Kristietībā Vecā Derība kā jēdziens parādījās 2. gs. Monoteistiskās idejas, kas atrodamas Vecajā Derībā, ir avots jūdaisma, kristietības un islāma teoloģisko ideju sistēmām. Daži Ebreju Bībeles personāži (Noass, Ābrams un citi) atrodami arī islāma sakrālajā tekstā – Korānā. Vecās Derības saturu teoloģiski iespējams aprakstīt kā Dieva derību ar viņa izredzēto tautu – ebrejiem. Vecā Derība tematiski sākas ar pasaules radīšanu un beidzas ar Israēla trimdu. 

Nosaukuma pamatā ir kristiešu teoloģiska ideja par to, ka Dieva vienošanās jeb derība ar jūdiem vēlāk tika piepildīta Jēzus personā, tāpēc šis posms saukts par Jaunās Derības (JD) laikmetu. Nosaukums kristīgajā tradīcijā tiek saistīts ar Jeremijas grāmatas 31:31 – “redzi, nāk dienas [..], kad es slēgšu jaunu derību”. Jūdaisti nepieņem šādu nosaukumu, jo uzskata, ka ir viena mūžīga derība. Tāpēc jūdaismā šo grāmatu apkopojumu sauc par Tanakh – tas ir akronīms, kuru veido Ebreju Bībeles daļu (Tora jeb likums, nebīīm jeb pravieši, ketūbīm jeb raksti) nosaukumu pirmie burti ebreju valodā. Nereti paralēli šim apzīmējumam tiek lietots vārds Mikra (“tas, kas tiek lasīts”). 

Vairums Vecās Derības tekstu sākotnēji uzrakstīti senebreju valodā, daži (galvenokārt Daniēla grāmatā) – aramiešu valodā. Sarakstīšanas laiks ir aptuveni no 8.–7. gs. p. m. ē. līdz 1. gs. m. ē. Tradicionālais uzskats, ka Ebreju Bībeles kanons apstiprināts Jamnijas sinodē (ap 90. gadu), mūsdienās tiek apšaubīts. Jūdu diasporas kopiena Aleksandrijā, iespējams, lietoja plašāku kanonu. Daļā Vecās Derības sižetu pārveidoti senāki teksti – pētnieki norāda, piemēram, uz līdzību starp Vecās Derības radīšanas stāstiem un šumeru eposu par Gilgamešu. Dziesmu dziesmai ir paralēles ar Mezopotāmijas un Ēģiptes mīlas liriku. Vecās Derības grāmatu nosaukumos minētie personvārdi, kā tas reizēm bija senajā pasaulē, nenozīmē, ka tie bija grāmatu autoru vārdi. Mozus nevarēja uzrakstīt pirmās piecas Bībeles grāmatas, jo tajās aprakstīti arī notikumi pēc viņa nāves. Daudzos psalmos ir norāde uz Dāvidu (Septuagintā (latīņu septuaginta ‘septiņdesmit’) un Ebreju Bībelē šo norāžu skaits gan atšķiras), taču tas nenozīmē, ka viņš visos gadījumos ir autors, jo ebreju tekstā ir tikai vārds “Dāvida”, kas var norādīt arī uz veltījumu šim valdniekam. Sakāmvārdos teikts, ka šis teksts ir vairāku autoru darbs (vecākos Bībeles tulkojumos, arī latviešu valodā, šīs grāmatas nosaukumā bija ietverts Sālamana vārds, kas minēts grāmatas sākumā). Vārda “Maleahijs” iespējamais tulkojums ir “mans sūtnis”; tas nav šīs Vecās Derības grāmatas autora vārds. Attiecībā uz pirmajām piecām Vecās Derības grāmatām (Pentateuhu) no 19. gs. pētniecībā dominēja Jūliusa Velhauzena (Julius Wellhausen) četru avotu (Jahvists, Elohists, Priesteriskais kodekss un Deuteronomiskais avots, kuri zinātniskajā literatūrā apzīmēti ar burtiem J, E, P un D) teorija. Kopš 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem tā tiek apšaubīta. 

