Ķīmijas mērķis ir vielu sastāva, īpašību un savstarpējo pārvērtību izzināšana, lai izdalītu vielas, kas atrodamas dabā, kā arī lai no dabas izcelsmes izejvielām iegūtu jaunas vielas, kas nepieciešamas cilvēka vajadzību apmierināšanai un cilvēces ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai. Ķīmiķi pēta daļiņas, no kurām sastāv vielas, noskaidrojot likumsakarības, kādas pastāv starp šo daļiņu sastāvu, uzbūvi un īpašībām.

Ķīmija ir neatņemama cilvēces materiālās un garīgās kultūras sastāvdaļa. Cilvēki dzīvo materiālā vidē, kas nemitīgi un strauji attīstās, mijiedarbojoties ar dabas vai antropogēnas izcelsmes vielām. Cilvēka praktiskā darbība pārvērtusies iedarbīgā ģeoķīmiskā faktorā. Daudzējādi šīs darbības rezultātus nosaka kultūras komponents, kuru veido zināšanas ķīmijā. Bez ķīmijas zināšanām cilvēka apziņā nevar izveidoties reāls ieskats par materiālu un vielu pasauli. Pētījumi vielu uzbūves un ķīmisko reakciju norises mehānisma jomā veido pamatu sasniegumiem materiālzinātnē, molekulārajā bioloģijā, lauksaimniecībā, medicīnā. Ķīmijas praktiskais pielietojums saistīts ar vielas ar noteiktām īpašībām iegūšanu vai arī ar ķīmiskas reakcijas izmantošanu. Ķīmiski pārstrādājot dabā sastopamās izejvielas (piemēram, koksni, rūdu, naftu), iegūst vielas, kas tiek izmantotas lauksaimniecībā, rūpniecībā, medicīnā, celtniecībā, sadzīvē (piemēram, minerālmēslojumus, pesticīdus, metālus un to sakausējumus, plastmasas, gumijas, šķiedras, zāles, saistvielas, krāsas, ziepes, sadzīves ķīmijas preces). Lai iegūtu nepieciešamos produktus, jāzina vispārīgās vielu ķīmisko pārvērtību likumsakarības.

