Pestīšana ir kristieša dzīves, ticības un prakses rezultāts. Kristiešu konfesiju teoloģijā atšķiras ceļi pie pestīšanas kā galarezultāta, taču neatkarīgi no izpratnes par cilvēka iesaisti pestīšanas procesā un tā detaļām tiek uzskatīts, ka pestīšanas nodrošinātājs un īstenotājs ir Dievs, kurpretim cilvēks pats sevi atpestīt nevar. Pestīšanas rezultāts ir mūžīgā dzīvošana kopā ar Dievu. Kristīgajā teoloģijā tiek uzskatīts, ka pestīšana ir cilvēku augšāmcelšanās no mirušajiem pēc Kristus otrreizējās atnākšanas, līdzīgi tam, ka Kristus ir augšāmcēlies. Kaut arī pastāv teoloģijas, kas noliedz pārliecību, ka daļa cilvēku augšāmcelsies, bet daļa – mūžīgi cietīs vai tiks pazudināti, kristieši lielākajā daļā gadījumu uzskata, ka izglābta jeb pestīta tiks tikai tā daļa cilvēku, kas sekos Kristum un ticēs Dievam, kā arī dzīvos saskaņā ar Kristus mācību. Radikālākie konfesionālie uzskati par pestīšanu paredz piederību konkrētai konfesijai vai kopienai. Kristieši ar mērenākiem uzskatiem interpretē to par labu piederībai kādai no daudzajām kristiešu baznīcām. Mūsdienās daļa kristiešu tic, ka tiks atpestīti arī citām reliģijām piederīgi cilvēki; piemēram, katoļu teologs Karls Rāners (Karl Rahner) rakstīja par “anonīmiem kristiešiem”. Protestantu teologs Pauls Tillihs (Paul Tillich) uzskatīja, ka Kristus reprezentē jaunu realitāti, kas nes cerību un izlīgumu, bet tas nenozīmē, ka Viņš ir vienīgie “vārti” ceļā pie Dieva.