Elle kristietībā ir tradicionāls apzīmējums soda izciešanas vietai pēc nāves. Aprakstos nereti ir pieminēta uguns, taču daļa kristiešu uzskata, ka šis raksturojums nav jāuztver burtiski. Tāpat atšķiras viedokļi par to, vai atrašanās ellē ir mūžīga. Elle tiek uzskatīta par pretstatu paradīzei.

Vecajā Derībā lietoto vārdu שְׁאוֹל Jaunajā Derībā tulko ar sengrieķu valodas vārdu ᾌδης, Hādēs. Latviešu Bībeles tulkojumos tas tiek tulkots kā ‘elle’ (2012. gada Bībeles tulkojuma revidētais izdevums (2024), Lūkas 10:15 un Apustuļu darbi 2:31), ‘mirušo valsts’ (Vincenta Strelēvica Jaunās Derības tulkojums (1947), Apustuļu darbi 2:31), ‘šeols’ (senebreju vārda transliterācija, 2012. gada latviešu Bībeles tulkojums, Apustuļu darbi 2:31) vai ‘pazeme’ (Bībeles 1965. gada izdevuma revīzija (1997), Apustuļu darbi 2:31). Vēl Jaunās Derības tulkojumos kā elle tulkots sengrieķu valodas vārds γέεννα, géenna (Marka 9:46), kas apzīmē Ben-Hinomas ieleju netālu no Jeruzalemes. Tur tika izmesti un sadedzināti pilsētas atkritumi. 

Kristiešu priekšstati par elli ir veidojušies jūdaisma ietekmē. Savukārt jūdaismā, kā redzams Vecās Derības tekstos, šis koncepts no ticības, ka visi pēc nāves nonāks vienviet – nāves ēnas zemē, kur valda dziļa tumsa (Ījaba 10:22) un kur nav “ne darba, ne domas, ne zināšanas, ne gudrības” (Mācītājs 9:10) –, pamazās transformējās idejā par divām nodalītām telpām.

Sākotnēji jūdaismā elle tika uzskatīta par vietu, kas atrodas kaut kur zem zemes, tāpēc nokļūšanu tajā raksturoja ar vārdiem “noiet”, “nogrimt”, “nokāpt” (1. Mozus 37:35; Ecehiēla 31:15). Tas, iespējams, pārņemts no babiloniešiem, kuri ticēja, ka visi nonāk vienā pēcnāves dzīves vietā un ka viņu rīcība dzīves laikā neietekmēs to, kā pret viņiem izturēsies nākamajā pasaulē. Atšķirībā no seno ēģiptiešu ticējumiem par pēcnāves dzīvi, babiloniešu mītos mirušajiem netiek pasludināts spriedums un nav viņu dzīves izvērtēšanas procesa. 2., 3. gs. p. m. ē. jūdaismā izveidojās priekštats par vienu pēcnāves telpu taisnīgajiem un otru – ļaunajiem. Hanoha (latviski tulkots arī kā Ēnohs vai Henohs, senebreju סֵפֶר חֲנוֹךְ) grāmatā, kuras teksta lielākā daļa sacerēta 2. gs. p. m. ē., aprakstītas vietas, kurās moka dumpīgus eņģeļus un ļaunus cilvēkus. Elle aprakstīta arī deiterokanoniskās 3. Ezras grāmatas 7. nodaļā (atrodama latviešu Bībeles 2012. gada tulkojuma izdevumos).

Jēzus laika jūdaismā bija dažādas izpratnes par pēcnāves dzīvi – farizeji ticēja dvēseles nemirstībai, bet saduķeji neticēja. Arī Nāves jūras tīstokļos un jūdu pseidoepigrāfiskajos tekstos ir atšķirīgi uzskati par to. 1. gs. jūdaismu ietekmēja hellēniskie priekšstati.

Jēzus līdzībā par bagātnieku un nabaga Lācaru (Lūkas 16:19–31) atainots ļauns cilvēks, kurš pēc nāves cieš mokas. Jaunajā Derībā, aprakstot elli, nereti izmantota uguns simbolika. Jēzus runāja par “neizdzēšamu uguni” (Marka 9:43), “elles uguni” (Mateja 5:22) u. tml. Apokaliptikas žanram piederošajā Atklāsmes grāmatā minēts “uguns ezers” (“Ikviens, kura vārds nebija ierakstīts dzīvības grāmatā, tika iemests uguns ezerā,” Atklāsmes 20:15). Tas ir koncepts, kas pazīstams jau seno ēģiptiešu reliģijā (piemēram, Mirušo grāmatā). 

