Svarīgākās idejas I. Kanta idejas attīstījās tā laika vācu valodas telpā dominējošās Leibnica–Volfa filozofiskās sistēmas ietekmē. “Tīrā prāta kritikā” I. Kants šo un citas līdzīgas filozofiskas teorijas nosauca par racionālismu, kas darbojas saskaņā ar dogmatisko metodi. Šāda tipa filozofiskas koncepcijas raksturo, pirmkārt, pieņēmums par to, ka visas svarīgākās zināšanas iegūstamas ar prāta palīdzību, otrkārt, prāta iespējas gūt zināšanas ir gandrīz neierobežotas, piemēram, ir iespējams izzināt un raksturot Dievu. Tās ir dogmatiskas tādēļ, ka, pirms ķeras pie pārjutekliskās sfēras izzināšanas, veidojot metafiziskas teorijas, netiek izpētīts, vai prāts spēj sniegt zināšanas par lietām, kuras neietilpst pieredzes sfērā, un cik drošticamas ir šādas zināšanas. Pirmskritiskajā periodā (līdz apmēram 1760. gadam) I. Kants, kurš bija arī sava skolotāja K. Volfa filozofijas piekritēja M. Knucena ietekmē, bija piederīgs dogmatiskā racionālisma vai dogmatiskās metafizikas filozofiskajai tradīcijai. No “dogmatiskā snaudiena” (AA IV, 338) I. Kantu pamodināja empīriķis Deivids Hjūms (David Hume), kurš balstījās Džona Loka (John Locke) idejās. Dž. Loks argumentēja, ka visas zināšanas nāk no pieredzes un pats prāts pirms pieredzes ir balta lapa (tabula rasa). Dž. Loka un D. Hjūma pārstāvētais empīrisms izslēdza metafizikas iespējamību, jo pieredze nevar sniegt zināšanas par pārjutekliskiem objektiem. I. Kantu ietekmēja empīrismā ietvertais jautājums par prāta un zināšanu robežām, pieredzes lomu šo robežu noteikšanā un jo īpaši D. Hjūma apsvērumi par cēlonības idejas izcelsmi. D. Hjūms argumentēja, ka ideja par cēlonību ir nevis apriora (nāk no prāta), bet veidojas pieredzē, novērojot divu lietu vai lietu stāvokļu pastāvīgu, noteiktu secību. Tas rada ieradumu šīs lietas vai lietu stāvokļus skatīt kā cēloniski saistītus. I. Kantu pārliecināja D. Hjūma skaidrojums, ka pieredzē netiek novērota cēloniska saikne, bet tikai secība starp divām lietām vai lietu stāvokļiem. Tomēr viņš nepiekrita D. Hjūmam par to, ka cēlonību, balstoties novērotā pastāvīgā secībā, var “piedomāt klāt” ieraduma dēļ. Tas tāpēc, ka ideja par cēlonību atšķiras no idejas par secību, lai gan pēdējā ir iekļauta pirmajā. Turklāt ideja par cēlonību paredz nepieciešamību, ko nevar sniegt pieredze. Visbeidzot – ideja par cēlonību ir nosacījums, kas padara iespējamu pašu priekšstatu par vienotu pieredzi. Tieši šie apsvērumi I. Kantu mudināja meklēt cēlonības un citu izziņā svarīgu ideju izcelsmi prātā.
