Atbrīvošanās teoloģijas pamattēma ir marginalizēto sabiedrības grupu atbrīvošanās no apspiestības.
Atbrīvošanās teoloģijas pamattēma ir marginalizēto sabiedrības grupu atbrīvošanās no apspiestības.
Atbrīvošanās teoloģija ir nozīmīga ar to, ka tā saista reliģiski filozofiskas atziņas ar sociāli politisku praksi, tā ir kontekstuāla un šeitpasaulīga – orientēta uz pārmaiņām sabiedrībā. Šī virziena teologu skatījumā teoloģijai ir jābūt vērstai nevis uz abstrakto, bet konkrēto – cilvēku pieredzi. Atbrīvošanās teoloģiju nereti definē kā teoloģiskas refleksijas par Dieva darbošanos nabadzīgo vidū, kategorijā “nabadzīgie” iekļaujot dažādas apspiesto grupas. “Pat nabadzīgajiem ir tiesības domāt,” ir teicis teologs Gustavo Gutjeress (Gustavo Gutiérrez Merino Díaz). Viņa teoloģiskās pieejas tēzes ir šādas: 1) Dievs mīl visus cilvēkus vienādi un nepelnīti; 2) Dievs īpaši mīl nabadzīgos. Viņaprāt, apgalvot, ka Dieva mīlestība ir universāla, nenozīmē teikt, ka tā ir neitrāla, jo šī mīlestība manifestējas vēsturē, kurai ir raksturīgi sociāli politiski konflikti, vairums cilvēku ir pakļauti eksplutācijai. Dievs izrāda īpašu uzmanību nabadzīgajiem. Bet tas nenozīmē, ka viņi būtu labāki cilvēki, jo apspiestības apstākļos cilvēcību zaudē abi – gan apspiestie, gan apspiedēji. Atbrīvošanās teoloģija cilvēka brīvību traktē trijās dimensijās. Tās parādās veidā, kā tiek analizēts Bībeles teksts un kā tiek skaidrota vēsture: 1) nabadzīgo pašatbrīvošanās no ekspluatācijas; 2) atbrīvošanās no fatālisma un nonākšana pie izvēles brīvības apzināšanās; 3) atbrīvošanās no grēka, kas savukārt ved pie sadraudzības ar Dievu.
Atbrīvošanās teoloģija plaši izmanto sociālo zinātņu un politiskās filozofijas atziņas. Tā ir saistīta ar citiem līdzīgiem intelektuāliem strāvojumiem. Piemēram, brazīliešu filozofa Paulu Freires (Paulo Reglus Neves Freire) aizstāvētajā apspiesto pedagoģijā izmantotas marksisma un antikoloniālisma teorijas. Tāpat kā Rietumu poststrukturālisti, atbrīvošanās teologi uzsver zināšanu saistību ar varu.
Atbrīvošanās teologi teoloģiju uztver kā hermeneitisku apli, kurā, pēc Huana Segundo (Juan Luis Segundo) domām, iespējams izdalīt šādus posmus: pieredze (rodas jautājumi), skepse, atbilžu meklēšana Svētajos Rakstos, realitātes interpretācija. Viņu pieeju Bībelei labi ilustrē Ernesto Kardenala (Ernesto Cardenal Martínez) pierakstītās un vēlāk publicētās Bībeles studijas nelielā kopienā Nikaragvā. Šis priesteris savā draudzē bija vienīgais, kurš pārzināja teksta kritikas metodes, tomēr viņš savu viedokli neuzspieda, bet ieklausījās draudzes locekļos, uzskatīdams, ka var mācīties no viņiem.
Atbrīvošanās teologi izmanto marksisma un sociāli kritiskās teorijas (Frankfurtes skola) atziņas. Marksisms viņiem kalpo kā interpretatīvs rīks sabiedrībā notiekošā analīzei. Teologs Hosē Miranda (José Porfirio Miranda) interpretēja Kārli Marksu (Karl Marx) kā kristīgo humānistu, kurš kritizēja pārmaiņas, kādas kristietībā notika pēc tās kļūšanas par valsts reliģiju. Tas gan nenozīmē, ka atbrīvošanās teologi nebūtu bijuši kritiski attiecībā pret marksismu, – katoļu priesteris Hosē Komblins (José Comblin), kurš darbojies Čīlē un Brazīlijā, kritizēja kristietības identifikāciju ar kādu politisku grupu un norādīja, ka marksistu partijām varas jautājums ir svarīgāks par brīvību.
