Teritorija savu oficiālo nosaukumu vācu valodā Ambaren Vierteln ('noliktavu kvartāli') ieguva 1860. gadā. Latviešu valodā tradicionāli izmantots apzīmējums "Spīķeru kvartāli" (vārds "spīķeris" (aizguvums no viduslejasvācu Spiker vai vidusholandiešu Spijker; pamatā latīņu spīca ‘vārpa’) vārdnīcās latviešu valodā minēts kopš 18. gs. un ticis lietots pilsētās būvēto noliktavu ēku apzīmēšanai). Latviešu valodā kā atvasinājums no vācu valodā lietotā nosaukuma dažkārt izmantots apzīmējums "aņbaru kvartāli". Kvartālu apbūvi par "sarkanajiem spīķeriem" (krievu красные амбары; vācu rote Ambaren, rote Speichern) rīdzinieki sāka dēvēt vēlāk – 19. un 20. gs. mijā.

Spīķeru kvartāli no 1860. gada attīstījās bijušo nocietinājumu esplanādes zonas dienvidu daļā. Šajā teritorijā līdz pat 19. gs. 50. gadu beigām apbūves veidošana bija aizliegta, tomēr gar pašu Daugavas krastu šaurā zemes strēlē vēsturiski bija atļauta pagaidu ēku būvniecība no koka: te izkrāva strūgas, kas ienāca Rīgā pa Daugavu, tādēļ arī šajā teritorijā cēla šķūņus un noliktavas (1758. gada Rīgas plāna fragmentā iezīmētas potaša šķūņu un tirgus būdu vietas; 1803. gada Rīgas kartē norādīts, ka te atradās šķūņi tabakas, lina, vilnas un kaļķa glabāšanai; arī pēc 1812. gada ugunsgrēka izstrādātie jaunie pilsētas attīstības plāni pieļāva pagaidu koka noliktavu būvniecību – kaņepāju uzglabāšanas vajadzībām).

Pēc Rīgas cietokšņa statusa atcelšanas 1856. gadā Rīgas pilsētas arhitekts Johans Felsko (Johann Daniel Felsko) izstrādāja Rīgas aizsargvaļņu un esplanādes teritorijas pārbūves projekta priekšlikumu, kur teritorijas dienvidu daļu bija paredzēts atvēlēt transporta un tirdzniecības funkcijām (t. sk. mūra noliktavu būvniecībai) un likvidēt Daugavas krastā iepriekš uzceltās pagaidu noliktavas (projekts tā izmaksu dēļ neieguva augstāko apstiprinājumu un tika pārstrādāts un vienkāršots). Militārā inženiera Franca Totlēbena (Franz Eduard Totleben) izstrādātajā un 1860. gadā apstiprinātajā Rīgas plānā redzams, ka iepriekš neapbūvētajā teritorijas daļā tika izveidoti 32 jauni, pēc retinātas brīvstāvošas apbūves principa regulāri kārtoti līdzīga izmēra un konfigurācijas gruntsgabali mūra noliktavu būvniecībai, bet vienlaikus tika pieņemts lēmums saglabāt līdzās Daugavai esošo koka noliktavu apbūvi, kas tobrīd atradās ne vien pilsētas, bet arī vairāku tirgotāju īpašumā.

Viljama Veira (William Weir) Rīgas pārbūvētās fortifikācijas teritorijas 1864. gada kartē redzams teritorijas dalījums trīs atsevišķos kvartālos: 1. Spīķeru kvartāls – starp Daugavas krastmalu un Maskavas ielu – ar pagaidu koka noliktavu apbūvi; 2. Spīķeru kvartāls – starp Spīķeru ielu un Elizabetes ielu (mūsdienās – Turgeņeva iela); 3. Spīķeru kvartāls – starp Spīķeru ielu un Pilsētas kanālu – jaunu mūra noliktavu būvniecībai.

