Protestantismā iesvētības praktizē tās konfesijas, kas kristī zīdaiņus (anglikāņi, luterāņi, metodisti, reformāti u. c.). Iesvētības hronoloģiski seko kristībām. Parasti tās ir apzinātā vecumā. Noslēgumā cilvēks kļūst par konkrētas draudzes locekli. Katolicismā līdzīgu ceremoniju sauc par iestiprināšanu; atšķirībā no protestantisma, tā ir sakraments. Katoļu teoloģijā māca, ka iestiprināšana ir nepieciešama, lai kristībā saņemtā Dieva žēlastība sasniegtu savu pilnību. Pareizticībā to sauc par hrizmāciju – svaidīšanu ar mirrēm (svētītu eļļu) – un, tāpat kā katolicismā, to uzskata par vienu no sakramentiem (noslēpumiem). Atšķirībā no protestantisma un katolicisma, pareizticībā hrizmāciju izpilda tūlīt pēc kristīšanas. 

Protestanti iesvētības lielākoties izpilda ar mācītāja roku uzlikšanu (anglikānismā lielākoties tā ir bīskapa prerogatīva). Katolicismā iestiprināšanu veic bīskaps, taču viņš var šīs tiesības sniegt arī priesterim. Katolicismā un pareizticībā tiek izmantota svētīta eļļa – Romas katoļu baznīcas iestiprināšanas rita būtiskākā daļa ir kristītās personas pieres svaidīšana ar svētīto eļļu, roku uzlikšana un vārdi: “Saņem Svētā Gara dāvanas zīmi.” Kad kristī pieaugušo, viņš iestiprināšanu saņem uzreiz. Viduslaikos nereti iesvētīja zīdaiņus. Tikai pamazām konfirmandu vecums tika palielināts, taču vienotas izpratnes nebija. 13. gs. divu Anglijā notikušu sinožu lēmumi atšķīrās: viena lēma, ka konfirmācijai jānotiek gada laikā pēc dzimšanas, otra – ka trīs gadu laikā. 1533. gadā vēlākā Anglijas karaliene Elizabete I (Elizabeth I) tika iesvētīta trīs dienas pēc dzimšanas. Protestantismā iesvētības notiek vēlāk – vecumā, kad cilvēki spēj reflektēt par ticības atziņu pamatiem un piedalīties apmācībās. Piemēram, Norvēģijas luterāņi tradicionāli iesvēta četrpadsmit gadu vecumā. Pasaules luterāņu federācijas (Lutheran World Federation) pētījumā, kas veikts no 1979. līdz 1986. gadam, konstatēts, ka vidējais konfirmandu vecums luterāņu draudzēs pasaulē ir no 12 līdz 25 gadiem – Āzijā tas ir vismazākais, Nīderlandē un Dienvidamerikā – vislielākais. 25 % Pasaules luterāņu federācijas dalībbaznīcu iesvētību dod tiesības balsot draudžu vēlēšanās. Iesvētību liturģiju teksti protestantismā variē atkarībā no teoloģiskajiem akcentiem. Piemēram, jaunapustuliskā baznīca (Neuapostolische Kirche; izveidojusies, atdaloties no katoliski apustuliskās draudzes) iesvētību ritā no pirmo gadsimtu kristību liturģijām pārņēmusi konfirmandu publisku atteikšanos no sātana. Vienā no mūsdienu metodistu liturģijām šī ideja pārveidota jautājumā konfirmandiem: “Vai tu noliedz šīs pasaules ļaunās varas?” 

Iesvētības attīstījās līdz ar baznīcas hierarhiskās sistēmas pakāpenisku pārveidošanos – bīskapi, kuri, atsķirībā no kristietības sākuma perioda, vairs nebija vietējo draudžu vadītāji, bet pārzināja lielākas teritorijas, vairs nekristīja. Tāpēc pēckristību ceremonijas notika vēlāk, kad bija iespējams kristītos iepazīstināt ar bīskapu. Vēl viens iespējams iemesls šīs ceremonijas tapšanai ir saistīts ar savus uzskatus nožēlojušu, par herētiķiem uzskatītu cilvēku uzņemšanu draudzēs – 3. gs. Romas pāvests Stefans I (Stephanus I) atzina viņu kristības, taču uzskatīja, ka Svēto Garu viņi saņems pēc atsevišķa rituāla izpildes, kura laikā apliecina savu ticību.

