AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2022. gada 27. decembrī
Artis Buks

Timurs ibn Taragajs Barlass

(persiešu تیمور ابن تاراجی بارلا , Tāmūr ibn Tāraġaiyi Bārlās; angļu Timur, vācu Timur, krievu Тимур; 1336–01.1405.), Timurs, Tamerlans
Samarkandas emīrs, Timurīdu lielvalsts izveidotājs un dinastijas aizsācējs

Saistītie šķirkļi

  • hans
  • kurultajs
  • sultāns
  • Zelta Orda
Timura memoriāls. Šahrisabza, Uzbekistāna. 2009. gads.

Timura memoriāls. Šahrisabza, Uzbekistāna. 2009. gads.

Avots: DEA / C. SAPPA/De Agostini via Getty Images, 89168240.

Satura rādītājs

  • 1.
    Jaunība
  • 2.
    Militārā darbība
  • 3.
    Gūtie sasniegumi
  • Multivide 3
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Jaunība
  • 2.
    Militārā darbība
  • 3.
    Gūtie sasniegumi
Jaunība

Dzimis Kešā (mūsdienās Šahrisabza) netālu no Samarkandas, senmongoļu barlasu cilts beka ģimenē. Jaunībā neesot guvis nekādu izglītību, taču esot bijis asu prātu, pratis vairākas valodas. Jau būdams valdnieks, pulcināja ap sevi zinātņu vīrus, licis lasīt priekšā vēstures traktātus.

Militārā darbība

1358. gadā nomira Čagataja ulusa valdnieks emīrs Kazagans (mongoļu Казаган, Qazaghan), un Centrālāziju pārņēma jukas. Mogulistānas vietvaldis Tugluks Timurs (mongoļu Тоглук Тимур, Tughluq Tömür) 1360. gadā sāka Maveranahras iekarošanu. Timurs kļuva par Tuglaka vasali, saņemot pārvaldībā Kešas apgabalu un kļūstot par vienu no tā dēla Iljasa Hodžas (mongoļu Ильяс Хожа, Ilyas Khoja) līdzgaitniekiem. Taču tūdaļ Timurs pavērsās pret savu sizerenu, pievienojoties Kazagana mazdēla emīra Huseina (persiešu امير هوسيب, Amir husayin, Husayn Ibn Musallab) armijai. Turpmākos gadus abi sabiedrotie pavadīja, veicot uzbrukuma reidus, bēgot, laupot, vairākkārt nonākot gūstā. 1362. gadā stājās Seistānas (mūsdienās Afganistānas dienvidrietumos) emīra dienestā, kur kādā kaujā Timurs zaudēja četrus pirkstus un guva tik smagu gurna savainojumu, ka kliboja visu atlikušo mūžu, – nelabvēļi viņu tāpēc iesauca par Timuru Klibo jeb eiropiešu literatūrā par Tamerlanu (persiešu ,تيمور لنگ‎ , Timūr(-i) Lang; angļu Timur the Lame, Tamerlane, Tamburlaine, vācu Timur der Lahme, krievu Тамерлан). 1363. gadā Timurs kopā ar Huseinu atgriezās Maveranahrā, sakāva Iljasa armiju un Huseins kļuva par zemes valdnieku, bet Timurs – par Kašgadaras emīru. Taču 1370. gadā Timurs sadumpojās un sakāva Huseinu. Pēc tam tika sasaukts kurultajs, kurā par Čagataja ulusa hanu ievēlēja čingisīdu Sujurgatmišu, bet Timuru par “lielo emīru”. Kopš tā laika reālā vara bija Timura rokās, bet tronī, saskaņā ar tradīciju, atradās hani no čingisīdu vidus. Pats Timurs apprecējās ar pēdējā Čagataju ulusa hana Kazana (mongoļu Казан, Qazan) meitu Saraju (mongoļu Сарай-мульк ханым, Saray Mulk khanum), tādējādi saradojoties ar čingisīdiem, un turpmāk titulējās kā Gurkans (arābu گوركان, Gurkānī), t. i., “[hana] znots”. Par hana un lielā emīra rezidenci tika izvēlēta Samarkanda.

Timura statuja. Taškenta, Uzbekistāna, 2014. gads.

Timura statuja. Taškenta, Uzbekistāna, 2014. gads.

