Nosaukuma pamatā ir teoloģiska ideja par to, ka Jēzus mācība kristiešu skatījumā ir Vecajā Derībā aprakstītās Dieva vienošanās jeb derības ar jūdiem, kas notika ar Mozus starpniecību Sīnāja kalnā, piepildījums. Senebreju valodā tiek lietots vārds brit (בְּרִית), kas nozīmē vienošanos, aliansi. Latīņu un sengrieķu valodā tas tulkots ar vārdu, kas nozīmē kaut ko citu, – latīniski testamentum, sengrieķu διαθήκη, diathēkē, kas apzīmē pēdējo gribu (pēcnāves novēlējumu).

Jaunās Derības teksti tapuši laika posmā no 1. gs. līdz 2. gs. sākumam. Agrīnākie teksti ir apustuļa Pāvila vēstules, kuras tiek uzskatītas par autentiskām: Romiešiem, 1.–2. Korintiešiem, Filipiešiem, Galatiešiem, 1. Tesaloniķiešiem, Filemonam. Pieņemts, ka pārējās Pāvila vēstules tapušas viņa sekotāju lokā. Citu grāmatu tradicionālā autorība Jaunās Derības pētniecībā tiek apšaubīta.

Pats jēdziens “Jaunā Derība” apritē ienāca pamazām. Tertuliāns (Quintus Septimius Florens Tertullianus) 3. gs. sākumā darbā, kas vērsts pret Markionu (Μαρκίων), rakstīja par divām derībām, vienu saistot ar bauslību, otru – ar evaņģēliju. Šī ideja ir Vecās Derības teksta (“Redzi, nāks dienas,” saka Kungs, “kad es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un Jūdas namu”, Jeremijas 31:31) interpretācija. Pats Markions Jaunās Derības Dievu, kas sūtīja Kristu, nodalīja no, viņaprāt, ļaunā Vecās Derības Dieva. Tertuliāns vērsās pret šo ideju un atzina gan Jauno, gan Veco Derību. 3./4. gs. autors Laktancijs (Lactantius) rakstīja par Veco un Jauno Derību kā divām kristiešu Svēto Rakstu daļām.

Jaunās Derības grāmatu sarakstītāji un darbojošās personas dzīvoja no mums ļoti atšķirīgā laikmetā, tāpēc ir svarīgi saprast kultūrvidi, kādā šie teksti radās, un to sociālpolitisko kontekstu.

Jaunā Derība tiek iedalīta evaņģēlijos (četri dažādi Jēzus dzīves un darbības apraksti), Apustuļu darbos, Apustuļu vēstulēs, Atklāsmes grāmatā (ar Jāņa vārdu saistīts apokaliptisks darbs). Vēstules rakstītas konkrētai mērķauditorijai – vai nu kādai personai, vai grupai (draudzei vai, kā vēstules Ebrejiem gadījumā, etniskai grupai) adresētās, vai visiem kristiešiem (tāpēc sauktas par katoliskām).

Jaunās Derības grāmatas nav sakārtotas hronoloģiski. Piemēram, Pāvila vēstules, kurās aplūkotas drīz pēc Kristus nāves dibināto draudžu problēmas, tiek uzskatītas par senākajiem Jaunās Derības tekstiem, taču tās Jaunajā Derībā ievietotas pēc Apustuļu darbiem. Jaunās Derības grāmatas sakārtotas atbilstoši to vēstījumam. Evaņģēliji stāsta par Jēzus dzīvi un mācību, Apustuļu darbi – par pirmo kristiešu darbību, vēstules ir kristīgās mācības skaidrojums, Atklāsmes grāmata – vēstījums par nākotnes notikumiem un Dieva plānu tajos. Pēdējais teksts gan tiek dažādi skaidrots – kā 1. gs. notikumu simbolisks izklāsts vai ar konkrētu laikmetu nesaistīta alegorija par cīņu starp labo un ļauno. 

