Par apustuli uzskata kādu no Jēzus izvēlētajiem divpadsmit mācekļiem, plašākā nozīmē – arī citu nozīmīgu Jēzus sekotāju, piemēram, Pāvilu, pat ja viņš pievērsās kristietībai tikai pēc Jēzus nāves. Apustulis var būt arī garīgs amats vairākos kristietības novirzienos (piemēram, katoliski apustuliskajā draudzē un jaunapustuliskajā baznīcā). 

Jēzus izvēlēto apustuļu uzdevums bija sludināšana, mācīšana un draudžu administrēšana. Ar pēdējo cieši saistīta draudžu dzīves disciplīna (piemēram, Apustuļu darbi 5:1–11). Apustuļu darbu 15. nodaļā minētā sanāksme Jeruzalemē (aptuveni 48.–50. gads), kurā nolēma, ka pagānu konvertītiem nav jāievēro lielākā daļa jūdu reliģisko likumu, nereti tiek saukta par apustuļu koncilu. 

Vārdam ir sekulāra izcelsme. Salaminas (Kiprā) bīskaps Epifānijs (Epiphanius) darbā “Pret herēzēm” (Adversus Haereses, 4. gs.) raksta, ka ebreju apustuļi ceļoja pie jūdiem ārpus Palestīnas, lai atjaunotu mieru un kārtību viņu kopienās un savāktu nodevas. Tam Jaunajā Derībā ir paralēles ar to, ka pirmie kristieši ar apustuļu Pāvila un Barnabas starpniecību bada laikos sūtīja palīdzību saviem ticības līdzgaitniekiem Jūdejā (Apustuļu darbi 11:27–30).

Jaunajā Derībā vārds “apustulis” lietots dažādās nozīmēs. Pazīstamākais vārda lietojums ir attiecībā uz Jēzus divpadsmit tuvākajiem sekotājiem. To uzskaitījums atrodams Marka evaņģēlija 3. nodaļā, Mateja evaņģēlija 10. nodaļā un Lūkas evaņģēlija 6. nodaļā. Šie saraksti nav identiski – Jūda (Jēkaba dēls) minēts vienīgi Lūkas evaņģēlijā. Pārējie – Sīmanis, kuram deva vārdu Pēteris, Andrejs (viņa brālis), Jēkabs, Jānis, Filips, Bartolomejs, Matejs, Toms, Jēkabs (Alfeja dēls), Sīmanis, saukts Zēlots, un Jūda Iskariots. Atšķirībā no sinoptiskajiem evaņģēlijiem, Jāņa evaņģēlijā nav atrodams divpadsmit apustuļu vārdu uzskaitījums. Pats vārds “apustulis” šī evaņģēlija grieķu tekstā minēts tikai vienu reizi (Jāņa 13:16, Bībeles latviešu izdevumos – sūtnis). Par apustuli saukts arī Matijs, kurš nebija paša Jēzus iecelts, bet, kā aprakstīts Apustuļu darbu 1. nodaļā, lozēšanas rezultātā ieņēma Jēzus nodevēja Jūdas Iskariota vietu. Lozēšana kā veids Dieva gribas noskaidrošanai droši vien tika pārņemta no Vecās Derības (tā minēta Sakāmvārdu 16:33). Par apustuli sevi dēvēja Pāvils (Romiešiem 11:13), un šis vārds attiecināts arī uz Barnabu (Apustuļu darbi 14:14), kurš kopā ar Pāvilu devās misijas ceļojumos. Ebrejiem 3:1 par apustuli saukts Jēzus, 2. Korintiešiem 8:23 – vārdā nenosaukti draudžu pārstāvji (latviešu tulkojumos – sūtņi), 2. Korintiešiem 11:13 runāts par viltus apustuļiem. Romiešiem 16:7 par apustuli tiek nodēvēta sieviete Jūnija. Gadsimtu gaitā par viņas dzimumu un vārda lietojuma kontekstu bijuši atšķirīgi uzskati, kas parādās arī Bībeles tulkojuma izvēlē – “sveicinait Androniku un Jūniju [..], kas ieņem cienīgu vietu starp apustuļiem” (latviešu Bībeles 1997. gada revidētais teksts), “Sveiciniet Andronīku un Jūniju [..], kas pazīstami pie apustuļiem” (2012. gada tulkojums).

