Nacionālisms kā politiska ideoloģija jānošķir no nacionālisma gan kā sociālpsiholoģiskas dispozīcijas (“nacionālās identitātes”), gan kā pieejas starptautiskajām attiecībām, kas akcentē valstu jeb nāciju prioritāti starptautiskajā politikā. Nacionālisms kā ideoloģija postulē nācijas pašnoteikšanos kā jebkuras taisnīgas politikas priekšnoteikumu un vēršas pret situācijām, kurās pār attiecīgo nāciju valda “sveša” vara vai arī tās pašnoteikšanos kavē sašķeltība dažādās politiskās vienībās. Nacionālisms kā ideoloģija nav viendabīgs, tas bieži pārklājas ar citu ideoloģiju elementiem, sasniedzot atšķirīgus politiskos rezultātus. Nacionālisma dažādo formu izcelsmē liela nozīme ir nācijas izpratnei, kas katrā konkrētajā gadījumā ir atšķirīga un kā nācijai nozīmīgus uzsver dažādus (etniskus, lingvistiskus, reliģiskus, pilsoniskus u. c.) elementus. Pretēji ierastajam viedoklim, nacionālisma ideoloģija visbiežāk neveidojas uz jau pastāvošas nācijas pamata, bet gan pati veido konkrēto nāciju un tai piederīgo cilvēku pašizpratni.

Lai arī pētnieku starpā nav vienprātības par pirmo nāciju veidošanās laiku, tomēr nacionālisma ideoloģijas tapšana Eiropā visbiežāk tiek datēta ar jaunajiem laikiem, tas ir, 17.–18. gs. priekšstats, ka politiskā vara ir balstāma nevis dievišķā sankcijā vai mantotās privilēģijās, bet gan tautas jeb nācijas gribā, cieši saistāms ar modernās sabiedrības veidošanos. Lasītprasmes izplatība, arvien plašāka grāmatu iespiešana “tautas” valodās, jaunu transporta līdzekļu un komunikācijas tehnoloģiju (piemēram, laikrakstu) parādīšanās veicināja tradicionālās kārtu sabiedrības leģitimitātes krīzi un augošās pilsētu vidusšķiras ietekmes un politisko ambīciju pieaugumu. Šie procesi veidoja sociālo pamatu nacionālisma ideoloģijai, kura uzsvēra visu nācijai piederīgo cilvēku vienlīdzību, nācijas tiesības uz savu “augsto kultūru” un autonomu attīstību, kā arī vajadzību atbrīvoties no svešas (tas ir, citai nācijai piederīgas un citā valodā runājošas) elites un pašai brīvi lemt par savu likteni. Kopš 20. gs. 70. gadiem pasaulē īpaši aktivizējusies nacionālisma pētniecība, cenšoties atbildēt jautājumu par nacionālisma un nāciju veidošanās saikni ar sabiedrības modernizāciju. Daļa pētnieku, kā Ernests Gellners (Ernest Gellner) un Ēriks Hobsboms (Eric Hobsbawm), skaidro nacionālismu kā modernās, industriālās sabiedrības produktu, citi, kā Entonijs Smits (Anthony Smith), uzsver noteiktu etniskās kultūras simbolu lomu nacionālās ideoloģijas tapšanā (t. s. etnosimbolisms).

Nacionālisma filozofiskās saknes vienlaikus demonstrē arī vēsturiski nozīmīgākās nācijas izpratnes. Franču politiskajā domā nacionālisma aizsācējs ir Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau) ar tautas suverenitātes koncepciju. Pēc viņa domām, vienīgais leģitīmas varas avots brīvā sabiedrībā ir nevis monarhs vai priviliģēta kārta, bet gan tautas “politiskais ķermenis”, kurš apvieno brīvus un vienlīdzīgus pilsoņus. Pilsoņi, pēc Ž. Ž. Ruso domām, pilnībā nodod savu brīvību tautas “vispārējās gribas” rīcībā, saņemot pretī savu interešu piepildījumu kopīgi ar citiem. Šāda nācijas izpratne ir izteikti politiska: nācijai piederīgos vispirms saista kopā politiska līdzdalība. Līdzīgu politiskā gribā balstītu nācijas izpratni savā pazīstamajā rakstā “Kas ir nācija?” (Qu’est-ce qu’une nation?) piedāvā arī Ernests Renāns (Ernest Renan). Atšķirīgu nācijas izpratni piedāvā Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried von Herder). Pēc viņa domām, tauta jeb nācija ir dabisks veidojums, kuru apvieno valoda, kultūra, nacionālais raksturs, taču vispirms – īpašs “tautas gars” (Volksgeist), kurš katrai no zemes virsū dzīvojošajām nācijām ir īpašs un unikāls; savukārt atsevišķās nācijas kopīgi sniedz savu neatkārtojamo pienesumu cilvēces attīstībā. Šī nācijas izpratne balstās nevis pilsoņu politiskā gribā, bet gan jau sen pastāvošā, romantizētā tautas garā, kuram pilnvērtīgai attīstībai nepieciešama arī politiska apvienošana. Domu par atsevišķo nāciju, valodu un izglītības saikni ar cilvēces kopīgajiem uzdevumiem risinājis arī Johans Gotlībs Fihte (Johann Gottlieb Fichte). Vienlaikus, atšķirībā no citām politiskajām ideoloģijām (liberālisma, sociālisma, konservatīvisma), nacionālismam pasaulē nav vienas dominējošās teorijas: nācijas izpratne, tās uzdevumi nav nošķirami no konkrētās nacionālisma kustības politiskajiem mērķiem un vēsturiskās situācijas.

