Nosaukumu “Horezma” pieņemts atvasināt no senindoeiriopiešu hvar ‘spožums’ + zam ‘zeme’ – ‘saules zeme’. Avestā tā minēta kā Hvairizəm, persiešu avotos – Uvarazmiya.

Horezma ir viens no senākajiem civilizācijas centriem Centrālāzijā, caur kuru gāja vairāki Zīda ceļa maršruti. Lauksaimniecībā bija augsti attīstīta irigācija, apstrādāts tika katrs zemes gabals. Plašas teritorijas bija atņemtas pustuksnesim, kur tagad bija izveidoti kuģojami kanāli, kas nodrošināja lauku apūdeņošanu. Jau kopš 6. gs. p. m. ē. reģions bijis visai urbanizēts, ar daudziem cietokšņiem un nocietinātām pilsētām pakalnos upju tuvumā un gar tirdzniecības ceļiem. Pilsētas lielāko tiesu bija divdaļīgas: mūru ieskauta iekšpilsēta ar citadeli centrā, un mūru ieskauta ārpilsēta un dārzu josla ap pilsētu, aiz kuriem atradās sējumi un ganības. Celtniecībā pamatā izmantoja koku un ķieģeļus. Plūdu apdraudētās vietas bija norobežotas ar uzbērtu, baļķiem un žagaru fašinām nostiprinātu zemes dambju sistēmām, kas sargāja no dabas stihijas. Augstu attīstīta bija tirdzniecība, amatniecība, literatūra, zinātne. Horezmas teritorija izsenis bijusi kādas lielvalsts vasaļvalsts vai province. 1017. gadā to iekaroja Seldžuku Impērija.

Pats Horezmas apgabals bija plaša smiltāju ieskauta oāze Amudarjas lejtecē un Arāla jūras dienvidu krastā, mūsdienu Uzbekistānas teritorijā. Sākotnēja šahu rezidence bija Kjata, bet kopš 10. gs. – viena no lielākajām tā laika pilsētām pasaulē, Gurgandža. Lielākās pilsētas: Hazarapsa, Hiva, Kizilkala un citas. 12. gs. beigās, kad Horezmas lielvalsts sasniedza savas varenības maksimumu, horezmšahu valdījumi veidoja milzu impēriju, kas pletās no Irākas rietumos līdz Indai austrumos, no Indijas okeāna piekrastes dienvidos līdz kipčaku stepei ziemeļos.

1140. gadā seldžukiem naidīgais Bagdādes kalīfs Al Mugtafi jeb Al Muktafi (المقتفي لأمر الله أبو عبد الله محمد بن المستظهر, al-Muqtafī li-amri ’llāh Abū Abd Allāh Muhammad al-Mustazhir) pasludināja Horezmas vietvaldi Atsizu (علاء الدين أتسز, Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Muzaffar Atsiz Qizil Arslan ibn Muhammad, valdīja 1128.–1156. gadā) par suverēnu Horezmas valdnieku, piešķirot tam titulu “sultāns”. Oguzu sacelšanās sagrāva sultanāta varenību un 1153. gadā sākās karš par mantojumu. Seldžuku valsts sašķēlās vairākos savstarpēji naidīgos veidojumos, kas cīnījās par dominanti reģionā, bet Horezma bija viens no galvenajiem spēkiem, ar kuru bija spiesti rēķināties pārējie konkurenti, cenšoties nodrošināties ar horezmšahu draudzību. Pateicoties reformētajam valsts pārvaldes administratīvajam aparātam un bruņotajiem spēkiem, kā arī talantīgajai diplomātijai, sākot ar 1193. gadu vērojams straujš Horezmas lielvalsts varenības pieaugums, kas visai īsā laikā ļāva tai kļūt par dominējošo spēku reģionā.

