Dzimis tautsaimnieka Eduarda un mājsaimnieces Veras Grietas (dzimusi Goldmane) Ulmaņu ģimenē. Vectēvs Jānis Ulmanis bija Latvijas Republikas pirmā ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vecākais brālis.

Tēvu Eduardu Ulmani padomju okupācijas laikā, 24.07.1940., apcietināja, viņš mira apcietinājumā Vjatlagā 1942. gadā. 1941. gadā Gunti Ulmani ar māti un vecomāti deportēja uz Krasnojarskas novadu Sibīrijā, no kurienes viņi atgriezās Latvijā 1946. gadā. Nākamos gadus G. Ulmanis dzīvoja Ēdolē ar vecomāti un mātes brāļiem. Kad radus 1950. gadā atkal deportēja uz Sibīriju, G. Ulmanis pārcēlās uz Jūrmalu pie mātes, kura bija apprecējusies otro reizi ar Aleksandru Rumpīti.

1962. gadā G. Ulmanis apprecējās ar ekonomisti Ainu Štelci, viņiem ir meita Guntra (dzimusi 1963. gadā) un dēls Alvils (dzimis 1966. gadā). 

G. Ulmanis mācījies Pumpuru vidusskolā Jūrmalā (1950–1958), studējis Latvijas Valsts universitātes (LVU) Ekonomikas fakultātē (1958–1963), no 1963. līdz 1965. gadam dienējis obligātajā karadienestā Padomju armijā. 

1965.–1968. gadā G. Ulmanis bija vecākais ekonomists Rīgas dzīvokļu celtniecības trestā; 1968.–1970. gadā – Rīgas Tramvaju un trolejbusu pārvaldes plānu daļas priekšnieks; 1970.–1971. gadā – Rīgas pilsētas izpildkomitejas plāna komitejas priekšsēdētāja vietnieks; 1971.–1976. gadā – Rīgas pilsētas izpildkomitejas sadzīves pakalpojumu pārvaldes plānu daļas priekšnieks; 1976.–1977. gadā – Valsts plāna plānošanas zinātniskās pētniecības institūta zinātniskais līdzstrādnieks; 1977.–1978. gadā – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Sadzīves pakalpojumu ministrijas plānu daļas priekšnieks; 1978.–1987. gadā – Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas ražošanas pārvaldes priekšnieks; 1987.–1991. gadā – Rīgas rajona sadzīves pakalpojuma kombināta direktors; 1991.–1993. gadā – Rīgas rajona pašvaldības uzņēmuma, vēlāk SIA “Sadzīves pakalpojumi” direktors.

G. Ulmanis pasniedzis celtniecības ekonomiku Rīgas Politehniskajā institūtā, plānošanu LVU tautsaimniecības plānošanas specialitātes studentiem.

1965. gadā kara dienesta laikā G. Ulmanis iestājās Komunistiskajā partijā, no kuras izstājās 1989. gadā.

12.1989. kandidēja Rīgas rajona Tautas deputātu padomē, bet netika ievēlēts.

No 1990. līdz 1993. gadam bija Kārļa Ulmaņa piemiņas fonda priekšsēdētājs un veltīja daudz laika un pūļu K. Ulmaņa mirstīgo atlieku meklēšanai, cerot tās atvest pārapbedīšanai Latvijā.

1992. gada nogalē G. Ulmanis iestājās Latvijas Zemnieku savienībā (LZS).

31.03.1993.–07.07.1993. – Latvijas Bankas padomes loceklis.

1993. gadā kandidēja 5. Saeimas vēlēšanās no LZS un ar ievērojamu vēlētāju atbalstu tika ievēlēts no Vidzemes apgabala.

07.07.1993. Saeima G. Ulmani ievēlēja par Latvijas Valsts prezidentu trešajā balsošanas kārtā ar 53 balsīm. Jaunā prezidenta pirmais rīkojums bija par Valda Birkava (“Latvijas ceļš”, LC) aicināšanu sastādīt Ministru kabinetu, kuru Saeima apstiprināja 03.08.1993.

Svarīgākais G. Ulmaņa pirmās prezidentūras uzdevums bija Krievijas armijas izvešana, kurai neatkarības atjaunošanas brīdī Latvijas teritorijā bija ap 60 000 militārpersonu. Neraugoties uz protestiem un dažādām provokācijām, 30.04.1994. G. Ulmanis Maskavā parakstīja līgumu par Krievijas bruņoto spēku izvešanu, V. Birkavs – līgumus par Skrundas vecā radiolokatora darbību un par Krievijas Federācijas militāro pensionāru uzturēšanās noteikumiem Latvijā. Rezultātā līdz 31.08.1994. tika izvesta Krievijas armija, 04.05.1995. uzspridzināts Skrundas jaunā lokatora korpuss un 31.08.1998. izslēgts vecais Skrundas lokators. Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) bija nozīmīga loma sarunās par šiem līgumiem, un pēc to noslēgšanas G. Ulmanis 06.07.1994. uzņēma Rīgā Bilu Klintonu (Bill Clinton) vēsturē pirmajā ASV prezidenta vizītē kādā no Ziemeļeiropas valstīm.

