Pēc musulmaņu izpratnes klausīties Korānu arābu valodā nozīmē uztvert Dieva vārdu. Islāmticīgie uztver Korānu par pilnību un tajā cilvēks nedrīkst mainīt pat vienu burtu. Korāns sarakstīts klasiskajā arābu valodā atskaņotā prozā (arābu سَجَّعَ).

Pēc musulmaņu uzskatiem, Korāns ir vārds, kas nav Dieva radīts, bet piemīt Dievam. Savukārt daži eiropiešu pētnieki uzskata, ka Korānā esošo likumu avots cēlies no citām monoteiskām tautām, kuras mita līdzās. Korānā esošie likumi tiek cieši saistīti ar atklāsmes būtību. Tieši tāpēc nozīmīgi ir dažu pētnieku pieņēmumi par Korāna likumu iespējamo izcelsmi.

Daži pētnieki uzskata, ka sabeisma, mazdaisma, jūdaisma un kristietības ietekme Korānā atrodama daudzviet – citāti no Svētajiem Rakstiem. Tomēr tas ir tikai pirmais iespaids, jo teksti tika aizgūti nevis no Bībeles un Evaņģēlija, bet no Talmuda un dažādiem apokrifiem. Arī Korāna sadalījums ir tāds kā Svēto Rakstu grāmatām. Visas Korāna nodaļas sākas ar bismillah... (arābu بسم الله الرحمن الرحيم” – formula, kas tulkojama ‘Žēlīgā un Žēlsirdīgā Dieva vārdā’).

Šis sākums, saskaņā ar britu pētnieka un orientālista Džordža Seila (George Sale) teoriju, acīmredzot, aizgūts no citām grāmatām, jo ebrejiem bija līdzīgs izteiciens “Dieva vārdā”/“Dižā Dieva vārdā”, kristiešiem – “Tēva, Dēla un Svētā Garā vārdā”, magiem jeb zoroastriešiem – “Žēlīgā un taisnīgā Dieva vārdā”. Pēdējā formula vistuvāk atbilst korāniskajai.

Runājot par atklāsmes dāvināšanu, mūsdienu pētnieks Saīds Bāqirs Muhammeds Hudžātī (سعيد باقر محمد حجاتي) raksta, ka, izejot no hadīsiem jeb musulmaņu tradīcijas, pats Muhammeds, atbildot cilvēkam vārdā Ḥārits ibn Hišāms (حارث ابن هشام) uz jautājumu, kā nāk atklāsme, t. i. Dieva vārds, kas arī ir Korāns, teicis, ka “Dažreiz es dzirdu skaņu, kas līdzīga zvaniņa skaņai. Atklāsme, kas nonāk šādā veidā ir smaga un grūta. Pēc tam skaņas pārtraucas un es atceros, ko man teicis Džibrīls (eņģelis – Bībelē eņģelis Gabriēls). Nereti Džibrīls parādījās man kādā cilvēka tēlā un runāja ar mani, bet es iegaumēju un atcerējos viņa runu no galvas”.

Tādējādi var saprast, ka musulmaņi pat nepieļauj domu, ka Korānā varēja parādīties idejas vai kādi kulta rituāli, kas būtu aizgūti no līdzās dzīvojošām tautām. Pēc musulmaņu uzskatiem visa informācija Korānā ir Dieva dāvināta Muhammedam ar eņģeļa Džibrīla starpniecību.

Korāns sastāv no 114 sūrām – Korāna nodaļām. Izplatītākais uzskats ir, ka termins "sūra" cēlies no ebreju šûrāh (שוּרָה) ‘rinda’. Savukārt katra sūra tiek sadalīta sīkākās vienībās jeb ājatos – pantos. Sūras saturs pārsvarā nesastāda vienu veselumu, bet sastāv no atsevišķiem fragmentiem. Permanenta frāžu, sižetu un pamācību atkārtošana ir ļoti svarīga Korāna īpatnība.

1. Sūras jeb nodaļas nosaukums (piemēram, 2. sūras nosaukums ir “Govs”)

2. bismillah jeb formula ("Žēlīgā un Žēlsirdīgā Dieva vārdā”), kas ir pirms musulmaņu lūgšanām, rīcībām, runām un rakstiem. Ar šo formulu musulmanis iesāk ne tikai jebkuru reliģisko rituālu, bet jebkuru darbību. Bismillah – Bi-ism Allāh āl-raḥmān āl-raḥīm. Būtiski, ka bismillah atrodas pirms katras sūras teksta, izņemot 9. sūru.

