Kristīgā eshatoloģija ir Rietumos veidojies kopnosaukums reliģiskajiem priekšstatiem par vēstures beigām, mirušo stāvokli pēc nāves, pēdējo (pastaro) tiesu.

Jēdziens “eshatoloģija” atvasināts no sengrieķu valodas vārdiem ἔσχατος, éskhatos 'pēdējais' un λογία, logíā 'mācība' – par indivīda, laikmeta vai pasaules beigām. 

Kristīgā eshatoloģija ir veidojusies jūdaisma un grieķu un romiešu reliģisko priekšstatu ietekmē. Tajā savijās kopā (vai eksistēja līdzās viens otram) divi atšķirīgi uzskati jūdaismā – viens bija par mesiānisku valsti zemes virsū ar galvaspilsētu Jeruzalemē, ko nākotnē dibinās mesija (glābējs) no Dāvida dzimtas, otrs – par mesiānisku valstību debesīs, kurā pēc augšāmcelšanās dzīvos izredzētie.

Torā (pirmajās piecās Vecās Derības grāmatās) par pēcnāves dzīvi ir rakstīts ļoti maz. Piemēram, ir īsi minēts, ka Hanohu pēc nāves paņēma Dievs (1. Mozus 5:24). Tas ir šeitpasaulīgs teksts, kas apsolīto zemi situē šajā dzīvē. Citā Vecās Derības grāmatā pēcnāves dzīve aprakstīta kā vieta, kur nebūs “ne darba, ne domas, ne zināšanas, ne gudrības” (Mācītājs 9:10). Ījaba grāmata, kuru daļa pētnieku uzskata par vecāko Vecās Derības tekstu, pēcnāves dzīvi tēlo kā “tumsas un nāves ēnas zemi” (Ījaba 10:21). Daži teksti tomēr norāda uz priekšstatiem par apzinātu pēcnāves eksistenci, piemēram, nekromantiskais teksts 1. Samuēla 28. nodaļā, kur vēstīts par pravieša Samuēla gara izsaukšanu. Vecās Derības pravieši pasaules beigu notikumu scenāriju izvērta uz Zemes. Viņi rakstīja, ka tiks atjaunota zaudētā jūdu valsts. Ecehiēla grāmatas 38. nodaļā aprakstīts karš mītiskā Goga un Māgoga zemē, kas, pēc dažu jūdu komentētāju domām, notiks Jeruzalemē. Pēc jūdu atgriešanās no trimdas (sākot ar 6. gs. p. m. ē., persiešu valdīšanas laikā) rakstītajos Vecās Derības tekstos ir atsauces uz mirušo augšāmcelšanos (piemēram, Daniēla 12:2). Iespējams, šis koncepts, tāpat kā mileniālisms (mācība par tūkstošgadu miera valsti), pārņemts no zoroastrisma. Vēlākos gadsimtos, kad jūdi dzīvoja diasporā, izplatījās arī citas prakses, piemēram, lūgšanas par mirušajiem (skatīt deiterokanonisko 2. Makabeju grāmatu 12:39–45). Vēlāk katolicismā šis teksts izmantots, lai pamatotu purgatoriju (šķīstītavu) un aizlūgumus par tajā esošajiem. 1. Hanoha grāmatā (22:1–4), kas ir ārpus Bībeles pastāvošs jūdu apokaliptisks teksts (3.–1. gs. p. m. ē.), pēcnāves valstība (šeols) ir iedalīta četrās daļās – taisnīgajiem, ļaunajiem, kuri nav sodīti zemes dzīvē, mocekļa nāvē mirušiem taisnīgajiem un ļaunajiem, kuri sodīti šajā dzīvē. Kumrānas kopienas ticēja, ka nāks divi mesijas: priesteris no Ārona dzimtas un ķēnišķais mesija no Dāvida dzimtas. Šie mesijas nebija pestītāji kristietības izpratnē. Jēzus dzīves laikā jūdaismā bija dažādi priekšstati par pēcnāves dzīvi – farizeji un eseni ticēja dvēseles nemirstībai un augšāmcelšanai, bet saduķeji – neticēja. 

