Nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda “Ecclesia Anglicana”, ar kuru vidulaikos apzīmēja kristīgo baznīcu Anglijā. Tas lietots Lielajā brīvības hartā (Magna Carta Libertatum, 1215) – likumā par aristokrātu privilēģijām. 

Mūsdienās anglikānisms ir globāls fenomens, kas pastāv vairāk nekā 165 pasaules valstīs. Konfesijas nosaukums plašākā valodas apritē iegāja 19. gs. Lai gan anglikānismam ir savi konfesionāli dokumenti – Trīsdesmit deviņi artikuli, Kopīgā lūgšanu grāmata un citi –, tajā eksistē liela teoloģisku uzskatu un liturģisku prakšu dažādība. Anglikāņu teologi, piemēram, Ričards Hukers (Richard Hooker), runā par triju ticības avotu mijiedarbību, ar to domājot Svētos Rakstus (Bībeli), tradīciju, saprātu. 

Anglikānisma daudzveidība atspoguļojas liturģijā – sākotnēji gan Anglijā, gan ārpus tās normatīva bija Kopīgā lūgšanu grāmata (Book of Common Prayer). Līdz 19. gs. beigām Kopīgā lūgšanu grāmata bija iztulkota 198 valodās. Tajā ir maz iespēju variēt ar tekstiem. Tomēr pamazām anglikāņu baznīcas pasaulē vai nu revidēja esošo lūgšanu grāmatu, vai veidoja jaunas liturģijas. Mūsdienās vienā liturģiskā spektra galā ir draudzes, kuru dievnamos nav altāru un kuru mācītāji nelieto īpašus tērpus, dievkalpojumu stils ir neformāls, otrā – draudzes, kuru dievkalpojumu stils atgādina tradicionālas Romas katoļu mises pirms Otrā Vatikāna koncila. Anglijas baznīca 2000. gadā pieņēma dievkalpojumu kārtību (Common Worship), kas nosaka vispārīgus dievkalpojuma veidošanas principus, kurus var ļoti atšķirīgi īstenot. Ir tikai nedaudzi obligātie teksti – grēksūdzes lūgšana, svētā vakarēdiena konsekrācijas teksti un tamlīdzīgi –, bet arī tiem ir doti vairāki varianti. Šādas mūsdienu liturģijas meklē kompromisu, cenšoties nodrošināt pēc iespējas brīvu un radošu liturģisko telpu dažādu teoloģiju paušanai. Pagātnē cilvēki reti gāja pie dievgalda, bet 20. gs. izplatījās prakse svēto vakarēdienu svinēt katrā svētdienas dievkalpojumā. Anglikānisms pagātnē daudzviet ir funkcionējis kā valsts vai nacionālā baznīca, kas cenšas aptvert pēc iespējas vairāk iedzīvotāju. Tāpēc piederības kritēriji lielākoties ir bijuši definēti plaši. Kristība ir simbolisks akts, kas iezīmē kļūšanu par kristieti. Mūsdienās anglikāņi lielākoties krista zīdaiņus, tos apslakot. Evaņģelikālisma un harismātisma ietekmē ir draudzes, kuras pieaugušos krista pagremdējot. Trīskārša pagremdēšana bija noteikta 1549. gada Kopīgajā lūgšanu grāmatā, bet jau tās 1662. gada redakcijā ir abas iespējas – iemērkšana vai apslacīšana (ja bērns ir nevesels) –, turklāt nav minēts, ka tas jādara trīs reizes. Iesvētības (nereti skaidrotas kā brīdis, kad cilvēks, kas kristīts kā bērns, pēc apmācību procesa publiski apliecina savu ticību) anglikānismā veic bīskaps ar roku uzlikšanu. Anglikānismam izplatoties ārpus Eiropas, radās jauni, ar piederību saistīti jautājumi – piemēram, ko darīt poligāmijas gadījumā. Sākotnēji dominēja viedoklis, ka poligāmistus nedrīkst kristīt. Bīskaps Džons Kolenzo (John William Colenso), kurš 19. gs. iestājās par to, lai zulusu cilts vīriešiem būtu iespējams paturēt savas sievas, tika asi kritizēts. 1988. gada Lambetas konferences rezolūcijā teikts, ka, ja vietējai anglikāņu kopienai tas ir pieņemams, poligāmistus var kristīt – ar noteikumu, ka viņi vairāk neprecēsies, kamēr būs dzīvas pašreizējās sievas.

