Burtiskā tulkojumā etnocentrisms nozīmē skatījumu, kas vērsts uz savu etnisko vai kultūras piederību. Etnocentrisms ir nošķirams no patriotisma, kas izpaužas kā lepnums par savu nāciju vai kultūras piederību un lojalitātes apliecinājums pret to. Etnocentrisms ietver salīdzinājumu un vērtējošu attieksmi.

Etnocentriska perspektīva mēdz būt hierarhiska. Savas kultūras vērtības, paražas un uzskati tiek uztverti kā pārāki, nozīmīgāki par citu kultūru pazīmēm, kuras turklāt tiek aplūkotas vērtējoši, uztvertas kā mazāk attīstītas, eksotiskas, nesaprotamas vai nepareizas. Etnocentrisks vērotājs pieņem, ka cilvēki citās kultūrās vērtē lietas tāpat un domā līdzīgi kā viņš pats, tāpēc citu uzvedību interpretē, balstoties uz savas kultūras normām. Etnocentrisks citu kultūru vērtējums noved pie pārpratumiem un stereotipizācijas.

20. un 21. gs. etnocentrisms kļuvis par nozīmīgu analītisku un metodoloģisku jēdzienu sociālajās zinātnēs. To izmanto filozofijā, psiholoģijā, politikas zinātnē, socioloģijā. Daudz par to diskutē antropoloģijā ‒ zinātņu nozarē, kas vistiešāk nodarbojas ar dažādu kultūru un sabiedrību salīdzināšanu. Psiholoģijā etnocentrisms tiek aplūkots, pētot, kā un kāpēc cilvēki izrāda priekšroku savas grupas pārstāvjiem (in-group favoritism), cik ātri šāda attieksme veidojas un kādi mehānismi veicina ksenofobisku uzskatu rašanos.

Antropoloģijā etnocentrisma jēdziens kļuvis nozīmīgs, jo nozarē pieņemts uzskatīt, ka, pētot kultūras, ļoti svarīgi tās aplūkot un vērtēt, vispirms iedziļinoties pašu aplūkoto kultūru kontekstā. Lai gan dažādu sabiedrību salīdzinājums ir svarīgs antropoloģijas pētniecības paņēmiens, tas jāveic apdomīgi. Dažādu sabiedrību kultūras normas nevar skatīt kā vispārēji piemērojamas, universalizējamas vai pārākas. Savas kultūras normu izmantošana, skaidrojot citas kultūras, var novest pie nepilnīga un arī negodīga aprakstīto kultūru atspoguļojuma.

Etnocentrisms ir viens no būtiskākajiem klupšanas akmeņiem, izglītojoties par kultūru daudzveidību. Tāpēc pētniekiem, kuri salīdzina dažādas kultūras, sevišķi būtiski apzināties etnocentriskas domāšanas iespējamību, tiecoties samazināt tās ietekmi un veicinot precīzāku sociālo norišu atspoguļojumu. Ņemot vērā to, cik nozīmīgs ir kultūras konteksts, cilvēkam kļūstot par sabiedrības locekli, profesionāla distancēšanās nav vienkārša, un daudzi antropologi uzskata, ka tā ir pat neiespējama. Pat vispieredzējušākajam antropologam nebūs līdz galam iespējams ieraudzīt pasauli tieši tādu, kādu to redz cilvēki, kurus viņš pēta ne tikai starp dažādām kultūrām, bet arī savas kultūras ietvaros. Šīs problēmas risināšanai pētnieki savos darbos pievēršas refleksijai par savu pozīciju un iespējamo ietekmi lauka darbā un datu interpretācijā.

Tie izmanto jēdzienus “emisks” un “etisks”, nošķirot pētāmās sabiedrības locekļu pieredzi no antropoloģiskas analīzes. Saskaņā ar kultūras relatīvisma principu antropoloģijā nav iespējams objektīvi noteikt, kura sabiedrība ir labāka vai civilizētāka par citām, jo šādi jēdzieni tiek veidoti katrā konkrētajā kultūras kontekstā.