Ķīmija ir viena no dabaszinātnēm. Mūsdienu ķīmija ir zinātņu kopa, kurā visi tās sastāvelementi (apakšnozares) ir patstāvīgi un tomēr cieši saistīti. Pēc pētāmo objektu sastāva izšķir neorganisko ķīmiju un organisko ķīmiju. Neorganiskā ķīmija pēta periodiskās sistēmas ķīmisko elementu un to savienojumu fizikālās un ķīmiskās īpašības, elementu un to savienojumu mijiedarbību un lietošanu, elementu atomu un to savienojumu molekulu uzbūvi, ķīmijas teorētiskos pamatlikumus, ķīmisko reakciju līdzsvaru likumsakarības, kas nosaka jaunu savienojumu veidošanos un tehnoloģiju izstrādi to iegūšanai. Organiskā ķīmija pēta oglekļa (C) savienojumus ar citiem elementiem (organiskos savienojumus), kā arī šo savienojumu pārvērtību likumsakarības. Fizikālā ķīmija pēta ķīmisko elementu un neorganisko un organisko savienojumu ķīmisko reakciju fizikālās likumsakarības, tai skaitā kvantu mehānikas, termodinamikas, šķīdumu ķīmijas, adsorbcijas mehānismus; elektroķīmijas, radiācijas ķīmijas, fotoķīmijas, kristālķīmijas, katalīzes reakciju likumsakarības, fizikālo metožu (spektroskopijas, kodolmagnētiskās rezonanses, paramagnētiskās rezonanses, rentgenstruktūranalīzes u.c.) lietošanu neorganisko un organisko savienojumu analīzē. Analītiskā ķīmija pēta ķīmisko elementu noteikšanu, koncentrēšanu un izdalīšanu no šķīdumiem ar ķīmiskām, fizikāli ķīmiskām un fizikālām metodēm; pilnveido fizikālās metodes, attīsta un automatizē fizikāli ķīmiskās un ķīmiskās metodes, palielina to jutību un selektivitāti. Mūsdienu ķīmiskās rūpniecības paņēmienus izstrādā ķīmijas tehnoloģija. Agroķīmija pēta augu barošanās optimizācijas iespējas, lai paaugstinātu ražību un uzlabotu ražas kvalitāti. Bioķīmija pēta dzīvo būtņu ķīmisko sastāvu un ķīmiskos procesus, kas norisinās dzīvajos organismos. Cietvielu ķīmija ir zinātne par cietu vielu uzbūvi, īpašībām, iegūšanas paņēmieniem un izmantošanas iespējam. Ģeoķīmija pēta Zemes ķīmisko sastāvu, ķīmisko elementu un to izotopu izplatību un pārvietošanos dažādas ģeoloģiskajās sfērās, minerālu, iežu un dabas ūdeņu veidošanos likumsakarības. Kvantu ķīmija pēta vielu uzbūvi un īpašības, ķīmisko reakciju kinētiku un mehānismus, izmantojot kvantu mehānikas atziņas. Koksnes ķīmija ir zinātne par koksnes sastāvu un atsevišķu tās sastāvdaļu ķīmiskajām īpašībām ar mērķi izstrādāt teorētisko pamatojumu koksnes un tās komponentu fizikāli ķīmiskās un ķīmiskās pārstrādes metodes. Koloidālā ķīmija pēta dispersās sistēmas un procesus, kas norisinās uz disperso sistēmu fāzu virsmas. Kosmoķīmija ir zinātne par Saules sistēmas planētu un citu kosmisko objektu ķīmisko sastāvu un vielu pārvērtību likumsakarībām. Lielmolekulāro savienojumu ķīmija pēta dabas un sintētisko lielmolekulāro savienojumu veidošanās procesu un šo savienojumu pārvērtību ķīmiskos aspektus. Matemātiskā ķīmija izmanto matemātikas paņēmienus ķīmijas zinātnes problēmu risināšanas vajadzībām. Materiālu ķīmija pēta materiālu (metālu, metālu sakausējumu, keramikas, dabas materiālu polimēru) un to virsmu fizikālo un ķīmisko īpašību izmaiņas ķīmisku, fizikāli ķīmisku un fizikālu procesu ietekmē; pēta korozijas-noārdīšanās procesus, izstrādā to novēršanas metodes; pēta jaunu ķīmisko savienojumu veidošanos materiālos ķīmisko un fizikālo apstākļu ietekmē. Medicīnas ķīmija pēta bioloģiski aktīvu savienojumu atklāšanu, izstrādi, identificēšanu, darbības veida interpretāciju molekulārā līmenī. Naftas ķīmija pēta naftas un dabasgāzes ķīmisko sastāvu, ka arī izstrādā ogļūdeņražu pārvēršanos par naftas produktiem mehānismus. Radiācijas ķīmija pēta ķīmiskos procesus vielās elektronu, gamma un rentgenstarojuma ietekmē, kā arī realizē endotermiskus procesus, materiālu modificēšanu, jaunu savienojumu veidošanu. Ķīmijas didaktika pēta, analizē un pilnveido ķīmijas izglītības procesus, to vispārīgās likumsakarības, mērķus un metodes; izstrādā didaktikas modeļus un metodiskās koncepcijas, mācību stratēģiju un programmas ķīmijas izglītības nodrošināšanai. Ķīmijas vēsture pēta un apraksta zināšanu uzkrāšanos par vielu īpašībām un pārvērtībām, saista ķīmijas attīstības vēsturi ar civilizācijas attīstību.

