Kalifāts bija milzīgs cilšu un tautu konglomerāts, pie tam tās atradās visdažādākajos civilizētības līmeņos. Islāmam mijiedarbojoties ar vietējiem ticējumiem, attīstījās dažādi tā strāvojumi, sektas, misticisms un pareģojumi. Bez tam arī alīdi – 661. gadā nogalinātā kalīfa Alī (arābu علي بن أﺑﻲ طالب , ʿAlī ibn Abī Ṭālib) pēcteči, ‒ neatmeta cerības atgriezties pie varas. Praktiski visu dinastijas valdīšanas laiku ik pa brīdim provincēs uzplaiksnīja dumpji, kuru apspiešanai tika veltīti visi varas spēki, bet kādreizējā arābu ekspansija bija jau aizmirsta. 9.‒10. gs. mijā cilšu zemessardzes spēkus sāka aizstāt ar regulāru tjurku un deleimītu cilšu algotņu karaspēku.
Pie varas abāsīdi nonāca, pateicoties šiītu atbalstam, taču visai drīz saprata, ka šī strāvojuma fanātisms un ticība kalīfa kā imāma dievišķajai būtībai un varai traucē veidot sekulāru iekārtu, bez kuras saimnieciskā dzīve nav iespējama. Abāsīdi novērsās no saviem sākotnējiem atbalstītājiem un sāka balstīties uz sunnītiem. Noformējās fakihu – teoloģijas un islāma tiesību zinātāju, ‒ kārta, kas lielā mērā kalifātā sāka pildīt tās funkcijas, ko kristīgā garīdzniecība Eiropā. Musulmaņu iekšējās kolīzijas un herēzes, izraisīja virkni iekšējo disputu starp dažādām teologu un tiesību skolām, konfliktus, herētiķu vajāšanu un aizvien vairāk radikalizēja reliģiskās doktrīnas, kas ietekmēja kristiešu, zoroastriešu un jūdu kopienas – mazinājās iecietība pret to atšķirību, kā arī privilēģijas. 8.‒9. gs. pilnībā izveidojās fikhs (arābu فقه, fiqh) – islāma tiesību zinātne, ‒ bet 9.‒10. gs. – klasiskā teoloģija.
9.‒11. gs. bija arābu literatūras, it īpaši dzejas uzplaukuma laiks. Dzejnieki bija īpaši cienīti, to darbus lasīja, mācījās no galvas, stāstīja tālāk. Kopš 8. gs. vidus no sengrieķu un latīņu uz arābu valodu masveidā tika tulkota daļa antīkās literatūras mantojuma – filozofu, matemātiķu, astronomu, mediķu traktāti, kā arī senindiešu autoru darbi par matemātiku un astronomiju. Darbojās helēnisma centri Gondišapūras akadēmijā, Aleksandrijā un Antiohijā, radās arābu filoloģijas un literārisma centri Kufā un Basrā; Bagdādē pēc kalīfa rīkojuma tika izveidota augstākā mācību iestāde, t. s. Gudrības nams. Strauji attīstījās medicīna un ģeogrāfija. Sākot ar 9. gs. lielākajās pilsētās ierīkoja publiskās bibliotēkas un observatorijas. Tā kā dzīvas būtnes attēlot bija aizliegts, glezniecības praktiski nebija, tikai 12. gs. parādījās miniatūras žanrs kā grāmatu noformēšanas palīgdisciplīna. Saplūstot irāņu, sīriešu un helēnisma tradīcijām, bija izveidojusies t. s. arābu arhitektūra, kurā bija konkrēti kulta un sabiedrisko ēku pamattipi. Teritorijas bija ārkārtīgi plašas: attīstīti zemkopības rajoni ar sarežģītām irigācijas sistēmām un ievērojamiem sasniegumiem dārzkopībā un augu selekcijā, mijās ar stepēm un pustuksnešiem, kur iztikas avots bija lopkopība, un kalnu rajoniem, kur gan zemkopība, gan lopkopība atradās visai primitīvā stadijā. Augsti attīstīta bija amatniecība, kur plašās manufaktūrās tika ražotas plaša patēriņa preces, darbarīki un interjera priekšmeti, bet meistaru darbnīcās – augstas kvalitātes luksusa preces.