Īsa vēsture un galvenās teorijas Antropoloģija kā atsevišķa akadēmiska nozare radās 19. gs. vidū. Sistemātiska informācijas vākšana par cilvēku dzīves paradumiem sākās jau 18. un 19. gs. mijā galvenokārt Vācijā, iekļaujot divus virzienus: Volkskunde (vienkāršās tautas, galvenokārt zemnieku, dzīvesveida un uzskatu pētījumi) un Völkerkunde (citu tautu pētījumi). Izmantojot šos pētījumus, vāciski runājošajās zemēs 19. gs. pirmajā pusē izveidojās pirmie etnogrāfiskie muzeji. Vācu pētniekiem un teorētiķiem antropoloģijā bija liela nozīme visu 19. gs. Pirmā institūcija, kas savā nosaukumā izmantoja vārdu “antropoloģija”, ir 1859. gadā dibinātā Parīzes Antropoloģijas biedrība (Société d’Anthropologie de Paris). Dažus gadus vēlāk – 1863. gadā ‒ tika izveidota Londonas Antropoloģijas biedrība (Anthropological Society of London). Turpmākā gadsimta laikā līdzīgas organizācijas izveidojās daudzās pasaules valstīs. 19. gs. beigās antropoloģiju sāka pasniegt arī augstskolās.
Antropoloģijas pētījumus un teorētisko attīstību nosacīti var iedalīt vairākos lielos posmos. Sākotnēji – no nozares pirmsākumiem līdz 20. gs. 20. gadiem – antropologi galvenokārt pievērsās jautājumiem par dažādu kultūru, iezīmju un prakšu vēsturisko attīstību. Unilineārā evolucionisma tradīcijā strādājošie antropologi, piemēram, brits Edvards Burnets Tailors (Edward Burnett Tylor) un amerikānis Lūiss Henrijs Morgans (Lewis Henry Morgan), uzskatīja, ka sabiedrības attīstās pa vienu noteiktu trajektoriju, izejot caur secīgām attīstības fāzēm no zemākās uz augstāko, turklāt katrai no šīm pakāpēm piemīt noteikts iezīmju kopums. Vāciski runājošajās zemēs attīstījās cita teorija – difuzionisms. Šīs teorijas pārstāvji, piemēram, vācu ģeogrāfi un etnologi Frīdrihs Recels (Friedrich Rätzel) un Frics Grebners (Fritz Graebner), centās rekonstruēt noteiktu iezīmju izplatību pasaulē, pieņemot, ka tās veidojušās kādā noteiktā centrā. Kopumā šajā laikā tika uzskatīts, ka dažas sabiedrības joprojām saglabājušas iezīmes, kuras citur iznīkušas, tāpēc, pētot šīs “primitīvās” sabiedrības, iespējams tieši ielūkoties “attīstīto” sabiedrību pagātnē. Tomēr, tā kā visas sabiedrības strauji mainījās, aktuāls bija šo iezīmju dokumentēšanas (etnogrāfiskais) darbs.
Etnogrāfiskā darba gaitā tomēr tika atklāts arvien vairāk pierādījumu tam, ka sīki izstrādātās attīstības shēmas neatbilst realitātei. 20. gs. pirmajās dekādēs spēkā pieņēmās citi teorētiskie virzieni, atsakoties no unilineārā evolucionisma un sākot sistemātisku empīrisko datu vākšanu ar ilgstoša līdzdalīgā novērojuma palīdzību. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) F. Boass sāka dokumentēt sabiedrību etnogrāfiskās iezīmes un parādīja, ka sociālevolucionāri vispārinājumi neatbilst empīriskajai realitātei. F. Boass uzskatīja, ka konkrētās kultūras izpausmes izriet no attiecīgo grupu unikālās vēstures, nevis pakļaujas universāliem evolūcijas likumiem (šo pieeju 20. gs. otrajā pusē amerikāņu antropologs Mārvins Heriss (Marvin Harris) nodēvēja par vēsturisko partikulārismu). Lielbritānijā 20. gs. 20. gados poļu izcelsmes antropologs Broņislavs Maļinovskis (Bronisław Malinowski) ar savu vairākus gadus ilgušo pētījumu Trobriandu salās aizsāka ilgstoša līdzdalīgā novērojuma tradīciju. B. Maļinovskis un britu sociālantropologs Alfreds Redžinalds Radklifs-Brauns (Alfred Reginald Radcliffe-Brown) lika pamatus britu struktūrfunkcionālismam, kas galvenokārt centās izskaidrot, kā dažādi elementi nodrošina sabiedrību kohēziju, pastāvēšanu un turpināšanos. 30. gados ASV saistībā ar psihoanalīzes ieskatiem izveidojās tā dēvētā Kultūras un personības skola. Spilgtākā tās pārstāve ir ASV antropoloģe Ruta Benedikta (Ruth Benedict). Kultūras un personības skola meklēja saikni starp kultūru (it īpaši bērnu audzināšnanas praksēm) un noteiktā kultūrā novērojamām tipiskām psiholoģiskām iezīmēm. Lai gan šī pieeja sabiedrībā bija populāra, metodoloģisku problēmu dēļ tā tikusi kritizēta un vēlāk atzīta par nezinātnisku.
