Cilvēka cieņa ir vērtība, kas likta (Rietumu tipa) demokrātiskas tiesiskas valsts pamatos. Cilvēka cieņas ievērošana un aizsardzība ir juridiski saistoša. To nosaka gan starptautiskās tiesības, gan Eiropas Savienības (ES) tiesības, gan nacionālo valstu, tostarp Latvijas Republikas, tiesības.

No tās izriet virkne cilvēka tiesību: visi cilvēki ir līdztiesīgi, un ikvienam piemīt tādas pamattiesības, kuras neviens nedrīkst atņemt: tiesības uz pašnoteikšanos, tiesības uz dzīvību, tiesības uz apziņas brīvību, tiesības uz privāto dzīvi. Šo tiesību īstenošanu nedrīkst ietekmēt personas izcelšanās, dzimums, vecums, reliģiskā pārliecība, tautība, seksuālā orientācija, pilsonība, pasaules uzskats vai politiskie uzskati. Cilvēka cieņa kā ikvienas valsts vērtība un tiesību sistēmas pamats noteikta ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (Universal Declaration of Human Rights). Latvijā juridiski cilvēka cieņa ir aizsargāta Latvijas Republikas Satversmē, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kā arī visā tiesību sistēmā, t. i., likumos, Ministru kabineta noteikumos un citos normatīvajos aktos.

Cilvēka cieņa ir gan normatīvā regulējuma objekts, gan juridisks arguments tiesu nolēmumos. Līdz ar orientāciju uz cilvēka cieņu ikviens cilvēks tiek vērtēts kā brīvs indivīds sev līdzīgo kopienā, lai izvairītos gan no pārmērīga individuālisma, gan kolektīvisma strupceļiem. Juridiski cilvēka cieņas aizsardzības mehānisma pamatus vispirms veido divas tiesības: tiesības uz brīvību un tiesības uz līdztiesību. Brīvība atbilst cilvēka dabai un ļauj tam dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Cilvēka tiesības uz brīvību juridiski nosaka valstij pienākumu respektēt cilvēka pašnoteikšanās tiesības, tostarp privātautonomiju. Ikviena cilvēka brīvību var īstenot, vienīgi nodrošinot līdztiesību. Šo abu tiesību saturs laika gaitā ir mainījies, līdz ieguvis šodienas tvērumu. Līdz ar sociāli atbildīgas valsts nostiprināšanos cilvēka cieņas konceptā tika iekļautas arī indivīda sociāli ekonomiskās tiesības, piemēram, uz garantēto iztikas minimumu, ko nepieciešamības gadījumā valsts vismaz minimālā apjomā nodrošina ikvienam.

Sākot ar antīkajiem laikiem, veidojoties izpratnei, ka cilvēks ir augstākā vērtība un visu lietu mērs, Rietumu kultūrā pēctecīgi ir veidojies cilvēka cieņas koncepts. Tas atspoguļots gan antīkajā filozofijā, piemēram, Aristoteļa (Ἀριστοτέλης), Cicerona (Marcus Tullius Cicero) un Tacita (Publius (Gaius) Cornelius Tacitus) darbos, gan kristīgajā teoloģijā, vispirms Akvīnas Toma (Tommaso d'Aquino) darbos. Īpašu nozīmi izpratne, ka cilvēks ir vērtība, iegūst apgaismības laika filozofu darbos, piemēram, Zamuēla fon Pufendorfa (Samuel von Pufendorf), Monteskjē (Montesquieu), Žana Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau) un Imanuela Kanta (Immanuel Kant) darbos, kuru autori uzsvēra, ka cilvēkam kā saprātīgai būtnei ir dabiskas tiesības uz brīvību kā pašnoteikšanos, kas jāievēro arī valstij. Izpratne par ikvienu cilvēku kā vērtību ir veidojusies arī ārpus Rietumu kultūras, piemēram, jūdaismā, budismā un konfuciānismā.

