Liberālisma skatījumā valsts varas galvenais uzdevums ir indivīdu un viņu tiesību aizsardzība pret citu indivīdu nodarītu kaitējumu. Vienlaikus valsts pati bieži apdraud indivīda brīvību, tādēļ liberālisms iestājas par valsts varas tiesisku ierobežošanu un kontroli. Tas balstās plašā pārliecībā, ka brīvi indivīdi paši spēj racionāli organizēt savu dzīvi, tiem nav vajadzīga despotiska valsts, baznīcas vai kopienas vara, kas apspiestu individuālo vērtību un dzīves veidu dažādību. Svarīgs liberālisma elements un vienlaikus virziens ir t. s. ekonomiskais liberālisms, kurš akcentē indivīda ekonomisko iniciatīvu, brīvo tirgu un privātīpašumu kā labklājības un ekonomiskā progresa priekšnoteikumus.

Plašā nozīmē liberālisma saknes meklējamas Eiropas kristīgajā kultūrā, kura tradicionāli akcentē cilvēka individuālo vērtību un viņa morālo izvēli. Tomēr kā politiska ideoloģija liberālisms veidojies līdz ar Apgaismības laikmetu, kurš akcentē cilvēku dabiskās (t. i., racionālās) tiesības un kritizē tradicionālās sociālās institūcijas. Šajā laikmetā radās arvien spēcīgāka nepieciešamība pēc politiskās varas racionāla pamatojuma un ierobežošanas. Tas visspilgtāk izpaužas t. s. sabiedriskā līguma teorijās, kuras bieži kalpojušas kā pamatojums liberālai politikas izpratnei: valsts varas pamatojums ir rodams nevis dievišķā sankcijā vai senā tradīcijā, bet gan brīvu, vienlīdzīgu un racionālu indivīdu savstarpēji noslēgtā līgumā. Būtiska nozīme liberālisma ideoloģijas attīstībā bijusi arī 16.-17. gs. Eiropas ticības kariem (īpaši – Trīsdesmitgadu karam), kuri likuši pamatu izpratnei par reliģisko toleranci, politiskās varas un individuālās pārliecības nošķīrumam. Liela nozīme liberālisma tapšanā ir arī kapitālistiskās ekonomikas uzplaukumam jauno laiku Eiropā. Privātā ekonomiskā iniciatīva, brīva konkurence, ražošanas racionalizācija un augošais ražīgums veidoja uzskatāmu pretstatu agrākajām aristokrātijas privilēģijām, absolūto monarhu avantūrismam un izšķērdībai, tādēļ tieši kapitālistiskā vidusšķira bieži veidojusi liberālisma ideoloģijas sociālo bāzi.

Kā viena no modernās pasaules nozīmīgākajām ideoloģijām, liberālisms savā attīstības gaitā ir pievērsies vairāku atšķirīgu problēmu risināšanai. Pirmsākumos liberālo domātāju galvenais uzdevums bija sniegt racionālu pamatojumu valsts varas tiesiskai ierobežošanai un pārstāvnieciskai pārvaldei. Šeit kā nozīmīgākais domātājs ir minams Džons Loks (John Locke), kurš savā darbā “Divi traktāti par valdību” (Two Treatises of Government, 1689) izvērsti pamato tēzi, saskaņā ar kuru valsts varas uzdevums ir indivīda pamattiesību (dzīvības, brīvības, īpašuma) aizstāvība. Dž. Loks bija arī nozīmīgākais reliģiskās tolerances aizstāvis 17. gs. Francijā ietekmīgākais liberālais domātājs bijis Monteskjē (Montesqieu), kurš radījis varu dalīšanas konceptu. Saskaņā ar to brīvā sabiedrībā politiskā vara nedrīkst tikt koncentrēta vienās rokās; likumu došanas varai jābūt nošķirtai no to izpildīšanas varas, kā arī no tiesu varas. Vācu politiskajā filozofijā nozīmīgākais liberālisma domātājs ir Imanuels Kants (Immanuel Kant), kurš formulējis liberālas politikas pamatuzdevumu: iedibināt tādu pilsonisku sabiedrību, kurā indivīda vislielākā brīvība vienlaikus savienotos ar visprecīzāko un stingrāko šīs brīvības robežu noteiksmi iepretim citu indivīdu brīvībai. Par ekonomiskā liberālisma pamatlicēju tiek uzskatīts Ādams Smits (Adam Smith), kurš nāciju turības pamatu saskatījis arvien plašākā darba dalīšanā, brīvā tirdzniecībā. 19. gs., pateicoties pakāpeniskai demokrātisma ideju izplatībai, par nozīmīgāko apdraudējumu liberālai politikai kļuva demokrātiskā vairākuma visvarenība, jo īpaši t. s. sabiedriskās domas veidolā. Piemēram, Aleksis de Tokvils (Alexis de Tocqueville) pievērsis uzmanību “vairākuma tirānijas” briesmām demokrātiskajās valstīs, kas atklāti un apslēpti apdraud indivīda brīvību un viņa radošo individualitāti. A. de Tokvila draugs britu domātājs Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill) savukārt centies novilkt skaidras robežas sabiedrības ietekmei uz indivīda brīvību. Viņaprāt, tās nosaka t. s. kaitējuma princips, saskaņā ar kuru sabiedrība var leģitīmi ierobežot vienīgi tās indivīda rīcības, kuras kaitē citiem indivīdiem, nevis tās, kas kaitē viņam pašam vai nekaitē nevienam. 20. gs. liberālā ideoloģija visbiežāk nonākusi aizsardzības pozīcijās. Liberālais individuālisms, tolerance, akcents uz konkurenci un tirgu kļuva par galveno uzbrukuma objektu šā perioda masu ideoloģijām: sociālismam, komunismam, nacismam. Savdabīga liberālisma atdzimšana vērojama 20. gs. beigās, kad interese par liberālo politikas teoriju palielinās piesaistē sociālā taisnīguma problemātikai. Galvenais liberālās domas pamats šajā periodā ir Džona Rolza (John Rawls) darbs “Taisnīguma teorija” (A Theory of Justice, 1971), kas pamato nepieciešamību pēc ienākumu pārdales liberālā sabiedrībā. Dž. Roulza aizstāvība valsts veiktai pārdalei (t. s. diferences princips) ir kalpojusi par iemeslu kritikai no radikālākām liberāli individuālistiskām pozīcijām, vispirms no libertārisma (jeb neoklasiskā liberālisma) puses, kuru aizstāv Roberts Noziks (Robert Nozick). Libertārismam raksturīgā atgriešanās pie t. s. minimālās valsts koncepcijas 20. gs. 70. gados sasaucās arī ar neoliberālisma popularitātes pieaugumu ekonomikas teorijā. Neoliberālisms, akcentējot zemus nodokļus un ierobežotu valsts līdzdalību ekonomikā, veidoja ideoloģisko pamatu reformām, kuras 20. gs. 80. gados īstenoja Mārgareta Tečere (Margaret Thatcher) Lielbritānijā un Ronalds Reigans (Ronald Reagan) ASV, apvienojot liberālu pieeju ekonomikai ar konservatismu sociālajā un kultūras jomā.