Secība, kādā Jaunās Derības grāmatas tiek grupētas, atšķiras. Rietumu tradīcijā Bībeles tulkojumos pirms Vulgātas (Vulgate, 5. gs.) Jāņa evaņģēlijs tika ievietots pēc Mateja evaņģēlija, tad tam sekoja Lūkas un Marka evaņģēlijs. Sīnāja kodeksā (4. gs.) Pāvila vēstules ievietotas pēc evaņģēlijiem, Apustuļu darbi – pēc tiem. Sīriešu Bībeles tulkojums (Pešita, ܦܫܺܝܛܬܳܐ‎, ܦܫܝܼܛܬܵܐ, pšīṭtā, iespējams, 2. gs.) katoliskās vēstules ievietoja starp Apustuļu darbiem un Pāvila vēstulēm. Mārtiņa Lutera (Martin Luther) Bībeles tulkojumā 16. gs. vēstules Ebrejiem, Jēkabam, Jūdam un Atklāsmes grāmata ievietotas Jaunās Derības beigās, tādējādi atspoguļojot M. Lutera teoloģiju, kurā centrālā vieta ierādīta apustuļa Pāvila mācībai, īpaši par taisnošanu caur ticību. 

Ja par Vecās Derības kanonu kristietībā uzskati atšķiras arī mūsdienās, tad Jaunās Derības kanonu – divdesmit septiņas tajā ietilpstošās grāmatas – kopš 4. gs., kad izpratne par Jaunās Derības kanonu nostabilizējās, atzīst gandrīz visi kristietības novirzieni. No citiem atšķiras Etiopijas Pareizticīgā baznīca, kurā pastāv plašāks kanons. Tajā papildus klasiskajam kanonam iekļautas astoņas grāmatas (Didaskālija jeb etiopiešu variants, Derības grāmata un citas). 

Kanona veidošanās procesā kā kritēriji kalpoja apustuliskums (teksta saistība ar apustuļiem), par patiesu uzskatīta mācība (regula fidei), ģeogrāfiski plaša teksta izplatība. Hermas gans un 1. Klementa vēstule kristietības pirmajos gadsimtos bija plaši lietoti teksti, tomēr tie netika iekļauti Jaunās Derības kanonā, jo neveidojās saikne ar apustuļiem vai viņu dzīves laiku. Ārpus kanona kā neatbilstoši iepriekš minētajiem kritērijiem palika arī daudzi citi teksti. Mūsdienās daļa no tiem ir atkalatklāti un nozīmīgi avoti pirmskristietības dažādo strāvojumu pētniecībā. Piemēram, 1945. gadā Naghammādī (Ēģiptē) atrada Toma evaņģēliju.

Izpratne par Jaunās Derības kanona robežām veidojās pamazām. Jau 1. gs. beigās starp kristiešiem cirkulēja teksti ar apustuļu vārdu. Justīns Moceklis (grieķu Ιουστίνος ο Μάρτυρας, latīņu Iustinus Martyr) 2. gs. vidū rakstīja par to, ka svētdienās kristiešu sapulcēs līdzās Vecās Derības praviešiem tiek lasītas apustuļu atmiņas. 2. gs. teologs Aleksandrijas Klements (Κλήμης ὁ Ἀλεξανδρεύς), šķiet, nav bijis ieinteresēts kanona jautājumos. Viņš darbos izmantoja tādus vēlāk ārpus kanona palikušus tekstus kā Ebreju evaņģēliju, Barnabas vēstuli, Didahē un citus. Viens no pirmajiem, kas centās kodificēt Jauno Derību, bija jau pieminētais Markions (2. gs. pirmā puse), kurš atzina tikai Lūkas evaņģēlija modificētu versiju, desmit Pāvila vēstules un pilnībā noliedza Veco Derību. Taču viņa izpratnei par kanonu oponēja daudzi citi kristieši. Irenejs (grieķu Εἰρηναῖος, latīņu Irenaeus, 2./3. gs. sākums) rakstīja par četriem evaņģēlijiem, taču viņa argumenti par to skaitu nebija vēsturiski, bet balstīti tā laika simboliskajā pasaules uztverē. Mūsu apdzīvotā pasaule iedalāma četrās daļās, kristīgo baznīcu pa pasauli simboliski izplatījuši četri vēji, tāpēc ir dabiski, ka tā balstās uz četriem pamatiem. Sīriešu Pešitas tulkojumā sākotnēji nebija 2. Pētera, 2. un 3. Jāņa, Jūdas un Atklāsmes grāmatas, par kuru vietu kanonā debatēja. 4. gs. Sīnāja kodeksā atrodamajā Jaunajā Derībā līdzās mūsdienās par kanoniskām uzskatītām grāmatām ir arī Barnabas vēstule un Hermas gans. Muratorija fragmentā – 7. gs. latīņu manuskriptā, kas tulkots no grieķu valodas (sarakstīts 2.–4. gs., tradicionāli datēts ar aptuveni 170. gadu, jo autors atsaucas uz pāvesta Pija I (Pius I) neseno valdīšanas laiku) – nav atrodamas visas vēlāk Jaunās Derības kanonā iekļautās grāmatas (piemēram, tajā nav vēstules Ebrejiem). Redzams, ka grāmatu skaits vēl aizvien nav līdz galam nostabilizējies, – līdzās Atklāsmes grāmatai minēta Pētera apokalipse, par kuru teikts, ka “daži no mums neļauj to lasīt baznīcā”. Eisebijs (Eusebius) 4. gs. sākumā savā kristietības vēstures grāmatā izdalīja Jaunās Derības tekstu kategorijas:

