I. Kanta kritiskā filozofija iezīmē pavērsienu no senā filozofijā un citās disciplīnās spēkā esošā pieņēmuma par objektīvas realitātes pieejamību izzinošajam subjektam uz izpratni par subjekta lomu realitātes konstituēšanā. Tas būtiski mainīja izpratni gan par realitāti, gan par cilvēku. I. Kanta filozofijas galvenā tēze – cilvēks pats veido realitāti, bet realitāte, kāda tā ir par sevi, t. i., neatkarīgi no cilvēka, viņam nav pieejama – nosaka I. Kanta neizmērojamo ietekmi gan filozofijā un tās apakšdisciplīnās (izziņas teorijā, metafizikā, ētikā, estētikā, politikas un vēstures filozofijā), gan mākslā, literatūrā, morālē, dabaszinātnēs, politikā, audzināšanā u. c. jomās.

I. Kants (kristīts kā Emanuels) piedzima Kēnigsbergas seglinieka Johana Georga Kanta (Johann Georg Kant) un Annas Regīnas Kantas, dz. Reiteres (Anna Regina Kant, dz. Reuter), ģimenē kā ceturtais no deviņiem bērniem. Četri bērni nomira jau agrā vecumā. Imanuels bija ģimenes vecākais dēls, kuram bija vienpadsmit gadus jaunāks brālis Johans Heinrihs (Johann Heinrich). J. H. Kants apprecējās ar liepājnieci Mariju Hāfemani (Maria Havemann) un dzīvoja tagadējā Latvijas teritorijā (Jelgavā, Durbē un Liepājā). I. Kanta vecāki bija piederīgi piētismam – reliģiskai protestantiskai kustībai, kas veidojās, iestājoties pret ortodoksālā protestantisma formālismu, un uzsvēra patstāvīgu Bībeles studiju, personīgās ticības pieredzes, ticības praktizēšanas un sevis pārvarēšanas nozīmi reliģiskajā atdzimšanā. Piētismam raksturīgais uzsvars uz jūtām un emocijām ticības dzīvē Kantu ģimenē netika atzīts. Tajā praktizēja Franča Alberta Šulca (Franz Albert Schultz) sludināto un ar racionālisma filozofijas pārstāvja Kristiāna Volfa (Christian Wolff) idejām sintezēto piētisma versiju, kas veidoja I. Kanta reliģiskās izglītības pamatu.

Pavadījis divus gadus vietējā sākumskolā, 1732. gadā I. Kants iestājās Frīdriha kolēģijā (Collegium Fridericianum), kurā valdīja stingra piētisma gars. Tajā viņš mācījās līdz 1740. gadam, kad 24.09. tika imatrikulēts Kēnigsbergas Universitātē (Albertus-Universität Königsberg), kurā studēja līdz tēva nāvei 1746. gadā. Ilgstoši tika uzskatīts, ka I. Kantam tēva nāves izraisīto finansiālo grūtību dēļ vajadzēja pamest universitāti, maģistra grādu neieguvušam. Jaunāks skaidrojums paredz, ka šķēršļus turpmākajai izaugsmei universitātē I. Kantam lika viņa skolotājs Martins Knucens (Martin Knutzen) un citi universitātes piētisti I. Kanta simpātiju pret Gotfrīda Vilhelma Leibnica (Gottfried Wilhelm Leibniz) iepriekšnoteiktās harmonijas teoriju dēļ. Pēc universitātes pamešanas I. Kants strādāja par privātskolotāju dažādās Kēnigsbergas ģimenēs. Pasniegt Kēnigsbergas Universitātē viņš sāka tikai 1755. gadā, kad ieguva maģistra grādu filozofijā. Sākotnēji I. Kants strādāja kā privātdocents, kas nozīmēja, ka universitāte nemaksāja viņam algu. Viņa ienākumus veidoja studentu maksa par I. Kanta studiju kursu apmeklēšanu, tātad atalgojums bija atkarīgs no tā, cik labi viņš spēs piesaistīt studentus. I. Kants lasīja lekcijas loģikā, metafizikā, matemātikā, fizikā, antropoloģijā, ģeogrāfijā un ētikā. 1770. gadā filozofam piedāvāja vietu Jēnas Universitātē (Friedrich-Schiller-Universität Jena), no kuras viņš atteicās. Vēlāk šajā pašā gadā I. Kantam radās iespēja pretendēt uz pastāvīgu amatu Kēnigsbergas Universitātē.

21.08., aizstāvot inaugurālo disertāciju “Par jutekliskās un inteligiblās pasaules formu un principiem” (De mundi sensibilis atque intelligibilis forma et principiis), I. Kants kļuva par profesoru loģikā un metafizikā. Turpmāko laiku līdz 1781. gadam, kad iznāca pirmais “Tīrā prāta kritikas” (Kritik der reinen Vernunft) izdevums, I. Kanta dzīvē pieņemts dēvēt par “kluso desmitgadi”. Šajā laikā I. Kants pildīja pamatpienākumus universitātē, lielāko daļu laika veltot “Tīrā prāta kritikai”. Laikā no 1781. gada līdz 1796. gadam I. Kants turpināja strādāt universitātē un aktīvi rakstīja un publicēja pazīstamākos darbus, kuri veido viņa filozofisko reputāciju. 1796. gadā I. Kants pārstāja pasniegt universitātē un līdz pat 1801. gadam vai vēlāk turpināja aktīvi strādāt pie darba, kas būtu veltīts pārejai no dabaszinātņu metafiziskajiem principiem uz fiziku. I. Kants nomira 12.02.1804. Kēnigsbergā.