Sabiedrības atbalsts liberālismam kā politiskai programmai laika gaitā ir bijis atšķirīgs. Kā masu ideoloģija liberālisms bija populārs 19. gs., kad tā galvenie ideāli bija cilvēku vienlīdzība, progress un nacionālo kultūru emancipācija. Tam Eiropā sekoja antiliberālu ideoloģiju (sociālisma, konservatisma, fašisma) popularitātes laiks, liberālismam tomēr saglabājot zināmu atbalstu, t. sk. izglītotās vidusšķiras aprindās. 20. gs. otrajā pusē Eiropā liberālisms turpretī kļuvis pats par savas veiksmes upuri. Vairāki liberālisma klasiskie ideāli (kā tiesiska valsts un vispārējas cilvēktiesības, valsts šķirtība no baznīcas, pārstāvnieciska pārvalde, privātīpašums) lielākoties ir jau kļuvuši par pašsaprotamu realitāti. Savukārt partijas, kas sevi identificē ar liberālisma ideoloģiju, lielākoties ir nelielas, neieņem dominējošu vietu un ir programmatiski atšķirīgas. Turklāt dažās Eiropas valstīs (kā Lielbritānijā un Igaunijā) atbalsts liberālajām partijām pēdējās desmitgades laikā ir palielinājies; citās (kā Vācijā) – samazinājies. Liberālisms partiju politikā mūsdienās bieži tiek saistīts ar zemiem nodokļiem un politisku atbalstu lielā kapitāla interesēm. Iespējams, šā iemesla dēļ liberālo partiju ietekmei Eiropā kopumā ir tendence samazināties. Liberālās ideoloģijas elementi un atbalsts tai bija izšķirīgi svarīgi periodā, kad Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis atbrīvojās no komunisma. Indivīda tiesības, tiesiskums, vārda un sirdsapziņas brīvība piederēja pie demokratizācijas kustību ideāliem. Liberāli noskaņoti politiķi (piemēram, Lešeks Balcerovičs, Leszek Balcerowicz, Polijā) sniedza svarīgu ieguldījumu reģiona valstu pārejā pie brīvas tirgus ekonomikas. Vienlaikus kopš komunisma sabrukuma atbalsts liberālām partijām reģionā, t. sk. arī Latvijā, ir samazinājies. Liberālismu kā ideoloģiju joprojām atbalsta apmēram 10–15 % sabiedrības. Šo daļu lielākoties veido pilsētu izglītotā vidusšķira. Tomēr liberālās partijas visbiežāk ir nepopulāras – gan tādēļ, ka pagātnes stihiskajās ekonomiskajās pārmaiņās tās sevi diskreditējušas, gan tādēļ, ka to atbalsts liberālajai ideoloģijai bieži ir nekonsekvents, izplūdis un oportūnistisks. Tādējādi, lai gan liberālisms joprojām ir Eiropas politiskās domas stūrakmens, tomēr tā vērtības bieži zaudē demokrātiskās konkurences cīņā ar citām ideoloģiskām pozīcijām.

Pirmā partija, kas sevi sauca par liberālo, bija Lielbritānijas Liberālā partija (Liberal Party). Tās sākotnes ir meklējamas 19. gs. vidū, kad tā līdz ar slaveno premjeru Viljamu Gledstounu (William Ewart Gladstone) dominēja britu politikā. Pie liberālajām partijām pieskaitāmi arī, piemēram, vācu nacionālliberāļi 19. gs. nogalē. 20. gs. laikā liberālisms pastāv kā ietekmīga ideoloģija, kura atšķirībā no dažādu veidu sociālisma un nacionālisma tomēr nespēj ap sevi pulcināt ļoti lielas vēlētāju masas. Arī mūsdienās Eiropā pastāv virkne liberālu partiju, kuras ir apvienojušās Eiropas Liberāļu un Demokrātu aliansē (Alliance of Liberals and Democrats for Europe, ALDE). Tās veiksmīgi konkurē vēlēšanās, uzturot dzīvas tādas liberālisma pamatvērtības kā indivīda brīvības, brīvais tirgus, valsts varas ierobežošana un tamlīdzīgi.