3. sūras teksts

Sūras nav vienāda garuma, piemēram, 2. sūra – “Govs”, ir garākā no visām un ietver sevī 286 ājatus. Savukārt ir ļoti īsas sūras, kurās ir tikai trīs ājati (īsākās sūras ir 103., 108. un 110. sūra). Arvien tuvāk Korāna beigām sūru garums paliek īsāks. Sūru izvietošana Korānā nav pēc hronoloģijas (Korāns nav vēsturiska grāmata); vēlīnās sūras atrodas sākumā un agrīnās – beigās.

Musulmaņi sūras iedala Mekas sūrās un Medīnas sūrās. To nosaukumi radās saistībā ar to atklāsmes vietu Muhammedam.

Pastāv šāds sūru dalījums: "Mekas sūru 1. periods (610.–615. gads, 48 sūras) – poētiskais periods. Šajā periodā Muhammedam pārsvarā parādās eshatoloģiskie motīvi – briesmīgā Tiesa, kas noteikti būs visiem cilvēkiem, mirušo augšāmcelšanās, pēcnāves dzīve, kā arī politeisma aplamība. Šīs sūras ir īsas.

Mekas sūru 2. periods (615.–619. gads, 21 sūras) – rahmaniskās –, jo Dievs tajās visbiežāk dēvēts par Āl-Raḥmān jeb Žēlīgais. Šī perioda panti kļūst garāki un skan mierīgāk. Briesmīgā Tiesas tēma vairs nav dominējošā. Galvenās tēmas: Viena Dieva tēma, bez ticības, kurā nevar būt glābšana, politeisma nosodījums. Šajās sūrās pirmo reizi apgalvots, ka Muhammeds sprediķo to, ko viņam paziņojis Dievs.

Mekas sūru 3. periods (619.–622. gads, 21 sūras) – pravietiskās, jo tajās ir daudz stāstu par praviešiem, kurus Dievs sūtījis pie dažādām tautām līdzi Muhammedam. Viena no šo stāstu galvenām tēmām – parādīt šo sūtņu traģisko likteni, kurus neatzīst un vajā viņu tautas. Tieši šajā laikā Muhammedu visvairāk vajāja viņa tauta. Šā perioda korāniskos stāstos ir ne tikai Arābijas pussalas leģendu personāži, bet arī Vecās Derības un Jaunās Derības personas – patriarhi, pravieši un taisnīgie.

Medīnas sūras (622.–632. gads, 24 sūras) ir visgarākās. Tajās Muhammedu vairs nevajā un viņš vairs nav atstumts. Viņš atrodas nelielās, bet saliedētās musulmaņu kopienas priekšgalā. Medīnas sūru stils mainās; tas kļūst mierīgs un pat monotons, ko tikai dažreiz pārtrauc emocionāli uzplaiksnījumi. Sūras iegūst likumdošanas raksturu. Tas īpaši attiecas uz 2., 4. un 5. sūru, kurās sniegtas kulta, rituāla un krimināllietu, mantojuma un ģimenes lietu nostādnes. Medīnas periodā tiek reglamentēta musulmaņu kopienas sociālā un politiskā dzīve, kā arī tās militārais iekārtojums.

Daļēji aptverts arī korāniskās mācības universālais raksturs, kas vērsts ne tikai pret arābiem, bet pret visiem cilvēkiem. Saasinājās polemika starp musulmaņiem, jūdiem un kristiešiem, kā arī izveidojās taḥrīf (تحريف) koncepcija jeb koncepcija, ka jūdi un kristieši “izkropļoja” Svētos Rakstus.

Korāna sūru tēmas var sadalīt vairākās grupās – ideoloģija, likumi, morāli ētiskas normas un pamācības. Musulmaņi uzskata, ka Korāns ir universāla grāmata, jo tajā sniegtas atbildes uz visiem jautājumiem no jebkuras cilvēku dzīves jomas.