Agrīnajā baznīcā par vadošajiem tika uzskatīti apustuļi Pēteris (Kēfa), Jānis un Jēzus brālis Jēkabs, kurus sauca par draudzes pīlāriem (Galatiešiem 2:9). Šie trīs bija tie, kuri bija klāt Jēzus dzīves īpašos brīžos – apskaidrošanas notikumā (Marka 9:2–13) un Ģetzemenes dārzā pirms apcietināšanas (Marka 14:32–42). Jēkaba vārds bija diviem apustuļiem, un, lai tos vienu no otra nošķirtu, piešķīra apzīmējumus “Vecākais” un “Jaunākais”. Literatūrā angļu valodā šie apustuļi tiek nošķirti kā “Lielākais” (the Greater) un “Mazākais” (the Lesser). Pētnieki nav vienisprātis, vai pēdējais minētais ir Jēkabs (Alfeja dēls) vai Jēzus brālis Jēkabs, kurš arī tiek saukts par apustuli. Tāpat ir dažādi uzskati par Jēkaba radniecību ar Jēzu. Katolicismā tradicionāli Jēzus brāļus un māsas (Marka 6:3) uzskata par viņa brālēniem un māsīcām. Tas saistīts ar mācību par Jēzus mātes Marijas nevainību.

Austrumu baznīcas tradīcijā par apustuļiem sauc 70 Jēzus aicinātos mācekļus (dažos Jaunās Derības manuskriptos minēti 72). Evaņģēlijos nav minēti viņu vārdi. Saraksti ar tiem radušies vēlāk – viena no pirmajām versijām piedēvēta Romas Hipolītam (Hippolytus, 3. gs.). Cita versija 4. gs. – Dorotejam (Dorotheus). Šāds saraksts ievietots arī Lieldienu hronikā (Chronicon Paschale) – bizantiešu 7. gs. tekstā.

Baznīcas tradīcija par pēdējo apustuli uzskata Jāni. Pirmbaznīcā pēc apustuļu nāves sāka veidoties viņu piemiņas dienas – Austrumu baznīcā 4. janvārī ir Septiņdesmit apustuļu kopējas godināšanas diena, piemiņas dienas Rietumu un Austrumu baznīcās atšķirīgos datumos izveidojās arī atsevišķiem apustuļiem. Radās arī leģendas par apustuļu darbību un nāvi. Piemēram, par Andreju tika vēstīts, ka viņš sludināja līdz pat Melnajai jūrai, Toms – Indijā. Tomu par savas baznīcas dibinātāju uzskata Indijā dzīvojošie Sīriešu-Malabaras baznīcas (Syro-Malabar Church, tā ir Austrumu rita baznīca, kas atzīst Romas pāvesta virsvadību) locekļi. Lielākai ticamībai apustuļu vārdos nosauca dažādus pseidoepigrāfiskus tekstus (piemēram, Andreja darbus, Acta Andreae), vai nu piedēvējot viņiem to autorību, vai tajos raksturojot apustuļu dzīves detaļas. Apustuļiem piedēvēta arī agrīnajā kristietībā izplatītā ticības apliecība (Symbolum Apostolorum), kas gan, visticamāk, radusies 5. gs., ņemot par pamatu 4. gs. latīņu ticības apliecību. Par apustulisku dēvēts arī liturģiskus, baznīcas dzīves kārtības un citus jautājumus aplūkojošu grāmatu kopums, kas radies 4. gs. (Apustuliskās konstitūcijas, Constitutiones Apostolorum).

Lai akcentētu baznīcu seno izcelsmi, dažas no tām nosaukumā sāka lietot vārdu “apustulisks”, piemēram, Armēņu apustuliskā baznīca (Հայ Առաքելական Եկեղեցի), kas savus sākumus saista ar apustuļiem Bartolomeju un Tadeju (Jūdu).

17. gs. radās nošķīrums “apustuliskie tēvi”. Ar to apzīmēja pirmbaznīcas autoritātes, par kurām domāja, ka tām ir bijusi personiska saskarsme ar Jēzus divpadsmit apustuļiem. Nosaukums izmantots 1672. gadā publicētajā katoļu teologa un patristikas pētnieka Žana-Batista Koteljē (Jean-Baptiste Cotelier) senbaznīcas autoru tekstu apkopojuma “Apustuļu laikos uzplaukušo svēto tēvu darbi” (Patrum qui temporibus apostolicis floruerunt opera) virsrakstā. 1693. gadā šo nošķīrumu lietoja britu karaļpāra Viljama (William) un Mērijas (Mary) kapelāns Viljams Veiks (William Wake).