Kristietība ticību dvēseles nemirstībai apvienoja ar ticību miesas augšāmcelšanai laiku beigās. Vismaz daļai pirmkristiešu augšāmcelšanās nenozīmēja burtiski tādas pašas miesas atgūšanu kā zemes dzīvē – Pāvils raksta par “garīgu miesu” (1. Korintiešiem 15:44). 

Baznīcas vēstures gaitā kristietībā veidojušās dažādas izpratnes par eshatoloģiju. 

Pretērisms – uzskats, ka daži vai visi Bībeles pravietojumi ir piepildījušies pagātnē (piemēram, Atklāsmes grāmata tādā gadījumā ir par 1. gs. m. ē.). 

Historicisms – metode, kas Bībeles pravietojumus un ar tiem saistītos simbolus saista ar konkrētām vēsturiskām personībām. 

Futūrisms – uzskats, kas vairumu eshatoloģisko tekstu skaidro kā tādus, kas piepildīsies laiku beigās. 

Ideālisms – alegorisks eshatoloģisko tekstu skaidrojums, nesaistot tos ar pagātnes vai nākotnes notikumiem.

Kristietībā vēsturiski ir bijušas Atklāsmes grāmatā aprakstītās tūkstošgadu miera valsts šādas interpretācijas: 

1. premileniālisms – Kristus otrreiz nāks pirms burtiski saprastas tūkstošgadu miera valsts. Daļa konservatīvo evaņģelikāļu atbalsta šo skaidrojumu. 
2. postmileniālisms – Kristus otrreiz nāks pēc tūkstošgadu miera valsts. Nereti Kristus otrā atnākšana tiek uzskatīta par kulmināciju sociālajam progresam un reliģiskajai atjaunotnei pasaulē. Daudzi 19. gs. amerikāņu protestanti atbalstīja šo teoriju. 
3. amileniālisms – tūkstošgadu miera valsts nav saprotama burtiski. Tas ir katoļu, pareizticīgo un vēsturiski senāko protestantu konfesiju piekritēju vairākuma uzskats. 

Eshatoloģisko uzskatu attīstība pirmkristietībā primāri sakņojas Jēzus mācībā, kurā nereti atrodamas norādes uz viņa pēkšņo otro atnākšanu (piemēram, Mateja 24:27 – “kā zibens nozibsnī austrumos un atplaiksnī līdz pat rietumiem, tāda būs arī Cilvēka Dēla atnākšana”). Daudzi pirmkristieši ticēja, ka tas notiks drīz – šāds skatījums atspoguļojas par mazo apokalipsi dēvētajā epizodē (Marka 13, Mateja 24, Lūkas 21), kurā dramatiski aprakstīti laiku beigu notikumi. Tie sekos Jeruzalemes tempļa izpostīšanai. Eshatoloģiskas idejas ir arī ar Pāvila vārdu saistītos Jaunās Derības tekstos, piemēram, 2. vēstules tesaloniķiešiem 2. nodaļā, kur rakstīts par Antikristu (“ļaunuma cilvēku”). Pats vārds “Antikrists” gan vienskaitļa, gan daudzskaitļa formā Bībelē minēts četras reizes – 1. un 2. Jāņa vēstulē. Līdzīgs jēdziens (viltus kristi) lietots evaņģēlijos (Mateja 24:24). 

Pāvila vēstulēs un Atklāsmes grāmatā (20. nodaļā) ir pausta ideja par to, ka ticīgie laiku beigās valdīs kopā ar atkalatnākušo Jēzu. Vēlākos gadsimtos uz to atsaucās dažādas reliģiskas un sociāli politiskas kustības, kuras vai nu pašas vēlējās īstenot šādu utopiju, vai gaidīja, ka Dievs drīzumā to realizēs. Pirmkristiešu pasaules gala gaidām nepiepildoties un kristietībai institucionalizējoties, mileniālisms mazinājās. Tomēr pilnībā tas neizzuda – mileniālismu sludināja montānisti un vēlākos gadsimtos arī citas kustības. 

