MK apspriež un izlemj jautājumus, kas ietilpst tā kompetencē saskaņā ar LR Satversmi, starptautiskām tiesību normām un likumiem (Ministru kabineta iekārtas likuma 3. pants). MK sastāvu un darbību nosaka Satversme un Ministru kabineta iekārtas likums (15.05.2008.). MK sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem (Satversmes 55. pants). Kā paredzēts Satversmes 57. pantā, MK sastāvu nosaka Ministru kabineta iekārtas likuma 5. pants, kas laika gaitā ir vairākkārt mainīts atbilstoši politiskajai situācijai un sabiedrības attīstībai. MK izveido persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents (Satversmes 56. pants).

MK jeb valdība demokrātiskā sabiedrībā veic sabiedrības operatīvo pārvaldīšanu un darbojas patstāvīgi. Valdība vada un organizē parlamenta pieņemto likumu piemērošanu, tā tieši ietekmē politisko un sociālo dzīvi valstī. MK ir vairākas funkcijas, no kurām būtiskākās ir leģislatīvā, kreatīvā, finanšu un regulatīvā funkcija. Leģislatīvā funkcija ietver likumprojektu iesniegšanu Saeimā (Satversmes 65. un 63. pants) un noteikumu izstrādāšanu. Kreatīvā funkcija paredz amatpersonu nozīmēšanu civildienestā, kā arī līdzdalību armijas un diplomātiskā dienesta darbinieku iecelšanu. Finanšu funkcija paredz budžeta projekta sastādīšanu un iesniegšanu Saeimā. Regulatīvā funkcija (Satversmes 61. pants) paredz, ka MK apspriež visus ministriju izstrādātos likumprojektus un jautājumus, kuri attiecas uz vairāku ministriju darbību, kā arī atsevišķu MK locekļu ierosinātus valsts politikas jautājumus. MK tiešais uzdevums ir uzraudzīt un regulēt valsts administratīvo darbu. MK ir vienīgais subjekts, kas tiesīgs iesniegt budžeta likuma projektu Saeimā (t. s. MK ekskluzīvā kompetence). Ja valsts budžets netiek apstiprināts, MK pienākums ir atkāpties. Latvijā ir divi gadījumi, kad valdība atkāpās, Saeimai noraidot budžeta projektu, – 1926. gadā Kārļa Ulmaņa vadītā valdība un 2004. gadā Induļa Emša vadītā valdība.

Latvijas politikai raksturīga daudzpartiju sistēma. Latvijā pastāvējusi gan neliela vairākuma, gan papildu vairākuma, gan mazākuma koalīcijas valdība, bet nekad (līdz 2017. gadam) nav bijusi valdība, ko būtu veidojusi viena partija. Tas veicinājis koalīciju valdību veidošanu.

Izpildvara ir cieši saistīta ar likumdevēju (parlamentu), gan apstiprinot valdību, gan panākot parlamenta atbalstu savai darbībai. Parlamentārā demokrātijā tā partija vai partiju kombinācija, kas var iegūt atbalstu uzticības balsojumā parlamentā, veido valdību. Partijas cenšas izveidot tādu valdību, kas būtu spējīga izturēt gan uzticības balsojumus parlamentā, gan arī spētu visatbilstošāk īstenot valdību veidojošo partiju politiskās nostādnes. Politisko partiju pamata uzdevums demokrātiskā sabiedrībā ir novērst draudus demokrātiskai sistēmai.

MK veidošanu un to darbību nosaka gan formālie, gan neformālie ierobežojumi. Par neformālajiem ierobežojumiem valdību veidošanā var uzskatīt vēlēšanu un partiju sistēmu īpatnības, politisko partiju ideoloģiskās pretrunas. Proporcionālā vēlēšanu sistēma un daudzpartiju sistēma ir divi faktori, kas ietekmē koalīcijas valdības veidošanu. Par formālu faktoru var uzskatīt Valsts prezidenta lomu. Saskaņā ar Satversmi (56. pants) Valsts prezidents nav tiesīgs iecelt vai apstiprināt Ministru prezidentu, kā arī Valsts prezidentam cieši jāsadarbojas ar Saeimā iekļuvušajām partijām, tomēr, pirms tiek nosaukts Ministru prezidenta kandidāts, pēdējais vārds, izvēloties kandidatūru, pieder Valsts prezidentam.

