Viduslejasvācu valoda pieder indoeiropiešu valodu saimes ģermāņu valodu grupai, rietumģermāņu atzaram.

Apzīmējums “lejasvācu valoda” (vācu Niederdeutsch, lejasvācu Nedderdütsch) apkopo dažāda statusa valodas variantus. Līdzīgi vācu valodas vēstures tradicionālajai periodizācijai lejasvācu valodas vēsture iedalāma trīs periodos:

1) senlejasvācu valoda (vācu Altniederdeutsch, Altsächsisch) ‒ apm. 9.–12. gs.,

2) viduslejasvācu valoda ‒ apm. 1200.–1650. gads,

3) jaunlejasvācu valoda/ dialekti (vācu Neuniederdeutsch, Platt, Plattdeutsch, Plattdütsch) ‒ no apm. 1650. gada līdz mūsdienām.

Lejasvācu valoda un filoloģija tiek uzskatītas par patstāvīgu pētniecības virzienu. Vidējā, t. i., viduslejasvācu, periodā vērojama rakstu valodas variantu veidošanās, kas ne vienmēr sakrīt ar dialektu robežām. Attiecībā uz jaunāko posmu diskutējams ir jautājums par to, vai runa vēl joprojām ir par valodu vai par dialektiem, jo kopš 16. gs., kad viduslejasvācu valoda pamazām zaudēja savu starpreģionālo rakstu valodas statusu, starptautisko lomu, lietojumu pārvaldē, izglītībā, kā arī daļēji mutvārdu saziņā tā faktiski pārgāja dialektu statusā.

Viduslejasvācu periods sākās strauji, to sekmēja ekonomiskā un politiskā attīstība, Lībekas izveidošanās par nozīmīgu ostas pilsētu un tirdzniecisko darījumu centru, Hanzas izveidošanās. Sākot ar 12. gs., viduslejasvācu valodas izplatības areāls kolonizācijas un Hanzas  darbības rezultātā paplašinājās austrumu virzienā, veidojot jaunajās teritorijās heterogēnu rakstveida saziņas formu.

13.‒14. gs. izveidojās vairāki lejasvācu rakstu valodas areāli (Schreibsprachen). 14. gs. otrajā pusē Hanzas galvenajā pilsētā Lībekā sāka veidoties tā saucamā Lībekas norma (lübische Norm), kas ietekmēja rakstu valodas lietojumu arī pārējās Hanzas pilsētās. Viduslejasvācu valoda kā starptautiskā darījumu valoda ieviesās arī Hanzas ārzemju kantoros, piemēram, Visbijā, Novgorodā, Bergenā, Londonā, Brigē, un līdz ar ieceļotājiem izplatījās ziemeļu un austrumu virzienā, Skandināvijā un Livonijā, galvenokārt pilsētās.

14. gs. beigās līdz ar Hanzas savienības pāreju no latīņu uz viduslejasvācu valodu un Lībekas kā Hanzas galvenā centra attīstību rakstu valodā notika pakāpeniska reģionālo variantu izzušana un Lībekā lietotā rakstu valodas varianta izplatīšanās. To veicināja plašais valodas funkcionālais spektrs, kā arī viduslejasvācu valodas kā lingua franca nostiprināšanās Ziemeļjūras un Baltijas jūras reģionā. Viduslejasvācu valodu reizēm dēvē arī par Hanzas valodu (Hansesprache). Šo apzīmējumu lieto galvenokārt attiecībā uz tekstiem tirdzniecības un tiesību jomā.

Trešo posmu raksturo pāreja uz augšvācu rakstu valodu. Ilgāk nekā pārvaldē un dokumentos viduslejasvācu valoda saglabājās teoloģiska rakstura tekstos. Piemēram, vēl 1533./1534. gadā tika iespiesta viduslejasvācu valodā tulkotā Bībele, kuras paraugs bija Mārtiņa Lutera (Martin Luther) tulkojums. Pēc izzušanas no rakstu valodas lejasvācu valodas lietojums turpinājās mutvārdu formā.

Ziemeļvācu kancelejas pārgāja uz augšvācu valodu, sākot ar 1504. gadu (Berlīne), un šis process turpinājās līdz pat 1640. gadam (Emdene). Ilgāk lejasvācu rakstu valoda saglabājās reliģiska rakstura tekstos ‒ lūgšanu un dziesmu grāmatas vēl 16. gs. beigās un vietām pat 17. gs. sākumā ir lejasvācu valodā. Veicot pāreju uz augšvācu valodu un aizvietojot lejasvācu formas ar augšvācu, valodu kontaktu ietekmē veidojās jaukti teksti (Missingsch), kuriem raksturīgs augšvācu un lejasvācu formu un vārdu sajaukums un plašs hiperkorekto formu lietojums.