Otrs svarīgākais G. Ulmaņa pirmās prezidentūras mērķis bija iestāšanās Eiropas Padomē (EP), kas bija nepieciešams Latvijas tālākajai virzībai uz Eiropas Savienību (ES), bet kas nebija iespējams bez EP standartiem atbilstoša pilsonības likuma. G. Ulmaņa iesaistīšanās, 28.06.1994. nosūtot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai Pilsonības likumu, panāca vajadzīgo rezultātu, un Latvija 10.02.1995. kļuva par EP dalībvalsti.

Pēc 6. Saeimas vēlēšanām, kurās nelielu vairākumu guva populistiskas partijas bez stingras Rietumu orientācijas, G. Ulmanis 13.10.1995. kopā ar ministru prezidentu Māri Gaili (LC) parakstīja oficiālu pieteikumu par iestāšanos ES un 14.10.1995. sasauca visu 6. Saeimā ievēlēto partiju pārstāvjus, lai parakstītu atbalsta deklarāciju šim mērķim.

18.06.1996. G. Ulmani atkārtoti ievēlēja prezidenta amatā pirmajā balsojumā ar 53 balsīm. Arī otrajā pilnvaru laikā galvenie uzdevumi bija saistīti ar integrēšanos Rietumu struktūrās, un šajos gados reālāk sāka iezīmēties iespēja iestāties arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (North Atlantic Treaty Organization, NATO). Pēc 1997. gada alianses lēmuma uzņemt Poliju, Čehiju un Ungāriju G. Ulmanis kopā ar Lietuvas un Igaunijas prezidentiem Vašingtonā 16.01.1998. parakstīja ASV un Baltijas valstu hartu, bet NATO samitā Vašingtonā 04.1999. Latviju aicināja izstrādāt Rīcības dalības plānu (Membership Action Plan), lai iestātos aliansē.

Iekšpolitikā G. Ulmanis strādāja, lai Latvija varētu izpildīt ES un NATO iestāšanās kritērijus, sevišķi tos, kas saistīti ar cilvēktiesībām un vēstures apzināšanu.

Nāves soda atcelšana bija priekšnoteikums, lai Latvija iestātos ES, un 24.09.1996. G. Ulmanis pasludināja moratoriju nāves soda izpildei.

03.1997. G. Ulmanis pirmo reizi aicināja Saeimu atcelt “naturalizācijas logus”, kas daudziem nepilsoņiem uz vairākiem gadiem atlika iespējas iegūt Latvijas pilsonību, un vērsās ar tādu pašu aicinājumu pie balsotājiem pirms 03.10.1998. gada referenduma par pilsonības likuma grozījumiem. Tautas nobalsošanā vairākums izmaiņas atbalstīja.

23.02.1998. G. Ulmanis vizītes laikā Izraēlā ar nožēlu atzina, ka Latvijā bijuši cilvēki, kuri Otrā pasaules kara laikā piedalījās ebreju iznīcināšanā, un 13.11.1998. prezidents izveidoja vēsturnieku komisiju, kura sevišķu uzmanību pievērsa Staļina laika noziegumu un holokausta izpētīšanai.

G. Ulmanis trīs reizes sasauca Saeimas ārkārtas sēdes, lai skatītu ar valsts aizsardzības spēkiem saistītus likumprojektus, un trīs reizes sasauca Ministru kabineta ārkārtas sēdes – 15.06.1995. saistībā ar banku krīzi, 12.10.1995. par pieteikuma iesniegšanu Latvijas Republikas uzņemšanai ES, bet 08.04.1998. tika vērtēts valdības paveiktais, lai panāktu Latvijas iestāšanos ES. Prezidentūras laikā G. Ulmanis 14 reizes rosināja pieņemt vai grozīt likumus, 16 reizes atdeva Saeimai otrreizējai caurlūkošanai likumprojektus, 12 gadījumos Saeima pilnībā vai daļēji ņēma vērā prezidenta iebildumus.

