Sinode ir sanāksme, kuru daļa kristīgo konfesiju sasauc, lai izlemtu doktrinālus, administratīvus, disciplinārus un citus jautājumus vai sniegtu konsultācijas. Ar vārdu “sinode” apzīmē arī pastāvīgi darbojošos institūciju, kas lemj par šiem jautājumiem.

Sinodes ekvivalents latīņu valodā ir concilium ‘koncils’.

Sākotnēji sinodes bija bīskapu sanāksmes, un vēl aizvien tā tas ir pareizticībā un katolicismā, lai gan mūsdienās Romas katoļu bīskapu sinodēs piedalās ne tikai bīskapi. Katolicismā pāvesta sasauktajām bīskapu sinodēm ir konsultatīvs raksturs. Protestantismā sinodēs ar balsstiesībām piedalās gan laji, gan garīdznieki. Tās pārvalda baznīcu, sinožu starplaikos deleģējot šīs funkcijas sinodes vēlētām amatpersonām un struktūrām.

Sinodālajam principam vēsturiski ir svarīga nozīme pareizticīgo tradīcijā. Teoloģiski tas tiek balstīts mācībā par trīsvienību, kas ir paraugs vienotībai dažādībā. Tāpat kā dievišķās trīsvienības personas ir atšķirīgas, taču neatdalāmas, arī baznīcas locekļi veido veselumu, kurā katram ir unikāla loma un dāvanas. Līdz ar to baznīca ir kā organisms, kura daļas ir savstarpēji saistītas. Šīs idejas gan nereti atšķīrušās no prakses. Piemēram, Antiohijas patriarhātā gadu simtiem bija saglabājusies sinodālā sistēma, taču 17. gs. pirmajā pusē tā vairs nefunkcionēja. Patriarhi pilnībā pārvaldīja baznīcas dzīvi, paši izvēloties jaunus bīskapus un savus pēctečus. Mūsdienās šajā patriarhātā sistēma atkal demokratizēta, jo pastāv gan sinode, gan padome (tajā ir arī laji). Patriarhu izraugās laju un garīdznieku pārstāvju sapulce.

Pareizticībā bīskapu sinodes notiek katrā autonomā pareizticīgo baznīcā. Vietējās sinodes parasti sastāv no visiem diecēzes bīskapiem konkrētajā teritorijā. Pareizticībā visām autokefālajām un atsevišķajām autonomajām baznīcām ir pārvaldes institūcijas, kuras sauc par svētajām sinodēm. Dalību tajās nosaka konkrētās baznīcas tradīcijas un kanoniskie dokumenti. Dažās baznīcās visi bīskapi, kuriem ir metropolīta tituls, tiek uzskatīti par locekļiem (piemēram, Antiohijas patriarhātā). Savukārt citās tādi ir visi aktīvie bīskapi – neatkarīgi no tā, vai viņi ir diecēzes vai palīgbīskapi (piemēram, Pareizticīgajā baznīca Amerikā, Orthodox Church in America).

Par sinodes prototipu var uzskatīt Jaunajā Derībā, Apustuļu darbu 15. nodaļā minēto sanāksmi Jeruzalemē, lai gan tekstā tā nav saukta par sinodi vai koncilu. Vārds “sinode” pirmo reizi parādās Apustuliskajos kanonos (Canones apostolorum) – 4. gs. sīriešu kristiešu tekstā. Vārdu “koncils” šādā nozīmē pirms tam lietojis baznīcas tēvs Tertuliāns (Tertullianus, 2.–3. gs.).

Dažas pirmo kristietības gadsimtu sinodes iegājušas vēsturē ar tajās pieņemtajiem lēmumiem, kuros atspoguļojas tā laika kristiešu aktualitātes. Aptuveni 305.–306. gadā notika Elvīras (mūsdienās – Granada) sinode, kas tolaik atradās Romas Impērijas provincē. Tajā piedalījās gan bīskapi, gan presbiteri. Viens no tajā pieņemtajiem kanoniem aizliedza attēlu izmantošanu baznīcās. Hipo sinode Ziemeļāfrikā 393. gadā bija pirmā bīskapu sanāksme, kurā tika lemts par Bībeles kanonu. Tajā arī garīdznieku celibātu atzina par obligātu. Sinode Arlā 314. gadā bija pirmā, kuru sasauca imperators Konstantīns (Constantinus). Tā lēma, ka Lieldienas visiem jāsvin vienā un tajā pašā dienā, nosodīja donātismu kā maldu mācību, aizliedza kristiešiem piedalīties gladiatoru cīņās (sods par to bija ekskomunikācija), noteica, ka no baznīcas izslēdzami aktieri. Sinode Neocēzarejā 314. vai 315. gadā lēma, ka par garīdznieku drīkst ordinēt no 30 gadu vecuma (atsaucoties uz Kristus publiskās darbības sākumu). Šī sinode aizliedza ordinēt vīru, kura sieva pārkāpj laulību (ja tas notiek pēc ordinācijas, viņa jāsūta prom). Aptuveni 340. gadā notika Gangras sinode (mūsdienu Turcijas teritorijā). Tajā nosodīja manihejiešu mācību un, reaģējot pret pārliecīgu askētismu, noraidīja mācības, kas noliedz laulību, uzskata, ka precētu priesteru izpildīti sakramenti nav derīgi, un aizliedz ēst gaļu. Sinode arī nosodīja tos, kuri mudina vergus bēgt no saviem saimniekiem.

