Pavārgrāmatās receptes papildina citi teksti: praktiski padomi mājturībā, kultūrvēsturiska informācija, autora piezīmes. Nozīmīga pavārgrāmatu sastāvdaļa ir attēli – gan dekoratīvi, gan instruktīvi. 

Līdz 19. gs. izdotās pavārgrāmatas pieskaitāmas didaktiskajai literatūrai, taču pakāpeniski mainījās to forma un funkcija, pieļaujot žanra robežu paplašināšanos. Mūsdienās var runāt par gastronomisko literatūru, kas iekļauj dažādas formas darbus: gan pavārgrāmatas, gan literārus tekstus par ēdienu. Tie var saturēt gan receptes, gan arī tekstus par uzturzinātni, galda kultūru, vīnu, lauksaimniecību, mājturību un ēdiena vēsturi. 

Saliktenis radies no vārdiem “pavārs” un “grāmata”. Tas norāda uz pavārgrāmatu attīstības sākumposmu Latvijā, kad pavārgrāmatas lielākoties bija adresētas profesionāliem pavāriem. Arī citās Eiropas valodās lietots šis saliktenis (angļu cookbook, zviedru kokbok); sastopami arī citi vārdu salikumi, piemēram, “virtuves grāmata” (franču livre de cuisine, itāļu libro di cucina) vai “recepšu grāmata” (portugāļu livro de receitas). 

Pavārgrāmatu aizsākums meklējams starp senākajiem rakstu pieminekļiem. Vecākās zināmās pierakstīto recepšu kolekcijas atrastas Mezopotāmijā – uz trijām māla plāksnītēm iegravētas 35 receptes ķīļrakstu formā akādiešu valodā. Tās datētas ar 1700. gadu p. m. ē. Vēlāk Grieķijā 2. gs. bija zināms Ateneja (Ἀθήναιος ὁ Nαυκρατίτης) darbs “Sofistu vakariņas” (Δειπνοσοφισταί), kurā rodami citāti no senākiem grieķu tekstiem, kas veltīti ēdienam. No Senās Romas laikiem saglabājusies pavārgrāmata, par kuru zināms visai maz – tās datējums ir visai plašā amplitūdā no 400. gada p. m. ē. līdz 5. gs. m. ē., to pieņemts piedēvēt bagātam romiešu tirgonim Apīcijam (Apicius; “Par ēdienu gatavošanu”, De re coquinaria). Antīkie darbi uzskatāmi par mūsdienu pavārgrāmatu priekštečiem. Tie apraksta maltītes un ēdienus, ēdienu sastāvdaļas, bet nedod precīzas instrukcijas par proporcijām, pagatavošanu, pasniegšanu, tātad lasītājam neļauj šos ēdienus atkārtot. 

Pavārgrāmatas mūsdienu formā izveidojās viduslaiku beigu posmā. To rašanās cēloņi bija saistīti ar komunikācijas formas maiņu – mutvārdos nododamā informācija arvien vairāk tika kombinēta ar rakstiem. Rakstiski fiksētas gan dažādu profesiju pārstāvju zināšanas, gan saimniecības lietas turīgos namos. Šajā laikā mainījās arī grāmatu funkcijas. Grāmatas vairs nebija tikai reliģiska satura – attīstījās izklaides un praktiskā literatūra un grāmatu ražošana kļuva par komercdarbību. Iespēja rakstveidā saglabāt informāciju rosināja ne tikai literātus un māksliniekus, bet arī pavārus dokumentēt savus sasniegumus. 

Pirmās pavārgrāmatas tapa dižciltīgo galmos, kur pavāra darbam bija labvēlīgi apstākļi, pieejami resursi un iespēja izpaust savas prasmes. Tā kā no pavāriem tika gaidīti arvien izsmalcinātāki ēdieni, radās nepieciešamība sarežģītākos procesus fiksēt rakstiski, lai varētu tos paturēt atmiņā. Vēlāk pavārgrāmatas tapa arī pēc aristokrātu un buržuāzijas namu pavāru pierakstiem, kas atspoguļoja sava slāņa iespējas. 

Modernais Eiropas jeb Rietumu pavārgrāmatu žanrs izveidojās 13. un 14. gs. manuskripta formā. Zināmākās recepšu kolekcijas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, ir franču “Sagādnieks” (Le Viandier), ko no dažādiem avotiem kompilējis Francijas galma pavārs Gijoms Tirejs (Guillaume Tirel). Ar to konkurēja angļu “Pagatavošanas veidi” (The Forme of Cury), ko piedēvē karaļa Ričarda II (Richard II) pavāriem, un “Grāmata par ēdiena gatavošanu” (Liber de Coquina), kas apkopoja franču un itāļu receptes. Šie manuskripti ir kopijas no agrākiem tekstiem vai arī mutvārdu stāstījuma pieraksti, kas fiksē kulinārās prakses no 13. gs. vai pat agrākiem laikiem.

Pirmā drukātā pavārgrāmata ir Bartolomeo Platinas (Bartolomeo Platina) “Par cienījamu baudījumu” (De honesta voluptate, 1474), kas izdota tikai 19 gadus pēc Johana Gūtenberga (Johannes Gensfleisch zur Laden zum Gutenberg) Bībeles. Tā sarakstīta latīņu valodā un ir kāda agrāka itāļu manuskripta tulkojums. Turpmākā gadsimta laikā pavārgrāmata bieži izdota atkārtoti un tulkota franču, vācu un itāļu valodā. Pirmos simts gadus, kad pavārgrāmatas tika drukātas, nav iespējams runāt par to satura attīstību, drīzāk iespiedtehnika nodrošināja iepriekšējo gadsimtu manuskriptu cirkulāciju. Līdz 16. gs. vidum drukātas pavārgrāmatas tika izdotas visās galvenajās Rietumeiropas valodās, tās tika tulkotas un paplašināja recepšu ģeogrāfiskās robežas. 

Kopš 17. gs. Eiropā vienlaikus iznāca gan vīriešu, gan sieviešu pavārgrāmatas. Šāds nosacīts dalījums attiecas gan uz autoriem, gan uz lasītājiem. Dižciltīgu namu pavāru (vīriešu) pavārgrāmatas galvenokārt adresētas kolēģiem, un tās stāsta par gastronomiskiem sasniegumiem. Šis žanrs turpina pastāvēt: tiek dokumentēti gan slavenu restorānu pavāru, gan TV pavāru sasniegumi. Šefpavāri eksperimentē ar tehnoloģijām, produktiem un ēdiena dizainu un ar pavārgrāmatu starpniecību piedāvā kaut ko īpašu, kas iedvesmo mājas virtuves. Tikmēr 18. gs. tika izdotas arī grāmatas, kuras sievietes raksta sievietēm. Tās bija adresētas saimniecības vadītājām vai ģimenes mātēm, mājsaimniecēm kā palīgs saimniecības darbu plānošanā un veikšanā gan turīgos namos, gan, īpaši 20. gs. sākumā, arī trūcīgās saimniecībās. 20. gs. otrajā pusē joprojām izdeva pavārgrāmatas par ikdienas ēdienu. Tās tika adresētas lielākoties sievietēm un deva padomus, kā ātri, ar nelielu piepūli un veselīgi pabarot ģimeni. 

18. un 19. gs. par galveno pavārgrāmatu auditoriju kļuva tie, kas vēlējās sasniegt augstāku sociālo statusu, tie, kuriem pietika līdzekļu, lai atļautos izsmalcinātus mielastus, bet trūka zināšanu par atbilstošu to īstenošanu. Pavārgrāmatas ļāva ieskatīties augstāku sociālo slāņu dzīvē, kas citādi svešām acīm bija slēpta. Tā piedāvāja atdarināšanas paraugus. Ēdiens kalpoja par sociālo marķieri. Elites virtuvi no zemāku sociālo slāņu virtuves atšķīra gan iespēja iegādāties eksotiskus produktus, gan algot profesionālus pavārus, kuri spēja īstenot sarežģītas kulinārās operācijas, gan prasme apgūt un pielietot sarežģītus galda kultūras manevrus. Viesības šajā laikmetā bija sociālā statusa demonstrēšanas vieta. Pavārgrāmatas gan nostiprināja nošķīrumu augstajā un vienkāršajā virtuvē, gan deva iespēju apgūt trūkstošās zināšanas un veica sociālās mobilitātes funkciju. 

Ēdiena sarežģītības un izsmalcinātības pakāpe nemitīgi paaugstinājās, un izšķērdīgā baudīšana radīja pretreakciju. Attīstoties uzturzinātnei, pavārgrāmatas vēstīja ne vairs tikai par to, kāds ēdiens ir grezns, iespaidīgs un garšīgs, bet vairāk par to, kāds ēdiens ir derīgs cilvēka veselībai, cik un ko vajag ēst. Šī informācija parādījās 18. gs. mājturības grāmatās, kad ikdienas ēdiena gatavošana aizvien vairāk tika zinātniskota, grāmatu autori arvien biežāk bija uzturzinātnieki, kuri saimniecēm izvirzīja ikdienā dažkārt grūti izpildāmus uzdevumus. Pavērsiens šajā skatījumā iezīmējās 20. gs. 70. gados, kad uzturu sāka saistīt ar ietekmi uz planētu. Koncepts “veselīgs uzturs” nozīmē arī dabisku, ekoloģisku, pašaudzētu pārtiku. 21. gs. šis virziens pavārgrāmatās kļūst arvien populārāks, īpaši uzsvērts veģetārs un vegāns uzturs un vietējo produktu priekšrocības. Ēdiena ietekme uz veselību un jaunības svaiguma saglabāšanu radīja diētu grāmatas. Tās atspoguļo arī slaida ķermeņa kultu, kas dominē Rietumu kultūrā un ietekmē ēšanas paradumus. 