Barnabas vēstulē (Βαρνάβα Ἐπιστολή, 2. gs.) rakstīts par pēdējo dienu tuvošanos (4. nodaļa), taču nav pausts radikāls mileniālisms un apgalvots, ka, tā kā 1000 gadi Dievam ir kā viena diena un pasaule tika radīta sešās dienās, tad pasaule pastāvēs 6000 gadus, pēc tam nāks miera un pārpilnības laikmets (15. nodaļa). Justīna Mocekļa (Ἰουστῖνος ὁ μάρτυς, 2. gs.) eshatoloģiskie prieksstati bija mainīgi – ja “Dialogā ar jūdu Trifo” (Τοῦ ἁγίου Ἰουστίνου πρὸς Τρύφωνα Ἰουδαῖον Διάλογος) viņš pauda premileniānismu un Vecās Derības praviešu Jesajas un Ecehiēla pravietojumus attiecināja uz Kristus otro atnākšanu, tad Pirmajā apoloģijā (Τοῦ ἁγίου Ἰουστίνου Ἀπολογία) pravietojumi tiek skaidroti kā piepildījušies līdz ar Kristus pirmo atnākšanu. Pētera apokalipsē (2. gs.) ir sniegts detalizēts elles moku apraksts, bet salīdzinoši maz rakstīts par paradīzi (tās aprakstā iekļauti motīvi no grieķu un romiešu ticējumiem par Elizejas laukiem).

Baznīcas tēvs Augustīns (Augustinus, 4., 5. gs.) rakstīja, ka pirmā augšāmcelšanās jau ir sākusies un garīgi īstenojas kristību un svētā vakarēdiena sakramentā. Ideāla pasaule, viņaprāt, nav sasniedzama uz zemes ar cilvēku spēkiem, tā īstenosies tikai laiku beigās, par kuru iestāšanās brīdi zina tika Dievs. Līdz tam ļaunais un labais eksistē līdzās. Šādu skatījumu Augustīns pārņēma no 4. gs. Ziemeļāfrikas teologa Tikonija (Ticonius), kura nostājai sekoja arī Hieronīms (Hieronymus), Bīds (Bede) un citi. Augustīns kritizēja gan to, ka vēsturiskas personas un notikumi tiek skaidroti kā laiku beigu zīmes, gan kristietības identificēšanu ar Romas Impēriju vai kādu citu laicīgu varu. Pēdējais minētais aspekts bija būtisks iemesls, kāpēc Augustīns neļāvās panikai un pretēji daudziem citiem neuzskatīja vestgotu karaļa Alariha I (Alarīks) 410. gada Romas izlaupīšanu par apokaliptisku zīmi. Augustīna skatījumā cilvēkiem vienmēr jābūt gataviem laiku beigām, bet tas nenozīmē ikdienas pienākumu atmešanu. 

Daļa pirmkristīgo teologu ticēja apokastāzei (æpoʊkəˈtæstəsɪs) – visu lietu atjaunošanai, kas ietvēra sevī arī visu cilvēku pestīšanu. Jēdziens pirms tam bija pazīstams stoiķu filozofijā, kur apzīmēja planētu un zvaigžņu atgriešanos sākotnējā stāvoklī. Apokatastāzi, iespējams, sludinājuši Origēns (Ὠριγένης, 2., 3. gs.) un Nisas Gregorijs (Γρηγόριος Νύσσης, 4. gs.), lai gan pētnieki diskutē par to, cik konsekventi viņi ir bijuši. Sīriešu bīskaps Īzaks Sīrietis (Ἰσαὰκ Σῦρος, 7. gs.) mācīja, ka debesis un elle ir dažādas Dieva mīlestības pieredzes. Grēciniekus “dedzina” apziņa, ka viņi ir grēkojuši pret mīlestību. 

