Bībele ir grāmatu kolekcija, kuru veido divas pamatdaļas. Tās ir lielākoties senebreju, kā arī senaramiešu valodā sarakstītā Vecā Derība (Ebreju Bībele) un grieķu valodas koinē jeb kopīgā grieķu valodā sarakstītā Jaunā Derība. Kristīgo konfesiju starpā pastāv dažādas izpratnes par Bībeles kanona apjomu, lai gan Bībeles tekstu vairums atšķirīgajās tradīcijās ir nemainīgs.

Bībeles nosaukums ir cēlies no grieķu vārda βιβλία, biblia ‘grāmatas’. Šī nosaukuma attiecinājums uz grāmatu kopumu, kuru veido Vecā un Jaunā Derība, pirmoreiz sastopams 4.–5. gs. mijas baznīcas tēva Jāņa Zeltamutes (Ἰωάννης ὁ Χρυσόστομος) sprediķī. Viduslaiku latīņu valodā šis vārds (biblia) pārtapa par grāmatu kopuma vienskaitļa nosaukumu, un tādā veidā nonāca arī citās Eiropas valodās.

Raksti (γραφή, graphē) ir viens no senākiem biblisko tekstu apzīmējumiem, kas sastopams Jaunās Derības tekstā (Pētera 2. vēstule 2:16), kur tas norāda uz Pāvila vēstulēm kā uz rakstiem. Savukārt Pāvila 2. vēstulē Timotejam 3:16 tas tiek attiecināts uz Veco Derību, kas ir parastais lietojums, kas sastopams jau Aristeja (Ἀρισταῖος) vēstulē (2. gs. p. m. ē.). Jau agrīnākajā kristiešu literatūrā (2. gs.) šis jēdziens tika attiecināts gan uz Vecās, gan uz Jaunās Derības tekstiem, piemēram, 2. gs. beigās Ireneja (Εἰρηναῖος) darbā “Pret herēzēm” (Adversus Haereses).

Bieži sastopamais nosaukums “Svētie Raksti” (Αγία Γραφή, Agia Grafē) attiecībā uz tekstiem, kas veido Veco un Jauno Derību, pirmoreiz atrodams 2. gs. kristiešu apoloģēta Antiohijas Teofīla (Θεόφιλος Αντιοχείας) darbā “Apoloģija Autolikam” (Apologia ad Autolycum).

Bībeles grāmatas sarakstītas tūkstošu gadu garumā. Pirmajiem kristiešiem nebija Bībeles mūsdienu izpratnē. Vecās Derības teksti tapuši laika posmā no 8.–7. gs. p. m. ē. līdz 1. gs. m. ē. To tapšanas process ietvēra vairākus redakcijas posmus. Tradicionālie Vecās Derības grāmatu autori, kuri minēti grāmatu nosaukumos, visbiežāk pētniecībā netiek uzskatīti par to īstajiem autoriem. Lielākā daļa grāmatu izmanto vairākus avotus, un tām ir bijušas vairākas redakcijas, kļūstot par autoru – redaktoru kopdarbu.

Jaunās Derības teksti tapuši laika posmā no 1. gs. līdz 2. gs. sākumam. Agrīnākie teksti ir apustuļa Pāvila vēstules, kuras tiek uzskatītas par autentiskām – Romiešiem, 1.–2. – Korintiešiem, Filipiešiem, Galatiešiem, 1. Tesaloniķiešiem, Filemonam. Pieņemts, ka pārējās Pāvila vēstules tapušas Pāvila sekotāju un skolnieku aprindās. Citu grāmatu tradicionālā autorība Jaunās Derības pētniecībā tiek apšaubīta.

Daļā Bībeles izdevumu ievietotas grāmatas, kas tiek sauktas par deiterokanoniskām, arī – par Vecās Derības apokrifiem; šāds kopnosaukums lietots arī pirmajā, Ernsta Glika (Johann Ernst Glück) veidotajā Bībeles tulkojumā latviešu valodā 17. gs. Tās datējamas ar laika periodu no ap 300. g. p. m. ē. līdz 100. g. m. ē. – līdz laikam, kad kristietība jau pilnībā nošķīrās no jūdaisma. Bībeles sākotnējā tekstā nebija nodaļu un pantu. Tagadējais iedalījums nodaļās datējams ar 13. gs., sadalījums pantos – ar 16. gs.