Teoloģiski iesvētības tika pamatotas ar Jaunās Derības fragmentiem, kur apustuļi Jānis un Pēteris uzlika rokas konvertītiem Samarijā (Apustuļu darbi 8:14–17) un kur Pāvils to pašu darīja mācekļiem Efesā (Apustuļu darbi 19:1–7). Pretarguments ir, ka no šiem atsevišķajiem gadījumiem nevar atvasināt regulāru sistēmu, jo ir citi Jaunās Derības teksti, kas Svētā Gara saņemšanu saista ar kristībām (piemēram, Marka evaņģēlija 1:10 – Jēzus kristīšana); vēl citos Svētais Gars dāvāts neatkarīgi no kristībām (Apustuļu darbi 9:17–18). Tāds sens pirmkristiešu teksts kā Didahē (Διδαχή, 1. vai 2. gs.) neko neraksta par kristībām sekojošu ceremoniju. Pēcapustuļu periodā kā iniciācijas rituālu elementi izplatījās ne tikai ūdens izmantošana (iegremdējot vai aplejot), bet arī svaidīšana ar eļļu un roku uzlikšana. Prakses atšķīrās – dažviet šie elementi bija viena rita daļa, citviet tie iezīmēja divas vai vairākas iniciācijas pakāpes. Pirmkristietībā iesvētības, iespējams, bija arī gnostiķu prakse, kas iezīmēja pāreju uz augstākām garīgām pakāpēm. Tā varētu būt mistēriju reliģiju ietekme. Pirmo reizi kristietības vēsturē iesvētības aprakstītas Hipolītam (Hippolytos) piedēvētajā “Apustuliskajā tradīcijā” (Traditio apostolica, 3. gs.) un baznīcas tēva Tertuliāna (Quintus Septimius Florens Tertullianus) darbā “Par kristību” (De Baptismo, 2. gs. beigas). Abos darbos, nelietojot vārdu “iesvētības”, minēti rituāli pēc kristībām, kuru laikā bīskaps saka lūgšanu, pacēlis rokas pār jaunkristītajiem, pēc tam viņu pieres svaida ar eļļu, uzliek roku uz galvām un met krusta zīmi pār viņu pieri. Svaidīšana ar eļļu un roku uzlikšana ir minēta arī “Apustuļu mācībā” (Didascalia Apostolorum, 3. gs.). Vēlāk šī paraža tika papildināta ar citiem liturģiskiem elementiem. 4. gs. roku uzlikšana vai svaidīšana izplatījās kā no kristībām šķirts rituāls. 416. gadā pāvests Inocents I (Innocentius I) vēstulē rakstīja, ka “jaunkristīto apzīmēšanu” var veikt tikai bīskaps. Viņš to pamatoja ar epizodi Apustuļu darbu 8. nodaļā, kur apustuļi Pēteris un Jānis lūdza Dievu, lai konvertīti saņemtu Svēto Garu. Svaidīšanu ar eļļu, viņaprāt, var veikt draudzes garīdznieks, tomēr pieres svaidīšana ir bīskapa privilēģija. Augustīns (Aurelius Augustinus Hipponensis) uzskatīja, ka kristības, svaidīšana un pirmā komūnija (svētais vakarēdiens) ir viena rita daļa. Viņš rakstīja, ka svaidīšana ar eļļu atgādina par to, ka Dievs svaidīja Kristu ar Svēto Garu. Caur Jēzu ir svaidīta visa baznīca kā viņa miesa. Konfirmācija kā apzīmējums šim pēckristību ritam nostiprinājās 5. gs. – tas lietots Rīsas (439) un Oranžas (441) koncilos. Pāvests Leons I (Leo I, 5. gs.) teica: “Visus, kuri ir atdzimuši Kristū, krusta zīme padara par valdniekiem. Svētā Gara svaidīšana tos iesvēta par priesteriem.” Lionas koncilos 1245. un 1274. gadā iesvētības minētas kā viens no septiņiem sakramentiem.