Vielu ķīmiskās uzbūves teorija apraksta molekulas uzbūves īpatnības, kas nosaka molekulas spēju piedalīties ķīmiskajās reakcijās. Aprakstot tiek ņemta vērā ķīmisko elementu atomu daba, ķīmisko saišu raksturs, daļiņas telpiskā uzbūve, elektronu blīvuma sadalījums, daļiņas polaritāte. Vērtības saišu teorija (valentu saišu metode) ir daļiņu uzbūves aprēķinu metode, kas balstās uz kvantu mehānikas teorijas pamatiem. Aprēķina pamatā ir priekšstats par to, ka katru atomu pāri saista kopā viens vai vairāki elektronu pāri. Molekulāro orbitāļu teorija ir daļiņu uzbūves aprēķinu metode, kas balstās uz kvantu mehānikas teorijas pamatiem. Aprēķina pamatā ir priekšstats par to, ka, atomiem apvienojoties, veidojas jaunas irdinošas un saistošas elektronu orbitāles un ka elektroni kustas kopējā laukā, kuru veido visu atomu kodoli. Rezonanses teorija ir vielu uzbūves teorija, saskaņā ar kuru elektronu izvietojumu molekulā iespējams aprakstīt kā dažu kanonisko stāvokļu lineāru kombināciju. Molekulas uzbūvi apraksta nevis ar vienu struktūrformulu, bet kā vairāku alternatīvu formulu kombināciju. Kristāliskā lauka teorija – pārejas elementu savienojumu uzbūves teorija, kas ar kvantu mehānikas instrumentāriju apraksta jona vai atoma stāvokli elektrostatiskajā laukā, kuru veido apkārt esošie joni, atomi vai arī molekulas. Skābju un bāzu teorija – fundamentālo priekšstatu kopa, kas apraksta skābju un bāzu sastāvu un īpašības.

Galvenā izziņas metode ķīmijā ir eksperiments, kam seko eksperimenta rezultātu teorētiska apjēgšana. Kopš senatnes ķīmiķi izmanto tādas metodes kā analīze (kvalitatīvā, kvantitatīvā) un sintēze. Mūsdienās pētījumos plaši izmanto instrumentālās metodes. Hromatogrāfija – laboratorijas tehnoloģiju kopums, kuru mērķis ir maisījumu sadalīšana un/vai komponentu identificēšana; metodes pamatā dažādu maisījuma komponentu atšķirīgs pārvietošanas ātrums pa stacionāro fāzi. Spektroskopija – pēta elektromagnētiskā starojuma spektrus; tiek pētīti gan elektromagnētiskā starojuma veidi un diapazoni, gan starojumu avoti vai vielas mijiedarbība ar starojumu ar mērķi iegūt informāciju par vielas uzbūvi. Masspektrometrija – vielas sastāva noteikšanas metode, kuras pamatā ir vielas jonizācijas produktu masas un lādiņa attiecības noteikšana. Kodolu magnētiskā rezonanses (KMR) pamatā ir augstfrekvences radioviļņu selektīva absorbcija vielā, kas atrodas ļoti spēcīgā magnētiskajā laukā. Pie noteiktas magnētiskā lauka intensitātes noteikti atomu kodoli absorbē noteikta viļņu garuma radioviļņus. Izteiktus KMR signālus novēro ūdeņraža (H) atomu kodolos (protonos), ogleklī C-13, fluorā F-19 un fosforā P-31. Elektroķīmijas metožu pamatā ir elektrolīzes procesu izmantošana, veicot vielas vai maisījuma sastāva analīzi. Ir arī metodes, kas balstās uz elektrovadītspējas vai elektroda potenciāla mērījumiem. Elektroķīmiskās metodes var izmantot, lai noteiktu ekvivalences punktu, veicot titrēšanu.

Pirmsalķīmijas periodā (civilizācijas sākums – 4. gs.) teorētiskie uzskati balstījās uz antīkās filozofijas priekšstatiem par vielu dabu. Sengrieķu filozofu Leikipa (Λεύκιππος) un Dēmokrita no Abdērām (Δημόκριτος ο Αβδηρίτης ) uzskatos atrodami atommolekulārās teorijas pirmsākumi, bet Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) mācība par to, ka reālo pasauli veido tādi elementi kā uguns, gaiss, ūdens un zeme, kļuva par alķīmijas stūrakmeni.