Anglikānismā nepastāv starptautiska centralizēta struktūra. Anglikāņu sadraudzība (Anglican Communion) apvieno 41 baznīcu provinci un piecas ārpusprovinces (extra-provincial areas). Starp ārpusprovincēm ir arī baznīcas, kuras anglikānismā integrējušās vēlāk, piemēram, Spānijas Reformētā episkopālā baznīca, kuru 1880. gadā dibināja bijušais katoļu priesteris Huans Kabrera (Juan Bautista Cabrera). Tajā pašā gadā līdzīga baznīca (Lusitāņu katoliski apustuliskā evaņģēliskā baznīca), kurai ir ārpusprovinces statuss, ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Episkopālās baznīcas palīdzību tika dibināta Portugālē. Katra no provincēm ir autonoma. Kenterberijas arhibīskaps ir simbolisks šīs sadraudzības galva, taču viņš tiešā veidā nevar ietekmēt pasaules anglikāņu baznīcu iekšējo dzīvi. Viņš kā bīskaps tiek uzskatīts par pirmo starp līdzīgajiem (primus inter pares). Viņš reizi desmit gados sasauc Lambetas konferences (pirmā 1867. gadā), uz kurām tiek aicināti anglikāņu bīskapi no visas pasaules. Šīm sanāksmēm ir tikai konsultatīva loma. Līdzās Lambetas konferencēm pastāv arī Anglikāņu konsultatīvā padome (locekļi ir 2–3 delegāti no katras provinces; atšķirībā no citām Anglikāņu sadraudzības struktūrām šajā padomē piedalās arī laji) un anglikāņu provinču augstāko garīdznieku jeb primātu sanāksmes (latīņu primus – pirmais; anglikānismā – pasaules provinču vadītāji). 

Jau kopš 17. gs. anglikānismā pazīstami nošķīrumi “augstā” / “zemā” baznīca, taču to identitātes izkristalizējās 19. gs. spriedzē starp diviem virzieniem: evaņģēlisko (“zemā baznīca”, Low Church), kas akcentē anglikānisma protestantisko identitāti, un anglokatolisko (“augstā baznīca”, High Church), kas ir tuvāks katolicismam. Trešo virzienu, kas iestājās par vidusceļu starp šiem pretpoliem, sāka saukt par “plašo baznīcu” (Broad Church), un no tā izauga liberālais strāvojums anglikānismā. 20. gs. anglikānisms kļuva vēl daudzšķautņaināks, evaņģēliskajam virzienam sadaloties atvērtajā (Open Evangelicals) un konservatīvajā. Līdzīgi anglokatoliskais virziens sadalījās tradicionālistos un liberālos anglokatoļos. Sešdesmitajos gados anglikānismā ienāca harismātiskā kustība. 

Pasaulē pastāv arī anglikāņu baznīcas, kuras ir ārpus globālās Anglikāņu sadraudzības. Piemēram, 2009. gadā bijušie ASV Episkopālās baznīcas locekļi dibināja anglikāņu baznīcu Ziemeļamerikā, kura, lai arī nepieder pie Anglikāņu sadraudzības, uztur attiecības ar konservatīvajām šīs sadraudzības baznīcām. Pie tās pieder plašs konservatīvo draudžu spektrs: gan tās, kas atzīst sieviešu ordināciju, gan tās, kuras to noliedz, gan anglokatoļi, gan evaņģelikāļi un harismāti.

