Gavēšanu praktizē daļa kristiešu, un šis process notiek gan kopīgi atsevišķos liturģiskā gada periodos, gan pēc individuālas izvēles īpašās situācijās. Daudzi to praktizē arī pirms svētā vakarēdiena.
gavēnis kristietībā
pilnīga vai daļēja īslaicīga atturēšanās no ēšanas (noteiktiem pārtikas veidiem un produktiem) un dažkārt arī no dzeršanas reliģisku motīvu dēļ
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Nosaukuma izcelsme
Jaunajā Derībā grieķu valodas vārds, kas apzīmē gavēni, ir νῆστις, nēstis, kas burtiski nozīmē “neēšana”. Senajā angļu valodā fæstan nozīmēja ‘gavēt’, arī ‘apstiprināt’, ‘nodibināt’, ‘padarīt stingru’ un tamlīdzīgi. Latviešu valodā vārds aizgūts no senslāvu valodas vārda говеть.
Praktiskā īstenojuma apraksts
Senāk gavēņa laikā parasti atturējās no gaļas, zivju un piena produktu lietošanas uzturā, kā arī no eļļas un alkohola. Mūsdienās ir parādījušās jaunas gavēņa prakses un radušies jauni motīvi – īslaicīga atteikšanās no sociālo tīklu lietošanas, akcijas, kuru laikā atsakās no gaļas vai citas pārtikas, tādējādi solidarizējoties ar tiem, kuri cieš no pārtikas trūkuma, un tā tālāk. Tāpat ir parādījušies jauni izaicinājumi – piemēram, jautājums, ko gavēnis nozīmē vegāniem (daļa vegānu, kuri praktizē gavēni, šajā laikā atsakās no gaļas aizvietotājproduktiem). Patēriņa kultūra un veselības industrija piedāvā sekularizētu gavēņa praksi, reklamējot gavēņa laika ēdienus vai īslaicīgu atturēšanos no atsevišķiem pārtikas produktiem veselības uzlabošanas labad.
Vēsturiski senākās Rietumu konfesijās (Romas katoļi, anglikāņi, luterāņi u. c.) Lielais (liturģiskā Ciešanu laika) gavēnis sākas ar Pelnu dienu. Tas ir četrdesmit dienu sagatavošanās laiks Lieldienām – Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Pelnu dienā dievkalpojuma laikā tiek svētīti un kaisīti pelni uz ticīgo galvām. Tā ir simboliska zīme (darbība), kas atgādina par cilvēka iekšējās pārveidošanās nepieciešamību, uz kuru aicina Lielā gavēņa laiks, izmantojot dažādas prakses: lūgšanu, gavēni, žēlsirdības darbus un tā tālāk.
Romas katoļi praktizē euharistisko gavēni, kad cilvēki atturas no jebkādas pārtikas (izņemot ūdeni un medikamentus) vienu stundu pirms svētā vakarēdiena saņemšanas. Taču priesterim, kurš svin vakarēdienu vairākas reizes dienā, nelielā daudzumā ļauts lietot pārtiku pirms vakarēdiena, sākot no otrās reizes (pat tad, ja pirms rituāla ir mazāk par vienu stundu). Tāpat no šiem ierobežojumiem atbrīvoti slimie un vecie cilvēki. Pirms Otrā Vatikāna koncila (1962–1965) Romas katoļi sāka gavēt jau no pusnakts pirms vakarēdiena saņemšanas. 20. gs. noteikumus lēnām sāka atvieglot – 1917. gada kanoniskie likumi noteica, ka tie, kas slimo vismaz mēnesi un kuriem nav cerību uz ātru atveseļošanos, ar biktstēva atļauju var saņemt vakarēdienu arī tad, ja lieto medikamentus un ūdeni. 1953. gadā pāvests Pijs XII (Pius PP. XII) vispār atcēla šo aizliegumu slimniekiem un vēlāk samazināja euharistiskā gavēņa laiku līdz trijām stundām. 1964. gadā Pāvils VI (Paulus PP VI) ieviesa pašreizējos noteikumus.