Sešos prezidentūras gados G. Ulmanis deviņas reizes izvirzīja ministru prezidenta amata kandidātu un vairākkārt izmantoja šīs prezidentam dotās tiesības, lai aktīvi iesaistītos politikas veidošanā. Pēc V .Birkava negaidītās atkāpšanās G. Ulmanis nevēlējās uzreiz atkal dot iespēju valdību veidot partijai “Latvijas ceļš”, kurai Saeimā bija lielākā frakcija, tāpēc 25.07.1994. uzticēja to darīt Andrejam Krastiņam (Latvijas Nacionālā neatkarības kustība, LNNK). Tikai pēc tam, kad A. Krastiņš nespēja nodrošināt sev deputātu vairākuma atbalstu, 29.08.1994. G. Ulmanis aicināja Māri Gaili (LC) veidot valdību.

Kad pēc 6. Saeimas vēlēšanām (30.09.1995. un 01.10.1995.) šķita, ka 53 balsu vairākumu Saeimā varētu gūt valdība bez stingras Rietumu orientācijas, G. Ulmanis izmantoja savas pilnvaras, lai piebremzētu populistus. Kā pirmo premjerministra amata kandidātu 07.11.1995. viņš nosauca Māri Grīnblatu (“Tēvzemei un brīvībai”). Kad M. Grīnblats nesaņēma Saeimas vairākuma atbalstu, G. Ulmanis 29.11.1995. nosauca Ziedoni Čeveru (“Saimnieks”), kura koalīcijā pa to laiku bija parādījušās plaisas, un 07.12.1995. balsojumā viņa iecerētajai valdībai ar 50 deputātu balsīm pietrūka nepieciešamā vairākuma. 14.12.1995. G. Ulmanis griezās pie Andra Šķēles, bezpartejiska uzņēmēja un bijušā lauksaimniecības ministra vietnieka Ivara Godmaņa valdībā, kurš izveidoja plašu koalīciju ar sešu no astoņu Saeimā ievēlēto sarakstu atbalstu.

20.01.1997. A. Šķēle koalīcijas iekšējo nesaskaņu rezultātā paziņoja par demisiju, tomēr 29.01.1997. G. Ulmanis viņu atkal aicināja veidot valdību. Tā gan ilgi nenoturējās, un 28.07.1997. G. Ulmanis kā premjerministra kandidātu nosauca Guntaru Krastu (“Tēvzemei un brīvībai”).

Pēc 7. Saeimas vēlēšanām 03.11.1998. G. Ulmanis valdību veidot aicināja Vili Krištopanu (LC), kurš izveidoja mazākuma valdību ar Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas atbalstu.

Pēc ievēlēšanas prezidenta amatā G. Ulmanis pārtrauca aktīvu darbu LZS, tomēr ieņēma partijas Goda priekšsēdētāja amatu.

G. Ulmaņa prezidentūras laikā tika atjaunotas vairākas ar Kārli Ulmani saistītas tradīcijas – Draudzīgais aicinājums, Vienotības velobrauciens un Prezidenta kauss vieglatlētikā.

Sākotnēji pēc prezidentūras beigām G. Ulmanis pievērsās sabiedriskajām aktivitātēm. Jau 1998. gadā viņš kļuva par Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības Uzticības padomes priekšsēdētāju un šo amatu ieņēma līdz 2011. gadam.

2000. gadā G. Ulmanis dibināja Prezidenta Ulmaņa fondu, bet tas tika likvidēts 2007. gadā.

Vēlāk G. Ulmanis aktīvi iesaistījies projektos, kurus virzīja ietekmīgi uzņēmēji un politiķi.

No 2004. līdz 2009. gadam G. Ulmanis bija Rīgā rīkotā 2006. gada Pasaules čempionāta hokejā Izpilddirekcijas ģenerāldirektors.

2008. gadā G. Ulmanis kļuva par vienu no hokeja kluba “Dinamo Rīga” dibinātājiem, kluba padomes priekšsēdētājs no 2008. līdz 2010. gadam, padomes loceklis no 2012. līdz 2015. gadam, valdes priekšsēdētājs kopš 2015. gada. No 2009. līdz 2016. gadam bija Latvijas Hokeja federācijas valdes loceklis, kopš 2013. gada ir SIA “Arēna Rīga” padomes loceklis. Kopš 2008. gada kopā ar uzņēmuma “Skonto Būve” tā laika prezidentu Gunti Rāvi un gāzes tirdzniecības uzņēmuma “Itera Latvija” prezidentu Juri Savicki ir līdzīpašnieks SIA “Babbord”, kas nodarbojas ar medību platību nomu.

G. Ulmanis izstājās no LZS 2001. gadā, tomēr nākamajos gados turpināja apgrozīties politiskajā vidē. Lai gan pirms tam nereti bija kritizējis A. Šķēli, 22.06.2010. G. Ulmanis kļuva par valdes priekšsēdētāju politiskajā apvienībā “Par labu Latviju” (PLL), kuru izveidoja A. Šķēles dibinātā Tautas partija un Aināra Šlesera veidotā Latvijas Pirmā partija. PLL sarakstā Vidzemes apgabalā G. Ulmanis 02.10.2010. tika ievēlēts 10. Saeimā, kur darbojās Eiropas lietu komisijā un Ārlietu komisijā. 08.04.2011. G. Ulmanis atstāja PLL valdes priekšsēdētāja amatu un vēlāk atzina, ka bija kļūda atgriezties politikā šajā partijā.