20. gs. vidū pavārgrāmatas rādīja realitātes daudzveidību un to, kā izmainījušās attiecības starp vīriešiem un sievietēm, darbu un brīvo laiku. Pavārgrāmatas pārstāvēja dažādus uzskatus par to, vai gatavošana mājās ir pašaizliedzīgas rūpes par ģimeni vai arī tā būtu uzskatāma par darbu, līdzīgi kā apmaksāta nodarbinātība ārpus mājas, vai varbūt tā ir vairāk izklaide – vaļasprieks, aizraušanās. Ēdiens pavārgrāmatās parādās gan kā baudas avots un daļa no sociālās dzīves, gan kā obligāts pienākums, kam aizņemtajā ikdienā paliek arvien mazāk laika. Pavārgrāmatas sniedz padomus, kā saīsināt ēdiena pagatavošanas laiku, izmantot konservus un pusfabrikātus, lai ļautu ar šo pienākumu tikt galā iesācējiem un aizņemtiem cilvēkiem. 

Sākot no 20. gs. 60. gadiem pavārgrāmatas atspoguļo meklējumus pēc kaut kā jauna gan formas, gan satura ziņā un tās aizvien šaurāk specializējas pēc auditorijas, pagatavošanas apstākļiem, tehnoloģijām, produktiem, dzīvesveida. Pavārgrāmatas reaģē uz jaunumiem. Tās atspoguļo jaunu produktu ienākšanu, piemēram, garšvielu vai eksotisku augļu importu, jaunu tehnoloģiju izmantošanu (konservēšanas pavārgrāmatas), nebijušus uzskatus par uzturu (diētu un veselīga uztura pavārgrāmatas), jaunus vērtību aspektus (veģetārās pavārgrāmatas) un sociālos modeļus (pavārgrāmatas neprecētiem cilvēkiem). Tās aicina kaut ko mainīt arī mārketinga vai propagandas nolūkos. Atsevišķi izdotas dzērienu pavārgrāmatas, kas veltītas jauna veida alkoholisko dzērienu pagatavošanai, piemēram, augļu un ogu vīnu darīšanai mājas apstākļos vai kokteiļu pagatavošanai. Nacionālo virtuvju pavārgrāmatas ietver noteiktas valsts kulināro pašdefinējumu. Tās tiek adresētas gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem. Globalizācijas apstākļos populāras ir arī dažādas etnisko virtuvju pavārgrāmatas, kas bieži demonstrē ārpusnieka skatījumu uz eksotiskām virtuvēm. 

20. gs. otrajā pusē mediju fokusā ir personības un strauji sāk attīstīties biogrāfiskas pavārgrāmatas, kas ar receptēm ilustrē kāda cilvēka – parasti populāra vai slavena – dzīvesstāstu. Pavārgrāmatas autoram vairs nebija jābūt autoritātei – pavāram, zinātniekam vai mājturības skolotājai. Pavārgrāmatas sāka rakstīt gardēži, tie, kuri aizrāvās ar gastronomiju. Šādas grāmatas mazāk runā par ēdienu, vairāk – par dzīvesveidu, vērtībām, estētiku. Tādēļ liela loma ir ilustrācijām. Fotogrāfiju bagātība 20. gs. 90. gados ļauj identificēt atsevišķu pavārgrāmatu veidu – žurnālu galdiņa pavārgrāmatas (coffee table cookbooks) –, kam raksturīgs lielizmēra iesējums un bagātīgas ilustrācijas. Par šo grāmatu priekštečiem var uzskatīt TV raidījumus par ēdienu. Tajos galvenā uzmanība tiek pievērsta vadītājam, nevis ēdienam.

Kā paralēla digitāla forma pavārgrāmatām ir kulinārie emuāri. To autori lielākoties ir kulinārijas neprofesionāļi, kuri emuāros līdzās receptēm daudz uzmanības velta ēdiena pasniegšanai, noformējumam un papildina to ar personīgo viedokli.

Pavārgrāmatu satura organizāciju nosaka funkcija – visbiežāk tā netiek lasīta pēc kārtas, bet gan tajā tiek meklēta konkrēta informācija, tāpēc šo procesu atvieglo lappušu numerācija, satura rādītājs un alfabētiskais indekss. 

