Pēc platības Mongoļu Impērija ir lielākā valsts cilvēces vēsturē: savas varenības maksimuma laikā aizņēma lielāko daļu Eirāzijas sauszemes no Klusā okeāna līdz Vidusjūrai – vairāk nekā 33 mlj km² –, plešoties no Klusā okeāna līdz Melnajai jūrai un no Indijas okeāna līdz polārajam lokam.

Valsts nosaukums nemainījās, taču vēstures literatūrā aprakstot notikumus pēc 1271. gada, kad taičiutu klana vadoņa dēla Čingishana (mongoļu Чингис Хаан, ķīniešu 成吉思汗, Chéngjísīhàn) mazdēls Kubilajs (ķīniešu 忽必烈, mongoļu Хубилай хаан, Qubilai qaγan) Ķīnā pasludināja Juaņu dinastijas (ķīniešu 元朝, Yuan cháo) izveidošanu, apzīmējumu “Mongoļu Impērija” lieto retāk, tā vietā minot konkrētās impērijas daļas (ulusa) nosaukumu, piemēram, Džuči uluss, Hulagu uluss, Čagataja uluss, Juaņu Impērija un citi, kur ritējuši konkrētajā literatūrā aprakstītie notikumi, jo impērija visai drīz turpināja pastāvēt vairs tikai nomināli, bet tās provinces de facto jau bija kļuvušas par suverēnām zemēm.

12. gs. beigās Austrumāzijā bija izveidojies politisks līdzsvars, kurā nedominēja neviena no savstarpēji naidīgajām lielvalstīm – Sunu Impērija, Dzjiņu Impērija un Rietumu Sja Impērija. To ekonomikas pamatā bija vietsēdība, augsts urbanizācijas līmenis, zemkopība un amatniecība. Arī Centrālāzijā pēc Arābu kalifāta sabrukuma vienīgais ievērojamais politiskais veidojums tajā laikā bija Horezmas lielvalsts, kas dominēja reģionā, pēc ilgstošā juku perioda ieviešot zināmu stabilitāti. Pašā Mongolijas stepē karavadonis Temudžins (mongoļu Тэмүүжин, Temüüjin; no 1206. gada – Čingishans), pakļāvis naimanu un keraītu cilšu savienības, bija apvienojis apkārtējās ciltis zem savas varas, izveidojot stepē dominējošu nomadu valsti.

Juridiskas galvaspilsētas mūsdienu izpratnē kā tādas nebija, bet tās statuss bija vietai, kur konkrētajā brīdī atradās lielā hana mītne, galms un administratīvās pārvaldes aparāts, regulāri sanāca lielais kurultajs. Sākotnēji tāda bija Karakorumas senpilsēta Mongolijā, Orhonas upes krastos, bet no 1271. gada – Hanbalika (mūsdienās Pekina). Pati impērija bija sadalīta vairākos ulusos, bet provinču vasaļvaldnieki – korejiešu vans, uiguru indikuts, senkrievu kņazi, sengruzīnu valdnieks un citi – savā iekšpolitikā bija pilnīgi patstāvīgi, pakļāvās tikai lielajam hanam vai konkrētā ulusa hanam, maksājot nodevas un dodot militāro kontingentu. Valsts teritorija aptvēra lielāko daļu Eirāzijas kontinenta no Klusā okeāna līdz Melnajai jūrai, gan lielo stepi, gan Tibetas plato un Sibīrijas taigas apgabalus, kā arī ietverot gandrīz visus tā laika civilizācijas reģionus (Ziemeļķīnu, Centrālāziju, Persiju un Mezopotāmiju; ārpus impērijas varas palika vien Indija, Ēģipte un Rietumeiropa) līdz ar pasaulē lielākajām pilsētām (Pekinu, Samarkandu, Urgenču, Isfahānu, Bagdādi un citām) un tās savienojošo tirdzniecības ceļu tīklu, ko vēlāk sāka dēvēt par Zīda ceļu.