Cilvēka cieņa kā universāla tiesība tika formulēta pēc Otrā pasaules kara, kad 1947. gadā ANO tika izveidota komisija Eleonoras Rūzveltas (Eleanor Roosevelt) vadībā, lai izstrādātu Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Komisijā darbojās dažādu pasaules valstu eksperti, kas piederēja pie dažādām kultūras, tostarp reliģijas, tradīcijām. Par projekta referentu tika iecelts Čārlzs Maliks (Charles Malik) no Libānas. Komisija par savu uzdevumu izvirzīja veidot universālu konceptu, kas aizsargā ikviena cilvēka cieņu visā pasaulē. Kopš 1948. gadā tika pieņemta Vispārējās cilvēktiesību deklarācija, cilvēka cieņas juridiskais koncepts ir strauji attīstījies vispirms valstu konstitucionālajās tiesībās un starptautiskajās tiesībās. Lielu ieguldījumu cilvēka cieņas kā tiesības attīstībā ir devusi valstu konstitucionālā justīcija un starptautiskās tiesas, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Savienības Tiesa.

Zinātnē pastāv divi viedokļi par mūsdienu cilvēka cieņas koncepta vēsturiskajiem pamatiem. Viens viedoklis, kuru var apzīmēt kā teoloģisko, cilvēka cieņas konceptu saista ar kristīgās ētikas pamatiem. Teoloģiskā teorija pamatota cieņā pret Dievu un cilvēku kā Dieva radību, kas veidota pēc līdzības ar Dievu. Viedoklis plaši pārstāvēts teologu un baznīcas tiesību zinātnieku darbos.

Otra viedokļa – sekulārā jeb laicīgā viedokļa pamatā ir ideja, ka ikviens cilvēks ir vērtība pats par sevi, un cilvēka cieņas idejas vēsturiskās saknes saistāmas ar antīkajiem filozofiem, apgaismības laika filozofiem un Franču revolūcijas laikā normatīvi nostiprināto izpratni par ikviena cilvēka neatņemamām tiesībām, kas jāņem vērā valstij, pieņemot likumus. Cilvēka cieņa, kas nosaka arī indivīda apziņas brīvību, nav saistāma ar personas reliģisko pārliecību. Laicīgo viedokli pamatā pārstāv starptautisko publisko tiesību pētnieki, jo kopš Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas ir noritējis darbs pie universālas, pārnacionālas, visu reliģiju pārstāvjiem un ateistiem pieņemamas cilvēka cieņas koncepcijas.

Piemērojot cilvēka cieņu tiesībās, galvenās diskusijas ir par šādiem jautājumiem:

1. kādi ir pamattiesību vai cilvēktiesību ierobežojumu attaisnojumi, lai valsts varētu ierobežot kādu no personas brīvībām, piemēram, vārda brīvību vai pārvietošanās brīvību;

2. kā likumdevējam, nosakot šādu ierobežojumu, taisnīgi samērot sabiedrības intereses ar indivīda interesēm;

3. ciktāl indivīdam savas privātautonomijas robežās ir pašam jāuzņemas atbildība par savas izvēles sekām, proti, vai valstij ir pienākums garantēt cilvēka cieņai atbilstošu dzīves līmeni, ja persona nonāk situācijā, kurā pati nevar to izdarīt. Sociāli atbildīgas valstis, piemēram, Latvija, Vācija, Zviedrija uzņemas rūpes par šādu personu, taču ne visas valstis ir sociāli atbildīgas, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un Jaunzēlande uzskata, ka no personas pašnoteikšanās tiesībām izriet arī atbildība par savu dzīvi, tostarp pienākums savlaicīgi veidot uzkrājumus vai slēgt apdrošināšanas līgumu, proti, parūpēties par to, lai darbaspēju zuduma gadījumā nezaudētu iztikas līdzekļus.

Cilvēka cieņa ir demokrātiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas valsts un cilvēktiesību pamats. Cilvēka cieņa kā pamattiesība un citu pamattiesību avots ietekmē ikvienas personas dzīvi, kas dzīvo tiesiskā valstī, jo ikviens bauda tiesības uz brīvību kā savu individuālo pašnoteikšanos un līdztiesību.

Tiesību uz cilvēka cieņu iedzīvināšanas rezultātā izveidojās multikulturāla sabiedrība, jo pašnoteikšanās iekļauj tiesības lemt par sevi, savu dzīvi un nebūt tādam kā sabiedrības vairākums. Tas sekmējis individuālisma attīstību, mazinājis sabiedrības viendabību. Cilvēka cieņas īstenošana ir iespējama tikai solidārā un iekļaujošā sabiedrībā. Veidojot cilvēka cieņas konceptu, Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ir iekļauti arī cilvēka pienākumi pret sabiedrību un solidāra atbildība par līdzcilvēkiem.