1. Visu atzītās – starp tām ir vairums mūsdienu Jaunās Derības izdevumos iekļauto grāmatu (viņš gan piebilda, ka par Atklāsmes grāmatu ir dažādi uzskati un ka ne visi to pieņem);
2. Daudzu atzītās, taču apšaubītās: Jēkaba, Jūdas, 2. Pētera, 2. un 3. Jāņa vēstules;
3. Noraidītās: Pāvila darbi, Hermas gans, Pētera apokalipse, Barnabas vēstule, apustuļu mācības, Atklāsmes grāmata (kā minēts iepriekš, Atklāsmes grāmatu viņš iekļauj arī pirmajā kategorijā), Ebreju evaņģēlijs;
4. Pilnībā noraidāmās (Eisebija skaidrojumā herētiķu izdomājumi): Pētera, Toma evaņģēliji, Andreja, Jāņa un citu apustuļu darbi.

Agrākais zināmais visu 27 grāmatu saraksts atrodams Aleksandrijas bīskapa Atanasija (Ἀθανάσιος Ἀλεξανδρείας) vēstulē 367. gadā. Šo sarakstu kanonizēja Ziemeļāfrikā – Hipo (393. gadā) un Kartāgā (397. gadā) – sanākušie koncili.

Neviens Jaunās Derības teksts nav saglabājies oriģinālā (līdzīgi arī daudzi citi senie teksti, piemēram, grieķu vēsturnieka Tukidīda (Θουκυδίδης, 5. gs.) darbi saglabājušies mazāk kā desmit manuskriptos, no kuriem vecākais ir datēts ar aptuveni 900. gadu). Visi tulkojumi ir balstīti kopiju kopijās. Sākumā arī nepastāvēja dalījums nodaļās un pantos – tas parādījās attiecīgi 13. un 16. gs.

Mūsdienās pieejami gan Jaunās Derības teksta daļas saturoši papirusa dokumenti, gan pergamenta kodeksi. Papirusa dokumentu vairums nāk no Ēģiptes, kuras sausais klimats sekmējis to labāku saglabāšanos. Dažus šos dokumentus no aizmirstības un pat bojāejas glāba tikai nejaušība – 1844. gadā seno tekstu pētnieks Konstantīns fon Tišendorfs (Lobegott Friedrich Constantin von Tischendorf) svētās Katrīnas klosterī Sīnāja kalna pakājē nejauši atrada dažas kodeksa Vecās Derības lapas grozā, kura saturu gatavojās sadedzināt klostera kurtuvē. Kopumā pastāv vairāk nekā 5800 Jaunās Derības manuskriptu un to fragmentu sengrieķu valodā. No 2. gs. ir saglabājušies nelieli Jaunās Derības teksta fragmenti – papirusi nr. 90 (Jāņa evaņģēlijs 18:36–19:7), 98 (Atklāsmes grāmata), 104 (Mateja evaņģēlijs 21:34–37) un citi.