Reģiona lielvalstis – Sunu Impērija, Dzjiņu Impērija un Rietumu Sja Impērija – katra pretendēja uz dominanta lomu reģionā, un to uzmanība bija vērsta pret abām pārējām konkurentēm, neinteresējoties par notikumiem “barbaru perifērijā”. Savstarpējos karos šīs lielvalstis bija visai novājinātas. Bez tam 13. gs. pirmajā pusē mainījās klimats – pieauga gaisa mitrums Eirāzijas stepēs, kur biežo lietavu dēļ zālāju platības pārņēma pustuksnešus, bet tuksneši daudzviet kļuva par pustuksnešiem, – kas ietekmēja arī stepju nomadu dzīvi: lopbarības pārpilnība, strauji skaitliski pieauga mājdzīvnieku ganāmpulki, kā arī iedzīvotāju skaits un to labklājība, zuda nepieciešamība visu laiku sūrā darbā veltīt pārtikas sagādei. Tas viss ļāva Mongolijas plakankalnē Temudžinam 13. gs. pēdējā desmitgadē visai viegli apvienot nomadu ciltis un izveidot senmongoļu valsti, pasludinot sevi par valdnieku ar titulu – Čingishans.

Par impērijas izveidošanas sākuma atskaites punktu pieņemts uzskatīt 1207. gadu, kad Čingishans iebruka Rietumu Sja Impērijā (mūsdienu Ķīnas ziemeļrietumos). Negaidīti vieglā uzvara pamudināja viņu 1211. gadā proklamēt Mongoļu Impēriju, un vērsties pret savu sizerenu, džurčeņu Dzjiņu Impēriju (karš ar šo lielvalsti ar pārtraukumiem un pamieriem ilga līdz pat 1234. gadam, kad tā beidza pastāvēt). Paralēli karam Ziemeļķīnā, Čingishans turpināja nostiprināt savu varu pakļauto nomadu cilšu vidū, kas izvērsās ekspansijā uz rietumiem. Sākās mongoļu iekarojumu ēra, kurā galvenā nozīme bija pretinieku vājumam un mongoļu reformētās armijas dzelzs disciplīnai, kā arī lieliski organizētam izlūkdienestam, kura funkcijas pildīja iekarotājiem draudzīgās Centrālāzijas tirgotāju korporācijas.

Notikumi liecina, ka sākotnējais mērķis nebija anektēt iekarotās zemes, bet gan izlaupīt. Tikai 1230. gadā hana Ugedeja (ķīniešu 窝阔台, Wōkuòtái, mongoļu Өгэдэй, Ögöödei) administrācijas vadītājs un zīmoga glabātājs (kanclers) Jeļujs Čucajs (Yelü Chucai, ķīniešu 耶律楚材, Yēlǜ Chǔcái), pierunāja valdnieku uzsākt pastāvīgas pārvaldes veidošanu, atzīt iekaroto zemju iedzīvotājus par pavalstniekiem un aplikt ar nodokļiem. Tā bija visnotaļ tipiska nomadu ienācēju valsts zemkopības reģionā: ienācēji veidoja politisko un militāro eliti, administratīvajā pārvaldē atstājot spēkā esošās tradīcijas. No 1205. gada hana galma lietvedības valoda bija mongoļu, pārņemot un piemērojot tai uiguru alfabētu, bet pēc 1271. gada – ķīniešu rakstība.

Norisa plaša mēroga civiliedzīvotāju un kultūrvērtību migrācija: ieņemot pilsētas, kuras pretojās, tātad nolemtas sagraušanai, mongoļi saudzēja amatniekus, literātus un zinātniekus, kurus izveda uz impērijas augstākās aristokrātijas rezidencēm. Bez tam, tā kā mongoļiem pašiem bija liels mācītu ļaužu trūkums, plašas karjeras iespējas pavērās iekaroto zemju izglītotajiem ļaudīm, kuri lielā skaitā devās uz citām provincēm kalpot pārvaldes aparātā: džurčeņi, kidaņi un ķīnieši brauca uz Centrālāziju, sogdi, persieši un arābi – uz Ķīnu. Īpaša loma bija Centrālāzijas tirgotāju korporācijām: tirgotāji kalpoja impērijai par izlūkiem un ceļvežiem, bet vēlāk jau iekarotajās zemēs – par nodokļu atpircējiem un provinču pārvaldniekiem. Mongoļi veidoja politisko un militāro eliti, iekaroto zemju administratīvajā pārvaldē atstājot spēkā esošās tradīcijas, bet pašiem laika gaitā asimilējoties.