Pirmās sūras nosaukums ir Āl-Fātiha jeb “Atvērēja” (tulkojums aizgūts no Ulda Bērziņa Korāna tulkojuma latviešu valodā). Tā ir musulmaņu lūgšanu daļa un tiek izrunāta 10–17 reizes dienā – parastās dienās, piektdienās un svētkos. Šī ir vienīgā sūra, kas pilnībā tiek recitēta lūgšanas laikā. Katrai no sūrām ir nosaukums. Sūru nosaukumi radušies nevis no sūras tēmas, bet no kāda raksturīga vārda, kas ietverts tajā vai no visspilgtākās frāzes. Savukārt ir dažas sūras, kuru nosaukumus veido viens burts vai vairāku burtu salikumi. Ir dažādi pieņēmumi, bet starp zinātājiem t. sk. arī musulmaņiem līdz šim nav vienprātības sakarā ar šo burtu nozīmi. Pēc pētnieka A. Žuravska sūru kvantitāte, kas sākas ar burtiem vai burtu salikumu variācijām, ir 30, bet pēc pētnieka Ričarda Bela (Richard Bell) – 29.

Dažus no pieņēmumiem, kas tiek saistīti ar sūru burtisko nosaukumu/abreviatūru jēgu, min pētnieks S. B. M. Hudžātī: “1. Parasti un vienkārši burti; 2. Saīsinājumi jeb slepeno nodomu un nesasniedzamu/neizprotamu noslēpumu apliecinājums; 3. Paredzēšana; 4. Abreviatūras – sūru nosaukumi un to sākumi; 5. Burtu salikumi – Korāna nosaukumi; 6. Burtu salikumi nozīmē simbolus un mājienus uz Dieva vārdiem un īpašībām; 7. Abreviatūras nozīmē Dieva vārdus; 8. Saīsināti burtu salikumi Korānā nozīmē Dieva zvērestus ar saviem vārdiem; 9. Salikumi – sūru dalītāji; 10. Politeistu un neticīgo brīdināšana kā arī viņu uzmanības pievēršana”.

Viduslaiku musulmaņu teologs Ās-Sujūṭī (السيوطي) apraksta burtu salikumu jēgu pamatteorijas, proti, “1) burti nozīmē Allāha vārdu abreviatūru; 2) no burtiem var izveidot dižāko Allāha vārdu; 3) katrs vesels salikums nozīmē Allāha vārdu; 4) burti nozīmē Korāna nosaukumus; 5) burti nozīmē noteiktu sūru nosaukumus; 6) burti nozīmē noteiktu sūru formas; 7) šo burtu salikumi nozīmē burtu skaitu, kas ir kopīgs arābiem un ebrejiem; 8) īpašs uzmanības pievēršanas līdzeklis; 9) lai veidotu iespaidu, ka arābu valoda ir atklāsmes valoda un 10) īpaša zīme Rakstu Ļaudīm” (ar jēdzienu “Rakstu Ļaudis” domāti jūdi un kristieši).

Runājot par ājatu sakārtošanu sūrās, pētnieks S. B. M. Hudžātī raksta, ka no visa eksistējošā pieejamā materiāla, stāstu un tradīciju kopuma izriet, ka ājatu izvietošana Korāna sūrās tika īstenota, pateicoties pravieša Muhammeda norādēm un pamācībām, bet apkārtējo un t. sk. viņa līdzgaitnieku uzskatiem, simpātijām un vēlmēm ar eksistējošo ājatu kārtību nekādas saistības nebija un tas nekādā veidā nevarēja viņu ietekmēt. Citiem vārdiem sakot, ājatu kārtība, kā arī to iegaumēšana bija iedvesma no augšas un tas vienprātīgi apstiprināts ar seniem tekstiem un ticamo tradīciju.

Papildus jāatzīmē, ka Korānā ir jauktās sūras, proti, tajās ir ājati gan no Mekas, gan no Medīnas perioda, piemēram, 29. sūra jeb “Zirneklis”, kas pēc savas izcelsmes ir Mekas sūra, tomēr sākas ar 11 Medīnas ājatiem.

Svarīgi arī, ka eiropiešu veiktajā pētniecībā, runājot par Korāna sūru apzīmēšanu, pieņemts vispirms norādīt sūras numuru un pēc tam tās ājata numuru, piemēram, Korāns 2:1. Savukārt musulmaņu tradīcijā norāda sūras nosaukumu un pēc tam ājata numuru, piemēram, Al-Baḳara(h): 1.