Teologs Urbans Holmss (Urban Tigner Holmes) uzskata, ka anglikānisma identitāte tiek pausta ne tik daudz doktrīnās, kā mūzikā, dzejā, liturģijā. Daudzi par anglikānismam raksturīgu iezīmi uzskata tā iekļaujošo raksturu (comprehensiveness) – dialektiski meklējumi ir svarīgāki par precīziem formulējumiem un ātrām atbildēm. Citi, piemēram, teologs Stīvens Saikss (Stephen Sykes), to noraida kā neskaidru. Anglijas baznīcas Doktrīnu komisijas 1938. gada ziņojuma autori uzskatīja, ka neeksistē specifiska anglikāņu teoloģija. Šis un līdzīgi 20. gs. dokumenti par doktrīnām lielākoties veidoti kā dažādu līdzās pastāvošu uzskatu apkopojums. Čikāgas–Lambetas kvadrilaterālā (1886./1888. gads) minēti četri anglikānisma identitāti veidojoši punkti: Bībele kā augstākā autoritāte, Apustuļu un Nīkajas ticības apliecības, divi sakramenti (kristība un svētais vakarēdiens), vietējam kontekstam pielāgots vēsturiskais episkopāts. Bīskapa amats anglikāņus atšķir no tiem protestantiem, kuriem nav šāda amata. Taču iepriekš minētais formulējums ir pietiekoši vispārīgs, lai iekļautu dažādas izpratnes par bīskapa amatu. Citi anglikānisma identitāti saista ar tā vēsturiskajiem konfesionālajam dokumentiem, piemēram, Trīsdesmit deviņiem artikuliem, kuros pārņemtas daudzas luterāņu Augsburgas ticības apliecības idejas. Vēl citi – ar ekumenisko dialogu dokumentos atspoguļotajām atziņām. Par anglikānismu nereti runā kā par vidusceļu (via media), taču šim formulējumam ir dažādas izpratnes – vidusceļš starp Romas katoļiem un protestantiem (īpaši anglokatoļu akcentēts priekšstats) un kā vidusceļš starp Romas katoļiem un radikālo reformāciju (Trīsdesmit deviņu artikulu pozīcija). Tas ir līdzīgs uzskats kā luterāņiem un reformātiem.

Anglijas baznīca oficiāli atdalījās no Romas katoļu baznīcas 1534. gadā, kad parlaments pasludināja karali par baznīcas augstāko galvu (supreme head). Iemesli tam bija nevis teoloģiski, bet fakts, ka karalis Henrijs VIII (Henry VIII) vēlējās šķirties no savas sievas Aragonas Katrīnas (Catalina de Aragón). Ietekmīgu personu laulību anulēšana viduslaikos nebija nekas neparasts, taču šajā gadījumā pāvests Klements VII (Clemens VII) nepiekrita, jo Svētās Romas Impērijas imperators Kārlis V (Charles V), kura armija bija ieņēmusi Romu, bija Katrīnas brāļadēls. Henrijs VIII nevēlējās tālejošas baznīcas reformas, gluži otrādi – vairumā jautājumu viņš palika tradicionāla katolicisma pozīcijās. Sākotnēji Henrijam VIII bija svarīga politiska alianse ar vācu zemju valdniekiem, tāpēc oficiālos teoloģiskos dokumentos, piemēram, Desmit artikulos (1536), tika pieļauta luterānisma ietekme. Par to iestājās virkne Henrijam VIII tuvu stāvošo personu, ieskaitot Kenterberijas arhibīskapu Tomasu Krenmeru (Thomas Cranmer). 1539. gadā pieņemtie Seši artikuli jau ir katoliskāki, pieļaujot arī privātas mises un atkal nosakot obligātu celibātu. Vienīgais ieguvums protestantiem bija tas, ka privātā grēksūdze nebija obligāta. 

