Pamattiesību klasiskā funkcija ir nodrošināt cilvēka tiesības pret valsti. Tās ir subjektīvās cilvēka tiesības prasīt no valsts kādu konkrētu darbību vai bezdarbību, tādējādi ierobežojot un virzot valsts varas izmantošanu. Pamattiesību subjekts ir gan fiziska, gan privāto tiesību juridiska persona. Tā kā 21. gs. varas attiecības un daba mainās, jo zinātnes un tehnoloģiju attīstības dēļ varu pār cilvēkiem iegūst nevalstiskās struktūras, kā, piemēram, tehnoloģiju kompānijas, rodas jauni izaicinājumi cilvēka pamattiesību izpratnei un aizsardzībai. Pamattiesību funkcija vairs nevar aprobežoties ar valsts varas ierobežošanu un virzīšanu, – tā ieņem būtiskāku vietu robežas definēšanā privāttiesiskajās attiecībās, proti, aizsardzībā pret citu cilvēku darbībām vai bezdarbībām. Tomēr jautājums ir atvērts, vai sasniegumi zinātnē un tehnoloģiju attīstībā var sasniegt tādu punktu, kad izpratne par cilvēka cieņu, brīvību, integritāti un privātumu kā vērtībām, kas ir pamattiesību pamatā, mainās tā, ka ir pamats citādai robežu definēšanai cilvēku attiecībās, kuras būtiski ietekmējušas tehnoloģijas un zinātnes sniegtās iespējas.