Alķīmijas periodā (4.–16. gs.) priekšplānā bija mācība par metāliem, to iegūšanu, attīrīšanu, par metālu sakausējumiem un transmutāciju. Jēdziens par transmutāciju apzīmēja priekšstatu par vielu, galvenokārt – metālu, spēju savstarpēji pārvērsties. Gadsimtiem ilgi alķīmiķi ir meklējuši ‘filozofu akmeni’ – līdzekli, kuru pielietojot būtu iespējams pārvērst citus metālus ‘ideālajā metālā’ – zeltā, un ‘panaceju’ – dzīvības eliksīru, kas dāvinātu cilvēkiem nemirstību. Ievērojami alķīmiķi bija Džābirs ibn Hajans jeb Gebers (arābu جابر بن حیان‎, persiešu جابر بن حیان‎‎) un vācu filozofs, dabaszinātnieks, dominikāņu mūks Alberts Lielais (Albert der Grosse). Kaut arī mērķi, kurus savā darbībā izvirzīja alķīmiķi, bija kļūdaini, viņu centieni atklāja vielu attīrīšanas paņēmienus un ieguva vairākas nepazīstamas vielas. Dzīvības eliksīra meklējumos radās jatroķīmija – ķīmijas zinātnes virziens ar mērķi kalpot medicīnai. Jatroķīmijas pamatā bija 16. gs. šveiciešu ārsta Teofrasta Paracelzsa (latīņu Paracelsus, vācu Philippus Aureolus Theophrastus Bombastus von Hohenheim) mācība par vielu pārvērtību harmoniju vesela cilvēka organismā un par to, ka šāda līdzsvara izjaukšana kļūst par iemeslu slimībai. Paracelzs un vācu alķīmiķis, aptiekārs un ārsts Johans Glaubers (Johann Rudolph Glauber) uzskatāmi par mūsdienu farmācijas pamatlicējiem. 

Laika posms no 16. gs. līdz 19. gs. vidum ir ķīmijas zinātnes veidošanās periods. Pētot gāzveida vielas, zinātnieki atgriezās pie atommolekulārās teorijas pamattēzes par vielu uzbūves diskrētumu, formulējot korpuskulāro teoriju (latīņu corpuscula ‘daļiņa’). Pneimoķīmijas pamatlicējs nīderlandiešu dabaszinātnieks un ārsts Jans Baptista van Helmonts (Jan Baptista van Helmont) gaisam līdzīgajām vielām ieviesa nosaukumu – ‘gāze’. Britu dabaszinātnieks Roberts Boils (Robert Boyle) pievērsa uzmanību precīzu mērījumu nozīmei eksperimentālajā darbībā, kā arī nosauca elementus kā galvenos objektus ķīmiķu meklējumos. Vācu ķīmiķis un ārsts Johans Behers (Johann Joachim Becher) izteica domu, ka degšana ir sadalīšanās process. Šis uzskats kļuva par pamatu vācu dabaszinātnieka Georga Štāla (Georg Ernst Stahl) formulētajai teorijai par flogistona (grieķu φλογιστός – ‘degošs’, ‘uzliesmojošs’) izdalīšanos vielas karsēšanas un degšanas procesā. Vācu izcelsmes zviedru farmaceitam un ķīmiķim Karlam Šēlem (vācu Carl Wilhelm Scheele, zviedru Carl Wilhelm Scheele) 1772. gadā un angļu dabaszinātniekam un garīdzniekam Džozefam Prīstlijam (Joseph Priestley) 1774. gadā izdevās iegūt un aprakstīt “uguns gāzi” jeb “defloģistēto gaisu” – skābekli. Franču ķīmiķis Antuāns Lavuazjē (Antoine Laurent de Lavoisier) izskaidroja skābekļa lomu degšanas un oksidēšanas procesā, pierādīja vielu masas nezūdamību ķīmiskajās reakcijās. Šajā laika posmā par ķīmijas zinātnes teorētisko pamatu kļuva atommolekulārā teorija, tika atklāti vairāki kvantitatīvi likumi. 1803–1804. gadā angļu zinātnieks Džons Daltons (John Dalton) izvirzīja un pamatoja teoriju par to, ka vielas vissīkākā daļiņa ir atoms. Zviedru ķīmiķis Jenss Berzēliuss (Jöns Jakob Berzelius) ieviesa mūsdienu simbolu sistēmu ķīmisko elementu apzīmējumiem. Itāļu fiziķis un ķīmiķis Amedeo Avogadro (Lorenzo Romano Amedeo Carlo Avogadro di Quaregna e di Cerreto) izgudroja metodi vielu molekulārās masas noteikšanai, atklāja vairāku vielu molekulu kvantitatīvo sastāvu. Itāļu ķīmiķis Stanislao Kanicaro (Stanislao Cannizzaro) precizēja jēdzienus ‘atoms’, ‘molekula’ un ‘ekvivalents’. 

