Valsts centrālo daļu aizņēma Polovcu jeb Kipčaku stepe. Ziemeļos tajā ietilpa Volgas Bulgārija, rietumos Zelta Ordas robeža gāja pa stepes un mežu robežjoslu (aiz kuras, mežu zonā, atradās vasaļvalstis, senkrievu kņazistes), dienvidrietumos – stepe līdz Dņestrai, dienvidos – Krimas pussala ar tās piekrastes pilsētām un ziemeļaustrumu Kaukāzs līdz Derbentai, dienvidaustrumos – Ziemeļhorezma, Sirdarjas un Amudarjas lejtece, austrumos – Rietumsibīrija. Saimnieciskais centrs bija Volgas lejtecē, kur atradās Zelta Ordas galvaspilsēta Saraja (vēlāk pārcelta uz jaunu vietu, Berkes Saraju, netālu no tagadējās Volgogradas). Reģionam bija visai attīstīta urbanizācija. Uzplaukumu piedzīvoja jau esošās pilsētas – Kafa (Teodosija), Sudaka un Kerča Krimas pussalā, Saksina, Hadžitarhana (mūsdienās Astrahaņa), Azaka (Azova) un Tana pie Azovas jūras, Urgenča un citas pilsētas Horezmā, Bulgāra un Bilara Volgas augštecē. Tika dibinātas arī jaunas pilsētas, no kurām lielākās bija Krima, abas Sarajas, Saraičika Pievolgā, Madžara Ziemeļkaukāzā un citas.