Daļa pētnieku Vecās Derības grāmatu kopuma apzīmēšanai izvēlas jēdzienu “Ebreju Bībele”, jo tas ir neitrālāks – norāda uz tekstu izcelsmes valodu (ebreju). Citi uzskata, ka kristietībā labāk lietot jēdzienu “Vecā Derība”, jo tas izceļ Vecās Derības kontinuitāti ar Jēzus un viņa sekotāju mācību. Vecās Derības grāmatu iedalījums (atbilstoši Ebreju Bībelei): likums (1.–5. Mozus grāmata), pravieši (senākie: Jozuas, Soģu, 1., 2. Samuēla, 1., 2. Ķēniņu; jaunākie: no Jesajas līdz Maleahija grāmatai), raksti (pārējās Ebreju Bībeles grāmatas: psalmi, Sakāmvārdi, Ījaba grāmata un citas). Šim iedalījumam, iespējams, bijis vēsturiski teoloģisks iemesls: tā trīs daļas parāda Vecās Derības laikmeta stadijas – par likumu sauktā sadaļa, kurai seko pravieši, ko vēlāk noslēdz par rakstiem sauktā sadaļa. Šāda iedalījuma variācija ir minēta arī Jaunajā Derībā – Jēzus piemin Mozus bauslību, praviešus un psalmus (Lk 24:44), pēdējos acīmredzot tāpēc, ka psalmi ir rakstu daļas pirmā grāmata. Dziesmu dziesmu, Rutes un Esteres grāmatas, Vaimanu dziesmas, Mācītāju jūdaismā sauc par svētku grāmatām (tīstokļiem), jo tās sinagogā lasa svētku dienās. Vecā Derība nav vēstures grāmata mūsdienu izpratnē, bet primāri reliģisks vēstījums. 20. gs. kristīgo modernistu fundamentālistu debatēs gan dominēja tieši argumenti “par” un “pret” Bībeles notikumu vēsturiskumam.

Vecajā Derībā atrodamie literatūras veidi: vēsture (piemēram, 1. Mozus, Jozuas, Soģu, 1., 2. Samuēla, 1., 2. Ķēniņu), likumi (2.–5. Mozus grāmata), dzeja (psalmi, Raudu dziesmas, Augstā dziesma; dzejas teksti ir arī citās Vecās Derības grāmatās, piemēram, Ījaba grāmatā), stāsti (piemēram, Jonas, Esteres grāmata), vīzijas (īpaši Daniēla grāmata), liturģiskie materiāli (psalmi), filozofija un ētika (piemēram, Sakāmvārdi, Mācītājs).

Jūdaismā lietotās Ebreju Bībeles pamatā ir Masoretu teksts (7.–11. gs., ebreju valodā masorah – tradīcija). Tekstus pārrakstīja, rediģēja un standartizēja vairākas ebreju Svēto Rakstu pētnieku grupas, kas galvenokārt atradās viduslaiku Palestīnā (Tibērijā un Jeruzālemē) un tagadējā Irākā (Babilonijā). Katrai no tām bija sava izrunas sistēma un gramatikas normas. Ebreju Bībelē ir 24 grāmatas. Kristiešu Vecajā Derībā šie teksti ir sagrupēti citādi. Kanonisko Vecās Derības grāmatu skaits kristietības novirzienos atšķiras – pareizticībā tas ir pat līdz 49 grāmatām (atkarībā no konkrētās tradīcijas), Romas katoļu – 46, protestantu – 39.