Iekarotajās zemēs izveidojās tas, ko vēstures literatūrā pieņemts dēvēt par pax mongolica – mongoļu mieru: iekarotajās zemēs tika izskaustas reliģiskās neiecietības izpausmes, likvidētas muitas barjeras, pēc iespējas izskausti kriminālnoziegumi, uzplauka starptautiskā tirdzniecība, norisa aktīva kultūras vērtību un tehnoloģiju apmaiņa starp reģioniem.

Impērijas teritorija aptvēra gan Austrumsibīrijas medniekus vācējus, gan stepju un Tibetas plakankalnes nomadus, gan senākos civilizētos zemkopības centrus Senajā Ķīnā, Maveranahrā, Persijā, Divupē un Levantē; aptvēra sabiedrības, kuras atradās visai atšķirīgos civilizētības līmeņos, kam bija dažādas kultūras, reliģijas, tradīcijas un dzīvesveids. Iekarotāji arī nekādi neiejaucās iekaroto zemju iedzīvotāju reliģiskajos uzskatos – likumdošanā bija nostiprināta reliģijas brīvība – un tradīcijās. Lokālu centralizētu pārvaldi atjaunoja tikai reģionos, kur tāda jau bija tradicionāli, savukārt perifērijas teritorijās lokālā vara palika vietējās elites rokās. Impērijas centrālo varu apmierināja tas, ka pakļauto zemju elite bez ierunām atzina tās hegemoniju, ievēroja likumus, maksāja nodevas un deva karaspēku tālākiem iekarojumiem.

Politiski impērija de facto sašķēlās pēc hana Munkes (monoļu Мөнх хаан, Mönkh khaan, ķīniešu 蒙哥, Móngge) nāves 1259. gadā, kad 1260. gadā divos dažādos kurultajos, kur nevienā nebija kvoruma, ievēlēja divus hanus un imperatorus – Tuluja (mongoļu Тулуй хаан, ķīniešu 拖雷, Tolui Khan) dēlus un Čingishana mazdēlu Kubilaju karavadoņu kurultajā Ķīnā un Arigbeku (mongoļu Аригбөх, Ariq Böke) impērijas aristokrātijas kurultajā Mongolijā. Četrus gadus ilgušajā pilsoņu karā uzvarēja Kubilajs. Džuči ulusa, Čagataja ulusa un Ugedeja ulusa valdošie čingisīdi atsacījās tam pakļauties un pasludināja sevi par haniem, atzīstot Kubilaju tikai par morālu autoritāti. Savukārt Kubilajs un tā pēcnācēji turpināja uzskatīt, ka ir visas Mongoļu Impērijas valdnieki, tikai rietumu provinces ir grūtāk pārvaldīt – juridiski impērija turpināja pastāvēt, kaut faktiski vairāk bija suverēnu valdījumu federācija. 1260. gadu vidū Aizkaukāzā un Kaspijas jūras ziemeļu piekrastē sākās pastāvīgas robežsadursmes starp Ilhanātu un Zelta ordu, kas aizsāka Mongoļu Impērijas šķelšanos. Procesu paātrināja rietumu ulusu elites pāriešana islāmā, kas mazināja lielā hana autoritāti un ietekmi. 1368. gadā Ķīnā sacelšanās rezultātā Juaņu dinastijas vara tika gāzta, un pie varas nāca Minu dinastija, bet pēdējais mongoļu imperators Togons Temurs (mongoļu Тогоонтөмөр, Togoontömör, ķīniešu 惠宗, Huizong) ar galmu bēga uz Mongoliju. Mēģinājumi turpmākajās desmitgadēs atgūt zaudēto un atjaunot impēriju kaut vai austrumos, bija neveiksmīgi.