Būtiski, ka Korānā runā tikai Dievs. Nav neviena ājata, kurā būtu runājis Muhammeds, Muhammeda sieva, viņa līdzgaitnieki vai kāds cits. Korānu Dievs atklājis Muhammedam ar eņģeļa Džibrīla starpniecību 22 vai 23 gadu laikā. Dievs, runājot par Sevi, bieži izmanto pirmās personas daudzskaitļa formu. Šī daudzskaitļa forma, kas tiek izmantota Korānā, nav unikāla, jo šī forma sastopama arī Vecajā Derībā – pluralis majestatis.

Pieņemts uzskatīt, ka visas 22 vai 23 gadu laikā Muhammedam dāvinātas atklāsmes pārsvarā glabājas pirmo divu islāmticīgo paaudžu atmiņā. Tajā pašā laikā būtu nekorekti pilnībā izslēgt, ka kādas atklāsmes vai lielāka atklāsmju daļa varēja būt Muhamada līdzgaitnieku pierakstīta. Jautājums par visu atklāsmju iespējamu pierakstīšanu vēl Muhammeda dzīves laikā paliek diskutabls pētnieku aprindās. Musulmaņu teologa Ās-Sujūṭī darbā Itqān rakstīts, ka Korāns pilnībā tika pierakstīts pravieša laikā, tomēr netika savākts vienā grāmatā, un tāpēc visi ziņojumi vai dokumenti netika sakārtoti.

Pirmā Korāna teksta apkopošana varēja piederēt kalīfiem Ābū Bakram un ‘Umaram, kaut pētniekiem nav vienprātīga viedokļa par šo jautājumu. Dažreiz tiek uzsvērts, ka Umārs pieņēma lēmumu par Korāna teksta kopojuma sastādīšanu. Tomēr citi pētnieki min ’al-ṣuhuf ’al-bakrijja (Ābū-Bakra ruļļi/kodeksi [muṣḥaf]), kuru vākšana pēc tradīcijas īstenota pēc Ābū-Bakra pavēles. Grūti noticēt, ka ‘Umars būtu patvaļīgi iesācis tādu sarežģītu un atbildīgu darbu kā Korāna teksta kopojuma sastādīšana bez paziņošanas kalīfam Ābū Bakram, kā arī bez viņa atbalsta. Tādēļ ar lielāku varbūtību var pieņemt, ka Korāna teksta vākšana tika iesākta ar Ābū Bakru, iespējams, pēc ‘Umara, ieteikuma.

Korāna teksta kopojuma sastādīšanas darbs tika uzdots Muhammeda sekretāram/rakstvedim Zajdam bin Tābitam (زيد بن ثابت), kurš sāka vākt atsevišķas lapas, lāpstiņas, akmeņus, ādas fragmentus, kā arī palmu lapas, uz kurām tika uzrakstītas atklāsmes un salīdzināja visu iegūto materiālu. Viss šis materiāls veidoja Korāna pirmo redakciju.

Būtiska piezīme, ka Ābū Bakra un ‘Umara Korāna teksta kopojumam nebija vienādas vērtības visā kalifāta teritorijā, jo daži pētnieki min, ka tajā cirkulēja vēl citas Korāna tekstu kopojuma versijas. Tieši tādas vienas oficiālās Korāna versijas trūkums visā kalifātā noveda līdz situācijai, kurā trešais kalīfs ‘Otmāns (عثمان), kurš nāca pie varas pēc kalīfa ‘Umara, pieņēma lēmumu sastādīt otro Korāna tekstu kopojumu, jo dažādas Korāna versijas neizbēgami varēja novest līdz domstarpībām reliģijas/kulta izpratnē, kā arī turpmākām problēmām pašā musulmaņu ummā (umma nozīmē “kopiena”).