Justīns Moceklis (Ἰουστῖνος ὁ Μάρτυς, 2. gs. m. ē.) ticēja, ka netaisnie un ļaunie nonāk vietā, kurā viņi gaidīs tiesas laiku. Jānis Zeltamute (Ἰωάννης ὁ Χρυσόστομος, 4. gs.) elli tēloja kā “neizdzēšamas” uguns un moku vietu. Pētera apokalipse (Ἀποκάλυψις τοῦ Πέτρου, 2. gs.) spilgti tēlo elli, kurā grēciniekus moka atkarībā no viņu nodarītā. Visiem ir tumšas drēbes. Vieni tiek pakārti aiz mēlēm, citi vārās ezerā ar degošiem mēsliem. Virs tiem ir aiz matiem pakārtas sievietes. Slepkavas ir novietoti šaurā vietā kopā ar rāpuļiem. Citus nemitīgi grūž no augstas kraujas, vēl citus atkārtoti pakar.

Daļa Austrumu kristiešu uzskatīja, ka debesis un elle ir atšķirīgas Dieva klātbūtnes pieredzes. Piemēram, 7. gs. sīriešu kristietis Īzaks Sīrietis (Ἰσαὰκ Σῦρος) vienā no homilijām rakstīja: “Es arī apgalvoju, ka tos, kuri tiek sodīti ellē, plosa mīlestība. Kas gan ir tik rūgts un kaislīgs kā mīlestības mokas? Būtu nepareizi, ja cilvēks domātu, ka grēciniekiem ellē tiek atņemta Dieva mīlestība... tā moka grēciniekus. Tāpēc es saku, ka elles mokas ir rūgta nožēla.” Līdzīgi mūsdienās uzskata pareizticīgo teologs, Fordemas Universitātes (Fordham University, Amerikas Savienotās Valstis, ASV) pareizticīgās teoloģijas un kultūras profesors Aristotelis Papanikolau (Aristotle Papanikolaou).

Bieži tiek pieņemts, ka Origens (Ὠριγένης, 2., 3. gs.) bija universālists, kurš domāja, ka visi cilvēki galu galā sasniegs pestīšanu pēc tam, kad tiks attīrīti no saviem grēkiem “dievišķajā ugunī”. Origena alegoriskajā interpretācijā tā nebija burtiska uguns, bet drīzāk iekšējas ciešanas, apzinoties savus grēkus. Origens gan šo mācību piesardzīgi pasniedza kā pieņēmumu, nevis kā drošticamu apgalvojumu.

Agrīnajā kristietībā izveidojās mācība par to, ka Jēzus pēc savas nāves sludināja ellē. Tās piekritēji to pamatoja ar Jaunās Derības tekstiem (piemēram, “...nogājis un arī sludinājis gariem cietumā”, 1. Pētera 3:19). Atsauce uz to iekļauta Apustuļu un Atanāsija ticības apliecībās (tā gan nav atrodama Apustuļu ticības apliecības senākajās versijās), un Kristus nokāpšana ellē minēta apokrifajos Pilāta darbos (Πράξεις Πιλάτου, teksts pazīstams arī kā Nikodēma evaņģēlijs). Aleksandrijas Klements (Κλήμης ὁ Ἀλεξανδρεύς, 2. gs.) uzskatīja, ka Jēzus sludinājis ellē, lai tur esošajiem būtu iespēja glābties. Tas aplūkojams saistībā ar refleksijām par to, kāds liktenis pēc nāves piemeklēs tos, kuri savas dzīves laikā nekad nav saskārušies ar kristietību. Nebūtu taisnīgi, ja šie cilvēki tiktu sodīti. Mūsdienās Kristus nokāpšana ellē daudzās konfesijās tiek pieminēta sestdienā pirms Lieldienām. Liturģiskā ziņā īpašs akcents uz to tiek likts pareizticībā.