Mongoļu iekarojumi un impērijas pastāvēšana visai kardināli mainīja turpmāko reģiona attīstību. Līdzšinējo persiešu un arābu kultūru dominanti nomainīja tjurku tautu kultūru un politiskais iespaids. Tirdzniecībai ar Rietumiem pilnībā atvērās līdz tam pašizolācijā esošā Senā Ķīna, sākās visai intensīvi ķīniešu civilizācijas kontakti ar Centrālāziju un tālāk ar Eiropu. Norisa kontinenta “globalizācija”: tirdzniecības, mākslas un zinātnes starptautiskajos sakaros zuda lokālie ierobežojumi un barjeras. Arī pēc impērijas izjukšanas lielākajā daļā tās mantiniekvalstīs pie varas bija čingisīdu dinastijas, kas lielā mērā centās ievērot dižā senča aizsāktās tradīcijas.

Mongoļu iekarojumi tiek pieminēti praktiski visos darbos – literatūrā, kinematogrāfijā un citur, kas skar Eirāzijas vēsturi 13. gs. Latviski izdoti Vasilija Jana (Василий Григорьевич Ян) romāni “Čingizhans” (1946), “Batijs” (1962) un “Uz pēdējo jūru” (1967). Romāni citās valodās: Kona Iguldena (Conn Iggulden) “Klinšu kauli” (Bones of the Hills, 2008) un “Sudraba impērija” (Empire of Silver, 2010); Barbaras Goldšteinas (Barbara Goldstein) “Debesu valdnieks” (Der Herrscher des Himmels, 2006); Tanjas Kinkeles (Kinkel Tanja) “Manduhaja – pēdējā valdniece karotāja” (Manduchai, Die letzte Kriegerkönigin, 2014); V. Jana “Čingishans” (Чингисхан, 2015); Isaja Kalašņikova (Исай Калистрaтович Калашников) “Skarbais gadsimts” (Жестокий век, 2015); Grigola Abašidzes (Григол Абашидзе) “Lašarela. Ilgā nakts” (Лашарела. Долгая ночь – грузинская хроника XIII века, 1970) un citi.

Dudzsēriju televīzijas filmas “Marko Polo” (Marco Polo, režisors Džons Fasko, John Fusco, 2014–2016, Amerikas Savienotās Valstis, ASV); “Čingishans” (成吉思汗, režisors Vans Veņdze, Wang Wenjie, 2004, Ķīna, Ziemeļkoreja, 30 sērijas); spēlfilmas: “Mirt aizliegts – Čingishans” (Үхэж үл болно – Чингис хаан, režisors Lhagvins Erdnenebulgans, Лхагвын Эрдэнэбулган, 2008, Mongolija); “Čingishana noslēpums” (Тайна Чингис Хаана, režisors Andrejs Borisovs, Андрей Саввич Борисов, 2009, Krievija); “Čingishans” (Genghis Khan, režisors Edvards Bazalgets, Edward Bazalgette, 2005, Lielbritānija, BBC); “Mongolis” (Монгол, režisors Sergejs Bodrovs, Сергей Владимирович Бодров, 2007, Krievija, Vācija, Kazahstāna); “Čingishans. Uz zemes un jūras malu” (Genghis Khan: To the Ends of the Earth and Sea, režisors Šiničiro Savajs, 澤井 信一郎, Sawai Shin'ichirō, 2007, Japāna, Mongolija); “Čingishans” (Genghis Khan, režisors Henrijs Levins, Henry Levin, 1965, Lielbritānija, Dienvidslāvija); “Orda” (Орда, režisors Aleksandrs Proškins, Александр Анатольевич Прошкин, 2012, Krievija); “Zelta orda” (The Golden Horde, režisors Džordžs Šermans, George Sherman, 1952, ASV); “Galičas kņazs Daniils” (Даниил – князь Галицкий, režisors Jaroslavs Lupijs, Ярослав Васильович Лупій, 1987, Ukraina); “Piekūns Zahars” (Захар Беркут, režisors Leonīds Osika, Леоні́д Михайлович Осика, 1971, Ukraina).