Fotogrāfs Dan Lundberg. Avots: flicker.com. Licences noteikumi: https://creativecommons.org/licenses/by-sa/2.0/

Turpmākos gadus Timurs pavadīja karagājienos, cenšoties gan nosargāt jau iekaroto teritoriju, gan to paplašinot, lai atjaunotu izjukušo Čagataja ulusu. Demonstrējot izcilu karavadoņa talantu – pats plānoja un piedalījās visās lielākajās militārajās operācijās –, viņš iekaroja Horezmu un Kašgaru un atjaunoja Čagataja ulusu tā sākotnējās robežās. 1377.–1380. gadā palīdzēja Tohtamišam (mongoļu Тохтамыш, Tokhtamısh) un tā vasaļiem senkrievu kņaziem sakaut Zelta Ordas faktisko valdnieku beklarbeku Mamaju (mongoļu Мамай, Mamai). 80. gados sāka karot ar savu bijušo protežē Tohtamišu, kurš bija sagrābis Aizkaukāzu. 1391. gadā Timurs pilnībā sagrāva Zelta Ordas spēkus, izpostīja tās dienviddaļu un aizgāja gandrīz līdz Maskavai, gāžot Tohtamišu no troņa. 1399. gadā Timurs iebruka Rietumindijā, kur aizgāja līdz Deli, ko nopostīja, bet nākamajā gadā atsāka karagājienu uz Rietumiem: iekaroja Irāku, Azerbaidžānu, Gruziju, 1400. gadā tika sakauta Ēģiptes sultāna armija, Timuram iekarojot Sīriju, bet 1401. gadā nopostīja Bagdādi. 1402. gadā Timurs ieņēma Mazāzijas rietumdaļu, sakaujot osmaņu sultānu Bajazīdu II (turku Bayezid, osmaņu شهزادة بايزيد) un nopostīja Joanītu ordenim piederošo Smirnu. Atgriezies Samarkandā, Timurs sāka plānot karagājienu uz Ķīnu, pret Juaņu Impēriju. Savācis milzu armiju, 1404. gada rudenī viņš devās savā lielākajā karagājienā uz austrumiem, taču, sasniedzis pierobežas cietoksni Otraru, piepeši smagi saslima un mira 69 gadu vecumā.

Gūtie sasniegumi

Dažās desmitgadēs, nepārtraukti karojot, Timuram izdevās sagrābt milzīgas teritorijas no Pamira kalniem līdz Mazāzijai, izveidojot Turānas Impēriju. Taču tā nepastāvēja ilgi, jo viņš iekarotajās zemēs sagrāva esošās struktūras un kārtību, nenomainot to pret savu, zemes tika izlaupītas, bet ne pārvaldītas. Timura karagājieni, kas iznīcināja valstis, valstiņas un tirdzniecības ceļus, paralizējot tirdzniecību visā Centrālāzijā un pārtraucot Rietumu kontaktus ar Austrumiem, lielā mērā iedvesmoja eiropiešus meklēt jūras ceļus uz Indiju, aizsākot Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu.

Multivide

Timura memoriāls. Šahrisabza, Uzbekistāna. 2009. gads.

Timura memoriāls. Šahrisabza, Uzbekistāna. 2009. gads.

Avots: DEA / C. SAPPA/De Agostini via Getty Images, 89168240.

Timura statuja. Taškenta, Uzbekistāna, 2014. gads.

Timura statuja. Taškenta, Uzbekistāna, 2014. gads.

Fotogrāfs Dan Lundberg. Avots: flicker.com. Licences noteikumi: https://creativecommons.org/licenses/by-sa/2.0/

Timura mauzolejs. Samarkanda, Uzbekistāna. 2015. gads.

Timura mauzolejs. Samarkanda, Uzbekistāna. 2015. gads.

Avots: flicker.com. Licences noteikumi: https://creativecommons.org/licenses/by-nc/2.0/

Timura memoriāls. Šahrisabza, Uzbekistāna. 2009. gads.

Avots: DEA / C. SAPPA/De Agostini via Getty Images, 89168240.

Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • hans
  • kurultajs
  • sultāns
  • Zelta Orda

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Lamb, H., Tamerlane: Conqueror of the earth, New York, Bantam Books. 1955.
  • Marozzi, J., Tamerlane: sword of Islam, conqueror of the world, London, HarperCollins, 2004.
  • Schiltberger, J., Reisen Des Johannes Schiltberger Aus München in Europa, Asia Und Afrika Von 1394 Bis 1427, Charleston, Nabu Press, 2010.
  • Nagel, T., Timur der Eroberer und die islamische Welt im späten Mittelalter, München, Beck, 1993.
  • Лэмб, Г., Тамерлан: правитель и полководец, пер. Л.А. Игоревского, Москва, Центрполиграф, 2002.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Нагель, Т., Тимур-завоеватель и исламский мир позднего средневековья, Ростов-на-Дону, Феникс, 1997.

Artis Buks "Timurs ibn Taragajs Barlass". Nacionālā enciklopēdija. (skatīts 04.10.2023)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

Šobrīd enciklopēdijā ir 4071 šķirklis,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2023. © Tilde, izstrāde, 2023. © Orians Anvari, dizains, 2023. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana