Sākumā metodisms bija atjaunotnes kustība anglikānismā, kas nesludināja jaunas teoloģiskas idejas, bet pievērsās citiem teoloģiskajiem aspektiem. Pēc kustības dibinātāja Džona Veslija (John Wesley) nāves metodisms tomēr izveidojās par atsevišķu denomināciju, kas izplatījās visā pasaulē. Metodistiem ir būtiska četru ticības avotu mijiedarbība: Svētie Raksti (Bībele), tradīcija, saprāts un pieredze. Metodistu skatījumā Svētos Rakstus dzīvē iemieso tradīcija, apstiprina saprāts un tie izpaužas personiskajā pieredzē.

Tāpat kā citi protestanti, metodisti atzīst divus sakramentus: kristību un svēto vakarēdienu. Metodisti lielākoties praktizē bērnu kristību (iegremdējot, apslakot vai aplejot ar ūdeni), taču ir daļa metodistu, kuri atzīst tikai pieaugušo ticīgo kristību, tas ir, ļauj vecākiem izvēlēties, vai viņi grib bērnu kristīt vai nogaidīt, līdz viņš būs vecumā, kad pats varēs izšķirties par kristību. Metodisti praktizē arī konfirmāciju jeb iesvētības, uzskatot, ka ar šo rituālu cilvēki apliecina ticību un tiek uzņemti vietējā draudzē. Mūsdienās, līdzīgi kā citās konfesijās, metodismā tiek akcentēts, ka cilvēks kļūst par draudzes locekli kristoties. Metodisti praktizē arī mīlestības mielastus – tradīciju, kas pārņemta no brāļu draudzēm. Šajos mielastos parasti tiek baudīta kūka un no kopīga trauka dzerts kāds dzēriens (ūdens, kafija, tēja utt.; parasti tas nav vīns, lai šo mielastu būtu iespējams nošķirt no svētā vakarēdiena), tiek dziedāts un notiek lūgšanas un sarunas par reliģiskām tēmām. Metodismā ir dažādi dievkalpojumu stili, sākot no “augstbaznīciska”, kas ir tuvāks Romas katoļu liturģijai, līdz neformālam. Netiek prasīts, lai dievkalpojumu kārtība visās metodistu draudzēs būtu vienāda, jo tie jau sākotnēji bijuši dažādi. Dž. Veslijs centās saglabāt anglikāņu strukturēto dievkalpojumu tradīciju un līdzās tai organizēt neformālākus dievkalpojumus. Džordžs Vaitfīlds (George Whitefield) atzina par labākām brīvi sacītās, nevis rakstītās lūgšanas. 20. gs. starpkonfesionālā liturģiskās atjaunotnes kustība ietekmēja arī metodismu. Piemēram, daudzas metodistu draudzes lieto lekcionāriju – Bībeles lasījumu apkopojumu atbilstoši liturģiskajam gadam. Būtiska vieta metodistu dievkalpojumos ir kopīgai dziedāšanai. Daudz metodistu baznīcas dziesmu ir pārņēmušas citas konfesijas. Daļai metodistu baznīcu ir bīskapa amats, daļai tā nav. Apvienoto Metodistu Ziemeļeiropas un Baltijas bīskapu, kura pārziņā ir arī metodisti Latvijā, ievēl uz astoņiem gadiem ar pārvēlēšanas iespēju pēc šī termiņa beigām. Metodistu draudzēs ir arī licencēti laju sludinātāji un lokālmācītāji (vēl neordinēti garīdznieki, kas ir pilnvaroti svētīt svēto vakarēdienu, kristīt un laulāt tikai konkrētā draudzē, kurā ir nozīmēti). Mūsdienās garīgos amatus daudzās metodistu draudzēs pilda sievietes. Metodistu kustība sākuma periodā praktizēja vienkāršību apģērbā un atturēšanos no alkohola lietošanas, lai gan arī tolaik uzskati šajā jautājumā bija dažādi. Dž. Veslijs iestājās pret stipro alkoholisko dzērienu lietošanu, bet ne pret vīna un alus dzeršanu. 21. gs. daudzi metodisti nav tik kategoriski šajos jautājumos.