Jaunās Derības laikos bija divi galvenie sengrieķu rakstības veidi: majuskuļi (visi lielie burti) un minuskuļi (visi mazie burti). Minuskuļus grieķu–romiešu kultūrā galvenokārt lietoja ikdienas vajadzībām domātos tekstos. 4.–9. gs. pergamentos Jaunās Derības tekstā tika lietoti abi šie rakstības veidi, bet, sākot no 11. gs., visi manuskripti bija minuskuļi.

Jaunās Derības manuskripti tradicionāli tiek grupēti atbilstoši iespējamo izcelsmes teritoriju nosaukumiem, pamatojot to ar uzskatu, ka kristietības galvenie centri iedibināja standarta tekstus: Austrumu (Aleksandrija, Cēzareja, Antiohija), Rietumu (Itālija, Gallija, Āfrika), Bizantijas (Konstantinopole). Bizantijas teksta variants ir Textus Receptus (humānista Roterdamas Erasma (Desiderius Erasmus Roterodamus) Jaunās Derības izdevumi, kas vairākus gadsimtus tika uzskatīti par standarta Jaunās Derības tekstu sengrieķu valodā) pamatā. Mūsdienās šī klasifikācija tiek kritizēta, tai ir dažādas variācijas, piemēram, tiek izdalīts neitrālais teksts – tas, kuram ir visvairāk kopīgā ar citiem tekstiem. Šo grupu reprezentē divi vecākie un lielākie kodeksi: Sīnāja un Vatikāna. Kur abi sakrīt, tiek uzskatīts, ka tie ir vistuvāk Jaunās Derības sākotnējam tekstam. Par salīdzinoši nozīmīgu uzskata arī Rietumu tekstu; tas arī ir visvairāk pētīts. Daudzi pirmkristiešu autori ir izmantojuši šo tekstu citātiem no Jaunās Derības. Tātad teksts datējams kā sens. Uz to norāda arī daudzu aramiešu valodas izteiksmes veidu klātbūtne Rietumu tekstā. Kritika rūpīgi analizē tekstu variācijas, izvērtējot to, par kuru lasījumu ir vismazākā varbūtība, ka tas radies pārrakstīšanās rezultātā, kuru iespaidojušas vēlākas kristietības strāvojumu ietekmes, kurš variants ir saskaņā ar vecākiem manuskriptiem.

2021. gadā saskaņā ar Bībeles tulkotāju organizācijas “Viklifa globālā alianse” (Wycliffe Global Alliance) datiem Jaunā Derība bija pieejama 1582 pasaules valodās. Jaunā Derība tiek izdota gan kā pilnu Bībeles izdevumu daļa (skatīt šķirkli “Bībele”), gan, ņemot vērā tās nozīmīgumu kristietībā, atsevišķi. Daļa Bībeles tulkošanas projektu aprobežojas tikai ar Jaunās Derības tulkošanu (tas saistīts gan ar tulkotāju pieejamību un kapacitāti, finansējumu, gan ar projekta mērķiem) – ja Bībele vēl nav bijusi tulkota kādā valodā, nereti vispirms tulko Jauno Derību un tālāk, ja iespējams, Veco Derību.

Jaunās Derības kritiskie izdevumi ir tie izdevumi, kuros ņemtas vērā manuskriptu atšķirības. Tādu 1516. gadā publicēja R. Erasms, pielietojot humānistu izmantotās kritiskās teksta analīzes un tulkošanas metodes. Viņš pamatā izmantoja viduslaiku baznīcā pazīstamos tekstus, kuru izcelsme tika saistīta ar Konstantinopoli. Dažus tekstus viņš iztulkoja atpakaļ uz grieķu valodu no latīņu tulkojuma (Vulgātas). 1550. gadā grāmatiespiedējs Roberts Estjēns (Robert Estienne) publicēja tekstu ar kritisko aparātu – norādēm uz dažādiem manuskriptu variantiem. Vēlākos gadsimtos publicēti arī citi Jaunās Derības kritiskie izdevumi. Vācu filologs Karls Lahmans (Karl Lachmann) 1831. gadā izdeva Jaunās Derības izdevumu, ar kuru viņš apšaubīja Textus Receptus, uzskatot, ka jābalstās vecākos (Aleksandrijas tipa) manuskriptos. Lielākajā daļā mūsdienu Bībeles tulkojumu, arī Latvijas Bībeles biedrības 2012. gadā izdotajā Bībeles tulkojumā latviešu valodā, tiek izmantoti Nestles–Ālanda grieķu Jaunās Derības izdevumi (šobrīd jaunākais ir 28. izdevums jeb Nestle-Aland Novum Testamentum Graece 28). Tas nosaukts pētnieku Eberharda Nestles (Eberhard Nestle) un Kurta Ālanda (Kurt Aland) vārdos, un tā vēsture sākas ar 19. gs. beigām, kad E. Nestle publicēja pirmo izdevumu.