I. Kanta intelektuālo dzīvi iedala, vai nu izšķirot divus periodus jeb 1) pirmskritisko periodu (1755–1781) un 2) kritisko periodu (1781–1804), vai sadalot otro periodu. Tad kopā izšķir trīs periodus, diviem iepriekšējiem pievienojot 3) pēckritisko periodu (1790–1804). Pirmo dalījumu pamato pieņēmums, ka kopš kritiskās filozofijas “Tīrā prāta kritikā” I. Kants līdz pat mūža beigām nemainīja šīs filozofijas pamatprincipus un turpmākos darbus rakstīja saskaņā ar tiem. Otro dalījumu pamato filozofa norāde, ka līdz ar “Spriestspējas kritiku” (Kritik der Urteilskraft), kas iznāca 1790. gadā, viņš noslēdza kritisko projektu, un I. Kanta pievēršanās kritiskā perioda filozofisko iestrāžu, kas nav tieši saistītas ar kritiskās filozofijas pamatojumu, izvērsumam.

I. Kanta nozīmīgākie darbi, kas atbilst trīs periodu šķīrumam viņa intelektuālajā biogrāfijā, ir šādi:

• “Vispārējā dabas vēstures un debesu teorija” (Allgemeine Naturgeschichte und Theorie des Himmels, 1755) – planētu sistēmas rašanās skaidrojums saskaņā ar Īzaka Ņūtona (Isaac Newton) teorijas principiem (Kanta–Laplasa hipotēze).

• “Vienīgais iespējamais Dieva esamības pierādījums” (Der einzig mögliche Beweisgrund zu einer Demonstration des Daseins Gottes, 1763) – teleoloģiskā un ontoloģiskā Dieva eksistences pierādījuma kritika; Dieva eksistences pierādījums, balstoties tēzē, ka jebkādas iespējamības pamatā nepieciešami ir kāda eksistence, kas ietver visas tās īpašības, kuras tiek domātas ar Dieva jēdzienu.

• “Novērojumi par skaistā un cildenā izjūtu” (Beobachtungen über das Gefühl des Schönen und Erhabenen, 1764) – cilvēka estētiskās pieredzes analīze, izmantojot skaistā un cildenā kategorijas.

• “Par jutekliskās un inteligiblās pasaules formu un principiem” (1770) – radikāls prāta un jūtu nošķīrums un arguments par to, ka atšķirīgām, savstarpēji nereducējamām zināšanām pamatā ir katra no šīm spējām; fenomena un nūmena jēdzienu ievedums.

• “Tīrā prāta kritika” (pirmais jeb A izdevums, 1781, otrais jeb B izdevums, 1787) – kritiskās filozofijas pamatojums, zināmo un izzināmo pasauli (fenomenus jeb parādības) nošķirot no pasaules, kāda tā ir pati par sevi (nūmeni jeb lietas par sevi); izziņas iespējamības subjektīvo nosacījumu skaidrošana un analīze.

• “Prolegomeni ikvienai nākotnes metafizikai, kas var būt zinātne” (Prolegomena zu einer jeden künftigen Metaphysik, die als Wissenschaft wird auftreten können, 1783) – “Tīrā prāta kritikas” galveno ideju īsāks un vienkāršāks izklāsts.

• Eseja “Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?” (Beantwortung der Frage: Was ist Aufklärung?, 1784) – apgaismības kā iziešanas no pašradītas nepilngadības un savas sapratnes izmantošanas skaidrojums; nošķīrums starp publisku un privātu prāta lietojumu apgaismības veicināšanai.

• Eseja “Ideja par vispārīgu vēsturi kosmopolītiskā nolūkā” (Idee zu einer allgemeinen Geschichte in weltbürgerlicher Absicht, 1784) – cilvēku dzimtas vēstures skaidrojums atbilstoši praktiskās filozofijas pieņēmumam par cilvēku dzimtas attīstību uz labo pusi; šīs attīstības politiskie un morālie nosacījumi un to savstarpējās attiecības.

• “Tikumu metafizikas pamatojums” (Grundlegung zur Metaphysik der Sitten, 1785) – pirmais tikai morāles teorijai veltītais darbs, kurā I. Kants atbilstoši kritiskās filozofijas principiem pamatoja ētisko spriedumu aprioro struktūru un noformulēja galveno morāles principu.

• “Dabaszinātņu metafiziskie pamatprincipi” (Metaphysische Anfangsgründe der Naturwissenschaft, 1786) – Ī. Ņūtona fizikas pamatprincipu pamatojums, pieredzes iespējamības pamatā esošos apriori sintētiskos principus piemērojot matērijas kā kustības telpā jēdzienam.