Romas katoļu Tridentas koncils (1545–1563) noteica, ka diecēžu sinodes jāsasauc reizi gadā. Milānas arhibīskaps Karlo Boromeo (Carlo Borromeo) 16. gs. sasauca daudzas sinodes, lai īstenotu reformas savā diecēzē, kas tolaik bija lielākā arhidiecēze Itālijas teritorijā.

Romas katoļu baznīcā bīskapu sinode kā pāvesta pakļautībā esoša padomdevējinstitūcija tika dibināta 1965. gadā. Visi pēdējo gadu desmitu pāvesti, sākot no Pāvila VI (Paulus VI), ir sasaukuši bīskapu sinodes, lai runātu par katoļu baznīcai svarīgiem jautājumiem. Parasti pēc šīm sinodēm pāvesti publicē savas refleksijas (eksortācijas) par tajās diskutētajām tēmām. Pāvests sinodēs ir galvenā persona, kas tās sasauc un nosaka to darba kārtību. Sinodes ir tematiskas, piemēram, 2005. gada sinode bija par euharistiju, 2012. gada – par evaņģelizāciju, 2014. gada – par ģimeni. Dažas bīskapu sinodes orientējas arī uz reģionu problemātiku. 2019. gadā sanāca Amazones sinode, kas pazīstama ar tajā pieņemtiem priekšlikumiem Amazonijas teritorijā atļaut precētiem vīriešiem, kuri ir diakoni, kļūt par priesteriem un turpināt skatīt jautājumu par iespēju sievietēm kļūt par diakonēm. Pāvesta Franciska (Franciscus) pontifikāta laikā bīskapu sinodes ir kļuvušas atvērtākas. 2018. gadā, pirms jauniešu problemātikai veltītas bīskapu sinodes, Francisks paziņoja par plānu paplašināt sinožu dalībnieku loku (iekļaut tajā arī lajus, mūku un mūķeņu ordeņu locekļus) un izvērst sinožu sagatavošanas fāzi. Rezultātā tiktu iekļauts pēc iespējas plašāks ticīgo loks. Francisks aicināja sinodi saprast ne tikai kā notikumu, bet arī kā kopīgi ietu ceļu. 2021. gadā pāvests iecēla franču mūķeni Natāliju Bekāru (Nathalie Becquart) sinodes sekretāra vietnieces amatā, kas sniedza viņai iespēju ne tikai piedalīties bīskapu diskusijās, bet arī balsot. Katoļu baznīcas pārstāvji paziņoja, ka viņas nozīmēšana liecina par pāvesta vēlmi sievietes aktīvāk iekļaut baznīcas lēmumu pieņemšanā. Uz 2023. gada bīskapu sinodi aicināto 364 balsstiesīgo locekļu vidū bija 70 pāvesta izvēlēti laji, no kuriem puse bija sievietes. Arī 2015. un 2018. gada bīskapu sinodēs negarīdznieki bija piedalījušies ar balsstiesībām, bet viņi bija mūku ordeņu pārstāvji, nevis laicīgas personas. Pārmaiņas atspoguļojās arī faktā, ka pāvests kā balsstiesīgu delegātu bija aicinājis amerikāņu jezuītu Džeimsu Martinu (James Martin), kurš pazīstams kā LGBT iekļaušanas baznīcā aizstāvis.

Konstantinopoles patriarhātā sākumā bija neregulāra t. s. “rezidējošo sinode”, pie kuras piederēja bīskapi, kuri sinodes sasaukšanas brīdī dzīvoja Konstantinopolē vai tās tuvumā. Sinode patriarha vai metropolītu nāves gadījumā Bizantijas imperatoram ieteica trīs jaunus kandidātus, lai gan imperatoram nebija pienākuma kādu no tiem pieņemt. Rezidējošo sinodes pastāvēja arī pēc Bizantijas sabrukuma (1453). No 18. gs. palēnām izveidojās pastāvīgas sinodes modelis. Konstantinopoles patriarhāta Svētajā sinodē mūsdienās ir 12 locekļi – tikai tie metropolīti, kuri pārzina Turcijā esošās draudzes.