1547. gadā Henrijs VIII nomira, un viņa vietā par karali kļuva tolaik vēl nepilngadīgais Eduards VI (Edward VI). Par lordu protektoru kļuva protestantiski orientētais Edvards Sīmurs (Edward Seymour). 1549. gadā tika izdots pirmais Kopīgās lūgšanu grāmatas izdevums. Tā bija pirmā pilnā liturģijas grāmata angļu valodā. Tam sekoja protestantiskāks izdevums 1552. gadā, no kura bēru liturģijas daļā tika izņemts svētais vakarēdiens un aizlūgumi par mirušajiem. No kristību liturģijas tika izņemts eksorcisms un svaidīšana ar eļļu. Svētā vakarēdiena daļai tika pievienots paskaidrojums jeb “melnā rubrika” (black rubrick), ka ceļos mešanās vakarēdiena saņemšanai nenozīmē tā elementu – maizes un vīna – godināšanu. Šajā un citos aspektos kontinentālās reformācijas, it īpaši reformātu, ietekme kļuva daudz jūtamāka. Tā savijās ar humānisma iespaidu – Eduards VI pavēlēja visās draudzēm iegādāties Roterdamas Erasma (Desiderius Erasmus Roterodamus) “Evaņģēliju parafrāzes”. Par Kenterberijas Universitātes profesoru kļuva Strasbūras reformators Martins Bucers (Martin Bucer). Visā valstī sākās altāru nojaukšanas kampaņa. T. Krenmera uzskati jautājumā par svēto vakarēdienu evolucionēja reformātu teoloģijas virzienā, un viņš vairs neuzskatīja, ka konsekrācijas rezultātā notiek pārmaiņa maizē un vīnā. Reformācijas procesu Anglijā pārtrauca Eduarda VI nāve 1553. gadā, kā rezultātā pie varas nāca viņa katoļticīgā pusmāsa Marija I (Mary I). Viņa noraidīja saišu saraušanu ar Romu (Henrija VIII laikā konfiscētās klosteru zemes tomēr netika atdodas baznīcai) un atjaunoja pret herēzēm vērstos likumus. Daudzi protestanti bēga uz kontinentālo Eiropu. Arhibīskaps T. Krenmers un daudzi citi tika sodīti ar nāvi. 1558. gadā par karalieni kļuva Elizabete I (Elizabeth I). Viņa ticības jautājumos centās iet kompromisu ceļu starp radikālākiem protestantiem un tiem, kuri vēlējās pēc iespējas saglabāt katolicisma tradīcijas. 1571. gadā tika pieņemti Trīsdesmit deviņi artikuli, kuriem Anglijas baznīcas garīdznieki ordinācijā vēl aizvien sola uzticību. Revidētajā 1559. gada Kopīgās lūgšanu grāmatas izdevumā vairs netika ievietota “melnā rubrika”. Par puritāņiem sauktie reformātu tradīcijas iespaidā vēlējās “attīrīt” baznīcu no visa katoliskā. Viņu oponenti uzskatīja, ka nav pamata aizstāvēt kādu vienu vienīgu pārvaldes sistēmu. Katra nacionālā baznīca jautājumos, par kuriem Bībelē nav viennozīmīgs viedoklis, var izvēlēties savu kārtību. R. Hukers izvirzījās kā viens no nozīmīgākiem “mērenajiem” teologiem. Viņa pieeja eklesioloģijā bija pragmatiska – bīskapu amats ir sens un noderīgs, taču, apstākļiem mainoties, no tā var atteikties. Tas nepieder pie nemainīgas baznīcas būtības. 

17. gs. Anglija uz laiku kļuva par republiku (1649–1660). Tās laikā puritāņu ietekmē bīskapa amats tika likvidēts un Kopīgās lūgšanu grāmatas vietā tika pieņemta Vestminsteras direktorija – ne vairs liturģisku tekstu kopums, kam vārds vārdā jāseko, bet vadlīnijas. Pēc monarhijas atjaunošanas šīs izmaiņas tika atceltas. 1662. gadā tika izdots Kopīgās lūgšanu grāmatas revidēts izdevums, kas Anglijas baznīcā ir oficiāli atzīts arī mūsdienās.