Viduslejasvācu valodas kā rakstu valodas izzušanu noteica vairāki faktori, vispirms ‒ Hanzas noriets. Zūdot tās politiskajai un ekonomiskajai ietekmei, zuda arī priekšnosacījumi Hanzas valodas pastāvēšanai. 1495. gadā ieviestās romiešu tiesības noteica nepieciešamību juridiskajos jautājumos konsultēties augšvācu valodā. Augšvācu reģiona universitātes kļuva pievilcīgas studentiem no Ziemeļvācijas. Augsts bija augšvācu, sevišķi austrumvidusvācu valodas (Ostmitteldeutsch), prestižs. Šis process skāra ne tikai Ziemeļvāciju, bet arī vāciski pārvaldītās teritorijas ziemeļaustrumos un ziemeļos. Pāreja uz augšvācu valodu sākās Vācijas austrumos un dienvidaustrumos un noslēdzās ziemeļrietumos. Līdz apm. 18. gs. beigām augstākajos slāņos  un 19. gs. arī vidējos slāņos lejasvācu valoda zaudēja savu lomu arī mutvārdu saziņā.

Lejasvācu valodas fonētiskās sistēmas raksturīgākās iezīmes salīdzinājumā ar augšvācu valodu saistāmas ar 2. augšvācu līdzskaņu pārvirzes trūkumu, kas to vieno ar skandināvu valodām. Ar izoglosu palīdzību (piemēram, maken-machen, ik-ich) lejasvācu areāls tiek šķirts no augšvācu valodas dialektiem, kaut robežas ir visai plūstošas. Otra būtiska iezīme lejasvācu valodā ir garo ģermāņu patskaņu saglabāšanās atšķirībā no augšvācu valodas, kur tie pārveidojās par divskaņiem, piemēram, vācu Haus – viduslejasvācu hus, vācu sein – viduslejasvācu sin. Raksturīgākā viduslejasvācu valodas iezīme salīdzinājumā ar sensakšu valodu ir neuzsvērto zilbju redukcija, kas notiek līdzīgi kā augšvācu dialektos. Par viduslejasvācu valodas fonētisko sistēmu var pastarpināti spriest pēc rakstu valodas pieminekļiem. Rakstītie teksti liecina par dialektu pazīmēm sākumposmā, par izlīdzināšanās tendencēm vidusposmā un par valodu kontaktu izpausmēm noslēgumā. Nereti vienā tekstā ir vērojama dažādu dialektu pazīmju klātbūtne, tādēļ pētniecībā popularitāti ir ieguvis Roberta Pētersa (Robert Peters) izveidotais variablo pazīmju katalogs (1987‒1990), kas apkopo viduslejasvācu valodas rakstu pieminekļos fiksētos reģionālos variantus fonētiski fonoloģiskajā, morfoloģiskajā un leksiskajā līmenī.

Viduslejasvācu rakstu valoda nebija normēta, un atkarībā no laika un vietas skaņu atveide varēja variēt, piemēram, rakstu avoti liecina par variācijām umlauta atveidē (lang – langer / lenger). Vārda saknes patskanis varēja mainīties atkarībā no izplatības areāla, piemēram, (i) vārdā stidde (vācu Stätte) liecina par ostfāļu izcelsmi. Areālās atšķirības vērojamas arī, piemēram, attiecībā uz (a) attīstību pirms -ld un -lt (ald- / old- / oud-). Visduslejasvācu tekstos samērā agri sākās pāreja no (sk-) uz (š-). Agrākajā posmā biežāka ir sc- rakstība, klasiskajā – sch-, piemēram scal / schal (sal. vācu soll). Variācija s- /z- anlautā, kas reizēm vērojama arī Rīgas senākajos viduslejasvācu tekstos, liecina par vestfāļu ietekmi.

Viduslejasvācu valodai salīdzinājumā ar senāko posmu raksturīga fleksiju vienkāršošanās. Morfoloģisko formu varianti tekstos liecina par dažādu rakstu valodas areālu un dialektu ietekmi. Piemēram, līdz 14. gs. beigām vērojams īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa galotnes -et lietojums paralēli ar -en. Tikai sākot ar 1400. gadu, Lībekas kancelejas ietekmē virsroku guva -en forma, sal. wi, gi, se hebben atšķirībā no vestfāļu hebbet (reizēm se hebbent). 15. gs. izzuda arī citi varianti, piemēram, vietniekvārda forma uns izspieda iepriekš lietoto us.

Viduslejasvācu valodas leksikas krājuma paplašināšanos ietekmēja lietošanas joma, valodu kontakti, tulkošana. Tekstos plaši pārstāvēta speciālā lietojuma leksika tiesību, pārvaldības, tirdzniecības un amatniecības jomā. Nereti vērojams arī reģionālo variantu lietojums, piemēram, miesnieka apzīmējums parādās gan kā vlêschhoewer (galvenokārt rietumdaļā), gan knokenho(u)wer (galvenokārt ostfāļu vai ziemeļlejasvācu areālā).