Austrumu baznīcās svaidīšanu ar eļļu skaidroja gan kā zīmogu, kas simboliski iezīmē ticīgos kā Kristus ganāmpulka avis, gan kā Kristus armijas kareivja zīmi. Šādu militāru terminoloģiju lietoja Jānis Zeltamute (4., 5. gs., Ἰωάννης ὁ Χρυσόστομος). Svaidīšanu arī pamatoja ar eļļas izmantošanu rituālos, kas aprakstīti Vecajā Derībā. Pareizticīgā baznīca tradicionāli māca, ka dažādu kermeņa daļu (pieres, acu, mutes, nāsu utt.) svaidīšana, vienlaikus sakot vārdus “Svētā Gara zīmogs”, cilvēkam dod īpašu Dieva žēlastību. 

Viduslaikos pamazām konfirmāciju sāka uzskatīt par vienu no septiņiem sakramentiem. Akvīnas Toms (Thomas Aquinas) uzskatīja, ka to iedibinājis pats Kristus, apsolot Svētā Gara nākšanu. 16. gs. reformētāji un viņu pēcteči neuzskatīja, ka konfirmācija ir sakraments, jo, viņuprāt, tam nav pamatojuma Bībelē. Anabaptisti vispār atteicās no iesvētībām, bet pārējie protestanti, kuri kristīja zīdaiņus, saskatīja vajadzību pēc rita, kas noslēgtu jauno draudzes locekļu apmācību periodu. Britu anglikāņu teologs Ričards Hukers (Richard Hooker) 16. gs. beigās pārmeta puritāņiem, ka viņi atmet labu kristiešu tradīciju, un rakstīja, ka iesvētības, ja tās atbrīvotas no kļūdainiem viduslaiku uzslāņojumiem, ir balstītas pirmo kristietības gadsimtu baznīcas tēvu tradīcijās. Protestanti uzskatīja, ka iesvētības nav atkārtojamas, taču tautas reliģiozitātē nereti bija citi uzskati. 1784. gadā kāds ārzemju ceļotājs Anglijā sastapās ar vairākām sievietēm, kuras iesvētījās katru reizi, kad bīskaps bija pilsētā.

Reformētājam Mārtiņam Luteram (Martin Luther) bija būtiska katehizācija (apmācība), cilvēku sagatavošana svētajam vakarēdienam. Tam domāti abi viņa sarakstītie katķismi. Attieksmē pret rituāliem M. Luters nebija radikāls, viņa pirmā kristību liturģija (1523) saglabāja pēckristību svaidīšanu ar eļļu. 1526. gada kristību liturģijas versijā tā vairs nav iekļauta, bet aizvietota ar kristību tērpa uzvilkšanu laikā, kamēr mācītājs pasludina, ka jaunkristītie ir atdzimuši caur ūdeni un Svēto Garu. Iesvētību teoloģiju M. Luters plašāk neizvērta. Iesvētības ir iekļautas viņa apstiprinātajā Brandenburgas baznīcas kārtībā (1540). 16. gs. reformētājs Martins Kemnics (Martin Chemnitz) noliedza Romas katoļu Tridentas koncilā (1545–1563) pasludinātos atzinumus par konfirmāciju un vienlaikus atzina, ka iesvētības var būt lietderīgs veids, kā apmācīt tos, kuri kristīti kā zīdaiņi, un kā notikums, kurā viņi apliecina ticību. Ņemot vērā tā laika luterāņu polemiku ar radikālās reformācijas piekritējiem, M. Kemnica skatījumā, publiski apliecinot ticību, cilvēks parādītu, ka nepiekrīt herētiskiem, fanātiskiem viedokļiem. Daļa luterāņu 16. gs. gan noliedza konfirmāciju, uzskatīdami to par viduslaiku baznīcas praksi, un dažviet tās praktizēšana izplatījās daudz vēlāk, piemēram, Hamburgā 19. gs. Atkarībā no tā, kādi aspekti tiek vairāk uzsvērti, luterāņu izpratni par iesvētībām iespējams klasificēt šādi: katehētiska, tradicionāla, hierarhiska, sakramentāla, piētiska un racionālistiska. Praksē gan šie tipi parasti pārklājas. Piētismā iesvētības primāri bija personiskas ticības apliecināšana, kas saistīta ar šai kustībai raksturīgo indivīda garīgo atdzimšanu, kurai jāizpaužas praksē, kristībās īstenojot vecāku un krustvecāku solījumus zīdaiņa vietā. 19. gs. vācu teologs, racionālisma kritiķis un konfesionālas atjaunotnes veicinātājs Klauss Harmss (Claus Harms) vērsās pret, viņaprāt, kļūdainiem uzskatiem daļā luterāņu – gan par pieņēmumu, ka vajadzīgs vēl kāds papildu elements, lai kristības būtu pabeigtas, gan to pārvēršanu par humānistisku ritu, izslēdzot specifiski kristīgo.