Galvenās valdības izveides un darbības vadlīnijas ir definētas Satversmē (4. nodaļa), kas nosaka, ka “Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem” (55. pants). Saskaņā ar Satversmes 56. pantu premjera kandidātu aicina Valsts prezidents, bet Ministru prezidentam un viņa izveidotajam MK, lai varētu pildīt amata pienākumus, jāgūst Saeimas vairākuma atbalsts (59. pants).

1978. gada likums “Par Latvijas PSR Ministru Padomi” bija spēkā līdz 18.03.1992., kad pieņēma jaunu likumu “Par Latvijas Republikas Ministru Padomi”. 1993. gadā jaunievēlētā Saeima pieņēma likumu “Par 1925. gada 1. aprīļa likuma “Ministru kabineta iekārta” atjaunošanu”. 1925. gada likums tika pieņemts pārstrādātā redakcijā, jo iekļāva jaunas valsts institūcijas un amatus (MK komitejas, valsts ministrus, parlamentāros sekretārus utt.), kas līdz tam nepastāvēja. Kopš 01.08.2008. spēkā esošais Ministru kabineta iekārtas likums, tāpat kā iepriekšējais no 01.06.1996., nosaka MK uzbūvi, MK un Saeimas savstarpējās attiecības, regulē MK darbību, tā locekļu pienākumus un tiesības, kā arī Valsts kancelejas uzbūvi un uzdevumus. MK darbību nosaka Ministru kabineta kārtības rullis, kas ir spēkā kopš 02.03.2002., bet laika gaitā tajā izdarīti grozījumi. Kārtības rullis reglamentē iekšējās kārtības un darbības jautājumus, kas saistīti ar prasībām, kuras izvirzītas MK izskatāmo un izstrādājamo politisko dokumentu noformēšanai, saturam, pieteikšanas, izskatīšanas un apstiprināšanas kārtībai, nosaka, kā gatavojamas MK komitejas un MK sēdes un to kārtību, MK locekļu rangu, MK lēmumu noformēšanas principus un citus jautājumus.

Latvijas politiskajā vēsturē valdību veidošanās un darbība ir skatāma atbilstoši politiskajam režīmam. To nosacīti var iedalīt trīs posmos: valsts izveidošanās un demokrātiska valsts attīstība, kas ietver arī turpmāko autoritāro periodu, saglabājot valsts neatkarību; totalitārais padomju periods, kad Latvija zaudēja neatkarīgas valsts statusu; neatkarības un demokrātijas atjaunošanas periods.

No 18.11.1918., kad Tautas padome pasludināja neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu, tika izveidotas trīs pagaidu valdības, ko vadīja Kārlis Ulmanis. Pēc Satversmes sapulces ievēlēšanas tika pieņemti Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi (01.06.1920.), kas noteica gan Satversmes sapulces, gan valdības uzdevumus. Līdz Saeimas vēlēšanām darbojās K. Ulmaņa (12.06.1920.–18.06.1921.), Zigfrīda Annas Meierovica (19.06.1921.–26.01.1923.) vadītās valdības. Tās galveno uzmanību pievērsa kara postījumu likvidācijai, agrārā jautājuma un finanšu sistēmas sakārtošanai, kā arī drošības un kārtības nodrošināšanai. No 1922. gada Saeima atbilstoši Satversmei apstiprināja Latvijas valdības un veica to darbības kontroli, bet Valsts prezidenta pienākums bija pēc pārrunām ar politiskajām partijām uzaicināt attiecīgo kandidātu izveidot valdību.

Pirmo valdību parlamentārajā periodā vadīja Jānis Pauļuks, pēc tam Z. A. Meierovics, ko nomainīja Voldemārs Zāmuels un Hugo Celmiņš. 1925. gadā tika pieņemts likums “Ministru kabineta iekārta”, kas noteica MK sastāvu un Ministru prezidenta tiesības.

Pēc 2. Saeimas vēlēšanām 03.-04.10.1925. valdību veidošanas darbs bija sarežģīts, jo Saeimas sastāvs bija ļoti sadrumstalots, tajā bija deputāti no 27 sarakstiem, un nevienai partijai nebija pārliecinoša vairākuma. No neatkarīgas valsts pasludināšanas līdz 3. Saeimas vēlēšanām 1928. gadā Latvijā bija nomainījušās 13 valdības – tas liecina par to nestabilitāti, neprasmi atrast kompromisus un politisko partiju pieredzes trūkumu.