Viduslaiku sākumposmā pavārgrāmatu manuskriptiem trūka iekšējas organizācijas, tie bija lasāmi pēc kārtas. Nereti atsevišķi grupēja vienīgi gavēņa dienu receptes. No 16. gs. pavārgrāmatu saturs arvien biežāk tika organizēts pēc pagatavošanas metodes (vārīti, cepti, sautēti ēdieni) vai pēc pamatsastāvdaļām (mājlopi, medījums, putnu gaļa, zivis, dārzeņi). Šāda sistēma pārņemta no viduslaiku medicīniskās literatūras, kurā produktu īpašības saistītas ar ietekmi uz ķermeni. Ar laiku populārāka kļuva sistēma, kurā receptes sakārtotas tādā secībā, kādā ēdienreizē tiek pasniegti ēdieni: uzkodas, zupas, gaļas ēdieni, zivju ēdieni, dārzeņi, saldie ēdieni, kūkas, saldumi. 

Arī ēdienu nosaukumi palīdz orientēties pavārgrāmatas saturā, tie izceļ pamatsastāvdaļu vai pagatavošanas veidu. No manuskriptu pavārgrāmatām tika pārņemta tradīcija recepti izvietot vienlaidus tekstā ar izceltu sākumburtu, vārdu vai pirmo rindiņu. Receptes sākumrindai izmantota formula “ja tu gribi”, piemēram, “ja tu gribi pagatavot pildītus vēžus, ņem piecus lielus vēžus...”. 15. gs. atsevišķi tiek izdalīti recepšu nosaukumi, taču tie vēl nav ēdienu nosaukumi, bet drīzāk virsraksti, piemēram: “Kā pankūkas pagatavot”, “Ābolu putra gavēņa dienām”, “Par gaļas zupām”. Laika gaitā pavārgrāmatu struktūra mainījās, virzoties uz aizvien striktāku organizāciju. Pavārgrāmatu saturu organizēja recepšu nosaukumi, kas tika iekļauti gan satura rādītāja, gan alfabētiskajā indeksā. 

Savukārt receptes forma izveidojās 14. gs., kad tā tika pārņemta no medicīniskās literatūras. Pirmo reizi tika nošķirts sastāvdaļu saraksts no pagatavošanas soļiem. Lai arī lielāko daļu pavārgrāmatas satura veido receptes, tajās sastopami arī citi informatīvi teksti, piemēram, priekšvārds un ievads. Priekšvārdā autori paskaidro savu motivāciju, nolūkus, kā arī bieži norāda, kādai auditorijai grāmata adresēta. Ievads piedāvā tehnisku informāciju, kas palīdz sagatavoties receptes īstenošanai, skaidro mērvienības, norāda personu skaitu, sniedz padomus nepieciešamā inventāra izvēlē, produktu iegādē, virtuves iekārtošanā u. c. 

Apīcija “Par ēdienu gatavošanu”, Antuāna Karēma (Marie-Antoine Carême) “Parīzes pavārs” (Le Cuisinier parisien, 1828), Izabellas Bītones (Isabella Mary Beeton) “Misis Bītones mājsaimniecības vadīšanas grāmata” (Mrs Beeton’s Book of Household Management, 1861), Ogista Eskofjē (Georges Auguste Escoffier) “Ceļvedis ēdiena pagatavošanā” (Le Guide Culinaire, 1903), “Betijas Krokeres ilustrētā pavārgrāmata” (Betty Crocker’s Picture Cookbook, 1950), Elizabetes Deividas (Elizabeth David) “Grāmata par Vidusjūras reģiona ēdienu” (A Book of Mediterranean Food, 1950), “Alises B. Toklasas pavārgrāmata” (The Alice B. Toklas Cook Book, 1959), Džūlijas Čaildas (Julia Carolyn Child) “Franču ēdiena gatavošanas māksla” (Mastering the Art of French Cooking, 1961), Helēnas Braunas (Helen Gurley Brown) “Neprecētas meitenes pavārgrāmata” (Single Girl’s Cookbook, 1969), Frānsisas Lapē (Frances Moore Lappé) “Mazās planētas uzturs” (Diet for a Small Planet, 1971), Marko Pjēra Vaita (Marco Pierre White) “Baltā svelme” (White Heat, 1990), Džeimija Olivera (Jamie Trevor Oliver) “Kailais šefpavārs” (The Naked Chef, 1999), Hestona Blūmentāla (Heston Marc Blumenthal) “Hestona fantastiskie mielasti” (Heston’s Fantastical Feasts, 2010), Zanes Cērpiņas, Stāla Stenslija (Stahl Stenslie) “Antropocēna pavārgrāmata” (Anthropocene Cookbook, 2022).