• Eseja “Ko nozīmē orientēties domāšanā?” (Was heißt: sich im Denken orientieren?, 1786) – iesaistīšanās filozofiska strīda starp Mozu Mendelsonu (Moses Mendelssohn) un Frīdrihu Heinrihu Jakobi (Friedrich Heinrich Jacobi) risināšanā, izmantojot kritiskās filozofijas pamatnošķīrumu starp prāta teorētisku un praktisku lietojumu un interesi, kas paredz prāta un ticības savienojamību.

• “Praktiskā prāta kritika” (Kritik der praktischen Vernunft, 1788) – turpinot paveikto “Tikumu metafizikas pamatojumā”, kur noskaidrots galvenais morāles princips, I. Kants kritiski analizēja praktisko prātu; īpaša uzmanība tiek veltīta brīvības, Dieva un nemirstības idejām.

• “Spriestspējas kritika” (1790) – darbs ietver estētikas teoriju, kas paredz, ka, lai gan estētiski spriedumi ir balstīti jūtās, to pretenzija uz objektīvu derīgumu balstās estētiska sprieduma apriorā principā, kas ir minēto jūtu nosacījums; jautājumu par I. Kanta paša filozofiskās sistēmas vienību risināšana; dabas skatījums teleoloģijas kategorijās.

• “Reliģija tikai prāta ietvaros” (Die Religion innerhalb der Grenzen der bloßen Vernunft, 1793) – I. Kanta reliģijas filozofijas koncepcija, proti, kritiskās filozofijas atziņu lietojums reliģijā, to atklājot kā balstītu tīrā morālē; I. Kants aizstāvēja tēzi, ka kristietības galvenās idejas var skaidrot kā morāles būtisko jēdzienu jutekliskus attēlus, turklāt šāds skaidrojums jāvērtē augstāk nekā tikai reliģisks morāles tvērums.

• Eseja “Par teicienu “Tas var būt pareizi teorijā, bet neder praksei”” (Über den Gemeinspruch: Das mag in der Theorie richtig sein, taugt aber nicht für die Praxis, 1793) – “Tikumu metafizikas pamatojumā” izklāstītās morāles teorijas skaidrojums, atbildot kritiķim Kristiānam Garvem (Christian Garve), un tādu politikas filozofijas jautājumu kā vārda brīvība, revolūcija, kara nosacījumi, miera saglabāšana, valdošās varas leģitimitāte izskatīšana.

• Pamflets “Mūžīgu mieru” (Zum ewigen Frieden, 1795) – jautājums par vispasaules miera nodibināšanas nosacījumiem, kura aktualitāti pamato pieņēmums, ka nekādas tiesiskas pretenzijas un tiesisks taisnīgums vienas valsts ietvaros nav iespējams, ja visu valstu starpā nevalda tiesiskas attiecības, kas balstītas taisnīguma principā; arguments par labu republikānisku valdību starptautiskai savienībai un tātad vispasaules miera iespējamībai.

• “Tikumu metafizika” (Metaphysik der Sitten, 1797) – ārējās jeb juridiskās brīvības un iekšējās jeb ētiskās brīvības pamatprincipu analīze; noteiktu pienākumu un tikumu noskaidrošana.

• “Antropoloģija pragmatiskā nolūkā” (Anthropologie in pragmatischer Hinsicht, 1798) – individuālā un kolektīvā (kā tautas, rases un cilvēku dzimtas pārstāvja) cilvēka jutekliskās iedabas elementu noskaidrošana un analīze.

• “Fakultāšu strīds” (Der Streit der Fakultäten, 1789) – attiecības starp universitātes juridisko, medicīnisko, teoloģisko un filozofisko fakultāti un to lomas; arguments par to, ka juridiskā, medicīnas un teoloģijas fakultāte gatavo studentus valdības noteikto funkciju pildīšanai, bet filozofijas fakultātei piederīgie meklē no politiskajiem nosacījumiem neatkarīgu patiesību, tāpēc ar šo ne-politisko funkciju kā daļa no valsts institūciju korpusa ir obligāti uzturama kā valsts politiskās sistēmas paškritikas nosacījums.

Citējot vai atsaucoties uz I. Kanta darbiem, pieņemts izmantot Prūsijas Zinātņu akadēmijas (Preussische Akademie der Wissenschaften) akadēmisko izdevumu (Akademie-Ausgabe) XXIX sējumos.