Metodisms vēstures gaitā ir piedzīvojis vairākas šķelšanās reizes, kurām nereti atkal sekojušas apvienošanās. Dž. Veslijs sākumā darbojās kopā ar Dž. Vaitfīldu, taču vēlāk abu ceļi šķīrās, jo atšķīrās teoloģiskie uzskati – Dž. Vaitfīlds ticēja predestinācijai (konkrētāk, izredzētībai), savukārt Dž. Veslijs to uzskatīja par kļūdainu doktrīnu. 1808. gadā metodistu laju sludinātājs Hjū Borns (Hugh Bourne) tika izslēgts no metodistu kopības. Viņš kopā ar aptuveni 200 sekotājiem izveidoja jaunu metodisma novirzienu – sākotnējos metodistus (Primitive Methodists). Viņus tā dēvēja tāpēc, ka sākotnējie metodisti, pēc pašu domām, atjaunoja pirmo metodistu prakses. Tās bija brīvdabas sapulces un sieviešu vadīta sludināšana. Sākotnējie metodisti bija daudzi pirmo arodbiedrību līderi. 19. gs. Anglijā skaitliski auga abi minētie metodisma novirzieni. Gadsimta beigās Dž. Veslija dibinātajai metodistu kustībai piederēja 450 000 cilvēku. 1932. gadā abi novirzieni Lielbritānijā apvienojās. Sākotnējie metodisti ir saglabājušies arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

Metodisti, kuri sekoja reformātu teoloģijai, Velsā izveidoja Kalvinistisko Metodistu baznīcu, kas 19. gs. kļuva par lielāko denomināciju Velsā. No 1928. gada to sauc par Velsas Prezbiteriāņu baznīcu.

19. gs. ASV metodisti sašķēlās atšķirīgās attieksmes pret verdzību dēļ. Sadalīšanās notika arī tāpēc, ka 1860. gadā Ņujorkā tika dibināta Brīvā Metodistu baznīca, kas bija ne tikai pret verdzību, bet praktizēja neformāla stila dievkalpojumus, iebilda pret dalību masonu un citās slēgtās biedrībās un noteica, ka soli baznīcās ir pieejami visiem (nevis, kā tolaik bija pieņemts, sēdvietas tika iznomātas vai pārdotas un līdz ar to bija sociālā statusa simbols). 19. gs. metodisti fragmentējās Svētuma kustības (Holiness movement) iespaidā. Šī kustība sludināja perfekcionismu, kas izpaudās striktās sadzīves normās. Tā sludināja “pilnīgu svētdarīšanu”, sauktu arī par otro svētību – ticīgā garīgai izaugsmei sekojošu piedzīvojumu, kura rezultātā cilvēks tiek atbrīvots no iedzimtā grēka un piepildīts ar Svēto Garu. Svētuma kustība sagatavoja ceļu citam mūsdienu pasaulē izplatītam strāvojumam kristietībā, kas skāris dažādas konfesijas, ieskaitot metodistus, – Vasarsvētku kustībai.

Metodisms veidojās kā “sirds reliģija”, akcentējot personiskas ticības un ar to saistītās pieredzes lomu. Metodismā svarīga ir paša cilvēka izšķiršanās par ticību. Vēsturiski metodisti ir iestājušies par stingri noteiktām sadzīves normām, kas tos nošķir no sekulārās sabiedrības: regulāra dievkalpojumu un iknedēļas mazāku grupu – klašu – sapulču apmeklēšana, azartspēļu un alkohola lietošanas aizliegums, gavēšana, vienkāršs dzīves stils. Šīs normas atkarībā no laikmeta un kultūrkonteksta izpaudušās atšķirīgi.