Atbrīvošanās teologiem būtiskas ir kristiešu pamatkopienas (base ecclesial community), kas parasti apvieno vairākus desmitus vietējās draudzes aktīvāko locekļu. To izcelsme meklējama ārpus atbrīvošanās teoloģijas tradīcijas – priesteru trūkums un protestantisma panākumi katolicismu spieda vairāk iesaistīt lajus draudžu darbā. Otrais Vatikāna koncils (1962–1965) šādiem eksperimentiem pavēra jaunas, leģitīmas iespējas. 1968. gada bīskapu konference Medeljinā (Kolumbijā) definēja pamatkopienas kā “eklesiālo struktūru pamatvienību un evaņģelizācijas fokusu”.
Atbrīvošanās teoloģijas veidošanās konteksts bija situācija pēc Otrā pasaules kara Latīņamerikā, kad, reaģējot pret valdošo politisko režīmu represīvo politiku un daudzu iedzīvotāju nabadzību, vairāki katoļu garīdznieki un arī daļa bīskapu nevis vairs, kā tas bija kopš koloniālisma perioda, aizstāvēja status quo, bet atbalstīja demokrātiskas reformas sabiedrībā. Izplatījās prakse, ka priesteri dzīvo starp nabadzīgajiem. 1963. gadā grupa Brazīlijas katoļu bīskapu aicināja veikt zemes reformu, lai viņi varētu uzlabot savus dzīves apstākļus. Čīlē daļa priesteru 1971. gadā izveidoja kustību “Kristieši par sociālismu” (Christians for Socialism), kuras dibināšanas dokumentā aizstāvēta ideja, ka ekspluatētajām masām jāpārņem vara. Atbrīvošanās teoloģijas tapšanu veicinošs faktors bija arī jaunu politisko teoloģiju veidošanās Rietumeiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) pēc Otrā pasaules kara. Tās aicināja pārvērtēt sava laika teoloģijas ciešo saistību ar eksistenciālisma filozofiju.
Atbrīvošanās teoloģijas izveide cieši saistīta ar G. Gutjeresu. Viņa uzskatu attīstību ietekmēja Otrais Vatikāna koncils un sociālo kustību aktivizēšanās Latīņamerikā. 1968. gadā kādā uzrunā priesteriem G. Gutjeress pirmo reizi publiski lietoja jēdzienu “atbrīvošanās teoloģija”. Viņa kultivētajam teoloģijas novirzienam publicitāti piesķīra tajā pašā gadā Medeljinā sanākusī otrā bīskapu konference, kuras dalībnieki mēģināja definēt baznīcas lomu Latīņamerikā. G. Gutjeress bija konferences teoloģiskais konsultants. Lai gan viņa izmantotā frāze “priekšroka nabadzīgajiem” šīs konferences dokumentos netika lietota, Medeljinas konferences noslēguma dokumentā ir formulēts atbalsts šai nostājai – baznīcai ne tikai ir jākļūst par baznīcu nabadzīgajiem vai baznīcu, kas ir kopā ar nabadzīgajiem, bet par nabadzīgo baznīcu.
Atbrīvošanās teoloģija sākotnēji pastāvēja katolicismā, taču pamazām tās idejas pārņēma arī protestanti. Kustība nav viendabīga, tās teologi pauž daudzveidīgus, arī politiski radikālus uzskatus. Kolumbiešu priesteris Kamilo Torress (Camilo Torres Restrepo) uzskatīja, ka revolucionāra darbība ir priesterisks un īsteni kristīgs akts. Viņš mira kā partizānu kaujinieks. Šīs tendences atbrīvošanās teoloģijā kā draudīgas uztvēra ASV labējie politiķi, kuri tolaik atbalstīja Latīņamerikas diktatoriskos režīmus.
Atbrīvošanās teoloģijas idejas izplatījās arī ārpus Latīņamerikas. Vācijā dzimušais Ulrihs Duhrovs (Ulrich Duchrow), kurš 20. gs. 70. gados Ženēvā strādāja par Pasaules Luterāņu federācijas (Lutheran World Federation) pētniecības lietu direktoru, apmeklēja Brazīliju un iepazina gan daudzu vietējo iedzīvotāju galējo nabadzību, gan teologu reakciju uz to. Vēlāk viņš pievērsās globālās tirgus ekonomikas problemātikai. U. Duhrovs uzskatīja, ka baznīcai jāmācās dzīvot kā alternatīvai kopienai. Starp viņa praktiskajiem priekšlikumiem bija gan draudžu attīstīta ekonomiskās izglītības programma, gan naudas pārcelšana no komerciālajām bankām uz banku, kas veidota pēc alternatīviem principiem.