19. gs. otrajā pusē bija atklāti vairāki ķīmiskie elementi un radās nepieciešamība sistematizēt uzkrāto informāciju. Krievu ķīmiķis Dmitrijs Mendeļejevs (Дмитрий Иванович Менделеев) 1869. gadā formulēja periodisko likumu un grafiski attēloja ķīmisko elementu sistēmu periodiskajā tabulā. Pēc 1824. gada, kad vācu ķīmiķi Justuss Lībigs (Justus Freiherr von Liebig) un Fridrihs Vēlers (Friedrich Wöhler) atklāja izomērijas parādību, kļuva skaidrs, ka vielu īpašības atkarīgas ne tikai no sastāva, bet arī no tā, kādā secībā atomi savienojas vielas molekulā. 1861. gadā krievu ķīmiķis Aleksandrs Butļerovs (Александр Михайлович Бутлеров), apkopojot citu ķīmiķu pētījumu rezultātus, formulēja vielu uzbūves teorijas pamattēzes, kas veido mūsdienu organiskās ķīmijas zinātnisko pamatu. Šajā laika posmā strauji attīstījās arī fizikālā ķīmija. 1840. gadā krievu ķīmiķis Hermans Hess (Герман Иванович Гесс) formulēja termoķīmijas pamatlikumu. Uz termoķīmisko pētījumu pamata attīstījās ķīmijas termodinamika. Ķīmijas kinētikas pamatus veidoja darbīgo masu likums, kuru 1867. gadā atklāja norvēģu zinātnieki Kātu Guldbergs (Cato Maximilian Guldberg) un Pēters Voge (Peter Waage). Pētījumus ķīmijas kinētikā turpināja nīderlandiešu ķīmiķis Jākobs vant Hofs (Jacobus Henricus van ’t Hoff), vācbaltiešu ķīmiķis Vilhelms Ostvalds (Wilhelm Ostwald) un zviedru fiziķis un ķīmiķis Svante Arrēniuss (Svante August Arrhenius). Nozīmīgs sasniegums bija izpratnes par ķīmisko līdzsvaru veidošanos, kuru veicināja amerikāņu matemātiķa un fiziķa Džozaijas Gibsa (Josiah Willard Gibbs), nīderlandiešu ķīmiķa J. Vant-Hofa un franču ķīmiķa Anrī Lešateljē (Henri Louis Le Chatelie) pētījumi. Pētot šķīdumus, franču ķīmiķis Fransuā Rauls (François-Marie Raoult) un J. Vant-Hofs atklāja šķīdumu koligatīvās īpašības. Turpinot šķīdumu īpašību pētījumus, S. Arrēniuss formulēja elektrolītiskās disociācijas teoriju. 