1860. gadā Rīgas rāte izdeva speciālus noteikumus Spīķeru kvartālu attīstībai – "Gruntsgabalu iegādes un apbūves noteikumi noliktavu būvniecībai paredzētajā kvartālā, kas atrodas bijušās esplanādes daļā pretim Kārļa vārtiem, starp šoseju, Elizabetes ielu, dzelzceļa staciju un kanālu" (Bedingungen für den Ankauf und Anbau von Grundplätzen in dem für Ambaren und Speicherräumebestimmten Viertel, belegen auf der früheren Esplanade vor der Karlspforte, zwischen Chaussee, Elizabethstraβe, Bahnhof und Kanal). Šie noteikumi ilgtermiņā nodrošināja homogēna apbūves rakstura veidošanos Spīķeru kvartālos. Noteikumi vispirms bija attiecināti uz 2. un 3. Spīķeru kvartālu, kuros zeme un t. sk. arī visi jaunizveidotie gruntsgabali tobrīd vēl atradās pilsētas īpašumā un bija paredzēti nodošanai dzimtsnomā. No 15.09.1860. plānā precīzi atzīmētie gruntsgabali bija pieejami iegādei publiskā izsolē. Jau reģistrējot savu dalību izsolē, pircējam bija jāapņemas gruntsgabalu izmantot vienīgi noliktavu ēku būvniecībai un būvniecības ieceri precīzi piemērot speciālajiem apbūves noteikumiem. Apbūves noteikumi paredzēja, ka visa kvartāla ugunsdrošības nolūkos krāšņu un apkures ierīkošana noliktavās ir kategoriski aizliegta; ēku būvlaidei precīzi jāsakrīt ar gruntsgabala robežu; ieeju pakāpieni vai rampas nedrīkst atkāpties no fasādes līnijas tālāk par vienu pēdu; aizvērtām vārtu un lūku vērtnēm cieši jāpieguļ fasādei; visām sienām jābūt no mūra, un jebkādas koka starpsienas izbūvēt ir aizliegts; kokmateriālu gan atļauts izmantot griestu konstrukcijām un to balstiem, bet aizliegts to vai citu ugunsnedrošu materiālu izmantot jumta segumam utt. Gruntsgabalu iegādes noteikumos bija izvirzītas papildus prasības, piemēram, katrs gruntsgabals pēc pircēja vēlmes var tikt apbūvēts arī ar divām vai vairākām citu citai pieguļošām ēkām, bet ar nosacījumu, ka tām jābūt ar savstarpēji saskanīgām fasādēm. Gruntsgabalu pirkuma līgumos pilsēta varēja iekļaut papildus nosacījumus, piemēram, prasot dzimtsnomniekam apņemties mūra noliktavu uz tam piederošā gruntsgabala uzcelt piecu vai citkārt trīs gadu laikā no līguma noslēgšanas brīža.

1861. gadā atklāja Rīgas–Daugavpils dzelzceļa līniju, un jaunās Rīgas dzelzceļa stacijas tuvumā sāka būvēt pirmās mūra noliktavas, ko sliežu ceļi savienoja gan ar dzelzceļa līniju, gan ostu. Spīķeru iela tika apbūvēta ar jaunām mūra noliktavām visā ielas garumā 10 gadu laikā. 2. un 3. Spīķeru kvartālā kopskaitā ar mūra noliktavām apbūvēja 25 gruntsgabalus: 23 noliktavas uzcēla 19. gs. 60.–70. gados, vēl 2 nedaudz vēlāk – 1884. un 1886. gadā.

Taču pavisam atšķirīga situācija bija 1. Spīķeru kvartālā, kas jau iepriekš bija apbūvēts ar koka noliktavām: tikai daļa no tām piederēja pilsētai, bet daļa – vairāk nekā 20 privātīpašniekiem. 19. gs. 60. gadu beigās aktualizējās jautājums par 1. Spīķeru kvartāla pārbūvi. Vidzemes guberņas valde un Rīgas pilsētas pārvalde uzņēmās atrisināt problēmas, kas vēsturiski iedibināto gruntsgabalu robežu dēļ kavēja 1. Spīķeru kvartāla attīstību. Vidzemes ģenerālgubernatora iecelta komisija 1869. gadā izstrādāja projektu koka noliktavu pārbūvei par mūra noliktavām. Projekta aprakstā norādīts, ka ugunsnedrošie apstākļi rada uztraukumu tirgotājiem, kuri kvartālā glabā savas preces un tā tuvumā tur savas strūgas, un iecere šī kvartāla koka ēkas aizstāt ar mūra noliktavām ir ieguvusi tirgotāju daudzpusīgu piekrišanu; vienlaikus norādīts, ka, lai veiktu šādu pārbūvi, nepieciešams mainīt visu kvartāla plānojumu un veidot jaunus, regulāri kārtotus gruntsgabalus, lai turpmāk te ieviestu tos principus, kas jau izmantoti 2. un 3. Spīķeru kvartāla attīstībā; norādīts arī, ka tādēļ nepieciešams rosināt kvartālā esošo noliktavu īpašniekiem viņu pašreizējo koka ēku pēc aptuvenas novērtēšanas pārdot vai brīvprātīgi nojaukt, un šādā gadījumā viņiem tiktu ierādīta attiecīga teritorija jaunas mūra noliktavas būvniecībai šajā kvartālā. Atbilstoši iecerei kvartāla pārplānošanas projektu izdevās īstenot 10 gadu laikā. Lietojot mūsdienu terminoloģiju, to var uzskatīt par kvartāla detālplānojumu: 72 vēsturisko neregulāro gruntsgabalu vietā tika izveidoti 27 jauni regulāri gruntsgabali, un lielāko daļu no tiem – pavisam 19 gruntsgabalus – apbūvēja ar mūra noliktavām: 18 noliktavas uzcēla trīs gadu īsā laika periodā – no 1879. līdz 1882. gadam, un vēl vienu nedaudz vēlāk – 1886. gadā.

