Viduslaikos pamazām konfirmāciju sāka uzskatīt par vienu no septiņiem sakramentiem. Akvīnas Toms (Thomas Aquinas) uzskatīja, ka to iedibinājis pats Kristus, apsolot Svētā Gara nākšanu. 16. gs. reformētāji un viņu pēcteči neuzskatīja, ka konfirmācija ir sakraments, jo, viņuprāt, tam nav pamatojuma Bībelē. Anabaptisti vispār atteicās no iesvētībām, bet pārējie protestanti, kuri kristīja zīdaiņus, saskatīja vajadzību pēc rita, kas noslēgtu jauno draudzes locekļu apmācību periodu. Britu anglikāņu teologs Ričards Hukers (Richard Hooker) 16. gs. beigās pārmeta puritāņiem, ka viņi atmet labu kristiešu tradīciju, un rakstīja, ka iesvētības, ja tās atbrīvotas no kļūdainiem viduslaiku uzslāņojumiem, ir balstītas pirmo kristietības gadsimtu baznīcas tēvu tradīcijās. Protestanti uzskatīja, ka iesvētības nav atkārtojamas, taču tautas reliģiozitātē nereti bija citi uzskati. 1784. gadā kāds ārzemju ceļotājs Anglijā sastapās ar vairākām sievietēm, kuras iesvētījās katru reizi, kad bīskaps bija pilsētā.
Reformētājam Mārtiņam Luteram (Martin Luther) bija būtiska katehizācija (apmācība), cilvēku sagatavošana svētajam vakarēdienam. Tam domāti abi viņa sarakstītie katķismi. Attieksmē pret rituāliem M. Luters nebija radikāls, viņa pirmā kristību liturģija (1523) saglabāja pēckristību svaidīšanu ar eļļu. 1526. gada kristību liturģijas versijā tā vairs nav iekļauta, bet aizvietota ar kristību tērpa uzvilkšanu laikā, kamēr mācītājs pasludina, ka jaunkristītie ir atdzimuši caur ūdeni un Svēto Garu. Iesvētību teoloģiju M. Luters plašāk neizvērta. Iesvētības ir iekļautas viņa apstiprinātajā Brandenburgas baznīcas kārtībā (1540). 16. gs. reformētājs Martins Kemnics (Martin Chemnitz) noliedza Romas katoļu Tridentas koncilā (1545–1563) pasludinātos atzinumus par konfirmāciju un vienlaikus atzina, ka iesvētības var būt lietderīgs veids, kā apmācīt tos, kuri kristīti kā zīdaiņi, un kā notikums, kurā viņi apliecina ticību. Ņemot vērā tā laika luterāņu polemiku ar radikālās reformācijas piekritējiem, M. Kemnica skatījumā, publiski apliecinot ticību, cilvēks parādītu, ka nepiekrīt herētiskiem, fanātiskiem viedokļiem. Daļa luterāņu 16. gs. gan noliedza konfirmāciju, uzskatīdami to par viduslaiku baznīcas praksi, un dažviet tās praktizēšana izplatījās daudz vēlāk – Hamburgā 19. gs. Atkarībā no tā, kādi aspekti tiek vairāk uzsvērti, luterāņu izpratni par iesvētībām iespējams klasificēt šādi: katehētiska, tradicionāla, hierarhiska, sakramentāla, piētiska un racionālistiska. Praksē gan šie tipi parasti pārklājas. Piētismā iesvētības primāri bija personiskas ticības apliecināšana, kas saistīta ar šai kustībai raksturīgo indivīda garīgo atdzimšanu, kurai jāizpaužas praksē, kristībās īstenojot vecāku un krustvecāku solījumus zīdaiņa vietā. 19. gs. vācu teologs, racionālisma kritiķis un konfesionālas atjaunotnes veicinātājs Klauss Harmss (Claus Harms) vērsās pret, viņaprāt, kļūdainiem uzskatiem daļā luterāņu – gan par pieņēmumu, ka vajadzīgs vēl kāds papildu elements, lai kristības būtu pabeigtas, gan to pārvēršanu par humānistisku ritu, izslēdzot specifiski kristīgo.
Atbilstoši reformātu tradīcijai raksturīgajai draudzes disciplīnas akcentēšanai svarīgu lomu iesvētībām kā jauno draudzes locekļu ticības pārbaudes pirms svētā vakarēdiena saņemšanas kulminācijai ierādīja 16. gs. Strasbūras reformētājs Martins Bucers (Martin Bucer). Tāpat kā luterāņi, ne visi reformāti vēstures gaitā praktizējuši iesvētības. Reformātu baznīcas Amerikā (The Reformed Church in America) liturģijā jaunu draudzes locekļu uzņemšanas rits parādījās 20. gs. sākumā. Tolaik vēl nelietoja iesvētību jēdzienu. Tāda pat neviennozīmība ir vērojama metodisma vēsturē – šīs konfesijas dibinātājs Džons Veslijs (John Wesley) pret to neiebilda, taču arī neuzskatīja par svarīgu, un viņa revidētajā Ziemeļamerikas metodistiem domātajā Lūgšanu grāmatas (The Sunday Service of the Methodists in North America) versijā iesvētību liturģijas nav. Iesvētības saglabāja anglikāņi, pielāgojot tās protestantu teoloģijai, – britu reformācijas laikā tapušajā Kopīgo lūgšanu grāmatā (Book of Common Prayer), kas vairākus gadsimtus bija galvenais anglikāņu liturģisko tekstu kopums, svaidīšana ar eļļu un krusta zīmes mešana tika atcelta, atstājot vienīgi roku uzlikšanu. Mūsdienās liturģiskās atjaunotnes kustības ietekmes rezultātā daļa protestantu atkal praktizē svaidīšanu ar eļļu. 20. gs. otrajā pusē protestantismā nostiprinājās izpratne, ka kristība iezīmē cilvēka kļūšanu par draudzes locekli, līdz ar to svēto vakarēdienu parasti saņem jau pirms iesvētībām. Tas aktualizējis jautājumu par iesvētību jēgu, vajadzību un par to, ar ko iesvētības atšķiras no kristību solījuma atkārtotas apliecināšanas (mūsdienās nereti visa draudze Lieldienās dara to kopā).
1917. gadā Romas katoļu baznīcas kanoniskie likumi, lai gan konfirmācijas vecumu rekomendēja no septiņu gadu vecuma, pieļāva, ka process drīkst notikt arī ātrāk. 1932. gadā Sakramentu disciplīnas sakrālā kongregācija (Sacra Congregatio de Disciplina Sacramentorum) atļāva iesvētīt pēc pirmās komūnijas. Sākumā tas bija izņēmuma gadījumos, bet pamazām kļuva par plaši lietotu praksi.
Iesvētības praktizē arī pēdējo dienu svētie. Viņi uzskata, ka tā ir Svētā Gara saņemšana, kurai jāseko pēc kristīšanas (2. Nefija 31:13–14).