Līdzīgi kā vairums citu kristiešu, arī metodisti atzīst vēsturiskās ticības apliecības. Pamatmācība tiem neatšķiras no citiem kristietības novirzieniem.

Metodisma aizsācējs Dž. Veslijs bija anglikāņu mācītājs, kurš tika ordinēts 1728. gadā. Viņš Oksfordā pievienojās grupai, kurā viņa brālis Čārlzs Veslijs (Charles Wesley), vēlākais daudzu garīgu dziesmu autors, kopā ar vairākiem citiem studentiem kopīgi studēja Bībeli, regulāri piedalījās svētajā vakarēdienā un veica sociālo darbu (piemēram, apmeklēja Oksfordas cietumus). Šo grupu dēvēja par “Svēto klubu”, jo tās dalībnieki vairāk par citiem akcentēja disciplinētas garīgās dzīves vajadzību. Grupas locekļi tika saukti par metodistiem, jo viņi bija pazīstami ar to, ka savu reliģisko dzīvi veidoja atbilstoši noteiktai metodei. 1735. gadā abi brāļi Vesliji devās uz Džordžiju, toreizējo britu koloniju Ziemeļamerikā, lai sludinātu indiāņiem. Misijas darbs nebija veiksmīgs, un viņi atgriezās Anglijā, norūpējušies par savu garīgo dzīvi. Brāļi meklēja padomu pie brāļu draudzes locekļiem. 1738. gadā viņiem brāļu draudzes dievkalpojumā bija pārdzīvojums, kuru vēlāk aprakstīja kā tādu, kas nesis apziņu: viņu grēki ir piedoti. Dažus mēnešus vēlāk anglikāņu mācītājs Dž. Vaitfīlds, kurš bija apmeklējis “Svēto klubu”, Dž. Vesliju uzaicināja uz Bristoli sludināt ogļračiem, kuri strādāja ļoti smagos apstākļos. 1739. gadā Dž. Veslijs sākotnēji negribīgi sāka sludināt brīvdabas sapulcēs, kurās nereti pulcējās cilvēku tūkstoši, galvenokārt strādnieki. Konvertīti līdzās anglikāņu dievkalpojumiem tika aicināti apmeklēt atsevišķas sanāksmes, kuru dalībnieki savukārt tika dalīti mazākās grupās jeb klasēs, kas pulcējās darba nedēļas dienās. 

Dž. Veslijs nevēlējās atdalīties no Anglijas Baznīcas, tomēr, lai pēc nāves nodrošinātu kustības turpināšanos, viņš 1784. gadā nominēja 100 cilvēkus, kuri ikgadējā konferencē administrētu metodistu lietas. Pēc Dž. Veslija nāves 1791. gadā Lielbritānijas Metodistu baznīcā sākās vēl aizvien ievērota prakse, ka konference uz gadu ievēl prezidentu. 1795. gadā metodisti ieguva valsts atzītas tiesības laulāt. Pēc atdalīšanās no anglikānisma metodisti izveidojās par atsevišķu denomināciju arī Velsā, Skotijā, Īrijā un citur. Aktīvais misionārisms sekmēja to izplatīšanos pasaulē. 18. gs. 60. gados metodistu sludinātāji ieradās Ziemeļamerikā. Sākumā sakramentu izpildi viņi uzticēja anglikāņu garīdzniekiem. Pēc revolūcijas un ASV dibināšanas kļuva aktuāls jautājums par metodistu tālāko pastāvēšanu jaunajā valstī. 1784. gadā Dž. Veslijs ordinēja Tomasu Kouku (Thomas Coke) par superintendantu jaunajām metodistu misijām Ziemeļamerikā. Vēlāk, par spīti Dž. Veslija iebildumiem, viņu sāka saukt par bīskapu. 1815. gadā Metodistu baznīca tika dibināta Austrālijā. 19. gs. beigās metodisms uzplauka Indijā, kad daudzi zemāko kastu indieši pievienojās metodistu draudzēm. Pēc Otrā pasaules kara, kad Britu Impērija sabruka, vairums ar britu metodistiem organizatoriski saistīto baznīcu bijušajās kolonijās kļuva neatkarīgas. 