I. Kanta idejas attīstījās tā laika vācu valodas telpā dominējošās Leibnica–Volfa filozofiskās sistēmas ietekmē. “Tīrā prāta kritikā” I. Kants šo un citas līdzīgas filozofiskas teorijas nosauca par racionālismu, kas darbojas saskaņā ar dogmatisko metodi. Šāda tipa filozofiskas koncepcijas raksturo, pirmkārt, pieņēmums par to, ka visas svarīgākās zināšanas iegūstamas ar prāta palīdzību, otrkārt, prāta iespējas gūt zināšanas ir gandrīz neierobežotas, piemēram, ir iespējams izzināt un raksturot Dievu. Tās ir dogmatiskas tādēļ, ka, pirms ķeras pie pārjutekliskās sfēras izzināšanas, veidojot metafiziskas teorijas, netiek izpētīts, vai prāts spēj sniegt zināšanas par lietām, kuras neietilpst pieredzes sfērā, un cik drošticamas ir šādas zināšanas. Pirmskritiskajā periodā (līdz apmēram 1760. gadam) I. Kants, kurš bija arī sava skolotāja K. Volfa filozofijas piekritēja M. Knucena ietekmē, bija piederīgs dogmatiskā racionālisma vai dogmatiskās metafizikas filozofiskajai tradīcijai. No “dogmatiskā snaudiena” (AA IV, 338) I. Kantu pamodināja empīriķis Deivids Hjūms (David Hume), kurš balstījās Džona Loka (John Locke) idejās. Dž. Loks argumentēja, ka visas zināšanas nāk no pieredzes un pats prāts pirms pieredzes ir balta lapa (tabula rasa). Dž. Loka un D. Hjūma pārstāvētais empīrisms izslēdza metafizikas iespējamību, jo pieredze nevar sniegt zināšanas par pārjutekliskiem objektiem. I. Kantu ietekmēja empīrismā ietvertais jautājums par prāta un zināšanu robežām, pieredzes lomu šo robežu noteikšanā un jo īpaši D. Hjūma apsvērumi par cēlonības idejas izcelsmi. D. Hjūms argumentēja, ka ideja par cēlonību ir nevis apriora (nāk no prāta), bet veidojas pieredzē, novērojot divu lietu vai lietu stāvokļu pastāvīgu, noteiktu secību. Tas rada ieradumu šīs lietas vai lietu stāvokļus skatīt kā cēloniski saistītus. I. Kantu pārliecināja D. Hjūma skaidrojums, ka pieredzē netiek novērota cēloniska saikne, bet tikai secība starp divām lietām vai lietu stāvokļiem. Tomēr viņš nepiekrita D. Hjūmam par to, ka cēlonību, balstoties novērotā pastāvīgā secībā, var “piedomāt klāt” ieraduma dēļ. Tas tāpēc, ka ideja par cēlonību atšķiras no idejas par secību, lai gan pēdējā ir iekļauta pirmajā. Turklāt ideja par cēlonību paredz nepieciešamību, ko nevar sniegt pieredze. Visbeidzot – ideja par cēlonību ir nosacījums, kas padara iespējamu pašu priekšstatu par vienotu pieredzi. Tieši šie apsvērumi I. Kantu mudināja meklēt cēlonības un citu izziņā svarīgu ideju izcelsmi prātā. 

Meklēt iespēju samierināt empīrisma un racionālisma pārstāvju pozīcijas I. Kantam lika ne tikai viņa daļēja piekrišana un simpātijas pret abām pozīcijām, bet problēmas, ko šādas pretrunas dominējošās filozofiskās pozīcijās rada filozofijai kā zinātniskai disciplīnai un īpaši metafizikai, kurā I. Kantam “liktenis lēmis iemīlēties” (AA II, 367). Racionālisma un empīrisma pretstāvēšana paredz, ka attiecībā uz četriem galvenajiem metafizikas priekšmetiem (atbilstoši 18. gs. akadēmiskās filozofijas nošķīrumam starp vispārējo metafiziku (metaphysica generalis) un speciālo metafiziku (metaphysica specialis) un turpmākajiem četriem nošķīrumiem speciālās metafizikas ietvaros – pasauli (kosmoloģijas priekšmets), esošo (ontoloģijas priekšmets), dvēseli (psiholoģijas priekšmets) un Dievu (teoloģijas priekšmets) tiek formulētas pretējas nostājas vai pozīcijas. “Tīrā prāta kritikā” I. Kants atrada veidu, kā samierināt abas pozīcijas, veicot būtisku revīziju līdzšinējās filozofijas un pasaules skatījuma pieņēmumos. I. Kanta filozofija atklāja, ka empīriķu un racionālistu strīda pamatā ir abu pozīciju pārstāvjiem raksturīgais pieņēmums par to, ka visi priekšmeti – gan pieredzes, gan prāta (idejas) – ir viena veida izziņas priekšmeti un pretendē uz vietu vienā pasaulē kā šīs izziņas priekšmetu kopumā. Mainot šo pieņēmumu, iespējams atrisināt strīdu, turklāt nevis par labu vienai vai otrai pozīcijai, bet saglabājot abas, proti, saglabājot uzskatu, ka izziņa un zināšanas balstās gan pieredzē (ir aposterioras), t. i., jutekliskos uztvērumos, gan no pieredzes neatkarīgās (apriorās) prāta struktūrās. Lai mainītu minēto pieņēmumu, ir jāpārskata uzskats par to, kādas ir izzinošā subjekta un izziņas priekšmeta attiecības. I. Kants uzskatīja, ka, saglabājot līdz šim dominējošo uzskatu (subjekts gūst zināšanas par priekšmetu no paša priekšmeta, kas subjektam ir pieejams brīvi, ārpus izzinātāja un izzināmā attiecību nosacījumiem), nav iespējams uzturēt tēzi par no pieredzes neatkarīgu (aprioru) zināšanu iespējamību, kas paredz, ka kaut kas par priekšmetu ir dots, pirms ar šo priekšmetu sastopamies (AA III, xii). Tādēļ “Tīrā prāta kritikā” I. Kants piedāvāja pieņemt pretēju uzskatu, ka nevis izzinošais subjekts vēršas pie izzināmajiem priekšmetiem un gūst no tiem zināšanas, bet gan izzināmie priekšmeti pieskaņojas specifiskajam subjekta izziņas veidam un tās apriorajiem nosacījumiem. Šo I. Kanta piedāvāto uzskata par attiecību starp izzinātāju (subjektu) un izzināmo (priekšmetu) apvēršanu, sekojot viņa paša salīdzinājumam (AA III, xii). To sauc par kopernisko pavērsienu. Līdzīgi kā Nikolajs Koperniks (Nicolaus Copernicus) atrisināja problēmas astronomijā, apvēršot attiecības starp Sauli un tās novērotāju uz zemes, tā I. Kants atrisināja problēmas filozofijā, apvēršot attiecības starp izzinošo subjektu un izziņas priekšmetu.

