Katoļu, pareizticīgo, anglikāņu un luterāņu konfesijās ir arī augstākas pakāpes bīskapi – arhibīskapi. Romas katoļu un pareizticīgo baznīcās bīskapu, kurš pārvalda metropoliju, sauc par metropolītu. Bīskapu, kurš iecelts vairs nepastāvošam baznīcas apgabalam, sauc par titulārbīskapu. 

Bīskaps (latīņu episcopus, sengrieķu ἐπίσκοπος – 'uzraugs'). Šim vārdam sākotnēji bija sekulāra nozīme – ar to, piemēram, apzīmēja amatpersonas, kuras aizstāvēja Atēnu intereses Atikas līgā. Homēra “Īliadā” (Ἰλιάς) vārds lietots, runājot par dievu gādību un aizstāvību (22.254–255). Vārds izmantots Septuagintā (Vecās Derības tulkojumā grieķu valodā), runājot par Dievu (piemēram, Zaharijas 10:3), arī par priesteriem (piemēram, 4. Mozus 4:16 – priesteris Ēlāzārs kā svētvietas uzraugs) un armijas daļu komandieriem (2. Ķēniņu 11:15). 

Katolicismā tiek uzskatīts, ka bīskaps ir apustuļu pēctecis. Romas katoļu baznīcā par bīskapu var kļūt kristīts vīrietis – priesteris. Viņa iesvētīšanā piedalās vairāki bīskapi, un, lai bīskapa iesvētīšana būtu likumīga, nepieciešams pāvesta mandāts, jo katoļu teoloģijā Romas bīskaps ir augstākā saikne, kura vieno baznīcu. Liela nozīme bīskapa amatam ir arī pareizticībā, taču, atšķirībā no katolicisma, pareizticīgie pasaulē nav apvienoti vienā hierarhiskā struktūrā. Saskaņā ar pareizticīgo teoloģiju bīskapiem gan jābūt saistītiem vienam ar otru, – simboliski tas izpaužas viņu iesvētīšanā amatā (hirotonijā), kas ir kanoniska, ja tajā piedalās vairāki citi bīskapi.

Protestantismā ir dažādas izpratnes par bīskapa amatu – sākot no funkcionālas līdz katolicismam tuvam skatījumam. Porvo kopīgajā paziņojumā (teksts pieņemts 1992. gadā sarunās starp Anglijas un Īrijas anglikāņu baznīcām un Ziemeļeiropas un Baltijas luterāņu baznīcām) teikts, ka “bīskaps ir it īpaši atbildīgs par baznīcas pārraudzību un tās misiju. Bīskapa amats nozīmē kalpošanu un komunikāciju gan ticīgo kopībā, gan tās pārstāvniecību pasaulē.” Vienlaikus dokumentā rakstīts, ka bīskapa amata sukcesija ir kā zīme, kas nav atraujama no citiem faktoriem (pēctecība mācībā u. c.). 

Bīskapa amats Jaunajā Derībā bija ekvivalents presbitera (draudzes mācītāja, priestera) amatam – Apustuļu darbos 20:17–28, Titam 1:5–7 un 1. Pētera 5:1 lietotie jēdzieni apzīmē vienu un to pašu. Presbitera un bīskapa amatus nošķīra Antiohijas bīskaps Ignācijs (Ἰγνάτιος Ἀντιοχείας) – katrā pilsētā ir bīskaps, kuram palīdz priesteri un diakoni. Klements no Romas (Clemens Romanus) rakstīja, ka apustuļi ir nozīmējuši bīskapus un diakonus. Aleksandrijas Klements (Κλήμης ὁ Ἀλεξανδρεύς) rakstīja par bīskapa veiktu ordināciju ar roku uzlikšanu. Irenejs (Εἰρηναῖος) uzskatīja bīskapus par patiesās ticības aizstāvjiem un apustuļu pēctečiem. Šis arguments viņam bija svarīgs polemikā ar gnostiķiem – bīskapu saikne ar apustuļiem bija kā doktrinālas ortodoksijas garants. Taču Irenejs vienmēr konsekventi nenošķīra bīskapa un presbitera amatus un uzskatīja, ka uz abiem amatiem attiecināma apustuliskā sukcesija (pēctecība). Kipriāns (Thaschus Caecilius Cyprianus) akcentēja bīskapu koleģiālo lomu baznīcas vienotības nodrošināšanā; neviens no viņiem nav pārāks par otru. Shizmatisko bīskapu izpildīti sakramenti, viņaprāt, nav derīgi.