Meklēt iespēju samierināt empīrisma un racionālisma pārstāvju pozīcijas I. Kantam lika ne tikai viņa daļēja piekrišana un simpātijas pret abām pozīcijām, bet problēmas, ko šādas pretrunas dominējošās filozofiskās pozīcijās rada filozofijai kā zinātniskai disciplīnai un īpaši metafizikai, kurā I. Kantam “liktenis lēmis iemīlēties” (AA II, 367). Racionālisma un empīrisma pretstāvēšana paredz, ka attiecībā uz četriem galvenajiem metafizikas priekšmetiem (atbilstoši 18. gs. akadēmiskās filozofijas nošķīrumam starp vispārējo metafiziku (metaphysica generalis) un speciālo metafiziku (metaphysica specialis) un turpmākajiem četriem nošķīrumiem speciālās metafizikas ietvaros – pasauli (kosmoloģijas priekšmets), esošo (ontoloģijas priekšmets), dvēseli (psiholoģijas priekšmets) un Dievu (teoloģijas priekšmets) tiek formulētas pretējas nostājas vai pozīcijas. “Tīrā prāta kritikā” I. Kants atrada veidu, kā samierināt abas pozīcijas, veicot būtisku revīziju līdzšinējās filozofijas un pasaules skatījuma pieņēmumos. I. Kanta filozofija atklāja, ka empīriķu un racionālistu strīda pamatā ir abu pozīciju pārstāvjiem raksturīgais pieņēmums par to, ka visi priekšmeti – gan pieredzes, gan prāta (idejas) – ir viena veida izziņas priekšmeti un pretendē uz vietu vienā pasaulē kā šīs izziņas priekšmetu kopumā. Mainot šo pieņēmumu, iespējams atrisināt strīdu, turklāt nevis par labu vienai vai otrai pozīcijai, bet saglabājot abas, proti, saglabājot uzskatu, ka izziņa un zināšanas balstās gan pieredzē (ir aposterioras), t. i., jutekliskos uztvērumos, gan no pieredzes neatkarīgās (apriorās) prāta struktūrās. Lai mainītu minēto pieņēmumu, ir jāpārskata uzskats par to, kādas ir izzinošā subjekta un izziņas priekšmeta attiecības. I. Kants uzskatīja, ka, saglabājot līdz šim dominējošo uzskatu (subjekts gūst zināšanas par priekšmetu no paša priekšmeta, kas subjektam ir pieejams brīvi, ārpus izzinātāja un izzināmā attiecību nosacījumiem), nav iespējams uzturēt tēzi par no pieredzes neatkarīgu (aprioru) zināšanu iespējamību, kas paredz, ka kaut kas par priekšmetu ir dots, pirms ar šo priekšmetu sastopamies (AA III, xii). Tādēļ “Tīrā prāta kritikā” I. Kants piedāvāja pieņemt pretēju uzskatu, ka nevis izzinošais subjekts vēršas pie izzināmajiem priekšmetiem un gūst no tiem zināšanas, bet gan izzināmie priekšmeti pieskaņojas specifiskajam subjekta izziņas veidam un tās apriorajiem nosacījumiem. Šo I. Kanta piedāvāto uzskata par attiecību starp izzinātāju (subjektu) un izzināmo (priekšmetu) apvēršanu, sekojot viņa paša salīdzinājumam (AA III, xii). To sauc par kopernisko pavērsienu. Līdzīgi kā Nikolajs Koperniks (Nicolaus Copernicus) atrisināja problēmas astronomijā, apvēršot attiecības starp Sauli un tās novērotāju uz zemes, tā I. Kants atrisināja problēmas filozofijā, apvēršot attiecības starp izzinošo subjektu un izziņas priekšmetu.
No I. Kanta pieņēmuma, ka izziņas priekšmets pakārtojas izzinošajam subjektam, proti, noteiktā veidā parādās izzinošajam subjektam, izriet, ka minētais priekšmets šim subjektam nav pieejams tāds, kāds tas ir ārpus izzināšanas attiecībām, t. i., pats par sevi. No I. Kanta izziņas procesa raksturojuma izriet, ka izzināmais priekšmets vai to kopums (pasaule) ir domājams divos veidos: 1) kāds tas ir izziņas attiecībās, kā tas parādās, t. i., kā parādība (fenomens) un 2) kāds tas ir ārpus izziņas attiecībām, pats par sevi (nūmens). Lai gan cilvēks var zināt priekšmetu un to kopumu tikai pirmajā nozīmē, priekšmetu un to kopumu otrajā nozīmē cilvēks var vismaz domāt, un viņam tas arī jādara, lai izvairītos no “aplama apgalvojuma, ka parādība eksistē bez tā, kas parādās” (AA III, xvii). I. Kanta teoriju par to, ka izziņas un tātad arī iespējamās pieredzes priekšmeti ir parādības un tos elementus, kuri šīs parādības raksturo, nevar piedēvēt priekšmetiem pašiem par sevi (nūmeniem), sauc par transcendentālo ideālismu (AA III, 338).