Viduslaikos katari (reliģisks novirziens, kas uzplauka Dienvideiropā 12.–14. gs.) neticēja ellei tradicionālā izpratnē, bet uzskatīja, ka cilvēku dvēseles ir bezdzimuma gari, kas iesprostoti ļaunā dieva materiālajā valstībā. Viņi domāja, ka šīm dvēselēm lemts reinkarnēties, līdz tās sasniegs pestīšanu caur consolamentum – kristību formu, kas tiek veikta tad, kad nāve ir nenovēršama.

12.–13. gs. nostiprinājās mācība par šķīstītavu (purgatoriju) kā trešo telpu starp paradīzi un elli. Idejas par to gan bija pazīstamas jau agrāk. Katoļu oficiālā mācība šķīstītavu attēlo nevis kā vietu, bet kā dvēseles stāvokli. Florences koncils (1431–1449), runājot par šķīstītavu, nepieminēja tautas reliģiozitātē populārās idejas par šķīstījošo uguni un nodalītu vietu šķīstīšanās procesam. Pareizticīgie un vairums protestantu mācību par šķīstītavu noraida.

Teologs Akvīnas Toms (Tommaso d’Aquino) 13. gs. mācīja, ka ellē esošajiem Dievs nav liedzis savu mīlestību, bet gan ļauj tiem dzīvot šķirti no viņa, jo respektē viņu izvēles brīvību. Romas katoļu Tridentas koncils (1545–1563), atsaucoties uz līdzību par avīm un āžiem (Mateja 25:31–46), elli attēloja kā mūžīga soda vietu. Sākotnēji arī vairums protestantu uzskatīja tāpat. Daudzi reformāti ticēja dubultajai predestinācijai – daļa cilvēku kopš pasaules radīšanas ir lemti mūžīgam sodam. Atmodas kustību sludinātāji 18. un 19. gs. nereti sprediķos elli tēloja, izmantojot iztēli rosinošas metaforas. Tipisks piemērs ir amerikāņu mācītāja Džonatana Edvardsa (Jonathan Edwards) svētruna “Grēcinieki dusmīgā Dieva rokās” (Sinners in the Hands of an Angry God, 1741), kurā elle atainota kā ugunīga bedre. Velni tajā gaida grēciniekus kā “izsalkuši lauvas, kas redz savu laupījumu”. Reaģējot pret šādu burtisku pieeju, daļa garīdznieku un teologu apgaismības ietekmē noraidīja elles moku konceptu, sakot, ka tas ir pretrunā ar Dieva mīlestību un nav loģisks – par ierobežotā laika sprīdī izdarītiem pārkāpumiem cilvēks tiek sodīts ar mūžīgu sodu. Elle tika noraidīta vispār – vai arī tika uzskatīts, ka tā nav mūžīga. Pēc pastarās tiesas ļaunie tiks iznīcināti. Vācu teologs Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Schleiermacher) rakstīja, ka cilvēkiem ir neiespējami pēc nāves dzīvot svētlaimē, zinot, ka citi ir pakļauti mūžīgām mocībām, tāpēc tradicionālā mācība par elli ir noraidāma. 19. gs. mācību par elles mūžīgumu noraidīja arī daļa evaņģelikāļu. Elles mūžīgo pastāvēšanu apšaubīja arī viens no pazīstamākajiem 20. gs. evaņģelikāļu teologiem Džons Stots (John Stott). Septītās dienas adventisti, kuri pieder kristietības novirzienam, kas radies ASV 19. gs. vidū, noraida dvēseles nemirstību un tic, ka pēc nāves cilvēki “dus” (neatrodas apzinātā stāvoklī) un ka ļaunie pēc augšāmcelšanās laiku beigās tiks tiesāti un iznīcināti.

Mūsdienu teoloģijā elle bieži tiek saprasta metaforiski. 20. gs. reformātu teologs Entonijs Hekima (Anthony Hoekema) rakstīja: “Dažādie tēli, ar kuriem tiek attēlots elles sods, nav jāuztver burtiski. Jo, ja tos uztver burtiski, šie tēli ir pretrunā cits ar citu: kā elle var būt tumsa un uguns vienlaikus?” Kristīgā zinātne – 19. gs. veidojies kristietības novirziens – māca, ka elle un debesis ir indivīda prāta stāvokļi. Anglijas baznīcas (anglikāņu) Doktrīnu komisija (The Church of England’s Doctrine Commission) 1995. gadā elli nodēvēja par “pilnīgas neesamības”, nevis mūžīga soda stāvokli.