20. gs. sākumā, pateicoties fiziķu pētījumiem, formulēts priekšstats par ķīmisko elementu atomu uzbūves principiem. Tas deva iespēju izveidot empīriski atklātā periodiskā likuma teorētisko pamatojumu, kā arī attīstīt teorētiskos uzskatus par ķīmiskās saites dabu. 1916. gadā vācu fiziķis Valters Kosels (Walther Kossel) izvirzīja hipotēzi, kuru attīstot, piedāvāts jonu ķīmiskās saites veidošanas modelis. Vēlāk amerikāņu ķīmiķis Gilberts Lūiss (Gilbert Newton Lewis) un amerikāņu fiziķis un ķīmiķis Ērvings Lengmjūirs (Irving Langmuir) izveidoja kovalentās ķīmiskās saites veidošanas modeli. Kvantu teorijas sasniegumu izmantošana ļāva amerikāņu ķīmiķim Lainasam Polingam (Linus Carl Pauling) izveidot valences saišu metodi (1928–1931), izvirzīt ideju par atomu orbitālu hibridizāciju (1928) un formulēt elektronegativitātes jēdzienu (1932). 1929. gadā vācu fiziķis Frīdrihs Hunds (Friedrich Hund), amerikāņu fiziķis un ķīmiķis Roberts Malikens (Robert Sanderson Mulliken) un britu matemātiķis Džons Lenards-Džounss (John Edward Lennard-Jones) lika pamatus molekulāro orbitālu teorijai, kas padziļināja priekšstatu par ķīmiskās saites veidošanos. Revolūciju ķīmijas attīstībā veicināja jaunu instrumentālo metožu ieviešana vielu sastāva analīzē un uzbūves pētīšanā. 

Mūsdienās, attīstoties ķīmijas zinātnei, ir vērojamas divas tendences. No vienas puses, ķīmijai mijiedarbojoties ar citām zinātnēm, uz to robežas veidojas jaunas starpdisciplināras nozares (piemēram, ģeoķīmija, bioķīmija). No otras puses, turpinās pašas ķīmijas diferenciācija, veidojoties jaunām ķīmijas zinātnes apakšnozarēm (piemēram, lielmolekulāro savienojumu ķīmija, koloidālā ķīmija). 21. gs. īpaši strauji attīstās bioķīmija, materiālu ķīmija un nanoķīmija. Ķīmijas nozares strauja attīstība saistīta ar aizvien plašāku vielu struktūras un ķīmisko procesu datormodelēšanas izmantošanu, kā arī ar pētījumiem un manipulācijām mikropasaules līmenī. Augtas izšķirtspējas fluorescentās mikroskopijas izgudrošana devusi iespēju ieraudzīt atsevišķus molekulas un atomus, kā arī virzīti pārvietot šādas daļiņas, sintezējot jaunas vielas.

Vadošās pētniecības iestādes: Hārvarda Universitāte (Harvard University) Kembridžā, Masačūsetsas pavalstī, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV); Kalifornijas Universitāte Bērklijā (University of California, Berkeley) ASV; Kembridžas Universitāte (University of Cambridge) Anglijā; Maksa Planka biedrības Friča Hābera institūts (Fritz-Haber-Institut der Max-Planck-Gesellschaft) Berlīnē, Vācijā; Maksa Planka biedrības Oto Hāna Ķīmijas institūts (Max Planck Institut für Chemie - Otto Hahn Institut) Maincā, Vācijā; Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts (Massachusetts Institute of Technology, MIT) Kembridžā, Masačūsetsas pavalstī, ASV; Oksfordas Universitāte (University of Oxford) Anglijā; Singapūras Nacionālā Universitāte (National University of Singapore) Singapūrā; Stenforda Universitāte (Leland Stanford Junior University) Sanhosē, ASV; Šveices Federālais Tehnoloģiju institūts (Eidgenössische Technische Hochschule Zürich, ETH Zürich) Cīrihē; Tokijas Universitāte (東京大学) Japānā. Vadošās ķīmiķu profesionālās organizācijas: Starptautiskā Teorētiskās un lietišķās ķīmijas savienība (International Union of Pure and Applied Chemistry, IUPAC), dibināta 1919. gadā, iekļauj vairāk nekā 50 nacionālās ķīmiķu profesionālās apvienības; Amerikas Ķīmijas biedrība (American Chemical Society, ACS), dibināta 1876. gadā, vairāk nekā 158 000 biedru; Japānas Ķīmiķu biedrība (日本化学会), dibināta 1878. gadā, vairāk nekā 40 000 biedru; Karaliskā Ķīmijas biedrība (Royal Society of Chemistry, RSC), dibināta 1980. gadā, apvienojot Lielbritānijas ķīmiķu profesionālās biedrības, vairāk nekā 42 000 biedru; Ķīnas Ķīmijas biedrība (中国化学学会, CCS), dibināta 1932. gadā, vairāk nekā 55 000 biedru; Vācijas Ķīmiķu biedrība (Gesellschaft Deutscher Chemiker, GDCh), dibināta 1949. gadā, apvienojot Vācijas ķīmiķu profesionālās biedrības, vairāk nekā 31 000 biedru. 