Sākotnēji metodisms skaitliski auga industriālos strādnieku rajonos. Tas konvertītiem palīdzēja mazināt nabadzību. Viņu ticības principi stimulēja dzīvot vienkārši, līdz ar to ekonomiskais stāvoklis nereti uzlabojās. Daudzi metodisti Lielbritānijā 19. gs. iesaistījās arodbiedrību kustībā. Metodisms sekmēja verdzības atcelšanu 19. gs. un atturības kustības izplatību 20. gs. Metodisti ir darbojušies gan politiski konservatīvos, gan liberālos politiskos novirzienos. Viena no svarīgākajām metodisma sociālās teoloģijas izpausmēm ir darbošanās izglītībā. Metodisti ir dibinājuši daudzas prestižas skolas un universitātes visā pasaulē (piemēram, Dienvidu Metodistu universitāti Dalasā, ASV; saknes metodismā ir Vanderbilta Universitātei Našvilā, ASV).

1881. gadā dibinātā Pasaules Metodistu padome, kurai gan ir tikai konsultatīva loma, mūsdienās apvieno aptuveni 80 miljonus metodistu 138 valstīs. Eiropā un Ziemeļamerikā metodistu skaits samazinās, bet to skaits aug citviet, piemēram, Nigērijā un Dienvidkorejā.

Metodistu baznīcas ir vairumā kontinentālās Eiropas valstu. Itālijā un Portugālē tās ir britu izcelsmes, Vācijā – gan britu, gan amerikāņu. Skandināvijā 19. gs. metodismu izplatīja no ASV atpakaļ atbraukušie un metodismā pārgājušie ziemeļeiropieši. Īpaša loma misionārismā bija jūrnieku misijai Ņujorkā – “Bēteles kuģim” (Bethel Ship). Ap 1900. gadu Zviedrijā bija kontinentālā Eiropā lielākais metodistu skaits – apmēram 15 000. Taču to skaits drīz sāka sarukt. 21. gs. Zviedrijā bija palikuši tikai daži tūkstoši metodistu. 2011. gadā metodisti kopā ar reformātu tradīcijai piederošo Misijas baznīcu un baptistiem izveidoja jaunu baznīcu.

19. gs. beigās Krievijā darbojās Somijas sludinātāji. 20. gs. sākumā metodisti sludināja Baltijā (arī Latvijā). Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) laikā metodistus piemeklēja skaitliski mazo konfesiju liktenis – to draudzes tika slēgtas un spiestas pievienoties lielajām konfesijām. Metodistu baznīca PSRS saglabājās tikai Igaunijā. Metodistu darbība atkal atjaunojās pēc PSRS sabrukuma.

Lielbritānijā Metodistu baznīca, kurai pieder 330 000 locekļu, ir ceturtā lielākā kristiešu denominācija pēc Anglijas (anglikāņu), Romas katoļu un Skotijas (prezbiteriāņu) baznīcām. 20. gs. anglikāņi un metodisti ir atkal satuvinājušies. Pēc Otrā pasaules kara Anglijā notika sarunas par abu baznīcu apvienošanos, kuras gan pagaidām nav rezultējušās vienas struktūras izveidē, lai gan vietējo draudžu līmenī abu konfesiju draudzes nereti cieši sadarbojas. Daļēji šo procesu sekmējusi sekularizācija, kas skārusi gan anglikāņus, gan metodistus.