Pareizticībā ir četri vairākdienu gavēņi pirms lielajiem baznīcas svētkiem: Lielais gavēnis (pirms Lieldienām), gavēnis (pirms Ziemassvētkiem), Dievmātes aizmigšanas gavēnis (14.–28. augustā), Pētera un Pāvila gavēnis (iesākas Visu svēto dienā un ilgst līdz 12. jūlijam; šī gavēņa ilgums variējas gadu no gada – atkarībā no Lieldienu svinēšanas laika). Visa gada garumā trešdienās un piektdienās tiek ievērots vienas dienas gavēnis, trešdienās pieminot Kristus nodošanu ciešanām, piektdienās – viņa nāvi pie krusta. Atkarībā no tā, ko drīkst ēst, gavēņi tiek klasificēti kā parasti, stingri un ļoti stingri. Atsevišķām pareizticīgo baznīcām ir papildu gavēņi, piemēram, Malabaras neatkarīgā sīriešu baznīca (Indijā), Etiopijas, koptu un dažas citas baznīcas ievēro trīs dienu Nīnives gavēni, pieminot pravieša Jonas atrašanos zivs vēderā un tam sekojošo nīniviešu gavēni un grēku nožēlu (skat. Jonas grāmatu Vecajā Derībā).
Rašanās cēloņi un iemesli
Gavēšana bija pazīstama Jēzus laika jūdaismā. Vecajā Derībā tā ir aprakstīta vairākkārt un dažādi – gan kopā ar atteikšanos no dzeršanas (Esteres 4:16, 2. Mozus 34:28; Mozus neēda un nedzēra pirms desmit baušļu sarakstīšanas), gan kā daļēja atteikšanās no ēšanas, piemēram, no izsmalcinātiem ēdieniem (Daniēla 10:2–3), arī kā atteikšanās no izpriecām (Daniēla 6:19). Praviešu grāmatās atrodama liekulīgas, performatīvas gavēšanas kritika. Tur norādīts, ka galvenais ir iestāšanās par taisnīgumu un reāla palīdzība tiem, kuriem tā ir vajadzīga (Jesajas 58: 3–7). Gavēšana ir pieminēta arī Vecās Derības deiterokanoniskajās grāmatās – ja cilvēks pēc gavēšanas turpina grēkot, tad gavēšanai nav jēgas (Sīraha gudrības grāmata 34:26).
Kristieši pārņēma gavēšanas praksi – Jēzus pats gavēja neēdot (Mateja 4:2). Evaņģēlijos gan ir tikai pāris viņa izteikumu par gavēni – norādījums, ka gavēšana ir privāta dievbijības izpausme, nevis izrādīšanās (Mateja 6: 16–18), un izteikums, ka Jēzus mācekļi gavēs pēc tam, kad viņa zemes dzīve būs noslēgusies (Lūkas 5:33–35). No tā var secināt, ka Jēzus gavēšanu īpaši neakcentēja. Kad apustulis Pāvils jaundibinātajās draudzēs iecēla vadītājus (presbiterus), viņš lūdza un gavēja (Apustuļu darbi 14:23).
Atteikšanās no ēšanas vai dzeršanas nav pašmērķis. Kristietībā tiek akcentēta gavēņa reliģiskā, personību transformējošā nozīme. Romas pāvests Francisks (Franciscus) 2021. gada vēstījumā rakstīja: “Nabadzības un sevis aizliegšanas ceļš (gavēnis), iejūtība un mīlestības pilna gādība par trūcīgajiem (žēlsirdības darbi) un bērna dialogs ar Tēvu (lūgšana) ļauj mums piedzīvot sirsnīgu ticību, dzīvu cerību un darbīgu žēlsirdību.”
Prakses interpretācijas un to attīstība laika gaitā
Pirmkristiešu tekstos ir atsauces uz gavēšanu. Didahē (Διδαχή, 1. vai 2. gs.) teikts: lai gavēnis notiek trešdienās un piektdienās. Ir arī prasība kristāmajiem gavēt pirms kristībām. 2.–4. gs. populārajā Hermas ganā (Ποιμὴν τοῦ Ἑρμᾶ) rakstīts par atklāsmes saņemšanu ar lūgšanu un gavēšanu. Jānis Zeltamute (Ἰωάννης ὁ Χρυσόστομος) paplašināja izpratni par gavēšanu, iekļaujot tajā visas maņas. Hipolīta kanonos (Canones Hippolyti) – 4. gs. tapušā nezināma autora tekstā, kas piedēvēts pirmkristiešu teologam un draudžu vadītājam Hipolītam (Ἱππόλυτος), – rakstīts pa atturēšanos no ēšanas pirms vakarēdiena. Sākumā gavēņa ilgums draudzēs atšķīrās, taču pamazām izveidojās dominējošas tradīcijas. 3. un 4. gs. nostiprinājās četrdesmit dienu Lielais gavēnis. Atanasijs (Ἀθανάσιος) rakstīja, ka to ievēro visa pasaule. Atsauce uz šo praksi ir Nīkajas koncila (325) kanonos. Vēlāk tika ieviesti vēl citi gavēņa laiki, piemēram, Adventa laikā, kā arī Vigīliju gavēņi pirms lielajiem baznīcas svētkiem. Mūki praktizēja stingrākus gavēņus nekā laji.
