Dzimis Kešā (mūsdienās Šahrisabza) netālu no Samarkandas, senmongoļu barlasu cilts beka ģimenē. Jaunībā neesot guvis nekādu izglītību, taču esot bijis asu prātu, pratis vairākas valodas. Jau būdams valdnieks, pulcināja ap sevi zinātņu vīrus, licis lasīt priekšā vēstures traktātus.

1358. gadā nomira Čagataja ulusa valdnieks emīrs Kazagans (mongoļu Казаган, Qazaghan), un Centrālāziju pārņēma jukas. Mogulistānas vietvaldis Tugluks Timurs (mongoļu Тоглук Тимур, Tughluq Tömür) 1360. gadā sāka Maveranahras iekarošanu. Timurs kļuva par Tuglaka vasali, saņemot pārvaldībā Kešas apgabalu un kļūstot par vienu no tā dēla Iljasa Hodžas (mongoļu Ильяс Хожа, Ilyas Khoja) līdzgaitniekiem. Taču tūdaļ Timurs pavērsās pret savu sizerenu, pievienojoties Kazagana mazdēla emīra Huseina (persiešu امير هوسيب, Amir husayin, Husayn Ibn Musallab) armijai. Turpmākos gadus abi sabiedrotie pavadīja, veicot uzbrukuma reidus, bēgot, laupot, vairākkārt nonākot gūstā. 1362. gadā stājās Seistānas (mūsdienās Afganistānas dienvidrietumos) emīra dienestā, kur kādā kaujā Timurs zaudēja četrus pirkstus un guva tik smagu gurna savainojumu, ka kliboja visu atlikušo mūžu, – nelabvēļi viņu tāpēc iesauca par Timuru Klibo jeb eiropiešu literatūrā par Tamerlanu (persiešu ,تيمور لنگ‎ , Timūr(-i) Lang; angļu Timur the Lame, Tamerlane, Tamburlaine, vācu Timur der Lahme, krievu Тамерлан). 1363. gadā Timurs kopā ar Huseinu atgriezās Maveranahrā, sakāva Iljasa armiju un Huseins kļuva par zemes valdnieku, bet Timurs – par Kašgadaras emīru. Taču 1370. gadā Timurs sadumpojās un sakāva Huseinu. Pēc tam tika sasaukts kurultajs, kurā par Čagataja ulusa hanu ievēlēja čingisīdu Sujurgatmišu, bet Timuru par “lielo emīru”. Kopš tā laika reālā vara bija Timura rokās, bet tronī, saskaņā ar tradīciju, atradās hani no čingisīdu vidus. Pats Timurs apprecējās ar pēdējā Čagataju ulusa hana Kazana (mongoļu Казан, Qazan) meitu Saraju (mongoļu Сарай-мульк ханым, Saray Mulk khanum), tādējādi saradojoties ar čingisīdiem, un turpmāk titulējās kā Gurkans (arābu گوركان, Gurkānī), t. i., “[hana] znots”. Par hana un lielā emīra rezidenci tika izvēlēta Samarkanda.

Turpmākos gadus Timurs pavadīja karagājienos, cenšoties gan nosargāt jau iekaroto teritoriju, gan to paplašinot, lai atjaunotu izjukušo Čagataja ulusu. Demonstrējot izcilu karavadoņa talantu – pats plānoja un piedalījās visās lielākajās militārajās operācijās –, viņš iekaroja Horezmu un Kašgaru un atjaunoja Čagataja ulusu tā sākotnējās robežās. 1377.–1380. gadā palīdzēja Tohtamišam (mongoļu Тохтамыш, Tokhtamısh) un tā vasaļiem senkrievu kņaziem sakaut Zelta Ordas faktisko valdnieku beklarbeku Mamaju (mongoļu Мамай, Mamai). 80. gados sāka karot ar savu bijušo protežē Tohtamišu, kurš bija sagrābis Aizkaukāzu. 1391. gadā Timurs pilnībā sagrāva Zelta Ordas spēkus, izpostīja tās dienviddaļu un aizgāja gandrīz līdz Maskavai, gāžot Tohtamišu no troņa. 1399. gadā Timurs iebruka Rietumindijā, kur aizgāja līdz Deli, ko nopostīja, bet nākamajā gadā atsāka karagājienu uz Rietumiem: iekaroja Irāku, Azerbaidžānu, Gruziju, 1400. gadā tika sakauta Ēģiptes sultāna armija, Timuram iekarojot Sīriju, bet 1401. gadā nopostīja Bagdādi. 1402. gadā Timurs ieņēma Mazāzijas rietumdaļu, sakaujot osmaņu sultānu Bajazīdu II (turku Bayezid, osmaņu شهزادة بايزيد) un nopostīja Joanītu ordenim piederošo Smirnu. Atgriezies Samarkandā, Timurs sāka plānot karagājienu uz Ķīnu, pret Juaņu Impēriju. Savācis milzu armiju, 1404. gada rudenī viņš devās savā lielākajā karagājienā uz austrumiem, taču, sasniedzis pierobežas cietoksni Otraru, piepeši smagi saslima un mira 69 gadu vecumā.

Dažās desmitgadēs, nepārtraukti karojot, Timuram izdevās sagrābt milzīgas teritorijas no Pamira kalniem līdz Mazāzijai, izveidojot Turānas Impēriju. Taču tā nepastāvēja ilgi, jo viņš iekarotajās zemēs sagrāva esošās struktūras un kārtību, nenomainot to pret savu, zemes tika izlaupītas, bet ne pārvaldītas. Timura karagājieni, kas iznīcināja valstis, valstiņas un tirdzniecības ceļus, paralizējot tirdzniecību visā Centrālāzijā un pārtraucot Rietumu kontaktus ar Austrumiem, lielā mērā iedvesmoja eiropiešus meklēt jūras ceļus uz Indiju, aizsākot Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu.