Politiskā teoloģija izpaužas kā noteiktas reliģijas pārstāvju sistematizēta attieksme pret iesaisti politikā un sabiedrības dzīvē vai šīs attieksmes analīze no akadēmiskas perspektīvas. 

Nosaukums ir cēlies, vārdam θεολογία, theologίa ‘teoloģija’, kas nāk no sengrieķu valodas vārdiem θεός, Theós ‘Dievs’ un λόγος, lógos ‘vārds’, pievienojot apzīmējumu no sengrieķu valodas vārda πολιτικός, politikόs ‘tāds, kas attiecas uz valsts pārvaldi vai sabiedrības dzīvi’. Politiskās teoloģijas jēdziena pirmais pieminējums atrodams romiešu filozofa Marka Terencija Varrona (Marcus Terentius Varro) darbā “Dievu lietas senatnē” (Antiquitates rerum divinarum, 1. gs. p. m. ē.), bet 20. gs. diskursā tā lietojumu ieviesa vācu politikas teorētiķis Karls Šmits (Carl Schmitt) grāmatā “Politiskā teoloģija” (Politische Theologie, 1922). Viņš pārņēma to no Mihaila Bakuņina (Михаил Бакунин) esejas “Madzīni politiskā teoloģija un Internacionāle” (Mazzini’s politische Theologie und die Internationale, 1871).

Politiskās teoloģijas jēdzienam ir divējāda nozīme. Teorētiskajā nozīmē tā ir teoloģijas vai reliģijpētniecības daļa, kas pēta reliģiju attiecības ar politiku vai sabiedrību. Praktiskajā nozīmē politiskā teoloģija var tikt saprasta kā teoloģiska spriešana, kas apzināti vērsta uz kādas reliģijas politiskās un sabiedriskās iesaistes sistemātisku veidošanu no teoloģiskas perspektīvas. Šajā nozīmē tiek lietots arī publiskās teoloģijas (public theology) jēdziens – tā ir teoloģija, kas domāta plašākas sabiedrības uzrunāšanai, lai iesaistītu to dažādās norisēs.

Politiskā teoloģija ir daļa no sistemātiskās teoloģijas ar ievirzi reliģijas un politikas mijiedarbībā. Politiskās teoloģijas pētniecība var nodarboties ar vēsturiskiem politiskās teoloģijas piemēriem, bet var arī pētīt mūsdienu reliģisko organizāciju darbību politikas jomā. Daļa teologu arī nodarbojas ar politiskās teoloģijas veidošanu. Viņi formulē savu kopienu attieksmi vai aicina kādu kopienu iesaistīties politikā un sabiedriskajā dzīvē.

Politiskās teoloģijas pētniecības centrālais pieņēmums ir tāds, ka reliģiskās kopienas ir daļa no plašākas sabiedrības un tās politiskā konteksta. Līdz ar to politiskā teoloģija pieņem, ka vēsturē un mūsdienās reliģija un politika nav pastāvējušas kā neatkarīgas kultūras sfēras. Drīzāk reliģiskās kopienas un laicīgā vara ir mijiedarbojušās un veidojušas attiecības dažādās formās. Politiskās teoloģijas perspektīvā baznīcas un valsts šķirtības princips vai kādas reliģiskās kopienas vēlme norobežoties no iesaistes sabiedrības dzīvē ir ideoloģisks uzstādījums, kas formulē valsts un reliģiskās kopienas attiecības, nevis faktisks nodalījums. Politiskais aspekts šīs nozares izpratnē attiecas uz institūcijām, likumiem, pārvaldi, autoritāti un dzīves kārtības noteikšanu.

Politiskās teoloģijas pētniecība ir starpdisciplinārs lauks, kas balstās esošo teoloģisko un reliģijpētniecības skolu metodēs un pieejās. Atkarībā no pētījuma tēmas un mērķiem tā var pielietot uz tekstu orientētas pieejas, piemēram, satura analīzes, diskursa analīzes vai hermeneitiskās analīzes metodes. Tāpat reliģijas socioloģijas kvantitatīvās un kvalitatīvās metodes var tikt izmantotas, lai izvērtētu politiskās teoloģijas tekstu ietekmi uz auditoriju.