Etnocentrisms ir viens no sociocentrisma paveidiem. Citu sabiedrību un sociālo grupu vērtēšana, balstoties uz to, kas pašam ir pazīstams, var izpausties arī, piemēram, šķiriskā vai dzimtes aspektā, kur “mēs” un “viņi” pozīcijas veidojas vienas sabiedrības ietvaros. Jēdziens “androcentrisms” ilustrē skatījumu, kuru ierobežo sociālās pieredzes, kuras raksturīgākas vīriešiem. Arī nacionālisms var tikt skatīts kā sociocentrisms, izceļot savu kultūru un valsti un pretstatot to citām. Sociocentrisma ģeogrāfiskais apmērs var būt arī ļoti plašs, piemēram, eirocentrisms var izpausties, vērtētājam izceļot piederību Eiropai. Tāpat rasisms ir sociocentrisma piemērs, kurā par izslēgšanas kritēriju tiek izmantota cilvēka ādas krāsa. Ņemot vērā, ka kultūra, tauta vai nācija ietver daudzveidīgas pieredzes, tostarp valodu, reliģiju, vēsturi, fenotipu un daudzveidīgas sociālās normas, etnocentrisma izpausmes var būt ļoti dažādas.

Līdz atziņai par nepieciešamību kritiski paraudzīties uz etnocentrisma parādību sociālie zinātnieki nonākuši ilgā vēsturiskā procesā. 19. gs. pieņēmumi, ka sabiedrības attīstībai ir noteikts virziens, kas sākas ar “primitīvu stadiju” un attīstās “civilizētā” virzienā, bija izplatīti. Piemēram, ļoti populāra 19. gs. vidū kļuva Luisa Henrija Morgana (Lewis Henry Morgan) sociālās evolūcijas teorija, bet Džeimss Džordžs Freizers (James George Frazer) skaidroja reliģiju attīstību kā tādu, kurai piemīt virziens no maģiskās domāšanas līdz zinātniskajai. Šāds skatījums uz sociālo dzīvi ir bijis tik ietekmīgs, ka šīs idejas, neraugoties uz to, ka zinātnieki tās atspēkojuši, sabiedrībā turpina pastāvēt.

Amerikas Savienoto Valstu (ASV) antropologs Francis Boass (Franz Boas), uzskatīja, ka nepastāv noteiktas sabiedrības attīstības fāzes, un stingri iestājās par to, ka katrai sabiedrībai ir sava unikāla vēsture. Savukārt Broņislavs Maļinovskis (Bronisław Kasper Malinowski), eiropeiskās sociālantropoloģijas pamatlicējs, savā pētniecībā ilustrēja, ka maģiski rituāli var būt saistīti ar pragmatisku saimnieciskās dzīves organizēšanu.

Jēdziens “etnocentrisms” pašreizējā nozīmē pirmo reizi tika lietots amerikāņu sociologa Viljama Greiema Samnera (William Graham Sumner) grāmatā “Tautas paražas: pētījums par prakses, manieru, paražu, morālo normu un morāles socioloģisko nozīmi“ (Folkways: A Study of the Sociological Importance of Usages, Manners, Customs, Mores and Morals, 1906). Izmantojot piemērus no dažādām pasaules kultūrām, viņš skaidroja, ka cilvēki parasti neapzinās savas kultūras īpatnības līdz brīdim, kad sastopas ar atšķirīgām tradīcijām un paradumiem citās sabiedrībās. Šajā darbā V. G. Samners skaidroja etnocentrismu kā uzskatu, kurā savas grupas locekļi atrodas visa centrā, bet citu grupu vērtējums izriet no šāda uzskata. Viņš akcentēja, ka šāda nekritiska savas kultūras prioritizēšana ir veids, kā cilvēki pasargā savu dzīvesveidu no citu dzīvesveidu ietekmēm, līdz ar to etnocentrisms viņa analīzē funkcionēja kā kultūras identitāti sargājošs mehānisms. V. G. Samners etnocentrismu uzskatīja par būtisku sociālajās zinātnēs, uzsverot tā nozīmi kritiskas attieksmes veidošanā pret kultūras aizspriedumiem.