1968. gadā ASV sākotnēji vāciski runājošo Evaņģēliski Apvienotā Brāļu baznīca apvienojās ar metodistu baznīcu, izveidojot Apvienoto Metodistu baznīcu (AMB), kas ir lielākā metodistu denominācija pasaulē (aptuveni 13 miljoni locekļu). AMB ir dalībbaznīcas visā pasaulē, no kurām daudzas sākotnēji bija ASV metodistu misijas. Arī metodistus Baltijā pirms Otrā pasaules kara atbalstīja Metodistu episkopālā baznīca – vecākā metodistu denominācija ASV, kas vēlāk apvienojās ar citiem metodisma novirzieniem. Lai arī kopumā ASV metodistu skaits samazinās, pieaug etniskajām minoritātēm piederošo skaits amerikāņu metodismā (piemēram, spāņu izcelsmes). Mūsdienās ASV, tāpat kā daudzviet citur, pieaug konflikts starp liberālo un konservatīvo metodistu daļu, it īpaši jautājumā par attieksmi pret LGBT.

Pavisam pasaulē ir aptuveni 70 miljoni metodistu. Daudzi metodisti aktīvi piedalās ekumeniskajā kustībā. 2006. gadā Pasaules Metodistu padomes dalībbaznīcas pievienojās Pasaules Luterāņu federācijas un Romas Katoļu baznīcas 1999. gadā parakstītajai Kopīgajai deklarācijai par taisnošanu (Joint Declaration on the Doctrine of Justification). 2014. gadā Pasaules Metodistu padome Romā atvēra ekumenisku biroju attiecību stiprināšanai ar Romas Katoļu baznīcu. 2016. gadā tas tika iesvētīts ar pāvesta Franciska (Franciscus) piedalīšanos.

1947. gadā Indijā izveidojās Dienvidindijas baznīca, kurā apvienojās anglikāņi, metodisti, kongregacionālisti un prezbiteriāņi. 1975. gadā kopīgu savienību Itālijā izveidoja valdieši (protestantu denominācija ar saknēm pirmsreformācijas atjaunotnes kustībās) un metodisti.

Stenlijs Hauervass (Stanley Hauerwas) – viens no slavenākajiem mūsdienu amerikāņu teologiem, kurš jo īpaši pazīstams ar darbiem ētikā un politiskajā teoloģijā; Hilarija Klintone (Hillary Diane Rodham Clinton) – politiķe, ASV prezidenta amata kandidāte 2016. gada vēlēšanās, prezidenta Bila Klintona (Bill Clinton) sieva; Džordžs Lūkass (George Walton Lucas) – mūsdienu amerikāņu kinorežisors, visplašāk pazīstams ar seriālu “Zvaigžņu kari” un piedzīvojumu filmu triloģiju “Indiana Džonss” (viņš pats sevi sauc par metodistu budistu); Nelsons Mandela (Nelson Mandela) – cīnītājs pret aparteīdu, Dienvidāfrikas Republikas prezidents (1994–1999); Džons Mots (John Mott) – viens no 20. gs. ekumeniskās kustības līderiem, 1910. gada pasaules misijas konferences Edinburgā vadītājs; Roza Pārksa (Rosa Parks) – 20. gs. afroamerikāņu pilsonisko tiesību aktīviste; Viljams Olbraits (William F. Albright) – 20. gs. amerikāņu pētnieks, Bībeles arheoloģijas virziena dibinātājs, kurš centās pierādīt Vecās Derības notikumu vēsturiskumu.

Pasaules Metodistu padome (World Methodist Council, 1881) – starptautiska metodistu organizācija, kurai ir konsultatīva loma; Eiropas Metodistu padome (European Methodist Council, 1966); Apvienotā Metodistu baznīca (United Methodist Church, 1968) – lielākā metodistu denominācija pasaulē; Latvijas Apvienotā Metodistu baznīca – tās oficiālais dibināšanas gads ir 1921. gads, un pirms Otrā pasaules kara tā eksistēja ar nosaukumu Latvijas Bīskapu metodistu baznīca.

Nozīmīgākie metodistu periodiskie izdevumi: The Connexion, Lielbritānija; Epworth Review, Lielbritānija; Methodist History, ASV; Methodist Review, ASV.