Kultūrrelatīvismu kā pieeju sabiedrību daudzveidības pētniecībā antropoloģijā visbiežāk saista ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) antropologu Franci Boasu (Franz Boas), kurš uzskatīja, ka katra kultūra jāpēta saskaņā ar tās uzskatiem un vērtībām un ka kultūra ir fundamentāli nozīmīga, veidojot cilvēku pasaules skatījumu. Viņš attīstīja vēsturiskā partikulārisma principu, kas bijis sevišķi nozīmīgs ASV antropoloģijas skolā, kurā pamatā bija uzskats, ka kultūras atšķirības un līdzības ir jāsaprot to unikālo apstākļu kontekstā. Metodoloģiski tas paredzēja savākt lielu datu apjomu gan par kultūras pazīmēm un vēsturi, gan par pētāmās sabiedrības attiecībām ar kaimiņu sabiedrībām un tikai tad veikt piesardzīgus vispārinājumus. Kultūrrelatīvisms galveno uzmanību pievērsa tā sauktajai emiskajai, pašu pētāmās sabiedrības locekļu pieredzei antropoloģiskajā analīzē.
Kultūrrelatīvisms ir konceptuāls pretstats etnocentriskai pieejai – citu kultūru vērtējumam pēc savas kultūras kritērijiem. Vēl viens kultūrrelatīvisma pretstats ir universālisms – pieņēmums, ka visām cilvēku sabiedrībām piemīt kopīgas, vispārcilvēciskas iezīmes. Antropologi runā arī par cilvēces psihisko un kognitīvo vienotību, tāpēc kultūrrelatīvismu iespējams kombinēt ar universālisma elementiem.