Marka Terencija Varrona aprakstītajā romiešu reliģijas izpratnē pastāvēja trīs teoloģijas veidi. Mītiskā jeb poētiskā (theologia mythica) tika attiecināta uz dzeju un teātri, kur tika attēlots dievu izskats, raksturi, viņu ģenealoģija un rīcība, līdzīgi Homēra (Ὅμηρος, Hómēros) vai Hēsioda (Ἡσίοδος, Hēsíodos) grieķu dievu aprakstiem. Dabiskā jeb fiziskā teoloģija (theologia naturalis) ir filozofijas daļa, kas nodarbojas ar fiziku un metafiziku (pasaules uzbūvi, arī ar dievu izcelsmes jautājumiem). Šīs teoloģijas ietvaros jau kopš sengrieķu filozofu laikiem tika arī kritizēta mītiskā teoloģija, īpaši antropomorfizēti dievu attēli un dievu ietekme uz pasauli, piemēram, romiešu filozofa Lukrēcija (Lucretius) darbā “Par lietu dabu” (De rerum natura, 1. gs. p. m. ē.). Politiskā jeb sabiedriskā teoloģija (theologia civilis) tika saistīta ar publiskiem rituāliem, svētku laiku, tempļu dievkalpojumiem un apkalpotājiem, zīlēšanu un likumiem, kas skar reliģiju. Korekta sekošana oficiālajai reliģiskajai praksei piederēja pie romiešu pilsētu iedzīvotāju ikdienas. Marks Terencijs Varrons uzskatīja, ka politiskā teoloģija jeb tradicionālā romiešu publiski paustā dievbijība ir nepieciešama pilsētas un valsts labumam, likuma un kārtības uzturēšanai. Kaut arī viņš pats stoicisma filozofijas ietekmē Dievu uztvēra kā racionālu dvēseli, kas pārvalda visumu, Marks Terencijs Varrons filozofisko teoloģiju nepieņēma par publiskā diskursa daļu, jo tās patiesības ir domātas tikai dažiem cilvēkiem. Savukārt mītiskā teoloģija līdzas politiskajai teoloģijai palīdzēja uzturēt kārtību.

Daudzi kristietības agrīnā laikmeta teologi kritizēja Romas un klasisko grieķu reliģiju visos trijos izpausmes veidos. Mītiskās teoloģijas kritika līdzinājās esošajai romiešu filozofu attieksmei pret mītiskās teoloģijas nepilnībām. Attieksme pret filozofisko teoloģiju nebija viennozīmīga, bet daudzi agrīnie teologi izmantoja grieķu filozofiju kristietības apoloģētikai sabiedrības acīs. Savukārt politiskā teoloģija, it sevišķi imperatora kults un ar publisko amatu un militāro dienestu ieņemšanu saistītie upurēšanas riti, izpelnījās vislielāko kritiku, jo tā tika uzskatīta par elkdievību. Šī attieksme veicināja kristiešu attālināšanos no Romas sabiedriskās dzīves. Imperatora Decija (Decius) 250. gada edikts paredzēja obligāto upurēšanu visiem impērijas iedzīvotājiem, lai atjaunotu un stiprinātu tradicionālo romiešu reliģiju. Atsakoties no šī rituāla, daudzi kristieši tika sodīti ar nāvi. Kristiešu politiskā teoloģija pēc 380. gada Tesaloniku edikta (Cunctos populos), kas iedibināja Nīkajas ticību par impērijas oficiālo reliģiju, attīstījās līdzīgi politiskajai teoloģijai. Bizantijas simfonijas koncepcija paredzēja, ka laicīgā vara nodrošina baznīcas kanonisko tiesību uzturēšanu līdzās laicīgo likumu kodeksiem, bet baznīcas teoloģiskā un liturģiskā vienotība kalpo sabiedriskās kārtības uzturēšanai.