Reformatori 16. gs. lielākoties pārņēma Augustīna eshatoloģiju, taču vairākas grupas un atsevišķi reformatori bija apokaliptiski noskaņoti. Lai arī luterānisms tradicionāli neakcentē eshatoloģiskas idejas, pats Mārtiņš Luters (Martin Luther) uzskatīja, ka dzīvo laiku beigās. Bībeles apokaliptiskos tēlus viņš attiecināja uz savu laikmetu un, piemēram, pāvestu sauca par Antikristu. Eshatoloģiskas idejas bija izplatītas vācu zemnieku kara laikā (1524–1525). Tās sludināja vācu reformators Tomass Mincers (Thomas Müntzer), kurš bija opozīcijā gan luterānismam, gan katolicismam. 

19. gs. pirmajā pusē eshatoloģiju savas mācības priekšplānā izvirzīja vairāki adventisma novirzieni. Premileniālismu sludināja starpkonfesionālā dispensionālistu kustība. Pēc apgaismības pamazām mazinājās ticība ellei un burtiski saprastam pasaules galam. 19. gs. dažādos protestantisma novirzienos izplatījās uzskats, ka neatgriezušies grēcinieki nevis mūžīgi atradīsies ellē, bet pēc augšāmcelšanās tiks iznīcināti. Septītās dienas adventismā šis uzskats kļuva par oficiālu mācību. 

20. gs. vācu teologs un misionārs Alberts Šveicers (Ludwig Philipp Albert Schweitzer) rakstīja, ka Jēzus ticēja: pasaules gals ir ļoti tuvu. Kad tas nepiepildījās, Jēzus esot nolēmis, ka viņa mesiāniskā sūtība ir mirt, lai atnāktu gaidītā Dieva valstība. Tas A. Šveicera skatījumā bija kļūdaini, jo šī valstība atklāsies tikai laiku beigās. Amerikāņu baptistu teologs Valters Raušenbušs (Walter Rauschenbusch) un viņa iedvesmotā Sociālā evaņģēlija kustība (Social Gospel) akcentēja cilvēka līdzdalību Dieva nākotnes plānā, saistot to ar sociālo progresu. Jaunās Derības pētnieks un britu kongregacionālistu mācītājs Čārlzs Dods (Charles Harold Dodd) popularizēja realizēto eshatoloģiju – mācību, ka Jēzus ticēja: Dieva valstība ir atklājusies līdz ar viņa atnākšanu, tāpēc tā nav nākotnes notikums. Eshatoloģijai svarīgu vietu savos darbos 20. un 21. gs. ierādījis vācu teologs Jirgens Moltmans (Jürgen Moltmann), individuālistiskas eshatoloģijas vietā, kas koncentrējas uz indivīda pestīšanu, par labāku atzīstot konceptu par visa radītā universālu atjaunotni. Mūžīga dzīve, viņaprāt, nav tas pats, kas bezgalīga dzīve (tā būtu garlaicīga), jo citādi nebūtu nekāda cerību piepildījuma. Mūžība ir ārpus laika, tai nav sākuma un beigu, tajā nav cits citam sekojošu notikumu izkārtojuma. Savukārt procesa teoloģijas pārstāvji postulē vai nu objektīvo nemirstību (cilvēka patība neeksistē pēc nāves, taču paliek Dieva atmiņā), vai subjektīvo nemirstību – cilvēka patība saglabājas vai nu kādu laiku pēc smadzeņu nāves, vai mūžīgi.

20. gs. turpinājās centieni skaidrot apokaliptiskos Bībeles tēlus. Piemēram, kristīgais anarhists Žaks Elils (Jacques Ellul) valsti identificēja ar Atklāsmes grāmatā minēto zvēru. Politiski ekonomiskas krīzes un militāri konflikti vēl aizvien ir labvēlīga augsne pasaules gala gaidām. 20. gs. nacisms un marksisms-ļeņinisms kristīgās eshatoloģijas priekšstatus pārveidotā veidā iekļāva savās ideoloģijās.