2. Saeimas laikā darbojās četras valdības: K. Ulmaņa (24.12.1925.–06.05.1926.), Artura Alberinga (07.05.1926.–18.12.1926.), Marģera Skujenieka (19.12.1926.–23.01.1928.), Pētera Juraševska (24.01.1928.–30.11.1928.) vadītās valdības.

3. Saeimas laikā darbojās H. Celmiņa (01.12.1928.–26.03.1931.) un K. Ulmaņa (27.03.1931.–05.12.1931.) vadītās valdības.

4. Saeimas laikā darbojās M. Skujenieka (06.12.1931.–23.03.1933.), Ādolfa Bļodnieka (24.03.1933.–16.03.1934.), K. Ulmaņa (17.03.1934.–15.05.1934.) vadītās valdības.

Valdību darbs parlamentārajā periodā bija veiksmīgs. 1923. un 1924. gadā budžetu valsts noslēdza ar atlikumu atjaunotā tautsaimniecībā, kas bija sagrauta Pirmā pasaules kara laikā. Attīstījās lauksaimniecība, īpaši lopkopība, piena pārstrāde un šķirnes lopu audzēšana. Rūpniecībā izmantoja galvenokārt vietējās izejvielas, attīstījās kokapstrāde, būvmateriālu ražošana, pārtikas rūpniecība, strauji attīstījās metālapstrāde, ķīmiskā un tekstilrūpniecība. No 1920. līdz 1929. gadam rūpniecības ražojumu vērtība pieauga apmēram četras reizes. 1929. gada ekonomisko stabilizāciju un uzplaukumu pārtrauca smagākā pasaules ekonomiskā krīze.

Demokrātijas attīstību pārtrauca K. Ulmaņa 15.05.1934. vadītais valsts apvērsums, kas iedibināja autoritāro režīmu, kurā MK īstenoja ne tikai izpildvaras funkcijas, bet kļuva arī par likumdevēju, pilnībā pārņemot Saeimas funkcijas. K. Ulmanis valdību vadīja 15.05.1934.-20.06.1940.

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) karaspēks 17.06.1940. okupēja Latviju, tādējādi tika likvidēta neatkarīga Latvijas valsts, izveidojot Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku (LPSR). 1941.–1945. gadā Latvijas teritorija atradās nacistiskās Vācijas kontrolē. Pēc Vācijas sakāves Otrajā pasaules karā Latvijas teritorijā atjaunoja padomju režīmu. Par augstāko izpildvaras orgānu kļuva LPSR Ministru padome (MP), ko izveidoja LPSR Augstākā Padome (AP). LPSR MP vadīja MP priekšsēdētājs. Līdz 1946. gadam MP tika saukta par Latvijas PSR Tautas komisāru padomi. MP priekšsēdētājus apstiprināja LPSR AP, un tie mainījās reti. No 25.08.1940. līdz 07.05.1990. bija pieci MP priekšsēdētāji: Vilis Lācis (25.08.1940.–27.11.1959.) Jānis Peive (27.11.1959.–23.04.1962.), Vitālijs Rubenis (23.04.1962.–05.05.1970.), Jurijs Rubenis (05.05.1970.–06.10.1988.), Vilnis Edvīns Bresis (06.10.1988.– 07.05.1990.). Padomju okupācijas periodā LPSR MP savu pilnvaru robežās vadīja tautsaimniecības attīstību, organizēja rūpniecības, lauksaimniecības, sakaru un citu nozaru pārvaldīšanu. Visu tautsaimniecību organizēja pēc vienotas plānošanas sistēmas. Lai gan Latvija bija viena no vislabāk attīstītajām teritorijām PSRS, tomēr plānotā ekonomika ar intensīvo industrializāciju, kas neatbilda Latvijas apstākļiem, radīja smagu ekonomisko krīzi, kas noveda pie PSRS sabrukuma.