Pārmaiņas pasaules kārtībā pēc Otrā pasaules kara veicināja funkcionālisma norietu, jo šī teorija nebija piemērota pārmaiņu interpretācijai. Sāka parādīties teorētiskie virzieni, kas skaidroja dinamiku. Atjaunojās interese par evolūcijas procesiem (šoreiz par evolūciju kā multilineālu procesu), un izveidojās ar to cieši saistītā kultūras ekoloģijas skola, kuras ievērojamākie pārstāvji bija amerikāņu antropologi Roberts Lūvijs (Robert Lowie), Leslijs Vaits (Leslie White) un Džulians Stjuarts (Julian Steward). Veidojās interese par dinamiskiem politiskiem procesiem un konfliktu, sabiedriskiem procesiem kā spēli. Iepriekšējā perioda antropologi uzsvaru bija likuši uz sistēmu, kurā cilvēki darbojās tikai kā samērā maznozīmīgi elementi (t. i., sistēmcentrētā pieeja). Sākot ar 20. gs. 50. gadiem, uzmanība tika pievērsta indivīdu (aktoru) spējai ietekmēt sistēmu un manipulēt ar noteikumiem (t. i., aktorcentrētā pieeja).
20. gs. 50. un 60. gados antropologi pievērsās simboliem, to sistēmām un nozīmei. Nozīmīgākie šādu pētījumu autori bija britu antropologs Viktors Tērners (Victor Turner) un amerikāņu antropologs Klifords Gīrcs (Clifford Geertz). Uzplaukumu piedzīvoja no kibernētikas un strukturālās lingvistikas pārņemtos principos balstītā strukturālā antropoloģija, kuru pārstāvēja K. Levī-Stross, kā arī britu antropologi Edmunds Līčs (Edmund Leach) un vēlāk arī Mērija Daglasa (Mary Douglas). 60. gadu beigās un it īpaši 70. gados antropologi sāka eksperimentēt ar marksisma analītiskajiem instrumentiem un konceptiem. Parādījās interese par dzimti un jautājumiem, kas saistīti ar feminismu. Tas atspoguļojas antropoloģu Šerijas Ortneres (Sherry Ortner), Henrietas Mūras (Henrietta Moore) un Mišeles Rosaldo (Michelle Zimbalist Rosaldo) pētījumos. Šajā periodā notika arī tā dēvētais koloniālais pagrieziens antropoloģijā, kam bija raksturīga apzināšanās, ka iepriekšējos periodos antropologi darbojušies ciešā saistībā ar koloniālajiem spēkiem. Sākās teorētisko un konceptuālo pieeju pārskatīšana.
Gan marksistiskajam, gan feministiskajam virzienam bija raksturīga interese par varas attiecībām un nevienlīdzību, kas 80. gados kļuva par vienu no nozīmīgākajām perspektīvām antropoloģijā.
70. gadu beigās un 80. gadu sākumā, apvienojot struktūrcentrēto un aktorcentrēto perspektīvu, izveidojās prakses teorija, ko pārstāvēja tādi zinātnieki kā britu sociologs Entonijs Gidenss (Anthony Giddens) un franču sociologs Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu). Šī teorija atstāja nozīmīgu ietekmi uz antropoloģiskajiem pētījumiem 20. gs. 80. un 90. gados. Vienlaikus 80. un 90. gadu teorētiskā doma saņēma spēcīgu postmodernās paškritikas triecienu. Džeimss Klifords (James Clifford) un amerikāņu antropologs Džordžs Markuss (George Marcus) interpretēja antropoloģiju kā rakstīšanas, tekstu radīšanas praksi, uzsverot šīs prakses eirocentriskās saknes. Intensīvā paškritikā antropologi pārvērtēja savu pozīciju globālajā zināšanu sistēmā. Šajā laikā novērojams teorētiskais eklektisms, kur vienlaikus pastāvēja daudzi iepriekšējos gados aizsāktie teorētiskie virzieni, kas pamazām sadrumstalojas individuālās pieejās.
Fiziskā antropoloģija lielā mērā attīstījās neatkarīgi no aprakstītajiem teorētiskajiem virzieniem un problēmām, lai gan pirmie antropologi nereti pētīja gan bioloģiskās, gan sociāli kulturālās iezīmes (piemēram, mūsdienu ASV antropoloģijas pamatlicējs F. Boass sākotnēji strādāja tieši kā bioloģiskais antropologs). 19. gs. bioloģiskā antropoloģija galvenokārt nodarbojās ar antropometriju, t. i., kaulu, it īpaši galvaskausa, izmēru dokumentēšanu, cenšoties noteikt rasu iezīmes. Šī izpēte savā ziņā sakrita ar evolucionismu sociālajā antropoloģijā. Fizisko antropologu pētījumi vēlāk tika izmantoti, veidojot pseidozinātniskas rasu teorijas, kam bija liela nozīme pasaules politikā līdz Otrā pasaules kara beigām. Saikne ar rasisma teorijām iedragāja antropologu reputāciju. Tomēr jau drīz pēc Otrā pasaules kara beigām attīstījās tā saucamā jaunā fiziskā antropoloģija, kura apvienoja anatomiju, ekoloģiju, uzvedības pētījumus un ģenētiku. Fiziskie biologi sāka nodarboties arī ar primātu pētīšanu to dabiskajā vidē, kā arī laboratorijās. Jaunas metodes parādījās arī paleoantropoloģijā, kas palīdzēja veikt precīzāku atrasto fosiliju datēšanu.