Transcendentālais ideālisms atrisina strīdu starp empīriķiem un racionālistiem šādi: empīriķu tēze par pieredzi kā to, kas ir izziņas priekšmets un iezīmē izziņas robežas, tiek attiecināta uz fenomenālo pasauli (pieredzes pasauli). Vienlaikus tiek atzīta racionālistu pozīcija, ka aprioras izziņas struktūras veido fenomenālo pasauli, savukārt racionālistu spekulācijas priekšmeti – Dievs, dvēsele, nemirstība, pasaule – tiek pārcelti jeb pieņemti kā iespējami nūmenālajā pasaulē un tādējādi izglābti no empīriķu kritikas. Tiek atzīts, ka empīriķiem ir taisnība tiktāl, ciktāl šie priekšmeti nevar būt izzināmi, jo izziņa aprobežojas tikai ar iespējamās pieredzes priekšmetiem (fenomeniem).
Koperniskais pavērsiens un tā rezultātā iedibinātais transcendentālais ideālisms metafizikai nozīmē to, ka tā nav noraidāma – tā uzskatīja empīriķi –, bet tā nav arī praktizējama iepriekšējā dogmatiskajā veidā, kā to darīja racionālisti. Metafizika, pēc I. Kanta domām, kļūst par “tīrā prāta sistēmu (zinātni), t. i., visa (tiklab patiesā, kā arī aplamā) uz tīrā prāta pamatotu filosofisku izziņu sistemātiskā saistībā”, metafizikas “vārdā [..] var saukt [..] visu tīro filosofiju, ieskaitot kritiku, lai aptvertu gan pētījumus par visu to, ko jebkad var izzināt apriori, gan arī visa tā izklāstu, kas veido šāda veida tīru filosofisko izziņas [procesu] sistēmu, bet atšķiras no jebkura empīriskā, kā arī matemātiskā prāta lietojuma” (AA III, 869). Tā vairs nav zinātne, kas piedāvā neierobežotas zināšanas par svarīgākajiem cilvēku interesējošajiem jautājumiem: nemirstīgo dvēseli, Dievu, gribas brīvību vai pasaules uzbūvi. Metafizikai nav ne iepriekšējā pirmskantiskā vēriena, ne spožuma. Tādēļ I. Kanta laikabiedrs – filozofs M. Mendelsons – I. Kantu kritikas ziņā nosauca par “visu iznīcinošu”, bet dzejnieks Heinrihs Heine (Heinrich Heine) I. Kanta filozofiju salīdzināja ar Maksimiliāna Robespjēra (Maximilien Robespierre) teroristisko politiku.
Transcendentālā ideālisma pozīcija būtiski ietekmē arī morālei svarīgās brīvības izpratni. Brīvībai ar dabas kauzalitāti vairs nav jākonkurē par vietu vienā un tajā pašā pieredzes pasaulē, un kauzalitātes princips tiek attiecināts tikai uz lietām kā parādībām, bet ne uz lietām pašām par sevi, tādējādi bez pretrunas par vienu un to pašu gribu var domāt gan kā par iekļautu dabisko cēloņu virknē, t. i., kā nosacītu, gan brīvu (AA III, xvii). Ar to I. Kantam pietika, lai ar teorētisko filozofiju pamatotu morāli, jo “morālei [..] nav vajadzīgs nekas vairāk kā vien, lai brīvība nerunātu pati sev pretim un tātad būtu vismaz domājama bez nepieciešamības to dziļāk atskārst” (AA III, xviii). Šādi pamatotu brīvību I. Kants sauca par transcendentālu ideju un raksturoja kā “spēju sākt stāvokli pašu no sevis”. Tas nozīmē, ka tā ir tāda kauzalitāte, kas “nav pēc dabas likuma pakļauta citam cēlonim, kas noteiktu to laikā” (AA III, 561).