Nozīmīgākie periodiskie izdevumi – Accounts of Chemical Research (kopš 1968. gada; American Chemical Society), Advanced Functional Materials (kopš 1985. gada; Wiley-VCH Verlag), Aldrichimica Acta (kopš 1968. gada; Sigma-Aldrich), Analytica Chimica Acta (kopš 1947. gada; Elsevier), Chemical Abstracts (kopš 1907. gada; American Chemical Society), Chemical Science (kopš 2010. gada; Royal Society of Chemistry), Chemical Society Reviews (kopš 1971. gada; Royal Society of Chemistry), European Journal of Inorganic Chemistry (kopš 1998. gada; Wiley-VCH Verlag), Green Chemistry (kopš 1999. gada; Royal society of Chemistry), Journal of Catalysis (kopš 1962. gada; Elsevier), Journal of Physical Chemistry Letters (kopš 2010. gada; American Chemical Society), Journal of the American Chemical Society (kopš 1879. gada; American Chemical Society), Mass Spectrometry Reviews (kopš 1982. gada; John Wiley & Sons), Nano Today (kopš 2006. gada; Elsevier), Organic Reactions (kopš 1942. gada; John Wiley & Sons), Progress in Polymer Science (kopš 1967. gada; Elsevier).

Ķīmijas zinātnes pamatlicēji – A. Lavuazjē un J. Berzēliuss – ieviesa simbolu sistēmu ķīmisko elementu apzīmējumiem, veidojot starptautisko ķīmijas valodu. D. Mendeļejevs sistematizēja zinātnē uzkrāto faktu daudzumu par ķīmiskiem elementiem un to savienojumiem, izveidojot ķīmisko elementu periodisko tabulu. Kvantu ķīmijas aizsākums saskatāms vācu fiziķa Vernera Heizenberga (Werner Karl Heisenberg) un austriešu fiziķa Ervīna Šrēdingera (Erwin Rudolf Josef Alexander Schrödinger) darbos. Par sasniegumiem datormodelēšanas jomā Nobela prēmija ķīmijā (2013) piešķirta amerikāņu ķīmiķim Martinam Karplusam (Martin Karplus), britu, izraēliešu un amerikāņu biofiziķim Maiklam Levitam (angļu Michael Levitt), amerikāņu un izraēliešu bioķīmiķim un biofiziķim Arjē Varšelam (angļu Arieh Warshel). Par augtas izšķirtspējas fluorescentās mikroskopijas izgudrošanu un ieviešanu Nobela prēmija ķīmijā (2014) piešķirta amerikāņu fiziķim Ērikam Betcigam (Robert Eric Betzig), amerikāņu ķīmiķim Viljamam Mērneram (William Esco Moerner) un vācu fiziķim Štefanam Hellam (vācu Stefan Walter Hell).