04.05.1990. LPSR AP pieņēma deklarāciju “Par LR neatkarības atjaunošanu”, kura noteica Satversmes darbības atjaunošanu visā Latvijas teritorijā. Tika atjaunota valsts varas un pārvaldes struktūra, kas garantēja brīvu vēlēšanu norisi. 11.05.1990. AP pieņēma likumu “Par Latvijas Republikas Ministru Padomes sastāvu”, kas noteica, ka MP sastāvā jāizveido 19 ministrijas. MP sastāvu veidoja MP priekšsēdētājs, divi viņa vietnieki, ministri un valdības lietu ministrs. Pirmo MP pēc neatkarības atjaunošanas apstiprināja 07.05.1990., un to veidoja Ivars Godmanis. I. Godmaņa valdībai nekavējoties bija jāsāk īstenot valsts vara, jāpārņem pārvaldes aparāts no iepriekšējā režīma, nedrīkstēja pieļaut pretdarbību no PSRS struktūru puses, bija jāuzņemas reformu (cenu, naudas, zemes un citas reformas) veikšana, lai nodrošinātu valsts politisko un ekonomisko neatkarību, un citas darbības. Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas centieni bija vērsti uz modernas un demokrātiskas sabiedrības izveidi, funkcionējošas tirgus ekonomikas īstenošanu un iekļaušanos Eiropā. Pēc pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas 08.1991. notika valdības reorganizācija. Ministriju skaits tika samazināts līdz 16. MP priekšsēdētāja vietnieku un valdības lietu ministra amati tika likvidēti, bet tika izveidots valsts ministra postenis.

Pēc 5. Saeimas ievēlēšanas 1993. gadā, kad pilnībā tika atjaunota Satversme, valdība atguva nosaukumu “Ministru kabinets”.

5. Saeimas laikā darbojās Valda Birkava (03.08.1993.–19.09.1994.) un Māra Gaiļa (19.09.1994.–21.12.1995.) vadītās valdības. Valdību darbu apgrūtināja tas, ka nebija priekšstata par pārejas perioda sarežģītajiem un svarīgākajiem uzdevumiem, nebija pieredzes demokrātiskas valsts veidošanā, nebija prasmes vienoties un saredzēt būtisko. Šajā laikā tika panākta Krievijas karaspēka izvešana, tika īstenota pāreja uz tirgus ekonomiku, sakārtota likumdošana. Latvija kļuva par Eiropas Padomes dalībvalsti un iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā (ES; 13.10.1995.). Tomēr valdībām nācās saskarties ar nopietnām problēmām, biežām ministru maiņām, nespēju atrisināt ekonomiskos jautājumus, banku krīzēm, neveiksmīgu privatizācijas gaitu un dzīves līmeņa pazemināšanos.

6. Saeimas laikā valdības vadīšanu Valsts prezidents uzticēja Andrim Šķēlem (21.12.1995.–13.02.1997.), kurš izveidoja plašas koalīcijas valdību un aktīvi turpināja tirgus ekonomikas nostiprināšanu. A. Šķēle 01.1997. pasludināja demisiju, bet Valsts prezidents Guntis Ulmanis atkārtoti nominēja A. Šķēli (13.02.1997.–07.08.1997.), − šis Latvijā ir vienīgais gadījums, kad demisionējušu Ministru prezidentu otro reizi nominēja veidot valdību. Guntara Krasta (07.08.1997.–26.11.1998.) vadītās valdības laikā arī mainījās spēku samēri valdībā, bet tā nostrādāja līdz nākamās Saeimas vēlēšanām.

7. Saeimas laikā Satversmes grozījumu rezultātā tika pagarināts Saeimas darbības laiks no trijiem uz četriem gadiem. 7. Saeimas laikā darbojās Viļa Krištopana (26.11.1998.–16.07.1999.), A. Šķēles (16.07.1999.–05.05.2000.) un Andra Bērziņa (05.05.2000.–07.11.2002.) vadītās valdības. A. Bērziņa valdībai bija jāsaskaras ar iepriekšējo valdību iesākto privatizācijas jautājumu. Tā spēja noturēties pie varas līdz 8. Saeimas vēlēšanām. A. Bērziņa valdība veica būtisku sagatavošanās darbu, lai iestātos ES.