Par apustuliskiem, lietojot uzrunas formu “apustuliskā majestāte”, savulaik sauca Ungārijas karaļus, uzskatot, ka šādu titulu pāvests Silvestrs II (Sylvester II) piešķīra pirmajam no tiem – Stefanam I (Stephanus I, 11. gs.).

Pareizticībā pastāv nošķīrums “vienlīdzīgs ar apustuļiem”, ar kuru apzīmē apustuļiem vienlīdz līdzvērtīgas personības – Mariju Magdalēnu, apokrifajos Pāvila darbos (Acta Pauli, 2. gs.) aprakstīto Teklu (Θέκλα), imperatoru Konstantīnu I (Constantinus I), svēto Nino (Ἁγία Νίνα), kura 4. gs. kā misionāre darbojās tagadējās Gruzijas teritorijā, u. c.

Lai pamatotu vēlāko gadsimtu kristiešu saikni ar pirmkristietību, izveidojās mācība par apustulisko pēctecību (sukcesiju) – tas ir jēdziens, kas vēl mūsdienās kristietībā tiek dažādi saprasts. Vairums protestantu akcentē mācības pēctecību. Katoļi, pareizticīgie un daļa protestantu atzīst mācības un amata pēctecību, kas balstīta priekšstatā, ka bīskapi ir apustuļu pēcteči. Šī mācība nereti ir bijusi polemisku strīdu iemesls. Piemēram, pāvests Leons XIII (Leo XIII) 1896. gadā apustuliskajā vēstulē “Apustuliskā aprūpe” (Apostolicae curae), atbildot uz dažu Romas katoļu un anglikāņu teologu vienotības centieniem, postulēja, ka anglikāņu ordinācijas nav atzīstamas, jo, tā kā anglikāņu baznīca (Church of England) reformācijas laikā bija kļuvusi par protestantisku, tās mācībā un liturģijā notikušas izmaiņas un pēctecības nav. Pareizticīgo teoloģijā ontoloģiskā sukcesija tiek nodalīta no vēsturiskās – vēsturiski Romas un Antiohijas bīskapi ir apustuļa Pētera pēcteči, taču ontoloģiski visi pareizticīgo izpratnē leģitīmie bīskapi vienādā mērā ir Pētera pēcteči. Pēctecības mācības piekritēji to pamato ar bīskapa amata augošo lomu pirmbaznīcā, kritiķi norāda uz to, ka agrīnajā kristietībā bija dažādi pārvaldes modeļi un ka, piemēram, Aleksandrijas bīskapus (pāvestus), iespējams, sākumā amatā ieveda presbiteri, nevis bīskapi. 

19. gs. liela daļa kristīgo restauracionistu (Restorationists) uzskatīja, ka apustuļa amats ir būtisks, lai atjaunotu sākotnējo kristietību. Tas ir konteksts, kurā veidojās pēdējo dienu svēto (mormoņu) tradīcija, saskaņā ar kuru atklāsmes rezultātā 1830. gadā Džozefs Smits (Joseph Smith) and Olivers Kouderijs (Oliver Cowdery) kļuva par apustuļiem. Sākumā par apustuļiem sauca arī citus, kuru pienākums draudzēs bija nodarboties ar misionārismu, taču visai drīz šo amata nosaukumu attiecināja galvenokārt uz 1835. gadā organizēto Divpadsmit apustuļu kvorumu (Quorum of the Twelve Apostles). Kvorums ir otra augstākā vadošā struktūra Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcas (Church of Jesus Christ of Latter-day Saints) pārvaldē. Apustuļi ir arī citai pēdējo dienu svēto kustībai piederošai organizācijai – Kristus kopienai (Community of Christ) –, kas agrāk bija pazīstama kā Reorganizētā Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca (Reorganized Church of Jesus Christ of Latter Day Saints). Starp apustuļiem ir arī sievietes.

Apustuļu amatu 19. gs. atjaunoja katoliski apustuliskā draudze un no tās atdalījusies jaunapustuliskā baznīca. Apustuļi ir arī vairākiem Vasarsvētku draudzes novirzieniem, piemēram, 20. gs. sākumā Lielbritānijā dibinātajā Apustuliskajā draudzē (Apostolic Church).