Bībele ir dažādu žanru (vēsture, dzeja, stāsti, likumkodeksi, sakāmvārdi u. c.) tekstu antoloģija. Vairums kristiešu tic, ka Vecā Derība ir stāsts par Dieva apsolījumu un to piepildījumu izraēliešiem, bet Jaunā Derība – par viņa apsolījumu visiem cilvēkiem, kas piepildīts Jēzus personā. Bībele ir daudzbalsīgs tekstu kopums, kurā atspoguļojas dažādu laikmetu kultūrkontekstu iezīmes. Vecā Derība sīkāk iedalāma Pentateihā (Torā), vēstures grāmatās, dzejas un gudrības grāmatās, praviešu grāmatās. Jaunā Derība iedalāma evaņģēlijos (Jēzus dzīves un mācības izklāsti), Apustuļu darbos, ar apustuļa Pāvila vārdu saistītās vēstulēs, vispārējās (katoliskās) vēstulēs, Atklāsmes grāmatā.

Bībeles kanons ir tekstu kopums, kuru kāds jūdaisma vai kristietības novirziens uzskata par autoritatīvu. Pastāv dažādi viedokļi par to, ko nozīmē “autoritatīvs”. Vieni uzskata, ka Bībele ir Dieva diktēts, nemaldīgs teksts, otri – vēsturiski veidojusies liecība par Dieva atklāšanos pasaulē, bet tā nav zinātnisks vai vēsturiski nemaldīgs teksts. Jūdaisma kanona veidošanās noslēdzās 2. gs. vai pat vēlāk (zinātnieki nav vienisprātis par to). Tradicionālais uzskats (no 19. gs. vidus), ka ebreju kanons apstiprināts Jamnijas sinodē (ap 90. gadu), mūsdienās tiek apšaubīts. Jūdu diasporas kopiena Aleksandrijā iespējams lietoja plašāku kanonu, un tas daļēji izskaidro to, kāpēc pirmkristiešu lietotajā Vecās Derības tulkojumā Septuagintā (latīņu septuaginta ‘septiņdesmit’) iekļauts lielāks grāmatu skaits nekā Palestīnas jūdu kanonā. Šai hipotēzei gan pretrunā ir tas, ka nav pierādījumu, ka pirmkristieši būtu pārņēmuši kādu jau gatavu, vienotu kanonu. Viņu par autoritatīvām atzīto grāmatu saraksti atšķiras. Origens (Ὠριγένης) runā par 22 Vecās Derības grāmatām (pravieša Jeremijas grāmatu viņš apvieno ar Vaimanu dziesmām un deiterokanonisko Jeremijas vēstuli), vēl pieminot arī Makabeju grāmatas, kas netiek pieskaitītas Vecās Derības grāmatām (neminot to skaitu). Savos darbos Origens citē arī citas grāmatas (piemēram, 1. Ēnoha). Aleksandrijas Atanasijs (Ἀθανάσιος Ἀλεξανδρείας) apgalvoja, ka ir 21 Vecās Derības grāmata – viņa saraksts ir līdzīgs Origena veidotajam, tikai Rutes grāmatu viņš min šķirti no Soģu grāmatas un vispār nepiemin Esteres grāmatu. Atsevišķi viņš izdala grāmatas, kuras mūsdienās tiek sauktas par deiterokanoniskām. Plašāku Vecās Derības kanonu apstiprināja arī Hipo (393. gadā) un Kartāgā (397. un 419. gadā) notikušie koncili. Lāodikejas koncils (363.–364. gadā) apstiprināja vēlākam protestantu kanonam līdzīgu grāmatu sarakstu, tikai bez Atklāsmes grāmatas Jaunās Derības un Vecās Derības Jeremijas grāmatai un Vaimanu dziesmām tajā pievienotas Jeremijas vēstule un Baruha grāmata (daļa pētnieku gan apšauba koncila lēmuma teksta autentiskumu).