Nostiprinājās vasalitātes sistēma, kur lielie militārie vasaļi atzina horezmšaha augstāko varu, maksāja tam nodevas, bet savos valdījumos tiem bija pilna militārā vara un tiesu vara. Valsts pārvaldi vadīja vezīrs – valdnieka kancelejas augstākā amatpersona, monarha zīmoga glabātājs un tuvākais padomdevējs. Tas pārstāvēja monarhu starpvalstu attiecībās, pārrunās ar vasaļiem, bija starpnieks starp pavalstniekiem un monarhu. Iecēla amatā vai atcēla valsts pārvaldes ierēdņus, kontrolēja nodokļu iekasēšanu un valdnieka kasi. Ierēdniecība tika komplektēta pamatā no indoirāņu izglītoto ļaužu slāņa; tiem bija jāzina svešvalodas, jāprot lasīt un rakstīt, rēķināt; savukārt militārā sfēra un svarīgākie galma amati lielāko tiesu bija tjurku nomadu cilšu aristokrātijas rokās. Lietvedībā izmantoja persiešu un arābu rakstību. Bija vērojams kultūras dzīves, it sevišķi dzejas, jurisprudences, arhitektūras un medicīnas uzplaukums.

Pavalstnieku pamatmasu veidoja vietējās indoirāņu un ienākušās arābu un tjurku ciltis, kurās bija spēcīgas tradicionālās klanu un dzimtu saites. Valdošā reliģija bija islāms (sunnītu hanafītisms). Kristieši un ugunspielūdzēji juridiski bija otršķirīgi pavalstnieki ar smagāku nodokļu slogu un mazākām sociālās karjeras iespējām. Centralizētā valsts pārvalde visai atviegloja to pavalstnieku slāņu dzīvi, kuri maksāja nodokļus. Savam laikam ļoti augstā tehnoloģiskā līmenī Horezmas zemēs bija sastopami praktiski visi zināmie tā laika amatniecības veidi. Izglītība koncentrējās medresēs, kā arī mājas izglītības kopās, kas veidojās ietekmīgāko intelektuāļu namos. Medreses uzturēja tām piešķirtie zemes īpašumi. Rūpīgi tika uzraudzīti tirdzniecības ceļi, bargi sodīti karavānu laupītāji, gādājot par tirdzniecības drošību. Horezmas tirgotāju karavānas ceļoja pa visu tajā laikā zināmo pasauli, no Senās Ķīnas līdz Andalūzijai. Tirdzniecības likumi aizliedza monopolu veidošanu, noteica vienādas tiesības gan vietējiem, gan svešzemju tirgotājiem. Pilsētās bija blīva apbūve, sadalīta kvartālos ar savu pašpārvaldi. Katrā lielākā apdzīvotā vietā bija viens vai vairāki tirgus laukumi; katru pārraudzīja tirgus uzraugi, pārbaudot, lai preces būtu kvalitatīvas, trauki tīri un produkti svaigi, ievēroti svari un mēri, lai nekrāptos. Ap pilsētām audzēja labību, kokvilnu, zīdu, vīnogulājus, visas iespējamās augļu koku šķirnes. Ziemeļos nomadu ciltis specializējās lopkopībā.

Visa Horezmas lielvalsts ārpolitika bija nebeidzama karu virkne, mēģinot paplašināt savas robežas uz vājāko kaimiņu rēķina, ik pa brīdim iekšējo juku periodos ko zaudējot, un pēc tam mēģinot atgūt, pastāvīga laipošana starp pretenzijām uz dominanti reģionā un vasalitātes atzīšanu (kad tas nepieciešams, nešauboties atzīstot varenāko kaimiņu valdnieku sizerenitāti, lai tikai nodrošinātos ar to atbalstu pašu mērķu sasniegšanai, pēc tam varēja vasalitātes saites arī saraut). 12. gs. beigās, kad Horezmas lielvalsts sasniedza savas varenības maksimumu, horezmšahu valdījumi veidoja milzu impēriju, kas pletās no Irākas rietumos līdz Indai austrumos, no Indijas okeāna piekrastes dienvidos līdz kipčaku stepei ziemeļos.

Horezmšaha Muhameda II (Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Fath Muhammad Sanjar ibn Tekish, valdīja 1200.–1220. gadā) despotiskā un nesaprātīgā iekšpolitika izraisīja aizvien biežākus dumpjus lielākajās provincēs, ko nācās nežēlīgi apspiest, vairojot ar šaha varu neapmierināto skaitu. Bez tam valsts pārvaldē nemitīgi iejaucās valdnieka māte Terkena (Terken khatun), bieži vien atceļot šaha rīkojumus, atstādinot vai sodot sev netīkamus ierēdņus, un to vietā ieceļot savas kandidatūras utt., ieskaitot pat troņmantnieka maiņu, kas neveicināja valsts stabilitāti. Savukārt lielo vasaļu militārā varenība un visai lielā neatkarība savos valdījumos mazināja centrālās varas ietekmi krīzes situācijās. Valsts pārvaldes nekonsekvences izpaudās arī ārpolitikā, kur ne horezmšahs, ne tā māte nekavējās mazākās nepaklausības vai aizdomu gadījumā nogalināt vasaļvalstu atsūtītos ķīlniekus, savukārt iekarotajās zemēs to valdnieki tika nogalināti, bet zemes kā lēņi izdalītas Terkenas radiniekiem. Tas ievērojami mazināja iespējamo sabiedroto skaitu.