Rietumos Romas baznīcas un laicīgo valdnieku starpā saglabājās neviennozīmīgas attiecības. Gan pāvesti, gan valdnieki pārvaldīja baznīcu, nozīmēja priesterus un darbojās kā Dieva pārstāvji. Pāvesta Gregora VII (Gregorius VII) veiktās reformas 11. gs. otrajā pusē nodrošināja baznīcas neatkarību un pārākumu kanonisko tiesību un baznīcas amatpersonu nozīmēšanā. Toties baznīcas un laicīgo valdnieku jurisdikciju pārklāšanās saglabājās. Rezultātā Romas baznīcai piederīgajās teritorijās pastāvēja gan pāvesta, gan laicīgo valdnieku kontrolētas provinces.

Reformācijas teoloģiskā daudzveidība atspoguļojās arī attieksmē pret kristīgo kopienu attiecībām ar valsts institūcijām. Mārtiņa Lutera (Martin Luther) izpratnē pasaulē pastāv “divas valstis”. Pirmā jeb garīgā valsts sastāv no īstiem kristiešiem, kuriem nav nepieciešami laicīgie likumi, lai dzīvotu mīlestībā un atrisinātu konfliktus. Savukārt otrā jeb laicīgā valsts ir nepieciešama, lai piespiestu M. Lutera izpratnē ļaunus un nekristīgus cilvēkus uzturēt mieru un kārtību. Vienīgi ticība jeb piederība garīgajai valstij ved pie cilvēka pestīšanas, bet laicīgā valsts tāpat nāk no Dieva. M. Lutera un viņa sekotāju izpratnē šis radikālais nodalījums pieļāva valsts daļēju kontroli pār baznīcas funkcijām. Radikālās reformācijas pārstāvju – anabaptistu – izpratnē savukārt tika paredzēts pilnīgs nodalījums starp šīm divām valstīm. Pretēji šai pozīcijai, Anglijas reformācijas centrā bija valstsbaznīcas iedibināšana, kurā valsts galva – karalis – vienlaikus bija arī baznīcas galva.

20. gs. sekularizācijas tendences kontekstā baznīcas institūciju nozīme Rietumu politikā ir mazinājusies. Šī tendence veicināja vajadzību pēc reliģisko kopienu politisko interešu formulēšanas mūsdienīgā formā, lai uzrunātu plašāku sabiedrību, kā arī stimulēja akadēmisku interesi par agrīnāko laikmetu politikas un reliģijas attiecībām. 20. gs. otrās puses kristiešu politiskās teoloģijas autori sāka apspriest teoloģijas iespējas mazināt ciešanas sabiedrībā (atbrīvošanās teoloģija) vai veicināt dialogu starp atšķirīgu uzskatu pārstāvjiem (starpreliģiju dialogs, plurālisma teoloģija).

Political Theology – žurnāls, kas veltīts pētniecībai politiskās teoloģijas jomā, izdod kopš 1999. gada (Taylor and Francis); Journal of Church and State – valsts un reliģijas attiecību tematikai veltīts akadēmiskais žurnāls, izdod kopš 1959. gada (Beilora Universitātes Dousona baznīcas un valsts attiecību pētniecības institūts, J. M. Dawson Institute of Church-State Studies, Baylor University); European Journal for Church and State Research – Revue européenne des relations Églises-État, izdod kopš 1990. gada, veltīts pārmaiņām valsts un baznīcas attiecībās Eiropas Savienības valstīs (Peeters); Politics and Religion – žurnāls, kas veltīts reliģijas un politikas attiecībām visā pasaulē, izdod kopš 2008. gada (Cambridge University Press).

Jirgens Moltmans (Jürgen Moltmann) – ievērojams 20. gs. vācu reformātu teologs, politiskās teoloģijas veidotājs; Gustavo Gutjerress (Gustavo Gutiérrez) – Peru katoļu teologs, viens no atbrīvošanās teoloģijas autoriem; Stenlijs Hauervass (Stanley Hauerwas) – mūsdienu amerikāņu politiskās teoloģijas vadošais autors, postliberālās un naratīvās teoloģijas pārstāvis; Doroteja Zelle (Dorothee Sölle) – vācu teoloģe, ietekmējusies no atbrīvošanās teoloģijas, nodarbojās ar holokausta teoloģisku interpretāciju; Desmonds Tutu (Desmond Tutu) – Dienvidāfrikas anglikāņu bīskaps, vadošais aktīvists cīņā pret Dienvidāfrikas aparteīdu.