Katoļu baznīcas vadība kritizēja atbrīvošanās teologus, lai gan šo virzienu pilnībā neaizliedza – pāvests Pāvils VI (Paulus VI) 1975. gada dokumentā “Mūsdienu pasaules evaņģelizācija” (Evangelii Nuntiandi) rakstīja, ka pamatkopienas ir atbalstāmas, ja tās saistītas ar draudzi, bet atbrīvošanās nav reducējama vienīgi uz ekonomikas, sociālajām un kultūras jomām, tai jāsaistās ar cilvēku kopumā. No Polijas nākušajam pāvestam Jānim Pāvilam II (Ioannes Paulus II) nebija pieņemama šī virziena atsaukšanās uz marksismu. 1979. gadā Pueblā (Meksikā) Latīņamerikas bīskapu konferencē viņš noraidoši izteicās par idejām, kas Jēzu tēlo kā revolucionāru un kas Dieva valstību identificē ar politiku. Pāvestu satrauca arī eklesioloģiska rakstura jautājumi – mēģinājumi oficiālo katoļu baznīcu nodalīt no baznīcas, kas top tautas masās un kura iestājas par marginalizētajiem. Uz Romu izsauca Leonardo Bofu (Leonardo Boff), kuram bija jāskaidrojas par saviem uzskatiem. L. Bofs uzskatīja, ka autoritātei baznīcā jānāk no “apakšas”. Baznīcas idejiskais pamats ir dievišķā Trīsvienība, kurā nav hierarhijas vai pakļaušanās. Viņš rakstīja par nepieciešamību iet tālāk par esošo katolicisma strukturālo sistēmu, kurā lēmumu pieņemšana koncentrējas garīdzniecības rokās.
Saasinoties katoļu baznīcas vadības konfliktam ar atbrīvošanās teologiem, sekoja divas Ticības mācības kongregācijas (Sacred Congregation for the Doctrine of the Faith) instrukcijas – viena negatīva (1984), otra – pozitīvāka (1986), abas ar kongregācijas prefekta Jozefa Rācingera (Joseph Alois Ratzinger), vēlākā pāvesta Benedikta XVI (Benedictus XVI), parakstu. Pirmajā atzīts, ka baznīca nosoda netaisnību, noziegumus pret cilvēka brīvību, taču tālāk seko pārmetumi atbrīvošanās teoloģijai, ka marksismu tā izmantojusi nepietiekami kritiski. Dokumentā arī atzīts, ka pastāv struktūras, kas ir ļaunas un kas jātransformē, bet, to darot, jāmaina cilvēka iekšējā pasaule. Otra Ticības mācības kongregācijas dokumenta tonis ir mazāk polemisks. Tajā kritizēta anarhistiska brīvības izpratne un idejas, kas Dieva vietā noliek cilvēku, ar to domājot marksisma ateistisko versiju.
1989. gadā daudzi Dienvidāfrikas, Centrālamerikas un Āzijas teologi un kristīgo organizāciju pārstāvji parakstīja dokumentu “Ceļš uz Damasku” (The Road to Damascus), kurā atbrīvošanās teoloģijas tradīcijas ietvarā kritizēts koloniālisms. Šajā dokumentā dogmatiskajam jēdzienam “herēze” piešķirta sociāli politiska nozīme. Tā tiek saistīta ar autoritārisma un aparteīda kritiku.
20. gs. beigās atbrīvošanās teoloģija kā kustība piedzīvoja norietu, kas saistīts ar virkni faktoru. Tās idejas tika pārnestas uz citiem teoloģijas virzieniem, piemēram, melnādaino teoloģiju (black theology) un kvīru teoloģiju (queer theology). Teoloģijā priekšplānā izvirzījās citas aktualitātes (piemēram, vides aizsardzība). Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sabrukums motivēja pārskatīt attieksmi pret sociālismu kā dzīvotspējīgu un ieteicamu modeli (vismaz tā ortodoksālajā versijā). Pastāvēja arī demokratizācijas procesi Latīņamerikā un pentakostisma un evaņģelikālisma ietekmes palielināšanās Latīņamerikā. Šie protestantisma strāvojumi arī ir ieinteresēti nabadzīgajos, taču, lielākoties būdami politiski konservatīvi, tie ir pret atbrīvošanās teoloģijas metodoloģiju.