Pagrieziena punkts valsts pastāvēšanā notika 1218. gadā, kad horezmšahs pieteica karu Mongoļu Impērijai. 1219. gadā trīs mongoļu armijas ielauzās Horezmas lielvalstī un, nesastopot nopietnu pretestību, pamazām, vienu pēc otras ieņēma tās pilsētas un provinces. Gan pilsētas, gan lielie vasaļi cīnījās katrs par sevi vai kapitulēja bez cīņas. Tikai pēc pa visu valsti bēguļojošā Muhameda II nāves 1220. gadā, kad par horezmšahu kļuva viens no tā trim dēliem Džalals ad Dins (alal ad-Dunya wa ad-Din Abul-Muzaffar Manguberdi ibn Muhammad, sultāns 1220.–1231. gadā), sākās organizēta pretstāve, taču bija jau par vēlu – Horezmas valsts bija sagrauta un tika pievienota Mongoļu Impērijai.

Horezmas lielvalsts pastāvēja visai īsu laika sprīdi un neatstāja dziļākas pēdas turpmākajā Centrālāzijas vēsturē, izņemot to, ka tās visai agresīvā politika un iekarojumi novājināja tās kaimiņus – it sevišķi Bagdādes kalifātu, kurus Mongoļu Impērijai šī iemesla dēļ bija vieglāk pakļaut. No otras puses, horezmšahu atbalsts zinātnei un kultūrai palīdzēja rasties veselai plejādei ievērojamu literātu un zinātnieku – dzejnieki Džalāls ad Dīns Rūmī (Jalal ad-Din Muhammad Rumi), Zahirs al Farjabi (Zahir ad Din Tahir ibn Muhammad al Faryabi), Vatvats (Rashid ad Din Muhammad ibn Muhammad abd al Jalil al Umari, Watwat), Kamals ad Dins Isfahani (Kamal al-Din Esfahani), al Kaini (al Hakim Ali ibn Muhammad al Hijasi al Kaini), Baha al Haraki (Baha ad Din Abu Muhammad Abd al Jabbar ibn Abd al Jabbar ibn Muhammad Sabit al Haraki) un citi, kuru radītais ievērojami ietekmēja kultūru islāma pasaulē turpmākajos gadsimtos.

Literatūrā un mākslā Horezmas lielvalsts lielāko tiesu parādās saistībā ar mongoļu iekarojumiem, kā viens no senmongoļu karavadoņa, Mongoļu Impērijas izveidotāja Čingishana (mongoļu Чингис Хаан, ķīniešu 成吉思汗, Chéngjísīhàn) pretiniekiem. Darbi, kuros Horezmas lielvalstij veltīta lielāka vērība: spēlfilmas “Iekarotāja ēna” (Тень завоевателя, režisors Ardaks Amirkulovs, Ардак Джамансариевич Амиркулов, Padomju Sociālistisko Republiku Savienība, PSRS, 1991), “Otraras bojāeja” (Тень завоевателя, или гибель Отрара, režisors A. Amirkulovs, PSRS, 1991), “Slaktiņa beigas” (An End to Killing, 止殺, režisors Pings Vans, 王坪, Ping Wang, Ķīna, Japāna, Dienvidkoreja, 2012); romāni: V. Jana “Čingishans” (1946), Mirmuhsina Mirsaidova (Мирмухсин Мирсаидов) “Timurs Maliks” (Темур Малик, 1985), Hasena Adibajeva (Хасен Адибаев) “Otraras bojāeja” (Гибель Отрара, 1997), Šahodatas Ulugas (Shahodat Ulug) “Džeihuna dvaša” (Jayhun Epkinlari, 2015), Natanjela Kima (Nathaniel H. C. Kim) “Horezma” (Khwarazm, 2002) un citi.