Kalīfs tiek ievēlēts no imamu vidus. Saskaņā ar islāma tiesībām kalīfu varēja ievēlēt kopienas elite vai iecelt iepriekšējais kalīfs.

Institūciju ieviesa un par pirmo kalīfu pēc pravieša Muhameda nāves kļuva viņa znots Abu Bakrs (أبو بكر عبد الله بن أبي قحافة الصديق‎‎, Abū Bakr ‘Abdallāh bin Abī Quḥāfah aṣ-Ṣiddīq) – vien no četriem “Taisni vadītajiem kalīfiem”, bet 661. gadā par kalīfu kļuva Muavijs I (معاوية ابن أبي سفيان‎‎ , Muʿāwiyah ibn ʾAbī Ṣufyān), kurš aizsāka kalīfu dinastijas tradīciju, izveidojot Umaijadu dinastiju, kas valdīja kalifātā līdz 750. gadam, kad pie varas nāca Abuls Abass (بو العباس عبد الله بن محمد السفّاح, Abu al-‘Abbās ‘Abdu'llāh ibn Muhammad as-Saffāḥ), Abāsīdu dinastijas aizsācējs.

Kalīfs nebija valdnieks vispārpieņemtā izpratnē. Viņam kā pravieša Muhameda varas mantiniekam bija pienākums pildīt islāma likumus. Šo likumu interpretācijai kalīfam nebija nekādu īpašu privilēģiju. Kalīfa darbības galvenais uzdevums bija radīt tādus apstākļus, kuros būtu iespējama un garantēta islāma ievērošana. Ja kalīfs neievēroja islāma likumus vai tiem neatbilda sociālā un politiskā kārtība, pavalstniekiem teorētiski bija visas tiesības apšaubīt kalīfa leģitimitāti. Kalīfa likumdevēja vara bija visai ierobežota. Galvenā kalīfa darbības sfēra bija politika. Par reliģisku autoritāri kalīfs kļuva tikai pēc Abāsīdu dinastijas nākšanas pie varas. Savukārt Abāsīdu kalifāta norieta periodā kalīfs aizvien vairāk zaudēja laicīgo varu, saglabājot vien reliģiskā līdera pozīciju.

Pēc Arābu kalifāta pirmajiem četriem “īstenajiem” kalīfiem tituls kļuva nosacīti mantojams (vēlēja no mirušā kalīfa tuvāko radinieku vidus). Pēc Abāsīdu kalifāta sabrukuma (13. gs.) kalīfa titulu pieņēma vairāku musulmaņu valstu valdnieki – Fātimīdu, Umaijadu un Osmaņu dinastijas valdnieki, kā arī izveidojās vairāki mazi lokāli kalifāti.

Mūsdienās par kalifāta atdzimšanu iestājas vairākas islāmiskās kustības un organizācijas, tai skaitā bēdīgi slavenā t. s. Islāma valsts (الدولة الإسلامية, Ad Dawlah l ʾIslāmiyyah). Viens no galvenajiem titula pretendentiem ir Osmaņu dzimtas 44. galva Bajazīds Osmans (Осмaн Баязuд Османоглу, osmaņu بایزید عثمان‎).

Mūsdienās Senegālā pastāv Murīdijas (arābu المريدية, volofu Yoonu murit; sūfistu brālība) ģenerālkalīfs (Khalife général des mourides; KGM; Tūbā) un Tidžānijas (arābu الطريقة التجانية, DIN 31635 aṭ-Ṭarīqa at-Tiǧānīya, volofu Tiijaaniyaa, turku Ticaniye; sūfistu ordenis) ģenerālkalīfs (Khalife général des Tidianes; KGT; Tivauanā, franču Tivaouane).