Viduslejasvācu valodā rakstītajos tekstos izmantots latīņu alfabēts un no latīņu valodas aizgūtās un tālākattīstītās abreviatūras. Latīņu valodas alfabēts nespēja pilnībā atspoguļot viduslejasvācu dažādās skaņas, sevišķi patskaņus, tādēļ tekstos ne vienmēr atspoguļotas to kvantitatīvās un kvalitatīvās atšķirības, piemēram, umlauta apzīmējumos skaņām ö un ü (ü nereti pierakstīts kā y). Diakritisko zīmju lietojums virs patskaņiem ne vienmēr ir skaidrs un viennozīmīgs, piemēram, virs u tā varēja apzīmēt patskaņa garumu vai atšķirt to no n. Šo zīmju funkcija varēja būt gan skaņu diferenciācija, gan rotājums. Rokrakstos rakstības tradīcijas mainījās atkarībā no reģiona, kancelejas, rakstītāja, rakstīšanas laika, iespieddarbos vērojami centieni ievērot konsekvenci. Piemēram, Hermaņa Nībauma (Hermann Niebaum) apkopotajā vokālisko grafēmu sarakstā (2000) skaņas (a) atveidei (bez garuma norādes) ir seši varianti, bet skaņai (o) – 11 variantu. Tas pats attiecināms arī uz līdzskaņu atveidi. Rokrakstos vērojams galvenokārt fonētiskā principa lietojums. Atsevišķas zīmes atkarībā no pozīcijas vārdā varēja apzīmēt gan patskaņus, gan līdzskaņus, piemēram, (j), (u), (v). H. Nībauma veidotais konsonantisko grafēmu apkopojums liecina par atšķirīgu rakstu zīmju lietojumu atkarībā no pozīcijas vārdā, piemēram, grafēma <s> vārda sākumā varēja parādīties kā (ſ, s, z, sc, ſh), vārda vidū kā (ſ, s, z, sc) un izskaņā kā (s). Senākajā periodā vērojams rakstības tuvums mutvārdu runai, par ko liecina asimilētās vai reducētās formas, piemēram, lanne (lande), sir (siner), bet 15. gs. biežāks ir etimoloģiskais princips, piemēram, lande, siner.

Viduslejasvācu valodas rakstu pieminekļi ir tulkojumi un oriģinālsacerējumi. Pie senākajiem prozas darbiem pieder Eikes no Repgovas (Eike von Repgow) viduslejasvācu valodā tulkotais sakšu tiesību apkopojums “Sakšu spogulis” (Sachsenspiegel, 1221‒1224). Vēsturiskās prozas piemineklis ir arī 13. gs. “Sakšu pasaules hronika” (Sächsische Weltchronik). 13. gs. viduslejasvācu valodā tika sarakstīti arī vairāki pilsētu tiesību teksti, tai skaitā Lībekas pilsētas tiesības, kuru 1282. gada noraksts glabājas Rēveles (Tallinas) pilsētas arhīvā. Senākie raksti viduslejasvācu valodā ir galvenokārt tiesību, pārvaldes, tirdzniecības, vēstures un teoloģiska rakstura teksti. Jau no 14. gs. pirmās puses viduslejasvācu valodā bija arī ceļojumu apraksti, 14. un 15. gs. – zāļu grāmatas, 15. gs. – kuģniecības grāmata, jūras kartes, 16. gs. – pavārgrāmatas, iespieddarbi par dārzkopību, kalendāri, astronomijai un astroloģijai veltīti izdevumi, vārdnīcas, gramatikas, mācību grāmatas. Viduslejasvācu valodā ir arī teoloģiska rakstura darbi, tai skaitā jau no 15. gs. Bībeles tulkojumi (Ķelnes Bībele, 1478‒1479, Lībekas Bībele, 1494). Plaši pazīstami ir literārie darbi, piemēram, “Lapsa Kūmiņš” (Reinke de Vos), kam pamatā ir dzīvnieku eposa “Reinaerts” (Reinaerts Historie) vidusnīderlandiešu variants. Lībekā tika iespiesti darbu “Nāves deja“ (Des dodes dantz (1489), vācu Lübecker Totentanz), “Nelgu kuģis” (Dat narren shyp), 1497. gada Sebastjāna Branta (Sebastian Brant) “Nelgu kuģis” (Narrenschiff) tulkojumi, popularitāti guva arī Burkarda Valdisa (Burkard Waldis) Rīgā uzvestā “Parabola par zudušo dēlu” (De Parabell vam vorlorn Szohn, 1527) un citi.

Hanzas pilsētu, t. sk. Rīgas un Tallinas, arhīvos, bibliotēkās un muzejos joprojām glabājas liels skaits viduslejasvācu valodā rakstītu, līdz šim lingvistiski maz pētītu, uz pārvaldi, diplomātisko, tirdzniecības un privāto saraksti u. c. jomām attiecināmu dokumentu.