I. Kants izšķīra transcendentālo brīvību, kas ir spekulatīvās filozofijas priekšmets, un praktisko brīvību, kas gan balstās transcendentālās brīvības idejā, bet tikai no filozofijas skatpunkta raugoties, jo ikdienas dzīvē ikviens, pat teorētiski “vispārliecinātākais fatālists” (AA VIII, 13), rīkojas, pieņemot, ka ir brīvs, un neiztaujā šīs brīvības idejas pamatojuma derīgumu. Praktiskā brīvība ir skaidrojama divējādi: pirmkārt, negatīvi kā gribas (patvarības) neatkarība no jutekliskiem faktoriem, kas to vienmēr tiecas noteikt, un, otrkārt, pozitīvi – kā “spēja patstāvīgi noteikt sevi” (AA III, 562). Praktiskais prāts un griba, ciktāl tā ir identificējama ar praktisko prātu, ir jāsaprot kā šī pašnoteikšanās spēja, t. i., spēja dot sev likumu un atbilstoši tam rīkoties.
Morāles principu I. Kants noteica (deducēja), balstoties pieņēmumā, ka šis princips un brīvība “norāda viens uz otru” (AA V, 29). Tas nozīmē, ka rīkoties morāli nozīmē rīkoties brīvi, tātad, lai noskaidrotu morāles pamatprincipu, jānoskaidro, ko nozīmē īstenot brīvību pilnā mērā jeb rīkoties pilnīgi brīvi. Lai to izdarītu, I. Kants izšķir formālu un materiālu rīcības principu. Materiāls rīcības princips nosaka, kā sasniegt mērķi, ko izvirzījušas tieksmes, t. i., no juteklības izrietošu mērķi. Tātad šis princips ir pakļauts cilvēka jutekliskajai iedabai un nevar būt brīvas rīcības pamatā. Formālais princips, kas tiek balstīts priekšstatā par likuma tīro formu, bez juteklības piedāvāta materiāla piepildījuma “var būt tikai prāta priekšstats un tātad [..] nav jutekļu priekšmets” (AA V, 28). Tas nozīmē, ka formālais princips ir vienīgais princips, kas var noteikt brīvu gribu. Šis princips I. Kantam kalpoja kā pamats, kurā balstoties noteikt brīvās gribas likumu. Tas pieprasa gribas, kurai jābūt brīvai, maksimu jeb principu formulēt kā likumu, jo likuma forma ir vienīgais, kas tajā paliek tad, kad likums attīrīts no jebkāda materiāla satura. Tīrā praktiskā prāta pamatlikums tādējādi ir: “Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu.” (AA V, 30) Šis likums uz cilvēku attiecas kā kategorisks imperatīvs. Tas ir kategorisks tāpēc, ka tas jāpilda tā paša dēļ, nevis tāpēc, ka to pildot sasniedzams kāds ārējs mērķis, un imperatīvs tāpēc, ka cilvēka griba nav dabiskā saskaņā ar prāta prasībām, bet var būt un bieži arī ir pakļauta citiem (jutekliskiem) motivējošiem spēkiem. Tāpēc prāts pret to attiecas ar spaidu elementa – pavēles – palīdzību. Šis pats apsvērums par juteklību kā konkurējošu motīvu avotu prātam ir pamatā I. Kanta idejai, ka morāles jautājumos prāts cilvēkā runā pienākuma balsī.