Jaunā Derība tiek iedalīta evaņģēlijos (četri dažādi Jēzus dzīves un darbības apraksti), Apustuļu darbos, Apustuļu vēstulēs, Atklāsmes grāmatā (ar Jāņa vārdu saistīts apokaliptisks darbs). Vēstules rakstītas konkrētai mērķauditorijai – vai nu kādai personai, vai grupai (draudzei vai, kā vēstules Ebrejiem gadījumā, etniskai grupai) adresētās, vai visiem kristiešiem (tāpēc sauktas par katoliskām).
Jaunās Derības grāmatas nav sakārtotas hronoloģiski. Piemēram, Pāvila vēstules, kurās aplūkotas drīz pēc Kristus nāves dibināto draudžu problēmas, tiek uzskatītas par senākajiem Jaunās Derības tekstiem, taču tās Jaunajā Derībā ievietotas pēc Apustuļu darbiem. Jaunās Derības grāmatas sakārtotas atbilstoši to vēstījumam. Evaņģēliji stāsta par Jēzus dzīvi un mācību, Apustuļu darbi – par pirmo kristiešu darbību, vēstules ir kristīgās mācības skaidrojums, Atklāsmes grāmata – vēstījums par nākotnes notikumiem un Dieva plānu tajos. Pēdējais teksts gan tiek dažādi skaidrots – kā 1. gs. notikumu simbolisks izklāsts vai ar konkrētu laikmetu nesaistīta alegorija par cīņu starp labo un ļauno.
Secība, kādā Jaunās Derības grāmatas tiek grupētas, atšķiras. Rietumu tradīcijā Bībeles tulkojumos pirms Vulgātas (Vulgate, 5. gs.) Jāņa evaņģēlijs tika ievietots pēc Mateja evaņģēlija, tad tam sekoja Lūkas un Marka evaņģēlijs. Sīnāja kodeksā (4. gs.) Pāvila vēstules ievietotas pēc evaņģēlijiem, Apustuļu darbi – pēc tiem. Sīriešu Bībeles tulkojums (Pešita, ܦܫܺܝܛܬܳܐ, ܦܫܝܼܛܬܵܐ, pšīṭtā, iespējams, 2. gs.) katoliskās vēstules ievietoja starp Apustuļu darbiem un Pāvila vēstulēm. Mārtiņa Lutera (Martin Luther) Bībeles tulkojumā 16. gs. vēstules Ebrejiem, Jēkabam, Jūdam un Atklāsmes grāmata ievietotas Jaunās Derības beigās, tādējādi atspoguļojot M. Lutera teoloģiju, kurā centrālā vieta ierādīta apustuļa Pāvila mācībai, īpaši par taisnošanu caur ticību.
Ja par Vecās Derības kanonu kristietībā uzskati atšķiras arī mūsdienās, tad Jaunās Derības kanonu – divdesmit septiņas tajā ietilpstošās grāmatas – kopš 4. gs., kad izpratne par Jaunās Derības kanonu nostabilizējās, atzīst gandrīz visi kristietības novirzieni. No citiem atšķiras Etiopijas Pareizticīgā baznīca, kurā pastāv plašāks kanons. Tajā papildus klasiskajam kanonam iekļautas astoņas grāmatas (Didaskālija jeb etiopiešu variants, Derības grāmata un citas).
Kanona veidošanās procesā kā kritēriji kalpoja apustuliskums (teksta saistība ar apustuļiem), par patiesu uzskatīta mācība (regula fidei), ģeogrāfiski plaša teksta izplatība. Hermas gans un 1. Klementa vēstule kristietības pirmajos gadsimtos bija plaši lietoti teksti, tomēr tie netika iekļauti Jaunās Derības kanonā, jo neveidojās saikne ar apustuļiem vai viņu dzīves laiku. Ārpus kanona kā neatbilstoši iepriekš minētajiem kritērijiem palika arī daudzi citi teksti. Mūsdienās daļa no tiem ir atkalatklāti un nozīmīgi avoti pirmskristietības dažādo strāvojumu pētniecībā. Piemēram, 1945. gadā Naghammādī (Ēģiptē) atrada Toma evaņģēliju.
Izpratne par Jaunās Derības kanona robežām veidojās pamazām. Jau 1. gs. beigās starp kristiešiem cirkulēja teksti ar apustuļu vārdu. Justīns Moceklis (grieķu Ιουστίνος ο Μάρτυρας, latīņu Iustinus Martyr) 2. gs. vidū rakstīja par to, ka svētdienās kristiešu sapulcēs līdzās Vecās Derības praviešiem tiek lasītas apustuļu atmiņas. 2. gs. teologs Aleksandrijas Klements (Κλήμης ὁ Ἀλεξανδρεύς), šķiet, nav bijis ieinteresēts kanona jautājumos. Viņš darbos izmantoja tādus vēlāk ārpus kanona palikušus tekstus kā Ebreju evaņģēliju, Barnabas vēstuli, Didahē un citus. Viens no pirmajiem, kas centās kodificēt Jauno Derību, bija jau pieminētais Markions (2. gs. pirmā puse), kurš atzina tikai Lūkas evaņģēlija modificētu versiju, desmit Pāvila vēstules un pilnībā noliedza Veco Derību. Taču viņa izpratnei par kanonu oponēja daudzi citi kristieši. Irenejs (grieķu Εἰρηναῖος, latīņu Irenaeus, 2./3. gs. sākums) rakstīja par četriem evaņģēlijiem, taču viņa argumenti par to skaitu nebija vēsturiski, bet balstīti tā laika simboliskajā pasaules uztverē. Mūsu apdzīvotā pasaule iedalāma četrās daļās, kristīgo baznīcu pa pasauli simboliski izplatījuši četri vēji, tāpēc ir dabiski, ka tā balstās uz četriem pamatiem. Sīriešu Pešitas tulkojumā sākotnēji nebija 2. Pētera, 2. un 3. Jāņa, Jūdas un Atklāsmes grāmatas, par kuru vietu kanonā debatēja. 4. gs. Sīnāja kodeksā atrodamajā Jaunajā Derībā līdzās mūsdienās par kanoniskām uzskatītām grāmatām ir arī Barnabas vēstule un Hermas gans. Muratorija fragmentā – 7. gs. latīņu manuskriptā, kas tulkots no grieķu valodas (sarakstīts 2.–4. gs., tradicionāli datēts ar aptuveni 170. gadu, jo autors atsaucas uz pāvesta Pija I (Pius I) neseno valdīšanas laiku) – nav atrodamas visas vēlāk Jaunās Derības kanonā iekļautās grāmatas (piemēram, tajā nav vēstules Ebrejiem). Redzams, ka grāmatu skaits vēl aizvien nav līdz galam nostabilizējies, – līdzās Atklāsmes grāmatai minēta Pētera apokalipse, par kuru teikts, ka “daži no mums neļauj to lasīt baznīcā”. Eisebijs (Eusebius) 4. gs. sākumā savā kristietības vēstures grāmatā izdalīja Jaunās Derības tekstu kategorijas:
Agrākais zināmais visu 27 grāmatu saraksts atrodams Aleksandrijas bīskapa Atanasija (Ἀθανάσιος Ἀλεξανδρείας) vēstulē 367. gadā. Šo sarakstu kanonizēja Ziemeļāfrikā – Hipo (393. gadā) un Kartāgā (397. gadā) – sanākušie koncili.