Cariskajā Krievijā 1721. gadā tika izveidota Vissvētākā pārvaldes sinode (Святейший Правительствующий Синод), kuru cars Pēteris I (Пётр I) bija izveidojis, ietekmējoties no Rietumeiropas protestantu konsistoriju modeļa. Saskaņā ar to baznīcas pārvaldi vada valdnieks vai viņa pārstāvis. Kopš 1722. gada sinodi pārvaldīja cara iecelts laicīgs ierēdnis – oberprokurors. Šī sistēma Krievijā stājās likvidētā patriarha amata vietā un pastāvēja līdz carisma sabrukumam un patriarha amata atjaunošanai. 1917. gada martā visi cara nozīmētie sinodes locekļi tika atcelti no amata; to vietā baznīca pati ievēlēja jaunu sinodes sastāvu. Cariskās Krievijas modeli 19. gs. pārņēma jaunizveidotā Grieķijas valsts. Svētās sinodes sēdes vadīja Atēnu metropolīts, bet tās locekļus (četrus citus bīskapus) iecēla valdība. Viņiem bija jāzvēr uzticība karalim un valdībai. Sinodes darbību kontrolēja valdības izvēlēts ierēdnis. Šī kārtība palika spēkā, līdz 1924. gadā tika proklamēta republika.

Pēc reformācijas daļa protestantu ieviesa sinodālu vai sinodāli episkopālu pārvaldību. Dažās luterāņu baznīcās vārds “sinode” ir arī to nosaukumā, piemēram, Luterāņu baznīca – Misūri sinode (Lutheran Church–Missouri Synod) un Viskonsinas Evaņģēliski luteriskā sinode (Wisconsin Evangelical Lutheran Synod). Sinodes ir daudzās reformātu baznīcās. Dažas reformātu sinodes ir iegājušas vēsturē. Tāda ir Nīderlandes Savienoto Provinču augstākās varas institūcijas – Ģenerālštatu (franču États généraux) – sasauktā Dortas sinode (1618–1619). To rīkoja holandiešu reformāti, bet sinodē piedalījās arī pārstāvji no citām valstīm – Vācijas, Šveices un Anglijas –, turklāt no Anglijas bija aicināti anglikāņi, jo tos uzskatīja par reformātu tradīcijai piederīgiem. Sinode nosodīja Jakoba Armīnija (Jacobus Arminius) mācību, jo tajā bija atkāpes no tradicionālās reformātu mācības par izredzētību (predestināciju). Reformātu tradīcijai piederošajā Skotijas baznīcā (Church of Scotland) par sinodēm sauca lokālas draudžu pārstāvju sanāksmes. 1993. gadā tās likvidēja. Visu Skotijas baznīcu pārvaldošo institūciju sauc par Ģenerālo asambleju (General Assembly). To vada uz gadu ievēlēts moderators. Dažādu līmeņu sinodes ir arī anglikāņu baznīcās. Viena no tām, Anglijas baznīca (Church of England), ir sinodāli episkopāla – līdzās bīskapiem tajā būtiska loma ir sinodēm. Tādas ir gan katrā diecēzē, gan diecēzēs ietilpstošos draudžu apgabalos; sinodēs ir pārstāvēti gan laji, gan garīdznieki. Diecēžu sinodes savukārt ievēl delegātus Ģenerālsinodē (General Synod), kas pastāv kopš 1970. gada. Ģenerālsinodē ir trīs palātas: bīskapu, garīdznieku un laju (Houses of Bishops, Clergy and Laity). Lielāko daļu lēmumu pieņem ar visu delegātu balsu vairākumu, taču būtiskākiem lēmumiem jāiegūst visu palātu locekļu vairākuma balsis. Doktrinālas un liturģiskas izmaiņas nevar tikt pieņemtas bez Bīskapu palātas pozitīva lēmuma. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) episkopāļi (anglikāņi) savu ģenerālsinodi sauc par Ģenerālo konvenciju (General Convention). Tajā ir divas palātas: bīskapu un pārstāvju (Houses of Bishops and Deputies). Bīskapu palātas priekšgalā ir prezidējošais bīskaps, kura ievēlēšanā piedalās abas palātas. Pārstāvju palātā ir gan garīdznieki, gan laji.