Seldžuku lielvalsts bija tipiska nomadu ienācēju valsts zemkopības reģionā: ienācēji veidoja politisko un militāro eliti, administratīvajā pārvaldē atstājot spēkā esošās tradīcijas, bet pašiem vai nu ātri asimilējoties, vai atkāpjoties perifērijā, kur varēja saglabāt sev tradicionālo dzīvesveidu. Miers un stabilitāte veicināja reģiona uzplaukumu.
Neraugoties uz visai īso pastāvēšanas laiku un to, ka Seldžukīdu vara nomalēs bija visai nosacīta, impērijas zemēs un pat kaimiņu pierobežas apvidos 12. gs. bija vienoti procesi kultūras attīstībā, kas it īpaši izpaudās arhitektūrā: viena stila celtņu, būvēšanas paņēmienu, dekoratīvo rotājumu izplatīšanās – vēstures zinātnē radās jēdziens “seldžuku stils” vai “seldžuku ietekme” mākslā un arhitektūrā, kas hronoloģiski un ģeogrāfiski pat izgāja ārpus Seldžuku lielvalsts robežām. Islāma pasaulei novitāte bija valsts varas atbalstītās vai pat kūrētās monumentālās arhitektūras kā politiskās retorikas sastāvdaļas rašanās (piemēram, t. s. oficiālās seldžuku mošejas tipveida modelis, kas kļuva par kopēšanas avotu un pilsētbūvniecības centrālo objektu daudzus turpmākos gadsimtus).
Uzplauka literatūra, parādījās milzums jaunu zinātnes un teoloģijas skolu, praktiski nebija nevienas lielākas pilsētas, kurā nebūtu medreses, tā laika augstskolas ekvivalenta. Valstī pat tika izveidots vienots pamatizglītības standarts. Zinātnieku sociālais statuss bija ļoti augsts, un apmēram 12 000 “zinātnes vīru” atbalstam, piemēram, sultāna Melika laikā, ik gadu no valsts kases tika piešķirti aptuveni 300 000 dināru, bet skolu tīklu uzturēšanai – 600 000 dināru. Ne visām zinātnēm bija vienlīdz labi apstākļi, bija populāras, atbalstāmas nozares, taču bija arī tādas, kuras uzskatīja par “nepraktiskām”, piemēram, filozofija un loģika. Savukārt īpaši atbalstīja astronomiju un literatūru, jo uzskatīja, ka tās paaugstina pavalstnieku izglītotības un kultūras līmeni. Izcilākie tā laika zinātnes pārstāvji, kas baudīja valsts varas labvēlību, bija izcilie ārsti, daudzu medicīnas pētījumu un traktātu autori Džurdžani (persiešu اسماعیل جرجانی, Sayyid Zayn al-Din Isma'il al-Husayni al-Jurjani) un Avicenna (persiešu ابوعلی سینا, Abū Alī Sīnā), matemātiķis un dzejnieks, kalendāra reformators Omārs Haijams (persiešu عُمَر خَیّام نیشابوری, Ghiyath ad-Din Abu'l-Fath Umar ibn Ibrahim al-Khayyam Nishapuri), teologi Abu Ishāks aš Širazi (arābu أبو إسحاق الشيرازي, imam Abu Ishaq Ash-Shirazi) un Abu Hamida al Gazali (arābu ابو حامد محمد بن محمد الغزالى, Abu Hamid Muhammad ibn Muhammad al-Ghazali), valsts pārvaldes speciālists, izglītības administrators un mecenāts, vezīrs Nizams al Mulks (persiešu ابوعلی حسن پسر علی پسر اسحاق طوسی, Abu Ali Hasan ibn Ali Tusi, Nizam al-Mulk) un citi.