No I. Kanta pieņēmuma, ka izziņas priekšmets pakārtojas izzinošajam subjektam, proti, noteiktā veidā parādās izzinošajam subjektam, izriet, ka minētais priekšmets šim subjektam nav pieejams tāds, kāds tas ir ārpus izzināšanas attiecībām, t. i., pats par sevi. No I. Kanta izziņas procesa raksturojuma izriet, ka izzināmais priekšmets vai to kopums (pasaule) ir domājams divos veidos: 1) kāds tas ir izziņas attiecībās, kā tas parādās, t. i., kā parādība (fenomens) un 2) kāds tas ir ārpus izziņas attiecībām, pats par sevi (nūmens). Lai gan cilvēks var zināt priekšmetu un to kopumu tikai pirmajā nozīmē, priekšmetu un to kopumu otrajā nozīmē cilvēks var vismaz domāt, un viņam tas arī jādara, lai izvairītos no “aplama apgalvojuma, ka parādība eksistē bez tā, kas parādās” (AA III, xvii). I. Kanta teoriju par to, ka izziņas un tātad arī iespējamās pieredzes priekšmeti ir parādības un tos elementus, kuri šīs parādības raksturo, nevar piedēvēt priekšmetiem pašiem par sevi (nūmeniem), sauc par transcendentālo ideālismu (AA III, 338).

Transcendentālais ideālisms atrisina strīdu starp empīriķiem un racionālistiem šādi: empīriķu tēze par pieredzi kā to, kas ir izziņas priekšmets un iezīmē izziņas robežas, tiek attiecināta uz fenomenālo pasauli (pieredzes pasauli). Vienlaikus tiek atzīta racionālistu pozīcija, ka aprioras izziņas struktūras veido fenomenālo pasauli, savukārt racionālistu spekulācijas priekšmeti – Dievs, dvēsele, nemirstība, pasaule – tiek pārcelti jeb pieņemti kā iespējami nūmenālajā pasaulē un tādējādi izglābti no empīriķu kritikas. Tiek atzīts, ka empīriķiem ir taisnība tiktāl, ciktāl šie priekšmeti nevar būt izzināmi, jo izziņa aprobežojas tikai ar iespējamās pieredzes priekšmetiem (fenomeniem). 

Koperniskais pavērsiens un tā rezultātā iedibinātais transcendentālais ideālisms metafizikai nozīmē to, ka tā nav noraidāma – tā uzskatīja empīriķi –, bet tā nav arī praktizējama iepriekšējā dogmatiskajā veidā, kā to darīja racionālisti. Metafizika, pēc I. Kanta domām, kļūst par “tīrā prāta sistēmu (zinātni), t. i., visa (tiklab patiesā, kā arī aplamā) uz tīrā prāta pamatotu filosofisku izziņu sistemātiskā saistībā”, metafizikas “vārdā [..] var saukt [..] visu tīro filosofiju, ieskaitot kritiku, lai aptvertu gan pētījumus par visu to, ko jebkad var izzināt apriori, gan arī visa tā izklāstu, kas veido šāda veida tīru filosofisko izziņas [procesu] sistēmu, bet atšķiras no jebkura empīriskā, kā arī matemātiskā prāta lietojuma” (AA III, 869). Tā vairs nav zinātne, kas piedāvā neierobežotas zināšanas par svarīgākajiem cilvēku interesējošajiem jautājumiem: nemirstīgo dvēseli, Dievu, gribas brīvību vai pasaules uzbūvi. Metafizikai nav ne iepriekšējā pirmskantiskā vēriena, ne spožuma. Tādēļ I. Kanta laikabiedrs – filozofs M. Mendelsons – I. Kantu kritikas ziņā nosauca par “visu iznīcinošu”, bet dzejnieks Heinrihs Heine (Heinrich Heine) I. Kanta filozofiju salīdzināja ar Maksimiliāna Robespjēra (Maximilien Robespierre) teroristisko politiku. 