Tieši šī dažādība mudinājusi nacionālisma pētniekus veidot dažādas nacionālisma paveidu klasifikācijas. Sens, bieži kritizēts un vienlaikus joprojām populārs ir nošķīrums starp politiskajām/pilsoniskajām un etniskajām/kulturālajām nacionālisma formām, kuru 20. gs. pirmajā pusē veidoja Frīdrihs Maineke (Friedrich Meinecke) un Hanss Kons (Hans Kohn). Pilsoniskais nacionālisms vairāk izplatīts Rietumeiropā, un tam raksturīgs akcents uz indivīda tiesībām, demokrātiju un brīvprātīgu līdzdalību. Etniskais nacionālisms turpretī raksturo Viduseiropu un Austrumeiropu, kur nācija tiek saprasta kā no cilvēka gribas neatkarīgs dotums; tam raksturīga orientācija uz pagātni, iracionālisms un kolektīvisms. Šī shematiskā nacionālisma tipoloģija vienlaikus ir kalpojusi par pamatu kritikai un alternatīvu meklējumiem, iekļaujot arī nacionālisma veidus, kas sastopami ārpus Eiropas. Piemēram, ir iespējams nodalīt apvienojošo nacionālismu, kas vērsts uz nācijas apvienošanu autonomā politiskā vienībā, no reformistiskā nacionālisma, kura centrā ir centieni pārveidot jau esošu valsti saskaņā ar “nacionāliem” principiem, kā arī no secesijas nacionālisma, kura ietvaros nācija vēlas atdalīties no multinacionālas impērijas. Rodžerss Brubeikers (Rogers Brubaker) uzsver, ka nacionālisma izpratnē svarīgi nošķirt valsts veidotu nacionālismu, ar kura palīdzību valsts vara cenšas padarīt sabiedrību “nacionālāku”, no nacionālisma, kas vērsts pret valsti un aizstāv valsts sadalīšanu vai radikālu pārveidošanu.

Viedokļu dažādība valda arī attiecībā uz nacionālisma izplatības seku novērtējumu mūsdienu pasaulē. No vienas puses, nacionālisma izplatība vēsturiski bijusi saistīta ar sabiedrības modernizāciju, demokrātijas un sociālās solidaritātes ideju izplatību. Šajā nozīmē nacionālisms ir progresīvs, uz attīstību vērsts. No otras puses, nacionālisms bieži vedis arī pie asiņainiem konfliktiem, tas kalpojis kā pamatojums represīvai politikai, iekarošanas kariem un genocīdam. Tādējādi iespējams apgalvot, ka nacionālisms ir reakcionārs, vērsts pagātnē, uz senu kopienu naida aktualizāciju. Vienlaikus šādi raksturojumi ir pārlieku vienpusīgi: nacionālisms ir noteicošs modernās politikas elements, kura izpausmes ir pelnījušas niansētu izvērtējumu. Cerības uz nacionālisma pakāpenisku atmiršanu mūsdienu pasaulē ir izrādījušās pāragras.

Dažādām nacionālisma formām atbilst arī atšķirīgi politiskie spēki, kas cenšas īstenot šo ideoloģiju. Piemēram, nacionālisms ir izpaudies politiskajos spēkos, kas vēlas apvienot kulturāli viendabīgas teritorijas vienā nacionālā valstī (piemēram, Vācija, Itālija 19. gs. otrajā pusē). Nacionālisms var izpausties arī kā separātisms, kādai grupai vēloties atdalīties no lielākas politiskas vienības, piemēram, impērijas (poļu nacionālisms 19. gs. otrajā pusē, īru nacionālisms 20. gs. sākumā un citi). Šeit plaši pazīstams ir antikoloniālais nacionālisms, kādas impērijas kolonijām vēloties atgūt brīvību (holandiešu nacionālisms 16.–17. gs., indiešu nacionālisms 20. gs. pirmajā pusē). Mūsdienu politika pazīst daudzas atšķirīgas nacionālisma formas, idejām par nāciju pašnoteikšanos apvienojoties ar kritisku attieksmi pret imigrāciju, ekonomisko un kulturālo globalizāciju. Mūsdienu nacionālisms tādējādi lielākoties ir labēji konservatīvu ideoloģiju elements.