor & Francis), Trends in Food Science & Technology (kopš 1990, izdevējs Eiropas Pārtikas zinātnes un tehnikas federācija un Starptautiskā pārtikas zinātnes un tehnikas savienība), Food Chemistry (kopš 1976, izdevējs Elsevier), Food Quality and Preference (kopš 1988, izdevējs Elsevier), Lebensmittel-Wissenschaft & Technologie (kopš 1968, izdevējs Šveices Pārtikas zinātnes un tehnoloģijas biedrība, Schweizerische Gesellschaft für Lebensmittel-Wissenschaft und -Technologie). Kā arī specializētie izdevumi: Meat Science (kopš 1977, izdevējs Elsevier), Journal of Dairy Science (kopš 1917, izdevējs Amerikas Piena produktu zinātnes asociācija, American Dairy Science Association), Journal of Cereal Science (kopš 1983, izdevējs Elsevier), Cereal Chemistry (kopš 1960, izdevējs Elsevier), Cereal Foods World (kopš 2006, izdevējs Amerikas Labības ķīmijas asociācija, American Association of Cereal Chemistry), Journal of Functional Foods (kopš 2009, izdevējs Starptautiskā Nutrikamentu un funkcionālās pārtikas biedrība, International Society for Nutraceuticals and Functional Foods), International Journal of Wine Research (kopš 2009, izdevējs Dove Press).

Pārtikas zinātnes attīstībā ievērojamu ieguldījumu devuši daudzi zinātnieki: franču dabas pētnieks Žils Delsērs (Jules Paul Benjamin Delessert) 1801 veica pirmo sekmīgo cukura ekstrakciju no cukurbietēm un atklāja cukura rafināciju; amerikāņu izgudrotājs, uzņēmējs un dabas pētnieks Klarenss Bērdsaijs (Clarence Frank Birdseye) 1924 izveidoja ātrsaldēšanas metodi; 19. gs. beigās amerikāņu rūpnieks Vils Kīts Kelogs (Will Keith Kellogg) izgudroja graudaugu brokastu pārslas; amerikāņu mikrobiologs un pārtikas zinātnieks Semjuels Preskots (Samuel Cate Prescott) 1895 izstrādāja konservēšanas teoriju. Viņš bija arī pirmais Pārtikas tehnoloģijas institūta Čikāgā, ASV (Institute of Food Technologists) prezidents. Viens no ievērojamākiem amerikāņu pārtikas zinātniekiem Čārlzs Bols (Charles Olin Ball) 1925 pirmo reizi aprakstīja siltuma procesus, lietojot formulas, kas mūsdienās ir pamatā pārtikas produktu konservēšanai ar siltumu. Amerikāņu pārtikas zinātnieks Karls Fellers (Carl R. Feller) izstrādāja tehnoloģiju sausu produktu pasterizācijai un Amerikas zilo krabju konservēšanai (1921–1924). Sensorās zinātnes autoritāte 20. gs. 60.–80. gados bija Deivisas Kalifornijas Universitātes, ASV (UC Davis) Pārtikas zinātnes un tehnoloģijas katedras profesore Rouza Pengborna (Rose Marie Pangborn), kura izstrādāja sensorās novērtēšanas metodes.