Atbilstoši reformātu tradīcijai raksturīgajai draudzes disciplīnas akcentēšanai svarīgu lomu iesvētībām kā jauno draudzes locekļu ticības pārbaudes pirms svētā vakarēdiena saņemšanas kulminācijai ierādīja 16. gs. Strasbūras reformētājs Martins Bucers (Martin Bucer). Tāpat kā luterāņi, ne visi reformāti vēstures gaitā praktizējuši iesvētības. Amerikas reformātu baznīcas (The Reformed Church in America) liturģijā jaunu draudzes locekļu uzņemšanas rits parādījās 20. gs. sākumā. Tolaik vēl nelietoja iesvētību jēdzienu. Tāda pat neviennozīmība ir vērojama metodisma vēsturē – šīs konfesijas dibinātājs Džons Veslijs (John Wesley) pret to neiebilda, taču arī neuzskatīja par svarīgu, un viņa revidētajā Ziemeļamerikas metodistiem domātajā Lūgšanu grāmatas (The Sunday Service of the Methodists in North America) versijā iesvētību liturģijas nav. Iesvētības saglabāja anglikāņi, pielāgojot tās protestantu teoloģijai, – britu reformācijas laikā tapušajā Kopīgo lūgšanu grāmatā (Book of Common Prayer), kas vairākus gadsimtus bija galvenais anglikāņu liturģisko tekstu kopums, svaidīšana ar eļļu un krusta zīmes mešana tika atcelta, atstājot vienīgi roku uzlikšanu. Mūsdienās liturģiskās atjaunotnes kustības ietekmes rezultātā daļa protestantu atkal praktizē svaidīšanu ar eļļu. 20. gs. otrajā pusē protestantismā nostiprinājās izpratne, ka kristība iezīmē cilvēka kļūšanu par draudzes locekli, līdz ar to svēto vakarēdienu parasti saņem jau pirms iesvētībām. Tas aktualizējis jautājumu par iesvētību jēgu, vajadzību un par to, ar ko iesvētības atšķiras no kristību solījuma atkārtotas apliecināšanas (mūsdienās nereti visa draudze Lieldienās dara to kopā).

1917. gadā Romas katoļu baznīcas kanoniskie likumi, lai gan konfirmācijas vecumu rekomendēja no septiņu gadu vecuma, pieļāva, ka process drīkst notikt arī ātrāk. 1932. gadā Sakramentu disciplīnas sakrālā kongregācija (Sacra Congregatio de Disciplina Sacramentorum) atļāva iesvētīt pēc pirmās komūnijas. Sākumā tas bija izņēmuma gadījumos, bet pamazām kļuva par plaši lietotu praksi.

Iesvētības praktizē arī pēdējo dienu svētie. Viņi uzskata, ka tā ir Svētā Gara saņemšana, kurai jāseko pēc kristīšanas (2. Nefija 31:13–14). 

Eiropas valstīs, kurās luterāņi veidoja valsts baznīcu, iesvētības nereti tika saistītas ar pilsoņu tiesībām. Dānijas karalis Kristians VI (Christian VI) 1736. gadā izdeva likumu, kas noteica iesvētības par obligātām. Līdz ar to tās kļuva par simbolisku aktu, ar kuru cilvēks pilntiesīgi iesaistījās sabiedrībā kā pilsonis. Bez tā cilvēki nevarēja precēties, dienēt armijā, studēt vai balsot. No 1810. gada kā nosacījums iesvētībām tika prasīts sertifikāts vakcīnai pret bakām vai apliecinājums to pārslimošanai.

Iesvētību ritu savām vajadzībām kopš 19. gs. vispirms Vācijā un tad arī citās valstīs pielāgoja reformētais jūdaisms, kas tradicionāli iesvētības rīko Šavuota (Toras došanas) svētkos.

Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā un tās satelītvalstīs, lai mazinātu iesvētību popularitāti, režīms izveidoja to sekulāro versiju jeb pilngadības svētkus.