Jehovas liecinieki uzskata, ka elle apzīmē nevis mūžīgu mocību vietu, bet gan cilvēces kopējo kapu – simbolisku vietu, kur nonāk mirušie. Cilvēki, kas nonāk tajā, atrodas pilnīgas nebūtības stāvoklī. Jehovas liecinieku skatījumā Jēzus līdzībā par bagātnieku un Lācaru nav aprakstīti reāli notikumi. Līdzības ir alegoriski stāsti.

Pēdējo dienu svēto (mormoņu) svēto rakstu kanonā iekļautajā Jēkaba grāmatā (Book of Jacob, Mormona grāmatas, Book of Mormon, daļa) ir teksts, kurā, tāpat kā Jaunajā Derībā, izmantota uguns simbolika – “jums vajadzēs doties prom uguns un sēra jūrā, kuras liesmas ir neizdziestošas un kuras dūmi paceļas augšup mūžīgi mūžos, šī uguns un sēra jūra ir bezgalīgas mocības” (Jēkaba 6:10). Pēdējo dienu svētie vārdu “elle” lieto divās nozīmēs. Viena apzīmē sāpju, vainas apziņas un ciešanu stāvokli, kurā bezdievīgo gari būs pēc nāves. Tas bieži tiek saukts par garu cietumu. Otrs ir mūžīgs elles stāvoklis, kas paredzēts atsevišķiem patiesi ļauniem cilvēkiem. Līdz ar to lielākajai daļai cilvēku elle nebūs mūžīga: pēc galīgā sprieduma vairums cilvēku nonāks zemākas pakāpes svētlaimē.

Iespējams, vispazīstamākais literārais darbs ar elles ainām ir Dantes Aligjēri (Dante Alighieri) “Dievišķā komēdija” (Divina Commedia, 14. gs.), kurā aprakstīts ceļš cauri ellei, šķīstītavai un paradīzei. Autors ietekmējās no Pāvila apokalipses (Apocalypsis Pauli, 4. gs.).

Elles tematika ir plaši atspoguļota tēlotāja mākslā. Itāļu mākslinieks Džoto di Bondone (Giotto di Bondone) freskā par pēdējo tiesu (aptuveni 1307. gads) atainojis velnu kā ragainu briesmoni, kas stāv elles vārtos un aprij grēciniekus. D. Aligjēri sāka rakstīt “Dievišķo komēdiju” apmēram tajā laikā, kad tapa šis darbs. Flāms Jans van Eiks (Jan van Eyck) vairāk nekā simts gadus vēlāk gleznojis tāda paša nosaukuma darbu (1440–1441). Itāļu dominikāņu mūks Fra Andželiko (Fra Angelico) freskā par pastaro tiesu (aptuveni 1431. gads) elli tēlojis kā alu, kur grēcinieki ir sagrupēti pēc viņu grēkiem; katrs no viņiem tiek pakļauts īpašam spīdzināšanas veidam. Piemēram, tiem, kuri vainīgi alkatībā, rīklē tiek lietas izkausētas zelta monētas. Nīderlandietis Hieronīms Boss (Hieronymus Bosch) darbā “Pasaulīgo prieku dārzs” (De tuin der lusten, 1490–1510) atainojis cīņas lauku, kurā pārdabiskas, dīvainas būtnes moka cilvēkus. Angļu mākslinieks Viljams Bleiks (William Blake) ilustrēja “Dievišķo komēdiju”, un starp viņa gleznotajām ainām ir arī “Zagļu sodīšana” (The Punishment of the Thieves, 1824–1827). Tajā tēlots, kā briesmīgas čūskas apvijas ap zagļu ķermeņiem. Norvēģu mākslinieks Edvards Munks (Edvard Munch) 1903. gadā uzgleznoja darbu “Pašportrets ellē” (Selvportrett i helvete). Gleznotājs atainoja sāpīgās bērnības atmiņas, kas saistītas ar to, ka viņam draudēja ar elli.