Mūsdienās vairums protestantu uzskata, ka Bībeles kanonu veido 39 Vecās Derības un 27 Jaunās Derības grāmatas, kopā 66 grāmatas. Romas katoļu Bībelēs kā Vecās Derības daļā iekļautas vēl septiņas deiterokanoniskās grāmatas. Tās atrodamas arī daļā protestantu Bībeļu (lai gan atšķiras to skaits – Karaļa Jēkaba Bībelē (King James Version jeb Authorized Version) ir 3. un 4. Ezras grāmata, kas nav Lutera Bībelē). Pareizticīgajiem nav tik strikta pieeja kanonam (nevienā no pareizticīgo atzītajiem septiņiem pasaules konciliem nav pieņemts lēmums par Bībeles grāmatu skaitu), un tāpēc autoritatīvo Bībeles grāmatu skaits dažādās pareizticīgo baznīcās un to lietotos Bībeles izdevumos atšķiras un parasti ir lielāks nekā Romas katoļiem. Etiopijas baznīcā pat pastāv divi – plašākais un šaurākais kanons. Līdzās Septuagintā atrodamajām grāmatām tajā ir arī Jubileju, Ēnoha u. c. grāmatas.

Gan Vecās, gan Jaunās Derības tekstu sākotnējie manuskripti ir gājuši bojā. Pētniecībā un tulkošanai tiek izmantoti atlasītie un apkopotie manuskripti. 

Vecās Derības (Ebreju Bībeles) senebreju teksta rekonstrukcijai tiek izmantots Masoretu teksts. Masoreti bija 7.–11. gs. Ebreju Bībeles pārrakstītāji un tradīcijas glabātāji. Pirms masoretu redakcijas Vecās Derības senebreju teksts (senebreju alfabētā ir tikai līdzskaņi) tika pārrakstīts bez vokalizācijas (patskaņiem). Masoreti rūpējās par teksta izrunu, jo šī valoda vairs netika izmantota sarunvalodā. Masoretu teksta vēsturiski kritiskais izdevums ir 1977. gada pabeigtā Štutgartes ebreju Bībele (Biblia Hebraica Stuttgartensia). Kopš 2004. gada ir sākusies nākamās (piektās) Ebreju Bībeles redakcijas izdošana (Biblia Hebraica Quinta). Svarīgakais Masoretu teksta manuskripts ir Ļeningradas kodekss (Codex Leningradensis, 1008. gads)

Septuaginta (LXX) ir senākais zināmais Ebreju Bībeles tulkojums. Tā nosaukums (latīņu septuaginta ‘septiņdesmit’; romiešu ciparos LXX) cēlies no leģendas par tā tapšanu, kas aprakstīta 2. gs. p. m. ē. sarakstītajā Aristeja vēstulē. Ptolemaju Ēģiptes valdnieks Ptolemajs II Filadelfs (Ptolemaios Philadelphos) pasūtīja Ebreju Bībeles tulkojumu grieķu valodā, lai paplašinātu savas bibliotēkas krājumus. Jeruzalemes augstā priestera izvēlētie 70 (vai 72) gudrie, neatkarīgi tulkojot tekstu, esot nonākuši pie vienāda rezultāta. LXX tekstā atrodami teksta varianti, kas iezīmē grieķiski runājošo jūdu ietekmēšanos no grieķu filozofijas. Tāpat LXX teksts liecina par atšķirīga Ebreju Bībeles teksta pastāvēšanu iepretī vēlīnākam Masoretu tekstam. Pareizticīgo baznīcas galvenokārt izmanto LXX par avotu liturģisko tekstu un baznīcas aprobētiem Bībeles tulkojumiem.