Kopumā visos trijos Spīķeru kvartālos no 1860. līdz 1886. gadam tika uzbūvētas pavisam 44 mūra noliktavas, izveidojot industriālas arhitektūras ansambli. Gruntsgabalu jauno īpašnieku pasūtījumā ēku projektus izstrādāja vairāki arhitekti. Kopīgas formālas iezīmes ir saskatāmas katra arhitekta projektēto noliktavu arhitektūrā, taču formāli līdzīgu un pārējo noliktavu vidū viegli atšķiramu ēku grupu veidošanos noteica arī to piederība: ja vienam īpašniekam piederēja vairāki līdzīga izmēra gruntsgabali, noliktavas varēja būvēt pēc viena tipveida projekta, tādējādi samazinot projektēšanas un būvniecības izmaksas un vienlaikus sekmējot to atpazīstamību citiem piederošo ēku vidū.

2. un 3. Spīķeru kvartālā pēc arhitekta Frīdriha Hesa (Friedrich Wilhelm Hess) 1868. un 1869. gada tipveida projektiem būvētas piecas vienkāršas noliktavas tirgotāja Ēlerta Pfāba (Ehlert Nicolaus Pfab) pasūtījumā (gruntis jeb grunšu numuri 17, 18, 19, 78, 79), savukārt akciju sabiedrības “Centrālā preču noliktava” (Central Waaren Depot) pasūtījumā pēc F. Hesa 1871. gadā izstrādāta tipveida projekta septiņas noliktavas bija būvētas ar formāli izteiksmīgu fasāžu risinājumu – dzeguļu vainagojumu zelmiņos (gruntis 80, 81, 82, 83, 90, 91, 92), tādējādi sabiedrībai piederošās noliktavas izcēlās pārējo Spīķeru kvartālos uzcelto noliktavu vidū.

Līdzīga situācija veidojās arī 1. Spīķeru kvartālā, kur starp pārējām ēkām viegli varēja atšķirt tirgotāja Aleksandra Bulatkina (Александр Булаткин) pasūtījumā celtu ēku grupu – kopskaitā piecas noliktavas (gruntis 44, 64, 65, 66, 67), kuras 1880. un 1881. gadā projektēja arhitekts Roberts Pflūgs (Robert August Pflug), kā arī tirgotāja Ivana Muhina (Иван Матвеевич Мухин) pasūtījumā celtu ēku grupu – četras tipveida noliktavas (gruntis 26, 27–28, 29–31, 39), kuras 1879. gadā projektēja arhitekts Karls Felsko (Karl Johann Felsko). Trīs tipveida ēkas 1. Spīķeru kvartālā ap 1879. gadu tika uzceltas arī Rīgas pilsētas pasūtījumā, un, lai gan to oriģinālprojekts nav saglabājies, izmantojot formālo analoģiju, iespējams izteikt pieņēmumu, ka tās projektējis K. Felsko (gruntis 32, 33, 34). I. Muhina pasūtījumā nedaudz vēlāk tika uzbūvētas vēl divas ēkas pēc arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa 1880. gada projekta (gruntis 35–37) un pēc arhitekta Reinholda Šmēlinga (Reinhold Georg Schmaeling) 1882. gada projekta (grunts 51).