Transcendentālā ideālisma pozīcija būtiski ietekmē arī morālei svarīgās brīvības izpratni. Brīvībai ar dabas kauzalitāti vairs nav jākonkurē par vietu vienā un tajā pašā pieredzes pasaulē, un kauzalitātes princips tiek attiecināts tikai uz lietām kā parādībām, bet ne uz lietām pašām par sevi, tādējādi bez pretrunas par vienu un to pašu gribu var domāt gan kā par iekļautu dabisko cēloņu virknē, t. i., kā nosacītu, gan brīvu (AA III, xvii). Ar to I. Kantam pietika, lai ar teorētisko filozofiju pamatotu morāli, jo “morālei [..] nav vajadzīgs nekas vairāk kā vien, lai brīvība nerunātu pati sev pretim un tātad būtu vismaz domājama bez nepieciešamības to dziļāk atskārst” (AA III, xviii). Šādi pamatotu brīvību I. Kants sauca par transcendentālu ideju un raksturoja kā “spēju sākt stāvokli pašu no sevis”. Tas nozīmē, ka tā ir tāda kauzalitāte, kas “nav pēc dabas likuma pakļauta citam cēlonim, kas noteiktu to laikā” (AA III, 561).

I. Kants izšķīra transcendentālo brīvību, kas ir spekulatīvās filozofijas priekšmets, un praktisko brīvību, kas gan balstās transcendentālās brīvības idejā, bet tikai no filozofijas skatpunkta raugoties, jo ikdienas dzīvē ikviens, pat teorētiski “vispārliecinātākais fatālists” (AA VIII, 13), rīkojas, pieņemot, ka ir brīvs, un neiztaujā šīs brīvības idejas pamatojuma derīgumu. Praktiskā brīvība ir skaidrojama divējādi: pirmkārt, negatīvi kā gribas (patvarības) neatkarība no jutekliskiem faktoriem, kas to vienmēr tiecas noteikt, un, otrkārt, pozitīvi – kā “spēja patstāvīgi noteikt sevi” (AA III, 562). Praktiskais prāts un griba, ciktāl tā ir identificējama ar praktisko prātu, ir jāsaprot kā šī pašnoteikšanās spēja, t. i., spēja dot sev likumu un atbilstoši tam rīkoties.

Morāles principu I. Kants noteica (deducēja), balstoties pieņēmumā, ka šis princips un brīvība “norāda viens uz otru” (AA V, 29). Tas nozīmē, ka rīkoties morāli nozīmē rīkoties brīvi, tātad, lai noskaidrotu morāles pamatprincipu, jānoskaidro, ko nozīmē īstenot brīvību pilnā mērā jeb rīkoties pilnīgi brīvi. Lai to izdarītu, I. Kants izšķir formālu un materiālu rīcības principu. Materiāls rīcības princips nosaka, kā sasniegt mērķi, ko izvirzījušas tieksmes, t. i., no juteklības izrietošu mērķi. Tātad šis princips ir pakļauts cilvēka jutekliskajai iedabai un nevar būt brīvas rīcības pamatā. Formālais princips, kas tiek balstīts priekšstatā par likuma tīro formu, bez juteklības piedāvāta materiāla piepildījuma “var būt tikai prāta priekšstats un tātad [..] nav jutekļu priekšmets” (AA V, 28). Tas nozīmē, ka formālais princips ir vienīgais princips, kas var noteikt brīvu gribu. Šis princips I. Kantam kalpoja kā pamats, kurā balstoties noteikt brīvās gribas likumu. Tas pieprasa gribas, kurai jābūt brīvai, maksimu jeb principu formulēt kā likumu, jo likuma forma ir vienīgais, kas tajā paliek tad, kad likums attīrīts no jebkāda materiāla satura. Tīrā praktiskā prāta pamatlikums tādējādi ir: “Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu.” (AA V, 30) Šis likums uz cilvēku attiecas kā kategorisks imperatīvs. Tas ir kategorisks tāpēc, ka tas jāpilda tā paša dēļ, nevis tāpēc, ka to pildot sasniedzams kāds ārējs mērķis, un imperatīvs tāpēc, ka cilvēka griba nav dabiskā saskaņā ar prāta prasībām, bet var būt un bieži arī ir pakļauta citiem (jutekliskiem) motivējošiem spēkiem. Tāpēc prāts pret to attiecas ar spaidu elementa – pavēles – palīdzību. Šis pats apsvērums par juteklību kā konkurējošu motīvu avotu prātam ir pamatā I. Kanta idejai, ka morāles jautājumos prāts cilvēkā runā pienākuma balsī. 

I. Kants ir, iespējams, nozīmīgākais un ietekmīgākais Rietumu filozofijas pārstāvis, kurš panāca filozofijas vēstures dalījumu pirmskantiskajā un pēckantiskajā filozofijā. Viņa ietekme ievērojami pārsniedza filozofijas disciplīnas robežas un ir identificējama visdažādākajās nozarēs un jomās, sākot no mākslas un psihoanalīzes un beidzot ar socioloģiju un jurisprudenci. I. Kants, izstrādājot cilvēka cieņas jēdzienu, ir viens no svarīgākajiem cilvēktiesību koncepcijas teorētiķiem un deontoloģisko ētikas teoriju galvenais autors. 