Tāpat kā pārējās Vecās Derības daļas, arī deiterokanoniskās grāmatas (protestantu kā kanoniskas neatzītās; protestanti tās nereti sauc par Vecās Derības apokrifiem, un ar šādu nosaukumu tās ievietotas arī pirmajā latviešu Bībeles tulkojumā 17. gs.) pārstāv dažādus žanrus: vēsturiskus (piemēram, 1.–3. Makabeju grāmata), filozofiskus un gudrības tekstus (piemēram, 4. Makabeju, Sīraha gudrības grāmata), morāles pamācības (Tobita, Judītes un citas). Mārtiņš Luters (Martin Luther) uzskatīja, ka deiterokanoniskās grāmatas ir vērtīgas lasīšanai, lai gan tās nav tik autoritatīvas kā pārējie Vecās Derības teksti. Romas katoļu Tridentas koncils 16. gs. atzina, ka tās ir kanona sastāvdaļa.

Vecās Derības kanons jūdaismā tā pašreizējā variantā tika fiksēts 2. gs. vai pat vēlāk. Par dažu grāmatu kanoniskumu bijušas diskusijas (Esteres grāmata, Dziesmu dziesma, Mācītājs). Uz kanona veidošanās procesu ir norādes arī Vecās Derības tekstos – piemēram, deiterokanoniskajā 2. Makabeju grāmatā minēts, ka Nehemija un Jūda Makabejs vākuši kopā rakstus par jūdu ķēniņiem, praviešiem un citiem (2. Makabeju grāmata 2:13–14). 3. Ezras grāmatā (3. Ezras grāmata 14:45–47) ir norāde uz 24 kanoniskām grāmatām un 70, kuras nav visiem domātas (iespējama norāde uz ārpuskanoniskām grāmatām).

2. gs. dzīvojošais kristiešu autors Markions (Marcion) uzskatīja, ka Vecā Derība un daļa no Jaunās Derības ir atmetama. Vecajā Derībā viņš redzēja atšķirīgu Dieva tēlu, kas kontrastē ar mīlestības Dievu Jaunajā Derībā. Tomēr viņa uzskati neguva virsroku. Vecās Derības nozīmīgumu kristīgie teologi uzsvēruši arī vēlāk. M. Luters 16. gs. akcentēja Vecās Derības vērtību, Vecajā Derībā saskatot likumu un Jaunajā – evaņģēliju. Šīs kategorijas gan viņa teoloģijā nebija stingri nodalītas atbilstoši Bībeles daļām, jo bauslību (legālismu) viņš saredzēja arī daļā Jaunās Derības tekstu (Jēkaba vēstule). 20. gs. nacistiskajā Vācijā Veco Derību noliedza antisemītiski noskaņotā Vācu kristiešu kustība (Deutsche Christen).

Pirmais Vecās Derības ebreju manuskriptu sarakstu publicēja Benjamins Kennikots (Benjamin Kennicott) 1776. un 1780. gadā. Tajā uzskaitīti Anglijas un kontinentālās Eiropas bibliotēkās atrodamie manuskripti. 19. gs. beigās Ben Ezras sinagogā (معبد بن عزرا) Kairā, Ēģiptē, tika atrasti daudzi seni manuskripti (aptuveni 193 000 tekstu fragmentu), arī Vecās Derības teksti. Starp tiem bija deiterokanoniskās Sīraha gudrības grāmatas fragmenti senebreju valodā, kas bija nozīmīgi Vecās Derības pētniecībā, jo ir viens no argumentiem tam, ka grāmata sākotnēji rakstīta senebreju valodā. Vecās Derības teksti atrodami arī vēlāk starp 20. gs. atklātiem Nāves jūras tīstokļiem (1946–1947) un atradumiem Masadā (1963–1965). Senākais Vecās Derības pilnais manuskripts (Ļeningradas kodekss, 1008. vai 1009. gads m. ē.) atrodas Sanktpēterburgā. Alepo kodekss tapis 10. gs. un gadu simtiem atradies sinagogā Kairā. 1947. gadā pret ebrejiem vērstu grautiņu izraisīta ugunsgrēka rezultātā kodekss bojāts; tā pāri palikušās daļas mūsdienās atrodas muzejā Izraēlā.

