Daļa pētnieku Vecās Derības grāmatu kopuma apzīmēšanai izvēlas jēdzienu “Ebreju Bībele”, jo tas ir neitrālāks – norāda uz tekstu izcelsmes valodu (ebreju). Citi uzskata, ka kristietībā labāk lietot jēdzienu “Vecā Derība”, jo tas izceļ Vecās Derības kontinuitāti ar Jēzus un viņa sekotāju mācību. Vecās Derības grāmatu iedalījums (atbilstoši Ebreju Bībelei): likums (1.–5. Mozus grāmata), pravieši (senākie: Jozuas, Soģu, 1., 2. Samuēla, 1., 2. Ķēniņu; jaunākie: no Jesajas līdz Maleahija grāmatai), raksti (pārējās Ebreju Bībeles grāmatas: psalmi, Sakāmvārdi, Ījaba grāmata un citas). Šim iedalījumam, iespējams, bijis vēsturiski teoloģisks iemesls: tā trīs daļas parāda Vecās Derības laikmeta stadijas – par likumu sauktā sadaļa, kurai seko pravieši, ko vēlāk noslēdz par rakstiem sauktā sadaļa. Šāda iedalījuma variācija ir minēta arī Jaunajā Derībā – Jēzus piemin Mozus bauslību, praviešus un psalmus (Lk 24:44), pēdējos acīmredzot tāpēc, ka psalmi ir rakstu daļas pirmā grāmata. Dziesmu dziesmu, Rutes un Esteres grāmatas, Vaimanu dziesmas, Mācītāju jūdaismā sauc par svētku grāmatām (tīstokļiem), jo tās sinagogā lasa svētku dienās. Vecā Derība nav vēstures grāmata mūsdienu izpratnē, bet primāri reliģisks vēstījums. 20. gs. kristīgo modernistu fundamentālistu debatēs gan dominēja tieši argumenti “par” un “pret” Bībeles notikumu vēsturiskumam.
Vecajā Derībā atrodamie literatūras veidi: vēsture (piemēram, 1. Mozus, Jozuas, Soģu, 1., 2. Samuēla, 1., 2. Ķēniņu), likumi (2.–5. Mozus grāmata), dzeja (psalmi, Raudu dziesmas, Augstā dziesma; dzejas teksti ir arī citās Vecās Derības grāmatās, piemēram, Ījaba grāmatā), stāsti (piemēram, Jonas, Esteres grāmata), vīzijas (īpaši Daniēla grāmata), liturģiskie materiāli (psalmi), filozofija un ētika (piemēram, Sakāmvārdi, Mācītājs).
Jūdaismā lietotās Ebreju Bībeles pamatā ir Masoretu teksts (7.–11. gs., ebreju valodā masorah – tradīcija). Tekstus pārrakstīja, rediģēja un standartizēja vairākas ebreju Svēto Rakstu pētnieku grupas, kas galvenokārt atradās viduslaiku Palestīnā (Tibērijā un Jeruzālemē) un tagadējā Irākā (Babilonijā). Katrai no tām bija sava izrunas sistēma un gramatikas normas. Ebreju Bībelē ir 24 grāmatas. Kristiešu Vecajā Derībā šie teksti ir sagrupēti citādi. Kanonisko Vecās Derības grāmatu skaits kristietības novirzienos atšķiras – pareizticībā tas ir pat līdz 49 grāmatām (atkarībā no konkrētās tradīcijas), Romas katoļu – 46, protestantu – 39.
Tāpat kā pārējās Vecās Derības daļas, arī deiterokanoniskās grāmatas (protestantu kā kanoniskas neatzītās; protestanti tās nereti sauc par Vecās Derības apokrifiem, un ar šādu nosaukumu tās ievietotas arī pirmajā latviešu Bībeles tulkojumā 17. gs.) pārstāv dažādus žanrus: vēsturiskus (piemēram, 1.–3. Makabeju grāmata), filozofiskus un gudrības tekstus (piemēram, 4. Makabeju, Sīraha gudrības grāmata), morāles pamācības (Tobita, Judītes un citas). Mārtiņš Luters (Martin Luther) uzskatīja, ka deiterokanoniskās grāmatas ir vērtīgas lasīšanai, lai gan tās nav tik autoritatīvas kā pārējie Vecās Derības teksti. Romas katoļu Tridentas koncils 16. gs. atzina, ka tās ir kanona sastāvdaļa.
Vecās Derības kanons jūdaismā tā pašreizējā variantā tika fiksēts 2. gs. vai pat vēlāk. Par dažu grāmatu kanoniskumu bijušas diskusijas (Esteres grāmata, Dziesmu dziesma, Mācītājs). Uz kanona veidošanās procesu ir norādes arī Vecās Derības tekstos – piemēram, deiterokanoniskajā 2. Makabeju grāmatā minēts, ka Nehemija un Jūda Makabejs vākuši kopā rakstus par jūdu ķēniņiem, praviešiem un citiem (2. Makabeju grāmata 2:13–14). 3. Ezras grāmatā (3. Ezras grāmata 14:45–47) ir norāde uz 24 kanoniskām grāmatām un 70, kuras nav visiem domātas (iespējama norāde uz ārpuskanoniskām grāmatām).
2. gs. dzīvojošais kristiešu autors Markions (Marcion) uzskatīja, ka Vecā Derība un daļa no Jaunās Derības ir atmetama. Vecajā Derībā viņš redzēja atšķirīgu Dieva tēlu, kas kontrastē ar mīlestības Dievu Jaunajā Derībā. Tomēr viņa uzskati neguva virsroku. Vecās Derības nozīmīgumu kristīgie teologi uzsvēruši arī vēlāk. M. Luters 16. gs. akcentēja Vecās Derības vērtību, Vecajā Derībā saskatot likumu un Jaunajā – evaņģēliju. Šīs kategorijas gan viņa teoloģijā nebija stingri nodalītas atbilstoši Bībeles daļām, jo bauslību (legālismu) viņš saredzēja arī daļā Jaunās Derības tekstu (Jēkaba vēstule). 20. gs. nacistiskajā Vācijā Veco Derību noliedza antisemītiski noskaņotā Vācu kristiešu kustība (Deutsche Christen).