Nāves jūras tīstokļi tika atklāti 1947. gadā. Izrakumi turpinās, un pēdējais atklājums bija 2017. gadā. Starp citiem reliģiskiem tekstiem, kas sniedz ieskatu Kumrānas kopienas teoloģijā un praksē, atrasti Vecās Derības tekstu manuskripti un fragmenti. Cits svarīgs senais Ebreju Bībeles teksts ir Samariešu Pentateihs (Πεντάτευχος ’pieci (rakstu) ruļļi’) – 1.–5. Mozus grāmatas, kas tika lietotas samariešu kopienas kontekstā. Tajā ir samariešu kopienas tradīcijai raksturīgi akcenti. Svarīgs Ebreju Bībeles teksta pētniecībai ir arī aramiešu valodas tulkojums un tā komentāri – Targumi (תרגום‎), kā arī agrīnais sīriešu tulkojums – Pešita (ܦܫܺܝܛܬܳܐ‎, ܦܫܝܼܛܬܵܐ, pšīṭtā).

Pastāv vairāk nekā 5800 Jaunās Derības manuskripti un to fragmentu sengrieķu valodā. Līdzās tiem ir seno tulkojumu manuskripti: 10 tūkstoši manuskriptu latīņu valodā un vairāk nekā 9 tūkstoši manuskriptu ar sīriešu, senslāvu, koptu, etiopiešu un armēņu tulkojumiem. Šie rokraksti pieder laikposmam no 2. gs. sākuma līdz drukāšanas tehnoloģijas izgudrošanai un popularizācijai 15. gs. Starp tekstiem pastāv atšķirības, un tādēļ nepieciešams izvēlēties starp vairākiem teksta variantiem, kaut arī ap 85 % teksta visos sengrieķu manuskriptos un fragmentos reprezentē vienu un to pašu tekstu.

Jaunās Derības pētniecībā pastāv vairākas izpratnes par manuskriptu izvēli oriģinālteksta rekonstruēšanai. Jebkurā pieejā oriģinālvalodas rokrakstiem tiek dota priekšroka teksta rekonstruēšanā. Grieķu rokraksti tiek sadalīti trīs teksta tipos: Aleksandrijas, Rietumu un Bizantijas, dažkārt izdalot arī Cēzarejas teksta tipu.

Aleksandrijas tekstu galvenokārt raksturo īsākie un grūtākie teksta varianti, kā arī atšķirības paralēlajās vietās. Vairākums pētnieku uzskata to par vistuvāko oriģinālajam Jaunās Derības tekstam, jo tas atrodams senākajos manuskriptos. Manuskripti ar šo teksta versiju lielākoties ir no laika pirms 9. gs. Rietumu teksts ir bagāts ar parafrāzēm. Līdz ar to teksts paliek plašāks, kā arī raksturīga ir harmonizēšana – paralēlo evaņģēliju tekstu pielāgošana vienai formai. Daļa manuskripti ar Rietumu teksta versiju ir tikpat seni kā Aleksandrijas teksta manuskripti. Vairākums pētnieku uzskata Rietumu tekstu par senāku nekā Aleksandrijas tekstu, kurā teikumi nav redakcionāli tik noslīpēti. Bizantijas teksts atrodams lielākajā daļā sengrieķu Jaunās Derības rokrakstu. Vairākums šo manuskriptu ir no 9. gs. un vēlīnāka laika posma. Lielākā daļa pētnieku neuzskata Bizantijas tekstu par tuvu oriģinālam un uzskata to par vēlīno redakciju. Toties šis teksts un tā variācijas tika ilgstoši izmantoti Austrumu pareizticīgo baznīcu vēsturē. Tas ir pamatā arī senslāvu tulkojumam. Tam ir raksturīga gramatiski korekta grieķu valoda, paralēlo vietu atšķirību harmonizācija, kā arī sarežģītu vietu pārveidošana vienkāršāk saprotamās.

Cēzarejas teksta tipa rokraksti asimilēja sevī vairumu Bizantijas teksta variantu, līdz ar to mūsdienās nepastāv zināmi manuskripti ar šī teksta sākotnējo formu. Tā savdabīgie varianti reprezentē tekstu, kas ir plašāks par īso Aleksandrijas tekstu, bet īsāks par Rietumu paplašināto tekstu.