Antropoloģijā 20. gs. 90. gados teorētiskajās debatēs attīstījās arvien kritiskāks skatījums uz tādiem jēdzieniem kā “kultūra” un “sabiedrība” – kā vispār iespējams pateikt, ka cilvēkiem tā piemīt, kā iespējams aprakstīt indivīdu un kultūru atšķirīgās realitātes? To mēdz dēvēt par ontoloģisko pavērsienu, kas ietekmē arī etnocentrisma jēdzienu, kas ietver pieņēmumu par pasaules skatījuma veidošanos noteiktas kultūras ietvarā, kā arī pieņēmumu, ka kultūras kontekstā apgūtie pieņēmumi nav viegli atmetami.

Zinātnieki diskutē arī par sekundāro etnocentrismu, kurā vērtētājs, bieži vien pats pētnieks, tiecas cieņpilni reprezentēt citas kultūru pieredzes, tomēr interpretācijā tik un tā saskatāmi paša pētnieka kultūras pieņēmumi, kuri tiek skatīti kā universāli.

Etnocentrisms ir plaši sastopama parādība vairumā sabiedrību. Tas spoguļo vērtētāja sabiedrībā pastāvošos priekštatus un zināšanas, kā arī kultūrspecifiskas vērtību sistēmas. Etnocentriska skatījuma pamatā ir vērtētāja kultūrā veidojusies izpratne par to, kas ir pareizs, vērtīgs vai attīstīts. Dažkārt etnisko grupu pašnosaukumi tiešā tulkojumā nozīmē ’cilvēki’ vai ’īstie cilvēki’ (piemēram, kašinavi (Huni Kuin) Brazīlijā un Peru), kas netieši atklāj cilvēku tendenci izcelt savas kultūras un grupas pārstāvju nozīmību.

Etnocentrismam atrodami arī labi dokumentēti vēsturiski piemēri. Senajā Grieķijā bija dalījums starp pilsētvalsts pilsoņiem un barbariem, cilvēkiem, kuri nepiederēja pie grieķu kultūrtelpas, tajā skaitā ziemeļeiropieši.

Etnocentrismam piemīt politiska loma, jo tas veido priekšstatus par to, kas ir “sava” grupa un kas ir “cita” vai “sveša” grupa. Tas palīdz veidot priekšstatus par to, kāda uzvedība tiek atzīta par normālu, kādas vērtības ir jāaizsargā un jāuztur, kādi ir grupas panākumi un intereses. Etnocentrisms var kalpot kā varas instruments, kas ļauj dominējošai grupai ne vien izjust pārākumu pār citām (pozitīvi pašidentificēties), bet arī leģitimizēt apspiesto grupu marginalizēšanu, noniecināšanu un diskriminēšanu. Vērtējot citas kultūras kā mazāk attīstītas vai nepilnvērtīgas, tiek stiprināts dominējošās grupas statuss. Šādā veidā etnocentriski pieņēmumi ir kalpojuši par ideoloģisku attaisnojumu iekarojumiem, apspiešanai, piespiedu asimilācijai un pat genocīdam. Tā grupa, kura ir varas pozīcijās, parasti neapsver iespēju integrēties kolonizēto kultūru dzīvesveidā.

Tomēr etnocentrisms ne vienmēr izpaužas kā apzināta pārākuma apziņa. Tas var izpausties arī kā neprecīza citu kultūru izpratne, kur citas kultūras pārstāvju uzvedība vai rīcības loģika tiek interpretēta, balstoties uz savas kultūras normām, nepietiekamām zināšanām par tās kultūras pārstāvjiem, kuri tiek vērtēti.