Holokausta pētniecībā tiek izdalītas četras būtiskas iesaistītās grupas: upuri, slepkavas, vērotāji jeb malāstāvētāji un glābēji. Holokausta historiogrāfijā ilglaicīgi dominējušo pieeju pētīt slepkavas un slepkavošanas norises papildinājuši centieni izprast arī citas būtiskas grupas: glābējus, tā dēvētos vērotājus jeb malāstāvētājus un visbūtiskāko grupu – upurus un viņu traģisko pieredzi.
Vēsturiski holokausta norise visplašāk ir pētīta, raugoties no nozieguma īstenotāju jeb slepkavu pozīcijām, ietverot:
1) organizāciju struktūru un birokrātijas izpēti, analizējot SS (Schutzstaffel), SD (Sicherheitsdienst), policijas un drošības policijas struktūru, koncentrācijas nometņu, deportāciju organizēšanas, speciālo nogalināšanas vienību jeb operatīvo grupu (Einsatzgruppen) darbību un sadarbību ar citām nacistu militārajām un bruņotajām struktūrām;
2) holokausta īstenošanas izpēti reģionos un okupētajās teritorijās;
3) mēģinājumus rast jaunus teorētiskus un paplašinātus skatījumus uz nozieguma īstenošanu, piemēram, skatot holokaustu kontekstā ar ekonomikas plānošanu, modernās sabiedrības struktūru, ebreju īpašumu izlaupīšanu, nacistu piespiedu darba programmu vai deportāciju plānu attīstību.
Arvien vairāk pētījumu caurstrāvo pārliecība, ka holokausta atainojumos ilglaicīgās un šķietami nebeidzamās debates par vainīgajiem nepieciešams aizstāt ar lielāku uzmanību grupai, kurai patiesi pienāktos galvenā uzmanība holokausta pētniecībā, t. i., upuriem. Neraugoties uz paša ārkārtēji traumējošo pieredzi, holokausta memuārists Primo Levi (Primo Levi) ir norādījis uz balsīm un upuru pieredzi, kas nav un vairs nebūs atgūstama: “Man jāatkārto: mēs, izdzīvojušie, neesam īstie liecinieki. Tas ir neērts viedoklis, kuru es esmu apzinājies pamazām, lasot citu atmiņas un lasot savas ar laika distanci. Mēs, izdzīvojušie, esam ne tikai niecīgs, bet arī pretdabisks mazākums: mēs esam tie, kuri, pateicoties savām izlocīšanās īpašībām, spējām vai veiksmei, nepieskārāmies bezdibenim. Tie, kuri pieskārās, tie, kuri ieraudzīja Gorgonu, neatgriezās, lai pastāstītu, vai arī atgriezās mēmi, bet viņi ir [..] pilnvērtīgie liecinieki, kuru atgriešanai būtu vispārēja nozīme.”
Par realitātes un izvēļu sarežģītību liecina visplašākā no grupām – tā dēvētie malāstāvētāji, to portretu un motivāciju dažādība. Malāstāvētāju jeb vērotāju izpēte ir mēģinājums aptvert plašu attieksmju diapazonu, ko raksturo gan šausmas un bezpalīdzība, no vienas puses, gan vienaldzība vai neslēpts gandarījums, no otras. Arī vērotāju attieksmi noteica gan vērtības, piemēram, antisemītiskas attieksmes vai tieši pretēji – empātija, gan sociālpolitiskais konteksts, totalitārā uzraudzības sistēma un ar to saistītās iespējas – nacistu noteiktā kārtība, kontroles intensitāte, slēpšanās vietu pieejamība un citi faktori.
Ar ebreju glābšanu tiek apzīmētas dažādas palīdzības un atbalsta formas vajātajiem – patvēruma un dzīvesvietas nodrošināšana, palīdzība bēgšanā, apģērba un ēdiena piegāde un citas. Institūcijas Eiropā gandrīz visos gadījumos neiesaistījās mērķtiecīgā ebreju glābšanā, un tas palika sabiedrības mazākuma – atsevišķu varonīgu, pašaizliedzīgu un humāni motivētu indivīdu – ziņā. Iemesli šādai netipiskai un varonīgai rīcībai bija dažādi un varēja ietvert cilvēcīgu līdzjušanu, ideoloģisku pārliecību vai reliģisku principu ievērošanu. Tomēr ikvienā gadījumā tie cilvēki, kas izvēlējās glābt nāvei lemtos upurus, izrādīja cilvēcību necilvēcīgos apstākļos.