Dominējoša Rietumu akadēmiskajā vidē ir kritiska jeb racionāla eklektisma pieeja (reasonable eclectism). Tā koncentrējās uz labāko manuskriptu atlasīšanu un tajos atrodāmo teksta variantu izvērtēšanu. Kritiskais grieķu Jaunās Derības teksts tiek veidots pamatojoties uz labākajiem atlasītajiem variantiem. Kopš Karla Lahmana (Karl Lachmann) 1850. gada kritiskā izdevuma un Brūka Vestkota (Brooke Foss Westcott) un Fentona Horta (Fenton John Anthony Hort) 1881. gadā publicētā grieķu Jaunās Derības kritiskā izdevuma šīs pieejas ietvaros priekšroka tiek dota Aleksandrijas tekstam.

Populārākais grieķu Jaunās Derības zunātniskais izdevums ceļas no šīs pieejas. Tas atrodams 2012. gada izdevumā “Nestles-Ālanda grieķu Jaunās derības 28. izdevums“ (Nestle-Aland Novum Testamentum Graece 28) un Apvienoto Bībeles biedrību (United Bible Societies, ABB) “ABB grieķu Jaunās derības 5. izdevums” (UBS Greek New Testament 5, 2014). Šis teksts tiek izmantots lielākajā daļā mūsdienu Bībeles tulkojumu, to starpā Latvijas Bībeles biedrības 2012. gadā izdotajam Bībeles tulkojumam latviešu valodā. 1965. gada Bībeles tulkojums latviešu valodā arī pieder šai tradīcijai, vietām izvēloties Bizantijas tekstam raksturīgus teksta variantus, sekojot E. Glika tulkojuma praksei.

Šī pati pieeja ir izmantota veidojot Bibliskās literatūras biedrības (Society of Biblical Literature) Jaunās Derības kritisku izdevumu (2010), lai gan tas balstās nevis atsevišķajos rokrakstos, bet kritiskajos izdevumos.

Vairākuma tekstā priekšroka dota teksta variantiem, kas visbiežāk sastopami visā pieejamo rokrakstu kopumā. Līdz ar to, ka lielākā daļa saglabājušos manuskriptu reprezentē bizantiešu tekstu, vairākuma teksta pieejas teksts atbilst bizantiešu teksta tradīcijai.

Morisa Robinsona (Maurice Robinson) un Viljama Pjerpona (William Pierpont) kritiskais teksts reprezentē darbu pie bizantiešu tekstā balstīta Jaunās Derības kritiska izdevuma. Tas tika izdots 2005. gadā (The New Testament in the Original Greek: Byzantine Textform).

Trešā pieeja balstās Textus Receptus (saņemtais teksts) izdevumu tulkošanā. Šos izdevumus veidoja tekstkritikas pionieri, piemēram, Roterdamas Erasms (Erasmus Roterodamus), izmantojot tolaik pieejamos grieķu rokrakstus. Textus Receptus grieķu Jaunās Derības versijas lielākoties pieder bizantiešu teksta tradīcijai. Viens no šiem izdevumiem tika izmantots Glika Bībeles Jaunās Derības tulkošanai. Pasaules mērogā svarīgākais tulkojums, kas veidots šajā tradīcijā, ir Karaļa Jēkaba Bībele.

Svētā Hieronīma (Eusebius Sophronius Hieronymus) latīņu tulkojums (Vulgate; 4.–5. gs. mija), kas tika veikts no senebreju un sengrieķu teksta un kuru par autoritatīvu atzīst Romas katoļu baznīca (mūsdienās līdzās senebreju un sengrieķu tekstiem), balstās gan bizantiešu, gan Aleksandrijas teksta variantos. Vecās Derības daļa ir tulkota no nezināma senebreju teksta, bet ne no grieķu LXX. 

Kristietībai izplatoties Bībele tika tulkota dažādās valodās. Piemēram, 4. gs. sākumā tā tika tulkota armēņu valodā, 3. gs. beigās/4. gs. sākumā parādījās Bībeles tekstu tulkojumi koptu valodā. Līdz ar tipogrāfisko iekārtu izgudrošanu, kā arī humānisma un Reformācijas ietekmē Bībeles tulkošana intensificējās – 1534. gadā tika publicēts Lutera Bībeles tulkojums vācu valodā, 1563. gadā – poļu Brestas Bībele, 1611. gadā – Karaļa Jēkaba Bībele angļu valodā, 1616. gadā – pirmais pilnais Bībeles izdevums franču valodā, 1642. gadā – somu valodā, 1694. gadā – latviešu valodā, 1735. gadā – lietuviešu valodā (pilna Bībele tika iztulkota jau 16. gs. beigās, bet netika publicēta), 1739. gadā – igauņu valodā. Senslāvu valodā, kura vēl aizvien ir krievu pareizticīgo dievkalpojumu valoda, pilns Bībeles izdevums publicēts 1499. gadā (Genādija Bībele, Геннадиевская Библия).