Sākumā bīskapu ievēlēja draudze. Sākot no 4. gs., imperatori dažkārt iejaucās svarīgāko bīskapiju vadītāju izvēlē, bet līdz 6. gs. tas nebija bieži. Viduslaikos starp Romas pāvestiem un laicīgajiem valdniekiem pastāvēja sāncensība bīskapu izvēlē (valdnieki nereti gribēja saglabāt vismaz veto tiesības). 

Kad kristietība kļuva par valsts reliģiju, bīskapi bieži bija politiski ietekmīgas personas. Anglijā lorda kanclera amatu līdz pat kardināla Tomasa Volzija (Thomas Wolsey) atcelšanai 16. gs. gandrīz vienmēr ieņēma bīskaps. Svētās Romas Impērijas imperatori dāvināja lielas zemes ietekmīgākajiem bīskapiem, un tā veidojās prinču bīskapu pārvaldītās teritorijas. Mūsdienās prinča bīskapa amats ir saglabājies Andorā, kur bīskaps kopā ar Francijas prezidentu ir šīs valsts vadītājs. 

Pareizticībā, tāpat kā Romas katolicismā, bīskapi drīkst būt tikai vīrieši. Pareizticībā celibāts nav obligāts, tomēr bīskapi šajā kristietības novirzienā parasti ir mūku kārtas un tiem jāpaliek celibātā. Šāda prakse pareizticībā attīstījās, kad pieauga mūku kārtas loma. Daži Austrumu kristietībā kā svētie godinātie bīskapi bija precēti – piemēram, Nisas Gregorijs (Γρηγόριος Νύσσης) un Nazianzas Gregorijs (Γρηγόριος Ναζιανζηνός). Imperatora Justiniāna (latīņu Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu Μέγας Ιουστινιανός) likumos (Novellae Constitutiones, 6. gs.) noteikts, ka bīskapa amata kandidātam jābūt neprecētam un bez bērniem. Saskaņā ar Trullo koncila (692) 12. kanonu priesteris, kurš nav mūks, drīkst būt bīskaps, ja viņš vairs nedzīvo ar sievu.

Daudzi protestantisma novirzieni no bīskapa amata ir atteikušies. Tas gan ir atkarīgs no reģiona – tā kā vācu zemēs bīskapi protestantismā nepārgāja, turienes luterāņu baznīcās kopš 1527. gada ieviesa ģenerālsuperintendenta amatu, kas bija ekvivalents bīskapa amatam. Skandināvijā luterāņi saglabāja bīskapa amatu. Reformāti lielākoties atteicās no tā, taču dažviet, piemēram, Ungārijā, amats saglabājās. 17. gs. šo amata nosaukumu lietoja daļa angļu baptistu, taču mūsdienās baptismā tas tiek lietots reti (piemēram, Gruzijā un Latvijā). 19. gs. dibinātās Katoliski apustuliskās baznīcas (KAB) hierarhiskajā sistēmā apustuļa ordinēts bīskaps (saukts par eņģeli, kas ir atsauce uz Atklāsmes grāmatas 2.–3. nodaļu) bija lokālās draudzes vadītājs. Mūsdienās šai konfesijai vairs nav garīdznieku (ieskaitot bīskapus), jo to ordinācija vairs nav iespējama līdz ar pēdējā šīs baznīcas apustuļa nāvi. Bīskapi ir Jaunapustuliskajai baznīcai, kas no KAB atdalījās 1863. gadā. Pēdējo dienu svētajiem (mormoņiem) bīskapa amats ir ekvivalents draudzes mācītāja amatam citās konfesijās. Bīskapi ir daļai metodistu, menonītu un Vasarsvētku draudžu, kā arī unitāriešiem Ungārijā un Rumānijā. 

20. gs. bīskapa amatā sāka ievest arī sievietes. 1980. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) par pirmo apvienoto metodistu bīskapi kļuva Mārdžorija Metjūsa (Marjorie Swank Matthews). 1989. gadā ASV amatā tika ievesta pasaulē pirmā anglikāņu bīskape – Barbara Herisa (Barbara Clementine Harris). 1992. gadā Hamburgā (Vācijā) Marija Jepsena (Maria Jepsen) kļuva par pirmo luterāņu sievieti bīskapi. 2009. gadā Lielbritānijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā bīskapes amatu sāka pildīt latviešu mācītāja Jāna Jēruma-Grīnberga, kura kļuva par pirmo sievieti bīskapi Lielbritānijā. Mūsdienās sievietes bīskapes ir arī vairākās Vasarsvētku draudžu apvienībās pasaulē. Pirmais atklātais gejs par bīskapu kļuva ASV Episkopālajā (anglikāņu) baznīcā 2003. gadā; viņa vārds ir Džīns Robinsons (Vicky Gene Robinson). 