Citiem īpašniekiem Spīķeru kvartālos piederēja tikai pa vienai vai divām noliktavām, kas būvētas pēc individuāliem projektiem, piemēram: 1. Spīķeru kvartālā pēc J. F. Baumaņa 1880. gada projekta celta tirgotāja Ivana Švedova (Иван Шведов) noliktava (grunts 38); pēc Jūliusa fon Hāgena (Julius August von Hagen) 1882. gada projekta – tirgotāja Dāvida Švarcbārta (David Schwarzbart) noliktava (grunts 62); pēc R. Šmēlinga 1881. gada projekta – tirgotāja Andreja Sokolova (Андрей Андреевич Соколов) noliktava (grunts 63); pēc 1886. gada projekta – tirgotāja Voldemāra Šperlinga (Woldemar Sperling) noliktava (grunts 52); 2. un 3. Spīķeru kvartālā pēc F. Hesa 1864. gada projekta celta Rīgas Biržas komitejas noliktava (grunts 73); pēc arhitekta Viktora de Grabes (Victor de Grabbe) 1884. gada projekta – Rīgas goda pilsoņa Roberta Pfeifera (Robert Pfeifer) noliktava (grunts 75); pēc 1886. gada projekta – tirgotāja Vilhelma Stendera (Wilhelm Stender) noliktava (grunts 89) un tā tālāk.

19. gs. 80. gadu vidū Spīķeru kvartālu formācija bija noslēgusies, un jau 19. gs. 80.–90. gados daudzām noliktavām tika īstenotas pirmās nelielās pārbūves (ārējo kāpņu piebūves, jaunu ailu izbūve u. tml.). Ievērojamākas transformācijas notika 20. gs. gaitā: 20. gs. sākumā, kad atklāja Rīga–Preču I dzelzceļa kravas staciju (1903) un Rīga–Krasta dzelzceļa kravas staciju (1907), kravu pārvadājumi vairs nenotika caur Spīķeru kvartāliem; īsi pirms Pirmā pasaules kara, veidojot dzelzceļa uzbērumu jaunā dzelzceļa tilta vajadzībām, likvidēja sliežu pievadus Spīķeru kvartāliem un noliktavu ēkas kļuva savai sākotnējai funkcijai praktiski neizmantojamas; starpkaru periodā vairākas noliktavu ēkas tika pārbūvētas, mainot to funkciju un apjomu, un vairākas tika nojauktas, atbrīvojot vietu Rīgas Centrāltirgus būvniecībai un teritorijas attīstībai; pēc Otrā pasaules kara vairākas ēkas nojauca, veidojot Krasta ielas trasi (mūsdienās – Ģenerāļa Radziņa krastmala).

Līdz mūsdienām teritorijā ar mazākiem vai lielākiem pārveidojumiem ir saglabājušās 33 vēsturisko noliktavu ēkas, kas tiek izmantotas dažādām komerciālām, sabiedriskām u. c. funkcijām. Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss ir piešķirts "Spīķeru apbūves ansamblim" (aizsardzības nr. 8714) – t. i., kopskaitā 12 ēkām 1. Spīķeru kvartālā: Maskavas ielā 4, 4 k-1, 6, 6 k-1, 8 k-1, 10, 12, 12 k-1, 12 k-2, 12 k-3, 12 k-4 un 14. Vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss ir piešķirts 8 ēkām 2. un 3. Spīķeru kvartālā: Nēģu ielā 3 (aizsardzības nr. 7876), Nēģu ielā 7 (aizsardzības nr. 7877), Spīķeru ielā 1 (aizsardzības nr. 7889), Spīķeru ielā 3 (aizsardzības nr. 7888), Pūpolu ielā 7 (aizsardzības nr. 7893), Spīķeru ielā 8 (aizsardzības nr. 7890), Spīķeru ielā 9 (aizsardzības nr. 7891), Spīķeru ielā 10 (aizsardzības nr. 7892) .

Spīķeru kvartāli atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa – Rīgas pilsētas vēsturiskā centra – teritorijā (kopš 1983. gada; aizsardzības nr. 7442) un Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Pasaules mantojuma vietas (World Heritage Site) – Rīgas vēsturiskā centra – teritorijā (kopš 1997. gada). Rīgas teritorijas plānojumā (2006. gadā) precīzi definētas "retinātas mūra noliktavu apbūves ansambļa – Sarkano spīķeru teritorijas" vērtības un pārbūvju noteikumi.