Mūsdienu Bībeles tulkojumi atšķiras ne tikai pēc valodas, bet arī tulkošanas principiem, mērķa auditorijas (konfesija, vecuma grupa, izmantotais medijs (piemēram, tulkojumi zīmju valodā, tulkojumi viedtālruņiem – īsākiem, vienkāršākiem teikumiem – utt.). Piemēram, angļu Jauno starptautisko versiju (New International Version, 1978) plaši izmanto konservatīvie protestanti, Jauno Jeruzalemes Bībeli (1985) – Romas katoļi. Lai atvieglotu teksta uztveri, tiek veidotas parafrāzes, piemēram, Dzīvā Bībele (Living Bible), Vēsts (Message, 2002). Mūsdienās Bībeles tulkojumi lielākoties ir starpkonfesionāli, un to veidošanā specializējas lielas starptautiskas organizācijas – Apvienotās Bībeles biedrības (ABB, dibināta 1946. gadā), Viklifa Bībeles tulkotāji (dibināta 1942. gadā) un citas. ABB apvieno Bībeles biedrības vairāk nekā 240 valstīs un teritorijās, arī Latvijā. Saskaņā ar ABB 2020. gada datiem no 7359 pasaules valodām (šajā skaitā iekļautas arī 242 zīmju valodas) pilna Bībele tulkota 700 valodās, tikai Jaunā Derība – 1549, sīkākas Bībeles daļas – 1162 valodās. 2019. gadā gandrīz 25 % no 40 miljoniem Bībeļu, ko pasaulē 2019. gadā izplatīja Bībeles biedrības, bija digitālā formātā. 

Kristietība gadsimtiem ir bijusi valdošā reliģija Rietumu pasaulē, tāpēc tās pamatteksts – Bībele – ietekmējis dažādas sabiedrības dzīves jomas. Tomasa Manna (Thomas Mann) “Jāzeps un viņa brāļi” (Joseph und seine Brüder, 1933–1943; arī Raiņa luga “Jāzeps un viņa brāļi”), Nika Kazantzaka (Νίκος Καζαντζάκης) “Kristus pēdējais kārdinājums” (Ο τελευταίος πειρασμός, O telefteos pirasmos, 1951) – tie ir daži literāru darbu piemēri, kuros izmantoti Bībeles sižeti. Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Nabuko” (Nabucco, 1842), Marka Antuāna Šarpentjē (Marc-Antoine Charpentier) “Dāvids un Jonatāns” (David et Jonathas, 1688), Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) “Salome” (Salome, 1905), Antona Rubinšteina (Антон Григорьевич Рубинштейн) “Makabeji” (Маккавеи, 1874) un “Mozus” (Моисей) – tās ir tikai dažas no operām ar Bībeles personāžiem. Mākslinieki Mikelandželo (Michelangelo di Lodovico Buonarroti Simoni), Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci), Mikelandželo Karavadžo (Michelangelo Merisi da Caravaggio), Ežēns Delakruā (Eugène Delacroix), Rembrants (Rembrandt Harmenszoon van Rijn), Pols Gogēns (Paul Gauguin) u. c. dažādos laikmetos atainojuši Bībeles notikumus.

Bībele ir dažādi skaidrojama, tāpēc sabiedrības dzīvē tā kalpojusi un turpina kalpot dažādu, nereti pretrunīgu ideju sludināšanai, piemēram, par un pret verdzību, par un pret dzimumlīdztiesību visās jomās, par un pret karu, gan iestājoties par taisnīgumu sabiedrībā un vēršoties pret politiskām diktatūrām, gan iestājoties par status quo.