Samārieši – etnoreliģiska grupa, kura cēlusies no senajiem israēliešiem un mūsdienās lielākoties dzīvo Izraēlā – kā kanonisku atzīst vienīgi Pentateuhu. Viņiem ir sava Pentateuha versija, kura no Masoretu teksta atšķiras aptuveni 6000 vietās. Lielākoties tās ir sīkas gramatiskas atšķirības, tomēr citas ir būtiskas (svarīgākā ir tā, ka Ēbāla kalna vietā viņu tulkojumā ir minēts samariešiem svētais Gerizīma kalns). Samārieši īpaši izceļ viņu Pentateuha versijas Abīšūā tīstokli, kura izcelsmi mūsdienu pētnieki datē ar 12.–14. gs. m. ē. Paši samārieši uzskata, ka to rakstījis Ārona mazmazdēls, kura vārdā tīstoklis nosaukts.

Kad israēlieši atradās trimdā, par viņu sarunu valodu kļuva ebreju valodai tuvā aramiešu valoda. Tajā tika tulkoti Vecās Derības teksti. To loma īpaši pieauga pēc Otrā jūdu tempļa sagrāves 70. gadā m. ē., kad tempļa vietā par galveno kulta vietu kļuva sinagogas. Ebreju valodā lasītie Vecās Derības teksti tajās tika skaļi tulkoti aramiešu valodā un bija nevis literārs tulkojums, bet parafrāze. Vēlāk šos tulkojumus pierakstīja. Vissvarīgākie ir Babilonijas un Jeruzālemes targumi. Pēc tradīcijas Babilonijas targumā ievietoto Pentateuhu tulkojis jūdaismā pārgājis romietis Onkeloss (Onkelos) 2. gs. sākumā.

Pēc Aleksandra Lielā iekarojumiem Vecā Derība 3. gs. p. m. ē. tika tulkota sengrieķu valodā. Par Septuagintu saukto tulkojumu (zinātniskajā literatūrā apzīmē ar LXX) rosināja sākt Ēģiptes valdnieks Ptolemajs II. Nosaukums radies no leģendas, ka 72 tulkotāji (pa sešiem no 12 Israēla ciltīm), tulkojot neatkarīgi cits no cita, radīja vienādus tulkojumus. Septuagintu lietoja vairākums agrīno kristiešu. Jūdaisti to kritizēja par tajā “ieliktām” kristoloģiskām interpretācijām. Daļu tekstuālo atšķirību pētnieki skaidro arī ar to, ka tulkojuma pamatā bija cita Vecās Derības ebreju teksta versija, nevis tā, ko vēlāk izmantoja Masoretu teksta veidotāji. Protestanti tradicionāli ir tulkojuši Veco Derību no Masoretu teksta. Mūsdienās Septuaginta ir daudzu pareizticīgo Bībeles tulkojumu pamatā (lai arī ne vienmēr – 19. gs. veiktais Vecās Derības tulkojums krievu valodā, bieži saukts par sinodālo, ir eklektisks – pamatā no Masoretu teksta, bet vietām izmantota Septuaginta). Septuagintā ir atrodamas vēlāk par deiterokanoniskām sauktās grāmatas, kuras nav Ebreju Bībeles kanonā. Vecākie gandrīz pilnie Septuagintas manuskripti ir Vatikāna (4. gs.) un Aleksandrijas (5. gs.) kodeksi, kuros ir gan Vecā Derība, gan Jaunā Derība. Ar 4. gs. datējams arī Sīnāja kodekss, taču tajā trūkst daudzu Vecās Derības daļu.

2. gs. pirmajā pusē Akvila (Aquila), kurš pēc tradīcijas bija jūdaismā pārgājis kristietis, tulkoja Ebreju Bībeli grieķu valodā. Mūsdienās saglabājušies šī tulkojuma fragmenti. Origēns (Origenes) 3. gs. Cezarejā izveidoja Heksaplu (Hexapla) – Vecās Derības kritisku izdevumu ar teksta sešām versijām (četras no tām grieķu valodā) paralēlās vertikālās kolonnās. Arī šis izdevums saglabājies tikai fragmentāri. 