Mūsdienās atbrīvošanās teoloģijas idejas ienākušas arī citās reliģijās. Irānas izcelsmes amerikāņu teologs Hamīds Dabāšī (حمید دباشی, Hamid Dabashi) un citi aizstāv atbrīvošanās teoloģiju islāmā. Jūdaismā līdzīgu pieeju izvērtis amerikāņu teologs Marks Elliss (Marc Ellis), kurš uzskata, ka vēršanās pret antisemītismu nedrīkst būt par attaisnojumu palestīniešu tiesību ierobežošanai. Šie uzskati ir līdzīgi palestīniešu kristiešu atbrīvošanās teologu rakstītajam. Budismā atbrīvošanās teoloģijas atziņas pārņēmuši sociāli iesaistītā budisma (Engaged Buddhism) pārstāvji.
21. gs. mazinājās spriedze starp katoļu baznīcas autoritātēm un atbrīvošanās teologiem. 2007. gadā G. Gutjeress paziņoja, ka viņa konflikts ar baznīcas autoritātēm pieder pagātnei un ka viens no pierādījumiem tam ir fakts, ka viņu aicināja sniegt vieslekcijas Pontifikālajā Svētā Akvīnas Toma Universitātē (Pontificia Università S. Tommaso d’Aquino in Urbe) jeb Angelicum. Vienlaikus viņš nenoliedza, ka turpina paust atbrīvošanās teoloģijas idejas.
Ekumeniskais atbrīvošanās teoloģijas centrs Jeruzalemē “Sabeel” (Sabeel Ecumenical Liberation Theology Center); Linkolna Teoloģiskais institūts (Lincoln Theological Institute for the Study of Religion and Society), darbojas kā Mančestras Universitātes Reliģiju un teoloģijas nodaļas (Department of Religions and Theology at the University of Manchester) sastāvdaļa; Atbrīvošanās teoloģiju centrs (Centre for Liberation Theologies), kas ir Lēvenas Katoļu Universitātes Teoloģijas un reliģijpētniecības fakultātes (Catholic University of Leuven, Faculty of Theology and Religious Studies) struktūrvienība.
International Journal of Latin American Religions, iznāk kopš 2017. gada, izdod Springer Nature (Vācijas un Lielbritānijas kopuzņēmums), specializējas dažādu Latīņamerikas reliģisko grupu analīzē; The Latin-American Agenda, ikgadējs žurnāls, kuru vairākās valodās kopš 1992. gada publicē Ekumeniskā trešās pasaules valstu teologu asociācija (The Ecumenical Association of Third World Theologians); Black Theology: An International Journal, akadēmisks žurnāls ar starptautisku redkolēģiju, iznāk kopš 2002. gada, to izdod Taylor & Francis Group (Lielbritānija).
Hugo Asmans (Hugo Assmann) – Brazīlijas teologs, katoļu priesteris, pasniedzis Brazīlijā, Vācijā un Kostarikā, viens no Ekumeniskās trešās pasaules valstu teologu asociācijas dibinātājiem; L. Bofs – Brazīlijas teologs, katoļu priesteris, pasniedzis Riodežaneiro Universitātē (Universidade do Estado do Rio de Janeiro); G. Gutjeress – peruāņu teologs, katoļu priesteris, tiek uzskatīts par vienu no atbrīvošanās teoloģijas dibinātājiem; E. Kardenals – Nikaragvas katoļu priesteris, dzejnieks, Solentinames mākslinieku kopienas dibinātājs, kultūras ministrs sandīnistu valdībā; H. Segundo – jezuītu priesteris Urugvajā, daudzu grāmatu autors; Žons Sobrino (Jon Sobrino) – jezuītu priesteris Salvadorā, daudzu grāmatu autors, īpaši par kristoloģiju, akcentē Kristus cilvēcisko dabu; Hosē Bonino (José Míguez Bonino) – Argentīnas metodistu teologs un mācītājs, bija vienīgais Latīņamerikas protestantu novērotājs Otrajā Vatikāna koncilā, darbojās Pasaules Baznīcu padomē (World Council of Churches).
Valdis Tēraudkalns "Atbrīvošanās teoloģija". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/193807-atbr%C4%ABvo%C5%A1an%C4%81s-teolo%C4%A3ija (skatīts 02.05.2024)