Par spīti I. Kanta ietekmei un viņa darbu nozīmei, I. Kanta filozofijas vērtējums izveidojās tikai pakāpeniski, turklāt tas ne I. Kanta dzīves laikā vai uzreiz pēc viņa nāves, ne arī vēlāk nav viennozīmīgs. “Tīrā prāta kritika” uzreiz pēc iznākšanas tika uztverta vai nu ar neizpratni, vai negatīvi, kā liecina, piemēram, K. Garves vai Johana Georga Heinriha Federa (Johann Georg Heinrich Feder) recenzijas. Divus gadus pēc pirmās kritikas iznākšanas I. Kants izdeva “Prolegomenus”, lai vienkāršākā veidā izklāstītu “Tīrā prāta kritikas” idejas. Tāpat viņš ievērojami pārstrādāja “Tīrā prāta kritiku” un 1787. gadā izdeva otro reizi. Līdz mūža beigām I. Kants bija norūpējies par pārpratumiem attiecībā uz kritisko filozofiju un mēģinājumiem to mainīt, kā liecina I. Kanta reakcija uz vācu ideālisma pārstāvja Johana Gotlība Fihtes (Johann Gottlieb Fichte) zinātnes mācību, no kuras viņš vēlējās pilnīgi norobežoties (AA XII, 371). Par spīti I. Kanta nostājai, viņa filozofijas pirmie un prominentākie mantinieki bija tieši vācu ideālisti: J. G. Fihte, Frīdrihs Vilhelms Jozefs Šellings (Friedrich Wilhelm Joseph Schelling) un Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (Georg Wilhelm Friedrich Hegel). Tas nostiprināja I. Kanta filozofijas ietekmi, bet vienlaikus radīja pārpratumus par I. Kanta uzskatiem vai vismaz lika tos interpretēt noteiktā veidā. Tā, piemēram, viena no noturīgākajām un ietekmīgākajām I. Kanta filozofijas interpretācijām, kas lielā mērā izveidojās vācu ideālistu ietekmē, ir t. s. I. Kanta teorētiskās filozofijas metafiziskais jeb “divu pasauļu” lasījums, kas paredz, ka nošķīrums starp fenomeniem un nūmeniem ir ontoloģisks nošķīrums un ka I. Kants pamato divas ontoloģiski atšķirīgas un nošķirtas vienības: nūmenus (nūmenālo pasauli) un fenomenus (fenomenālo pasauli). Alternatīvs lasījums parādījās tikai 20. gs., un to pamatoja amerikāņu filozofs Henrijs Elisons (Henry E. Allison) 1983. gada darbā “Kanta transcendentālais ideālisms”. H. Elisons iestājās par t. s. “divu aspektu”, nevis “divu pasauļu” lasījumu, pamatojot, ka I. Kanta nošķīrums starp fenomeniem un nūmeniem ir nevis ontoloģisks, bet izziņteorētisks. Tas ir nošķīrums starp diviem skatījuma veidiem uz vieniem un tiem pašiem priekšmetiem – viens ir cilvēkam raksturīgs, ierobežots skatījums, otrs – skatījums bez attiecīgajiem ierobežojumiem. 

I. Kanta filozofiskā mantojuma kritiķu uzmanības centrā ir, pirmkārt, I. Kanta piedāvājums teorētiskajā filozofijā, otrkārt, filozofa morāles teorija. Teorētiskās filozofijas kritiķi – īpaši anglofonās filozofijas pārstāvji –, ņemot vērā šīs tradīcijas attīstību un īpatnības, I. Kanta filozofijas problēmas saistīja ar tās metafiziskajām pretenzijām. Metafizikas pārstāvji savukārt nebija mierā ar I. Kanta metafizikai ierādīto vietu un visām no tā izrietošām sekām, piemēram, filozofisku refleksiju par Dieva neiespējamību. H. Heine konstatēja, ka saskaņā ar “Tīrā prāta kritiku” “transcendentālā ideālbūtne, kuru līdz šim saucām par Dievu, ir nekas cits kā sadomājums”. Dievs, pēc I. Kanta domām, ir nūmens, par kuru mēs neko nevaram zināt un kura eksistenci nevaram pierādīt. H. Heine izteicās, ka “Dantes vārdus “atmet jebkādu cerību, katrs šeit ienākošais” jāraksta virs šīs “Tīrā prāta kritikas” sadaļas”.

Kritizē arī I. Kanta pieeju nenostāties vienā vai otrā pusē, bet veidot teoriju, kas pieļauj arī savstarpēji nesamierināmu pozīciju savienošanu. “Ar Kantu ir kā gadatirgū. Te var dabūt visu – nebrīvu un brīvu gribu [..], ateismu un mīļo Dievu.” 

I. Kanta ētika galvenokārt tiek kritizēta tās formālā rakstura dēļ. T. s. “tukšā formālisma” argumentu pret I. Kanta ētiku izvirzīja jau G. V. F. Hēgelis, skaidrojot, ka šajā ētikā atsevišķais tiek pakļauts vispārīgajam, jutekliskais – racionālajam. Makss Šēlers (Max Scheler) turpināja šo kritikas līniju, uzsverot, ka nepretrunīgums un sistemātiskums nav pietiekams kritērijs, lai labo nošķirtu no ļaunā. Jutekliskā un līdz ar to arī emocionālā elementa nošķiršana no morālas rīcības motivācijas kopsakara ir vēl viens iemesls, kādēļ kritizē I. Kanta morāles teoriju. Jau Frīdrihs Šillers (Friedrich Schiller) norādīja, ka I. Kants par morālu uzskatīja rīcību, kas veikta bez jebkāda prieka vai labpatikas, tikai pienākuma pēc. Ievērojama daļa no pētījumiem par I. Kanta morāles teoriju veltīta tam, lai iebilstu šai kritikai un skaidrotu jūtu vietu un lomu šajā morāles teorijā. Līdzīgas ievirzes pētījumi ir viens no iemesliem, kāpēc pēdējās desmitgadēs I. Kanta pētniecībā aktuāla kļuvusi antropoloģija – nozare, kurā filozofs daudz paveicis un kura veido būtisku kontekstu viņa galveno ideju izpratnei, sevišķi ētikā. 