Iespējams, ka 2. gs. tapis Vecās Derības un Jaunās Derības tulkojums sīriešu valodā Pešita (Pešita, ܦܫܺܝܛܬܳܐ‎, ܦܫܝܼܛܬܵܐ, pšīṭtā). Tajā esošais Vecās Derības tulkojums nav viendabīgs, vietām to ietekmējusi Septuaginta. Vecākais saglabājies manuskripts ir no 5./6. gs. un atrodas Britu bibliotēkā Londonā. Tulkojums ir ietekmējis vēlākus Bībeles izdevumus arābu, armēņu, gruzīnu un farsi valodā. 7. gs. sākumā Tellas (Mezopotāmijas ziemeļos) bīskaps Pāvils (latīņu Paulus, grieķu Paulos) tulkoja Veco Derību sīriešu valodā no Origēna Heksaplas piektās kolonnas līdz ar norādēm uz citiem grieķu tulkojumiem. Mūsdienās tas ir vērtīgs materiāls Heksaplas pētniecībai.

4. gs. Hieronīms (Hieronimus) no ebreju valodas tulkoja Veco Derību latīņu valodā (sākotnēji gan viņš psalmus tulkoja no Septuagintas, taču šis tulkojums nav saglabājies). Deiterokanoniskās grāmatas viņš vai nu tulkoja no sengrieķu un aramiešu valodas, vai pārņēma senākus tulkojumus latīņu valodā. Hieronīms pats deva priekšroku Ebreju Bībeles kanonam, lai gan ne vienmēr bija strikts šajā jautājumā – piemēram, viņš Judītes grāmatas prologā atzina, ka pirmais Nīkajas koncils šo tekstu uzskatīja par Svēto Rakstu daļu. Par Vulgātu sauktais Bībeles tulkojums katolicismā kļuva par oficiāli atzītu tekstu, un gadsimtu gaitā tam ir bijušas vairākas revīzijas. Mūsdienās Romas katoļu baznīcas atzītus Bībeles tulkojumus veic no oriģinālvalodām: senebreju un sengrieķu. Hieronīma tulkojums pamazām izspieda senākus tulkojumus latīņu valodā.

Līdz 15. gs. kopā ar rabīnu komentāriem tika izdotas Vecās Derības daļas ebreju valodā. Pirmais visas Ebreju Bībeles iespiestais izdevums izdots 1488. gadā. Kristiešu izdevums, starp kura sešiem sējumiem kopā ar tulkojumiem aramiešu, grieķu, latīņu valodā bija ebreju teksts, izdots 16. gs. sākumā. Tam bija būtiska loma Vecās Derības teksta pētniecībā.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā no Polijas izceļojis ebrejs Kristians Dāvids Ginsburgs (Christian David Ginsburg), kas bija kļuvis par kristieti, Anglijā izdeva Vecās Derības kritisko izdevumu, kura veidošanā izmantoti dažādi senie manuskripti.

Mūsdienu Bībeles tulkošanā izmanto Biblia Hebraica (1937), Biblia Hebraica Stuttgartensia (1977) un Biblia Hebraica Quinta (21. gs. sākumā) – kritiskos Vecās Derības izdevumus senebreju valodā, kuru pamatā ir Ļeņingradas kodekss, bet arī norādes uz citām Vecās Derības teksta versijām. Biblia Hebraica Quinta veidošanā piedalās jūdaistu, Romas katoļu un protestantu tradīcijām piederoši pētnieki. 

1985. gadā Amerikas Jūdu publikāciju biedrība (Jewish Publication Society of America) izdeva Masoretu tekstā balstītu jaunu Ebreju Bībeles tulkojumu angļu valodā. Šajā projektā piedalījās dažādiem jūdaisma novirzieniem – ortodoksālajam, konservatīvajam, reformētajam – piederoši pētnieki. 

Mākslā bieži atainoti Vecās Derības personāži un notikumi – Mikelandželo (Michelangelo di Lodovico Buonarroti Simoni) “Ādama radīšana” (Creazione di Adamo), kas ir centrālais griestu sižets Siksta kapelā Vatikānā; par Ādamu un Ievu vairākus darbus radīja Lukass Kranahs Vecākais (Lucas Cranach der Ältere); Mozus atainots Rembranta (Rembrandt van Rijn) darbā “Mozus un desmit baušļi” (Mozes met de Tien Geboden) un Mikelandželo veidotā skulptūrā pāvesta Jūlija II (Julius II) kapavietai; Karavadžo (Michelangelo Merisi da Caravaggio) gleznojis Dāvidu ar Goliāta galvu; Kristofano Allori (Cristofano Allori) gleznoja deiterokanoniskās Judītes grāmatas galveno varoni ar viņas nogalinātā Holoferna galvu; Rafaēls (Raffaello Sanzio da Urbino) aptuveni 1518. gadā gleznoja Ecehiēla vīziju; 20. gs. daudzas litogrāfijas ar Vecās Derības sižetiem radījis Marks Šagāls (Marc Chagall).

Vecās Derības sižeti izmantoti arī mūzikā: Georga Frīdriha Hendeļa (George Frideric Handel) oratorija “Debora” (Deborah), kas balstīta Soģu grāmatā; Džuzepes Verdi (Giuseppe Verdi) opera “Nabuko” (Nabucco); Karla Nīlsena (Carl Nielsen) opera “Sauls un Dāvids” (Saul og David); Džoakīno Antonio Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) opera “Mozus Ēģiptē” (Mosè in Egitto; vēlāk pārdēvēta par “Mozus un faraons vai Sarkanās jūras šķērsošana” (Moïse et Pharaon, ou Le passage de la Mer Rouge)). 

No Vecās Derības ētiskajām idejām pasaulē plaši zināms Dekalogs (desmit baušļi). Dažādos laikmetos akcentētas un tālāk izvērstas Vecās Derības idejas par vienlīdzīgu attieksmi pret visiem sabiedrības locekļiem (“lai jums ir viena tiesa – gan svešiniekam, gan savējam”, 3. Mozus grāmata 24:22) un palīdzību marginalizētajiem (“nedari pāri ne atraitnei, ne bārenim!”, 2. Mozus grāmata 22:21). Mūsdienu ekoteoloģijā tiek izmantota radīšanas stāstos rodamā ideja par cilvēkam uzticētās apkārtējās vides kopšanu un sargāšanu (1. Mozus grāmata 2:15). 20. gs. Latīņamerikas atbrīvošanās teoloģijā aktīvas pretdarbības netaisnībai un apspiestībai pamatojumam izmantotas atsauces uz praviešu sacīto, piemēram, “varmākas būs prom [..], iznīdēti būs visi, kas dara netaisnību” (Jesajas grāmata 29:20). Šādas interpretācijas, protams, atkarīgas no konteksta. Apzinoties šādu tekstu sociāli “eksplozīvo” potenciālu, politiskā un reliģiskā elite pagātnē nereti ir vai nu centusies mazināt šādu skaidrojumu iespējamo radikālo efektu, vai pat šādus tekstus izslēgusi no Bībeles. Piemērs tam ir pēc veiksmīgās vergu sacelšanās Haiti 19. gs. sākumā angļu valodā publicētā “vergu Bībele”, no kuras izņemta lielākā daļa Vecās Derības un apmēram puse Jaunās Derības tekstu. Kolonizatori verdzību attaisnoja ar Veco Derību (īpaši populārs bija sižets par Noasa nolādēto Hāmu, skaidrojot, ka Hāms ir Āfrikas pamatiedzīvotāju priekštecis, lai gan pašā Vecās Derības stāstā tas nav teikts; 1. Mozus grāmata 9:18–27).