Kalifāta teritorijā cirkulēja dažādas Korāna versijas, kas radīja atšķirīgu lasītā izpratni musulmaņu aprindās. Tas savukārt varēja novest līdz nopietnām reliģiskām un politiskām sekām. Pētnieks R. Bels raksta, ka daudzveidīgas Korāna lasīšanas dēļ uzliesmoja asi strīdi. Šo strīdu dēļ arābu karavadonis Ḥuzajfahs (حذيفة) bija spiests ziņot kalīfam, kurš, reaģējot uz šo ziņu, uzticēja Zajdam bin Tābitam sastādīt Korāna kopojumu. Viņam palīdzēja vairāki cilvēki. Šī kolēģija saņēma uzdevumu: ja būs vairāki lasīšanas varianti, tad dot priekšroku lasīšanai, kas tika izplatīta kurajšu ciltī, jo tai piederēja Muhammeds. Visas atkal savāktās atklāsmes tika atkārtoti detalizēti aplūkotas. Tā tika izveidots Korāna oficiālais teksts un tika sagatavotas vairākas jaunā sakopojuma kopijas. Iespējams, ka viena kopija palika Medīnā, viena kopija nokļuva Kufā, viena kopija – Basrā un vēl vienā – Damaskā un, acīmredzot, Mekā. Visi pārējie saraksti tika iznīcināti, lai visas citas Korāna kopijas turpmāk balstītos tikai uz oficiālo redakciju. Teksta oficiālās redakcijas izstrādi ‘Otmāna laikā var datēt ar ap 650.–656. gadu (‘Otmāna nāves gads). Šodienas Korāns maz ar ko atšķiras no ‘Otmāna Korāna. Kolēģija, kuras priekšgalā bija Zajds bin Tābits ar palīgiem, pieņēma lēmumu, kādai informācijai jābūt Korānā un kam jābūt izslēgtam. Tieši Zajds un viņa palīgi apstiprināja sūru kvantitāti un kārtību, kā arī konsonantu tekstu jeb tekstu, kurā ir tikai līdzskaņi bez punktiem (diakritiskām zīmēm).

Korānu dēvē arī par: “Atgādinājumu”, “Atklāsmi”, “Grāmatu”, “Debesu Grāmatu”, “Grāmatas māti”; tam ir arī citi nosaukumi.

Korānam tāpat kā kristietībā Jaunajai Derībai un jūdaismā Tanaham ir savas ekseģētiskas metodes, proti, teksta skaidrojošas pieejas, vadoties pēc kurām, musulmanis var saprast teksta bieži vien sarežģīto, pretrunīgo vai nesaprotamo jēgu.

Musulmaņu ekseģēzes pamatpieejas: “Atceļošā un atceltā” ājatu metode (vēlīnais ājats atceļ agrīno ājatu, kaut atceltais ājats palika Korāna tekstā) un “Dāvināšanas iemeslu” metode (jāzina apstākļi, kuros šis vai cits ājats tika dāvināts).

Korāna tulkojumus dažādās valodās musulmaņi neuztver kā līdzvērtīgu Korāna tekstu arābu valodā. Piemēram, lielākā viduslaiku musulmaņu zinātāju daļa aizliedza tulkot Korānu citās valodās un īpaši aizliedza izmantot šo tulkojumu lūgšanas nolūkos (no tā izriet pieņēmums, ka Korāna valoda tika uzskatīta par sakrālu). Tāpēc islāma kontekstā nedrīkst runāt par Korāna tulkojumu citās valodās, bet jārunā par Korāna jēdzienu tulkojumu.

Korānam ir komentāri, kas atvieglo un skaidro musulmaņiem ājatu jēgu (Korānā ir skaidri ājati un neskaidri ājati). Dažos gadījumos var sastapties ar jautājumu/problēmu pēc Korāna teksta izlasīšanas, kuru lasītājs nevarēs atrisināt zināšanu trūkuma dēļ valodniecības, reliģijas u. c. jomās. Šādā gadījumā islāmā ir Korāna teksta zinātāji, kurus dēvē par komentētājiem jeb mufasiriem (مفسر‎‎), un kuri var palīdzēt tikt skaidrībā islāmticīgajam ar Korāna teksta jēgu. Šī jautājuma kontekstā jāatzīmē, ka katrs nevar kļūt par Korāna komentētāju, piemēram, viduslaiku musulmaņu teologs un vēsturnieks Āt-Ṭabarī (الطبري) rakstīja par Korāna korektas skaidrošanas nosacījumiem, ka tam, kurš gatavojas kļūt par Korāna komentētāju, jābūt vairākām īpašībām: pārliecība reliģiskās tradīcijas sekošanai, labam nolūkam, arābu valodas pārzināšanai.

Daži slaveni Korāna musulmaņu komentētāji ir: Āt-Ṭabarī, Furāts al-Kūfī (فرات الكوفي), Āl-Qušajrī (القشيري), Āt-Ṭūsī (الطوسي), Āl-Zamahšarī (الزمخشري), Fahrudīns Ār-Rāzī (فخرادين الرازي), Ibn ‘Arabī (ابن عربي), Āl-Qurṭubī (القرطبي), Ibn Katīrs (ابن كثير), Ās-Sujūṭī, Ān-Nīsabūrī (النيسبوري) un citi