Vairākās Āzijas valstīs “sultāns” bija arī monarha papildu tituls (piemēram, Horezmas šaham u. c.).

Vārds cēlies no aramiešu שולטנא (šulṭānā) ‘vara’, kas pārņemts no arābu valodas سلطان‎ (sulţān) ‘Dieva dota vara’.

Sākotnēji tas bija varas kā tādas, tad vadoņa, karavadoņa apzīmējums. Pirmo reizi avotos tas kā karavadoņa tituls parādās 875.–876. gada notikumos, kad karā pret sadumpojušos Persijas vietvaldi Jakubu ibn Leisu (يعقوب بن الليث الصفار, Ya’qūb ibn al-Layth al-Saffār) kā “sultāns” islāma karaspēku uzņēmās vadīt kalīfa al Mutamida (أبو العباس أحمد المعتمد على الله‎; Abū l-ʿAbbās Aḥmad ibn Jafar al-Muʿtamid bi-Allah) brālis al Muvafaks (أبو أحمد طلحة بن جعفر‎‎, Abu Ahmad Talha ibn Ja’far al-Muwaffaq bi-Allah). Ar laiku karavadoņi guva aizvien lielāku autonomiju, līdz daudzi aizsāka savas dinastijas suverēnās valstīs, un kalīfa varu atzina vairs tikai reliģiskajos jautājumos.

Sākotnēji sultāns kā karavadonis bija pakļauts savam sizerenam, monarham, ar tiesu un militāro varu savos valdījumos. Sultāns kā valdnieks bija valsts simbols un augstākās varas iemiesojums, kura griba bija likums. Taču tā varu ierobežoja islāma un vietējās paražu tiesības, padomdevēja institūcijas, valsts pārvaldes aparāta iespējas, pavalstnieku statusa tiesības. Līdz ar to sultāna varas lielums lielāko tiesu bija atkarīgs no tā personības, talantiem un veiksmes, kā arī no valsts un laika.

Tā kā tituls pastāvējis ilgā laika posmā, valdnieku ar šo titulu ir bijis ļoti daudz. No zināmākajiem minami: horezmšahs, “visu īstenticīgo sultāns” Muhameds II (Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Fath Muhammad Sanjar ibn Tekish, valdīja 1200–20), pirmais Osmaņu sultāns Murads I (turku مراد اول‎, Murâd-ı evvel, Murad I bin Orhan bin Osman bin Ertugrul), Osmaņu sultāns Suleimans I Lieliskais (turku سليمان اول‎, Süleymân-ı evvel, Kanunî Sultan Süleyman orMuhteşem Süleyman), Lielo Mogolu Impērijas izveidotājs Baburs (persiešu ظهیرالدین محمد‎‎, Zahir al-Din Muhammad), Ēģiptes sultāns Saladīns (arābu صلاح الدين يوسف بن أيوب‎‎, An-Nasir Salah ad-Din Yusuf ibn Ayyub) un citi.

Atkarībā no situācijas, tituls ir līdzvērtīgs Rietumeiropas “hercogs” vai “princis”, taču viss bija galvenokārt atkarīgs no valsts ietekmes un spēka – lielvalsts sultāns bija statusā atbilstošs titulam “karalis” Eiropā. Lielvalstu monarhi (piemēram, Osmaņu sultāni) savu titulu papildināja ar citiem tituliem, piemēram “šahanšahs” u. tml., lai uzsvētu savu kā impērijas valdnieka statusu. Dažkārt tituls varēja būt vairākām personām vienlaicīgi: monarham un tā tuvākajiem vietvalžiem. Centrālāzijā kazahu un kirgīzu hanistēs tituls “sultāns” saglabājās savā sākotnējā nozīmē kā augstākās aristokrātijas, karavadoņu tituls, analogs Austrumeiropas titulam “kņazs” vai Eiropas “grāfs”.

Tituls “sultāns” visai bieži parādās darbos, kas veltīti ievērojamām vēsturiskām personām Āzijā. Spēlfilmas “Andželika un sultāns” (Angélique et le sultan, režisors Bernards Borderī, Bernard Borderie, 1968, Francija, Itālija, Vācija), “Sultāns Beibarss” (Султан Бейбарс, režisors Bulats Mansurovs, Булат Богаутдинович Мансуров, 1989, Kazahijas Padomju Sociālistiskā Republika, Ēģipte), “Kosema, sultāna mīļotā” (Mahpeyker – Kosem Sultan, režisors Tarkans Ezels, Tarkan Özel, 2010, Turcija), televīzijas seriāli “Roksolana” (Роксолана, režisors Boriss Nebieridze, Борис Константинович Небиеридзе, 1996–2003, Ukraina) un “Lieliskais gadsimts” (Muhteşem Yüzyıl, režisori Tailans Biraderlers, Taylan Biraderler, Jagizs Alps Akaidins, Yağiz Alp Akaydin, Merts Baikals, Mert Baykal, 2011–2014, Turcija). Daiļliteratūrā Mīnas Oguzas (Mina Oguz) romāns “Bellini Mehmeta portrets” (Bellini’nin fatih’i, 2013), Bhagvana S. Gidvani (Bhagwan S. Gidwani) – “Tipu sultāna zobens” (The Sword of Tipu Sultan, 2009), Džeinas Džonsones (Jane Johnson) – “Sultāna sieva” (The Sultan’s Wife, 2013), Zhaneala Hanani (Zhaenal Fanani) – “Sultāne Haseki” (Haseki Sultan: Selir Istimewa Penghuni Istana Topkapi, 2014), Selčuka Altuna (Selçuk Altun) – “Bizantijas sultāns” (Sultan Byzantium: Novel Sejarah Sang Kaisar Abadi, 2016).