G. Ulmaņa ievēlēšana par Latvijas prezidentu bija simboliska izvēle, kas skaidri iezīmēja atjaunotās valsts saiti ar 1918. gadā dibināto Latvijas Republiku un apliecināja, cik neatkarības kustībai svarīgas bija atmiņas par “labajiem gadiem” pirms padomju okupācijas.

Lai gan pirms kļūšanas par prezidentu G. Ulmanim nebija gandrīz nekādas politiskās pieredzes, viņa iedzimtā mērenība savienojumā ar laikā gaitā nostiprinājušos apziņu par slavenā uzvārda uzlikto pienākumu pret Latviju padarīja G. Ulmani par ļoti piemērotu valsts galvu laikā, kad ne tikai atjaunoja Satversmē noteikto valsts iekārtu, bet arī pieņēma būtiski un emocionāli sarežģītus jautājumus, no kuriem bija atkarīga Latvijas tālākā attīstība un iespējas atgriezties Eiropā.

Līdz ar Satversmi pēc 5. Saeimas ievēlēšanas tika atjaunots prezidenta institūts, un G. Ulmanim bija būtiska loma šī varas atzara vietas iezīmēšanā valsts uzbūvē. G. Ulmaņa radīto precedentu rezultātā prezidents Latvijas politiskajā dzīvē pēc neatkarības atjaunošanas ieņēmis nozīmīgāku lomu nekā laikā no 1922. līdz 1934. gadam. Prezidents kļuvis par valsts ilgtermiņa interešu sargātāju un par atsvaru Saeimas un valdības dažkārt īstermiņa politisko interešu vai kaislību vārdā pieņemtajiem lēmumiem. Sevišķi nozīmīga bija G. Ulmaņa gatavība aktīvi izmantot Satversmē dotās tiesības izvirzīt premjerministra kandidātu, kas kļuva par iedarbīgu sviru politikas ietekmēšanai allaž sadrumstalotajā parlamentā. Starpkaru gados šo funkciju prezidenti uzskatīja par formalitāti un mēdza nosaukt politiķi, par kuru jau bija vienojušās partijas.

G. Ulmanis arī izrādījās gatavs vairākkārt iestāties par kompromisiem, kuri daļā latviešu izsauca skaļus iebildumus, bet kuri bija nepieciešami Latvijas drošības nostiprināšanai un integrēšanai Rietumu institūcijās. Neraugoties uz protestiem sabiedrībā un iekšējām šaubām, G. Ulmanis atbalstīja līgumu paketi par Krievijas armijas izvešanu – tas bija svarīgākais G. Ulmaņa prezidentūras laika ārpolitiskais sasniegums, kas būtiski mazināja draudus valsts drošībai un pavēra ceļu uz NATO. Arī pilsonības likuma pieņemšanai un pēc tam grozīšanai, moratorija noteikšanai nāves sodam un virknei citu lēmumu bija smags emocionāls fons, tomēr G. Ulmanis no šiem lēmumiem nevairījās, jo to veiksmīga atrisināšana bija nepieciešama lielo ārpolitisko mērķu – ES un NATO – sasniegšanai.

Taču, par spīti šiem it kā politiski nepopulāriem soļiem, reitingi liecināja, ka G. Ulmanis saglabāja visai augstu popularitāti visu savu prezidentūras laiku.

Kopš prezidenta amata atstāšanas G. Ulmanis iejuties 20. gs. 90. gados izveidotajā ekonomiskajā un politiskajā elitē. Lai gan ik pa brīdim intervijās tās pārstāvjus G. Ulmanis kritizējis, atrašanās elites ložās daudzu prātos aizēnojusi bijušā prezidenta nopelnus laikā no 1993. līdz 1999. gadam, kad Latvijā bija smagi jāstrādā, lai neatkristu atpakaļ Krievijas ietekmes sfērā. 

Prezidentūras laikā G. Ulmanis saņēma daudzus apbalvojumus, tajā skaitā augstākās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Zviedrijas Serafima Karalisko ordeni, Lietuvas Vītauta Dižā ordeni, Igaunijas Māras Zemes krustu, Francijas Nacionālā Goda Leģiona ordeni, Apvienotās Karalistes Sv. Maikla un Sv. Džordža ordeni un Vācijas Īpašās pakāpes Federālo nopelnu ordeni, kā arī Amerikas Juristu asociācijas gada balvu.