Godinot I. Kantu un svinot viņa jubilejas, filozofam veltīti vairāki mākslas un piemiņas darbi. Ķeizara Vilhelma II (Wilhelm II ) Berlīnes zvēru dārza austrumu daļā izveidotajā Uzvaras alejā (Siegesallee) atrodas tēlnieka Ādolfa Brita (Adolf Brütt) tēlu grupa, kas atklāta 1900. gadā un kuras centrā ir Frīdrihs Vilhelms II (Friedrich Wilhelm II). No viņa figūras pa kreisi ir tēls bez galvas, kurš tiek uzskatīts par I. Kanta tēlu. Kopš 2009. gada tēls atrodas Špandavas cietoksnī (Zitadelle Spandau) Berlīnē. 

1864. gadā Kēnigsbergā tika atklāta Kristiāna Daniela Rauha (Christian Daniel Rauch) veidotā I. Kanta skulptūra, kas 1945. gadā tika noņemta un paslēpta, bet 1992. gadā – atjaunota. K. D. Rauha I. Kanta skulptūra atrodas arī Berlīnes slavenajā Unter den Linden bulvārī, kur uzstādīta Frīdriha Lielā (Friedrich II) zirga skulptūra un līdzās attēloti 74 ievērojami valdnieka laikabiedri. Skulptūru komplekss atklāts 1851. gadā.

Tēlnieks Karls Frīdrihs Hagemans (Carl Friedrich Hagemann) 1801. gadā izveidoja divus I. Kanta marmora krūšutēlus. Viens no tiem atrodas Hamburgas Mākslas zālē (Hamburger Kunsthalle), bet otrs tika uzstādīts Kēnigsbergas Universitātē. 

Pie Rēgensburgas izveidotajā Slavas zālē (Walhalla), kurā izstādīti ievērojamu vācu valodā runājošu politiķu, valdnieku, zinātnieku un mākslinieku krūšutēli, atrodas arī tēlnieka Johana Gotfrīda Šadova (Johann Gottfried Schadow) veidots I. Kanta krūšutēls. 

Berlīnes Bodes muzejā (Bode-Museum) atrodas 1798. gada Emanuela Bardo (Emanuel Bardou) I. Kanta marmora krūšutēls. 

Pieminot I. Kanta nāves simto gadadienu, 1904. gadā Kēnigsbergas pilī tika uzstādīta Frīdriha Lārsa (Friedrich Lahrs) veidota bronzas piemiņas plāksne ar slavenu citātu no I. Kanta “Praktiskā prāta kritikas” noslēguma: “Divas lietas pilda manu sirdi ar jaunu un aizvien pieaugošu apbrīnu un godbijību, jo biežāk un ilgstošāk manas domas pie tām kavējas – zvaigžņotā debess virs manis un morālais likums manī.” Kopš 1945. gada šīs piemiņas plāksnes liktenis nav zināms. Tās kopiju atklāja Dīsburgā 1955. gadā, atzīmējot Kēnigsbergas 700 gadu jubileju. 

Austriešu rakstnieks Tomass Bernards (Thomas Bernhard) 1978. gadā uzrakstīja lugu “Imanuels Kants”. Tā tika uzvesta Klausa Peimana (Claus Peymann) režijā Štutgartes teātrī 15.04.1978. Lugā attēlots I. Kanta, viņa sievas, kalpotāja un papagaiļa ceļojums pāri Atlantijas okeānam uz Ņujorku, lai saņemtu goda doktora apbalvojumu Kolumbijas Universitātē. Visi notikumi un tēli ir fiktīvi: I. Kants nekad nav devies šādā ceļojumā un dzīves laikā vispār gandrīz nemaz nav pametis Kēnigsbergu, nekad nav bijis precējies, viņam nav bijuši mājdzīvnieki. Tāpat filozofa kalpotāja vārds bija nevis Ernsts Ludvigs (Ernst Ludwig) kā lugā, bet Martins Lampe (Martin Lampe). 

1827. gadā Blackwood Magazine iznāca britu tulkotāja un esejista Tomasa de Kvinsija (Thomas de Quincey) eseja “Imanuela Kanta pēdējās dienas”. Darbs balstīts I. Kanta laikabiedra, drauga un viena no pirmajiem biogrāfiem Ēregota Andreasa Vasjanska (Ehregott Andreas Wasianski) atmiņās par pēdējiem I. Kanta dzīves gadiem. Savukārt 1994. gadā, balstoties T. de Kvinsija esejā, iznāca franču filma ar tādu pašu nosaukumu (Les derniers jours d'Emmanuel Kant), kuras scenārija autors un režisors ir Filips Kolins (Philippe Collin). I. Kanta lomā ir šveiciešu aktieris Rolands Amštucs (Roland Amstutz).