Pirmais zināmais katoļu bīskaps Livonijā bija Meinards (latīņu Meynardus, Meinnardus, vācu Meinhart, Meinhard von Segeberg). Vēlāk Latvijas teritorijā izveidojās vairākas bīskapijas. Livonijas bīskaps kļuva par arhibīskapu. Pēc reformācijas katoļu bīskapiju darbība tika pārtraukta, lai gan 1582. gadā uz īsu laiku tika atjaunota Livonijas bīskapija ar bīskapa sēdekli Cēsīs. 17. gs. Livonijas bīskapija pastāvēja Inflantijas vaivadijas robežās. Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gadā tika atjaunota Rīgas bīskapija, un par pirmo tās bīskapu iecelts Edvards O'Rurks (Edward O'Rourke). 1923. gadā tā tika paaugstināta par arhibīskapiju, un toreizējais bīskaps Antonijs Springovičs kļuva par arhibīskapu. 2022. gadā Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts ir Zbigņevs Stankevičs, palīgbīskaps – Andris Kravalis, Jelgavas diecēzes bīskaps – Edvards Pavlovskis, Liepājas – Viktors Stulpins, Rēzeknes-Aglonas – Jānis Bulis. 

Latvijas teritorijā kopš reformācijas luterāņu baznīcu vadītājus Vidzemē un Kurzemē sauca par superintendentiem (vēlāk – par ģenerālsuperintendentiem). Pēc Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) dibināšanas 1922. gadā tika iesvētīts pirmais LELB bīskaps Kārlis Irbe, kā arī LELB vācu draudžu bīskaps Pēters Haralds Pelhavs (Peter Harald Poelchau). K. Irbes pēctecim Teodoram Grīnbergam tika piešķirts arhibīskapa tituls. 2022. gadā LELB bija arhibīskaps (Jānis Vanags), divi diecēžu bīskapi (Einārs Alpe un Hanss Martins Jensons) un palīgbīskapi (Rinalds Grants un Uldis Gailītis). Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē (LELBP) arhibīskape ir Lauma Zušēvica. Saskaņā ar LELBP darbības noteikumiem sinode bīskapu ievēl uz septiņiem gadiem ar iespēju pārvēlēt. Savukārt LELB satversmes pašreizējā redakcijā bīskapa amata pildīšanas termiņš nav paredzēts, taču ir noteikts, ka diecēzes bīskaps pilda savus amata pienākumus līdz 70 gadu vecumam (sinode var aicināt viņu turpināt veikt bīskapa pienākumus). 

Latvijas teritorijā pieaugot pareizticīgo skaitam, 1836. gadā tika izveidots Rīgas vikariāts. Par pirmo Rīgas bīskapu kļuva Irinarhs (Jakovs Popovs). Vēlāk tika izveidota pastāvīga Rīgas eparhija, kuru vadīja arhibīskaps. 2022. gadā Latvijas Pareizticīgās baznīcas valdošie virsgani ir Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs, Daugavpils un Rēzeknes bīskaps Aleksandrs, Jelgavas bīskaps Jānis (Rīgas eparhijas vikārs). 

Senāko un lielāko konfesiju izpratne par garīgiem amatiem ietekmējusi arī jaunākas konfesijas. Par bīskapu saukts latviešu baptistu pirmais vadītājs Kurzemē 19. gs. Ādams Gertners. Pie šī amata nosaukuma baptisti atgriezās pēc Otrā pasaules kara – 1945. gadā notikušajā baptistu draudžu kongresā par bīskapa amata kandidātu izvirzīja Kārli Lācekli. Šo amatu baptisti saglabājuši arī mūsdienās (2022. gadā – Kaspars Šterns). 21. gs. sākumā paralēli prezidenta amata nosaukumam bīskapa amata nosaukumu sāka lietot Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienībā (2022. gadā – Vilnis Latgalis). Bīskapa amats Latvijā ir arī pentakostiem (Vasarsvētku draudzēm). Vairākas citas protestantu reliģiskās organizācijas Latvijā ir pakļautas bīskapiem ārpus Latvijas. Anglikāņu draudze Rīgā pieder Anglijas baznīcas diecēzei Eiropā, kurai ir divi bīskapi (ar birojiem Briselē un Londonā); Latvijas Apvienotā Metodistu baznīca pieder metodistu Ziemeļeiropas un Baltijas bīskapa apgabalam. 

Bīskapu kolēģija – LELB bīskapu koleģiāla vadības un pārraudzības institūcija; Romas katoļu baznīcas Latvijas Bīskapu konference – apvieno visu Latvijas katoļu diecēžu bīskapus.