Pēc industriālās revolūcijas Līdz ar industriālo revolūciju izvērsās tirdzniecība un radās pieprasījums pēc labi plānotām ostu noliktavām. 19. gs. sākumā attīstījās čuguna tehnoloģija, un Lielbritānijā ostu dokos noliktavu būvniecībā sāka izmantot čuguna sijas un kolonnas, uz kurām balstīja ķieģeļu mūra arkas un velves. Kolonnām nereti bija dobs vidus, un tās vienlaikus veica arī notekcauruļu funkciju. Rietumindijas dokos (West India Docks) Londonā skotu inženiera Džona Renija (John Rennie) projektētā noliktava ir agrīns piemērs šo jauno konstrukciju lietojumam arhitektūrā. 1827. gadā angļu arhitekta Filipa Hārdvika (Philip Hardwick) projektētajos Sv. Katrīnas dokos (St Katharine Docks) Londonā, 1845. gadā angļu inženiera Džesija Hārtlija (Jesse Hartley) projektētajos Karaliskajos Alberta dokos (The Royal Albert Dock) Liverpūlē un arī citviet ostu noliktavu ēku pirmo stāvu veidoja atvērta galerija, kas atviegloja preču izkraušanas procesu; galerijas kolonādi veidoja masīvu čuguna kolonu rinda doriskā stilā, kas arī bija vienīgais arhitektoniski izteiksmīgais elements šo daudzstāvu ēku mūra fasādēs. Lai kāpinātu darbu efektivitāti, preču pārkraušanā noliktavās 19. gs. sāka izmantot tvaika un hidrauliskos mehānismus, un no 19. gs. beigām – arī elektriskos liftus.

Karaliskie Alberta doki Liverpūlē. Lielbritānija, 2012. gads.
Fotogrāfs Christopher Furlong. Avots: Getty Images, 138575311.
Kopš 1812. gada Lielbritānijā un vēlāk arī citviet Eiropā un pasaulē attīstījās dzelzceļa infrastruktūra, un noliktavu ēkas tika būvētas arī dzelzceļa kravu uzglabāšanas vajadzībām. Agrs piemērs ir noliktava Liverpūles šosejas dzelzceļa stacijas (Liverpool Road railway station, 1830) kompleksā Mančestrā, kam ir trīs stāvu augsts apjoms, šīfera jumta segums, ķieģeļu mūra sienas, koka balsti un sijas iekštelpās virszemes stāvos, savukārt čuguna kolonnas – pagraba stāvā. Līdz ar dzelzceļa tīkla izplešanos noliktavas tika būvētas līdzās stacijām arī citviet, piemēram, pirmās dzelzceļa noliktavas Rīgā tika uzbūvētas līdz ar Rīgas–Daugavpils dzelzceļa līnijas atklāšanu 1861. gadā – t. s. Spīķeru kvartālos (Ambaren Viertel).
19. gs. vidū notika vairāki postoši noliktavu ugunsgrēki, kas mainīja radušos priekšstatu par metāla konstrukciju noturību. 19. gs. 2. pusē uzlabojās izpratne par ugunsdrošību. Laikmetā aktuālie būvnoteikumi pieļāva koka konstrukciju lietojumu noliktavu iekštelpās un, lai mazinātu uguns izplatības risku, prasīja izbūvēt ugunsmūrus un savstarpēji nodalīt noliktavu telpas. Ugunsdrošības aspektam tika pievērsta īpaša uzmanība lielu noliktavu kompleksu, t. sk. arī Rīgas Spīķeru kvartālu (1860–1886), būvniecībā, ko regulēja speciāli apbūves noteikumi, paredzot, ka Spīķeru kvartālu ugunsdrošības nolūkos apkures ierīkošana noliktavās ir aizliegta, visām sienām jābūt no mūra, koka starpsienas izbūvēt aizliegts, kokmateriālus atļauts izmantot griestu konstrukcijām un to balstiem, bet ugunsnedrošus materiālus aizliegts izmantot jumta segumam.
19. gs. vidū turpināja attīstīties čuguna un dzelzs tehnoloģijas, un eksperimentālas noliktavu būvniecības kontekstā radās vairākas būtiskas strukturālas inovācijas, kas sekmēja arhitektūras un būvniecības jomas kopējo attīstību.
19. gs. 2. pusē kopumā pieauga standartizācijas loma noliktavu ēku dizainā. Metāla konstrukcijas pilnveidojās un tika ražotas sērijveidā, atvieglojot to transportēšanu un būtiski samazinot ēku būvniecības laiku un izmaksas. Agrīns piemērs standartizētu, rūpnieciski ražotu elementu lietojumam noliktavu būvniecībā ir amerikāņu arhitekta un izgudrotāja Džeimsa Bogarda (James Bogardus) 1854. gadā projektētā izdevniecības Harper & Brothers ēka Ņujorkā; noliktavas ēkas nesošās konstrukcijas pilnībā veidoja metāla (čuguna un dzelzs) konstrukciju karkass, būvēts no rūpnieciski ražotiem standarta elementiem. Ēkas autora Dž. Bogarda publikācija “Čuguna būves” (Cast Iron Buildings, 1856) atstāja būtisku ietekmi uz industriālo ēku dizainu gan Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), gan Eiropā.
Agrs piemērs metāla (čuguna un dzelzs) karkasa konstrukciju lietojumam ēkas un t. sk. arī tās ārsienu būvniecībā ir arī Sv. Ouena doku (Docks de Saint-Ouen) noliktava Parīzē, ko 1864. gadā projektēja franču izgudrotājs Ipolits Fontēns (Hippolyte Fontaine). Turpmāk metāla karkasa konstrukcijas plaši lietoja noliktavu un citu industriālu ēku būvniecībā. Šāds risinājums deva iespēju izbūvēt plašākas logailas, ielaist telpās vairāk dabīgā apgaismojumu, plānot dziļākas telpas un tā tālāk.
19. gs. vidū sāka attīstīties dzelzsbetona konstrukcijas, un 19. gs. beigās tās sāka lietot arī daudzstāvu noliktavu būvniecībā. Jaunās būvniecības tehnoloģijas pieļāva arvien plašāku logaiļu izbūvi un labāku noliktavu telpu insolāciju. 19. gs. vidū sāka ieviest mehāniskās dzesēšanas sistēmas un radās jauns noliktavu tips – saldētavas, kam bija raksturīgi slēgti, izolēti un kompakti apjomi un augsta siltumnoturība. 19. gs. 80. gados strauji auga saldētas pārtikas tirdzniecības apjomi, turpmāk veicinot pieprasījumu pēc šādu noliktavu būvēm.
19. gs., paralēli daudzstāvu noliktavām, attīstījās arī vienstāvu noliktavu ēku dizains. Nozīmīga inovācija būvmateriālu jomā bija rievotais skārds, ko speciāli Londonas doku noliktavu angāru būvniecībai 1829. gadā izstrādāja un patentēja britu inženieris Henrijs Robinsons Palmers (Henry Robinson Palmer). Kopš 19. gs. 30. gadiem rievotais skārds guva plašu izplatību vienstāvu noliktavu ēku būvniecībā kā sienu un jumtu seguma materiāls. Desmitgadi vēlāk vairākas kompānijas Lielbritānijā, vēlāk arī ASV un citviet jau piedāvāja sērijveidā ražotas rievotā skārda noliktavu būves, kuras dažādos izmēros varēja pasūtīt no kataloga. Šī būvmateriāla nozīme industriālajā arhitektūrā ir saglabājusies līdz mūsdienām.