Nākamais periods valdību darbībā saistīts ar iestāšanos un integrāciju ES un Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (North Atlantic Treaty Organization, NATO). Tas bija Einara Repšes (07.11.2002.–09.03.2004.) valdības svarīgākais ārpolitikas mērķis. Iekšpolitikā E. Repšes valdības mērķis bija cīņa ar korupciju. Nākamais valdības vadītājs bija Indulis Emsis (09.03.2004.–02.12.2004.). Šajā laikā Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO un ES dalībvalsti. Aigara Kalvīša (02.12.2004.–07.11.2006.) valdība tika apstiprināta pēc ilgām debatēm.

Pēc 9. Saeimas vēlēšanām A. Kalvītim tika uzticēta jaunās valdības veidošana (07.11. 2006.–20.12.2007.). A. Kalvītis kļuva par pirmo premjeru atjaunotās Latvijas laikā, kas spēja saglabāt amatu pēc vēlēšanām. Ekonomikas straujā augšupeja beidzās ar smagu ekonomikas krīzi. Tās risināšana un valdības vadīšana tika uzticēta I. Godmanim (20.12.2007.–12.03.2009.). 12.2008. pasaules finanšu krīze un “Parex bankas” krahs noveda Latviju lielās ekonomiskās grūtībās, un valdība bija spiesta prasīt finanšu palīdzību no Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas. Latvija sāka 7,5 miljardus eiro vērto starptautiskā aizdevuma programmu. Valda Dombrovska (12.03.2009.–03.11.2010.) vadītās valdības galvenais uzdevums bija novērst valsts bankrotu. Krasi samazinot budžeta izdevumus, V. Dombrovskim tas izdevās, tāpēc pēc 10. Saeimas vēlēšanām tika apstiprināta V. Dombrovska (03.11.2010.–25.10.2011.) otrā valdība.

28.05.2011. Valsts prezidents Valdis Zatlers ierosināja Saeimas atlaišanu, kas pārtrauca V. Dombrovska valdības darbu.

Pēc ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanām apstiprināja trešo V. Dombrovska (25.10.2011.–22.01.2014.) valdību. Svarīgākie valdības uzdevumi bija valsts ekonomiskās attīstības un konkurētspējas palielināšana, demogrāfijas problēmu risināšana, sociālās nevienlīdzības mazināšana un tiesiskuma stiprināšana.

Laimdota Straujuma (22.01.2014.–05.11.2014.) bija pirmā sieviete Ministru prezidente. Pēc 12. Saeimas vēlēšanām L. Straujuma (05.11.2014.–11.02.2016.) atkārtoti tika apstiprināta par valdības vadītāju. Ministru prezidente paziņoja par demisiju, kā iemeslu minot iekšpolitiskās intrigas.

Latvijā valdību stabilitāti pēc neatkarības atjaunošanas ietekmējusi nelielā pieredze darboties demokrātiski, neprasme rast kompromisus, personiskās ambīcijas, teorētisko un praktisko zināšanu trūkums, privatizācijas jautājumi un budžeta pieņemšana, koalīcijas partneru nedrošība par vietu valdībā, ideoloģiskās atšķirības. Arī Latvijas sabiedrībai kopumā, tāpat kā politiķiem, trūkst teorētisko un praktisko zināšanu.

12. Saeimas otro valdību apstiprināja pēc ilgām diskusijām, un to uzticēja vadīt Mārim Kučinskim (11.02.2016.–23.01.2019.). Par valdības darba prioritātēm tika izvirzītas tādas jomas, kas veicinātu un nodrošinātu valsts attīstību: tautsaimniecības stiprināšana, valsts drošība un nacionālā identitāte, demogrāfiskās situācijas uzlabošana, reformas izglītībā, zinātnē un veselības aprūpē. 

13. Saeimas vadība tika uzticēta Arturam Krišjānim Kariņam (23.01.2019.).

MK apbalvojumi ir Ministru kabineta balva, Ministru kabineta Diploms un Ministru kabineta Atzinības raksts. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika iedibināta MK balva, ko piešķir no 1995. gada. MK balva ir Latvijas valdības augstākais apbalvojums, ko pasniedz par nozīmīgiem darbiem vai nopelniem demokrātiskas un tiesiskas Latvijas valsts attīstībā, saimnieciskajā vai sabiedriskajā darbībā vai citās valstij nozīmīgās jomās. Kārtība, kādā piešķir valdības augstāko apbalvojumu, noteikta MK noteikumos Nr. 928.