Jaunās Derības tekstos paustās ētikas idejas gadsimtu gaitā ir dažādi interpretētas un atšķirīgi izpaudušās sabiedrībā. Jaunās Derības ētika bija ietekmējusies no jūdu un grieķu–romiešu sabiedrībā dominējošajiem priekšstatiem, dažos gadījumos tos transformējot. Piemēram, ja romiešu kultūrā atraitnēm dažu gadu laikā pēc vīra nāves bija jāapprecas, tad pirmskristiešu kopienās atraitnes statuss sievietēm kļuva par iespēju telpu. Gadījumos, kad pastāvēja spriedze starp jūdu un grieķu kultūras normām, Jaunajā Derībā minētie pirmskristiešu vadītāji ieņēma vidusceļu starp tiem, kas kristietību redzēja kā valdošās kultūras normas transcendējošu, un tiem, kuri ievēroja striktas normas.

Jaunās Derības stāsti par Jēzu, kurš tika piesists krustā kā kriminālnoziedznieks, skaidrojami arī kā politisks vēstījums par Jēzu, kurš konfliktēja ar sava laika jūdu garīdzniecību un Romas impērijas varas pārstāvjiem (mūsdienās to šādi interpretē Latīņamerikā sākusies, bet vēlāk arī citās pasaules daļās izplatījusies atbrīvošanās teoloģija). Evaņģēlijos atrodamā Kristus kalna svētruna ir kalpojusi kā iedvesmas avots daudziem. Tajā savu mācību par nepretošanos balstīja Ļevs Tolstojs (Лев Николаевич Толстой). Apustuļu darbos atrodamās idejas par dzīvi kopienā un materiālo lietu kopību pārņēma huterīti – radikālās reformācijas novirziena pārstāvji. Citus kristietības strāvojumus dažādos gadsimtos ir iespaidojušas Jaunajā Derībā atrodamās idejas par drīzu pasaules galu. Tās izpaudušās kā norobežošanās no apkārtējās sabiedrības un neieinteresētība politikā. Citi no Jaunās Derības smēlušies idejas par solidaritāti un cieņu pret cilvēku kā Dieva radītu būtni, paužot tās cīņā pret verdzību, rasismu un tā tālāk.

Jaunās Derības sižeti atainoti operas mākslā, piemēram, Antona Rubinšteina (Антон Григорьевич Рубинштейн) darbā “Kristus” (sarakstīts 1887.–1893. gadā), Džona Adamsa (John Adams) operā oratorijā “Evaņģēlijs saskaņā ar citu Mariju” (2012), Riharda Štrausa (Richard Strauss) darbā “Salome” (1905).

Jaunās Derības personāži un notikumi plaši atainoti tēlotājmākslā – skatīt, piemēram, Džovanni Pizano (Giovanni Pisano) “Nevainīgo noslepkavošanu” (1302–1311), Djego Velaskesa (Diego Velázquez) “Krustā sisto Kristu” (1632), Mikelandželo Karavadžo (Michelangelo Merisi da Caravaggio) “Mielastu Emmausā” (1601), Pītera Paula Rubensa (Peter Paul Rubens) “Šaubīgo Tomu” (1615), Mikelandželo Buonarroti (Michelangelo di Lodovico Buonarroti Simoni) “Pastaro tiesu” (1536–1541). Vispazīstamākais darbs ar Jaunās Derības sižetu droši vien ir Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) “Svētais vakarēdiens” (1495–1498).