16. gs. reformators Mārtiņš Luters (Martin Luther) saglabāja gavēšanu. Arī Šveices teologs Žans Kalvins (Jean Calvin) atzina individuālu un kopīgu gavēņu praksi. Vairākās reformātu baznīcās saglabājās Lielā gavēņa tradīcija, tomēr kopumā reformātu un anabaptistu draudzēs šī prakse bija individuālas izvēles jautājums. Britu puritāņi 17. gs. gavēja īpašās nožēlas dienās, kuras rīkoja saistībā ar dabas katastrofām, militāriem konfliktiem un citiem svarīgiem iemesliem. Baptistu Otrajā Londonas ticības apliecībā (The Second London Confession, 1689) ir teikts, ka mācītājam jālūdz Dievs un jāgavē. 18. un 19. gs. baptisti Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Anglijā dažkārt gavēja; dažām draudzēm tā bija regulāra prakse. Anglikāņu 1662. gada Kopīgā lūgšanu grāmata (Book of Common Prayer) noteica gavēņu dienas (četrdesmit dienu Ciešanu laika gavēnis, no pirmdienas līdz trešdienai pēc svētdienas, kas seko Debesbraukšanas dienai, visas piektdienas, izņemot, ja Ziemassvētki iekrīt piektdienā, un citas). Metodisma dibinātāja Džona Veslija (John Wesley) sastādītā svētdienas dievkalpojumu kārtības grāmata un 1744. gada vadlīnijas noteica atturēšanos no gaļas piektdienās visa gada garumā. 19. gs. to no jauna akcentēja svētuma kustība (Holiness movement). Pats Dž. Veslijs ievēroja arī euharistisko gavēni.
Pēc 18. gs. protestantismā gavēšanas prakses loma mazinājās vai vispār izzuda. Galvenokārt tika akcentēti kristietības ētiskie aspekti, saistot gavēšanu un citas prakses ar cilvēcisku mēģinājumu iegūt Dieva labvēlību (tā vietā, lai paļautos uz Viņu). 19. gs. katolicismam tuvā augstbaznīcas kustība protestantismā iestājās par gavēņa atjaunošanu, uzskatot to par pirmsreformācijas praksi, kas vēlākos gadsimtos nepamatoti atstāta novārtā. To apgalvoja, piemēram, anglikāņu teologs Edvards Pjuzijs (Edward Bouverie Pusey).
20. gs. evaņģelikālismā interesi par gavēni radīja liturģiskās atjaunotnes kustība, pievēršanās reformācijas laika teoloģijai un lielu starpkonfesionālu organizāciju līderu atbalsts (piemēram, organizācijas Campus Crusade for Christ dibinātājs Viljams Braits (William Bright)). 20. gs. otrajā pusē to popularizēja arī harismātiskā kustība. Mūsdienās daļa Romas katoļu un protestantu praktizē Daniēla gavēni – atturēšanos no gaļas un alkohola. Tam pamatojums rodams Daniēla grāmatā (10:3), kur rakstīts, ka pravietis Daniēls trīs nedēļas “neēda neko gardu”, arī nelietoja vīnu un gaļu. Šī gavēņa veida popularitāti ASV vairoja aktieris Kristofers Prats (Christopher Michael Pratt), kurš par to izteicās sociālajos tīklos. Pēdējo dienu svētie (mormoņi) praktizē pilnīgu atturēšanos no pārtikas un šķidruma vienu svētdienu mēnesī. Naudu, ko viņi citos apstākļos izmantotu pārtikai, draudžu locekļi tiek aicināti ziedot baznīcai.