Pagātnē, lai pamatotu baznīcas ciešo saistību ar valsti, anglikāņu teologi veidoja atbilstošu politisko teoloģiju. Piemēram, R. Hukers aizstāvēja monarhijas pārākumu – gan valsts, gan baznīcas autoritātei ir viens avots jeb monarhs. Tas atbilda Elizabetes I uzskatiem – viņai bija nepatika pret puritāņiem, jo pastāvēja bažas, ka pārliecīgs uzsvars uz Bībeles augstāko autoritāti var pavērt ceļu radikālām idejām, kas apšaubīs monarha varu. 19. gs. veidojās arī kritiskākas sociālās teoloģijas, piemēram, kristīgais sociālisms. 20. gs. Viljams Templs (William Temple) turpināja 19. gs. sociālo teologu tradīciju, akcentējot mācību par cilvēkam piemītošo cieņu un Kristus inkarnāciju kā teoloģisku konceptu, no kura atvasināms kristietības “šeitpasaulīgums” (iestāšanās par sociāli politiskām pārmaiņām, kas veicinātu lielāku taisnīgumu sabiedrībā). 1985. gadā tika publicēts Anglijas baznīcas dokuments ”Ticība pilsētā” (Faith in the City), kas izraisīja asas diskusijas, jo augošo sociālo marginalizāciju lielpilsētās dokumenta autori saistīja ar Mārgaretas Tečeres (Margaret Hilda Thatcher) valdības politiku. Sociāli aktīvi anglikāņi bijuši arī citās zemēs. Arhibīskaps Dezmonds Tutu (Desmond Mpilo Tutu) 1984. gadā saņēma Nobela miera prēmiju (Nobels fredspris) par ieguldījumu cīņā pret aparteīdu. Viņš arī atbalstīja tibetiešus un palestīniešus, LGBT tiesības.

Līdz 20. gs. vairums lēmumu, kas skāra Anglijas baznīcu, bija parlamenta jurisdikcijā. Mūsdienās baznīcai ir daudz lielāka autonomija, tai ir sinodāli episkopāla pārvalde, tomēr bīskapus Anglijas baznīcā arī mūsdienās formāli ieceļ karaliene. Praksē tas notiek ar īpašas komisijas starpniecību, kurā ir valsts un baznīcas pārstāvji. Anglikāņu baznīca Īrijā (Īrijas baznīca) zaudēja valsts baznīcas statusu 1867. gadā, Velsā – 1922. gadā. Skotijā valsts baznīca ir nevis anglikāņu, bet prezbiteriāņu baznīca. Anglikāņu attiecības ar valsti atkarīgas no konkrētās valsts likumdošanas. Piemēram, Beļģijā anglikāņi kā viena no valsts atzītām reliģiskām kopienām saņem finansējumu. 

Bijušajām kolonijām atdaloties no Britu Impērijas vai iegūstot lielāku autonomiju, izveidojās no Anglijas baznīcas neatkarīgas anglikāņu baznīcas. Piemēram, ASV pastāv Episkopālā baznīca, kuras pirmo bīskapu Semjuelu Sīberiju (Samuel Seabury) konsekrēja Skotijā 1784. gadā. Pateicoties aktīvam misionārismam, anglikānisms izplatījās Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā un citur. Misionārus sūtīja ne tikai Anglijas baznīcas misijas biedrības, bet arī ASV episkopāļi, kuru lielākie misijas lauki 19. gs. bija Ķīna, Libērija un Japāna. Tāpat kā citu Rietumu konfesiju misionāru darbība, anglikāņu misijas aktivitātes bija cieši saistītas ar koloniālisma politiku. 1864. gadā tagadējās Nigērijas teritorijā tika konsekrēts pirmais melnādainais anglikāņu bīskaps – Semjuels Krouters (Samuel Ajayi Crowther). Viņa darbības sākums bija grūts, jo daļa britu misionāru nepakļāvās viņa autoritātei.

Tirdzniecības sakaru un vēlāk arī tūrisma (it īpaši Dienvideiropā) rezultātā anglikāņu draudzes veidojās arī kontinentālajā Eiropā. Pamatā tās kalpoja turienes britu kopienu garīgajām vajadzībām, bet vietām misionēja arī starp vietējiem iedzīvotājiem. Piemēram, 1809. gadā Londonā dibinātā biedrība misijai starp ebrejiem darbojās Polijā (šim misijas darbam bija traģisks noslēgums 1939. gadā, kad nacisti arestēja ebreju izcelsmes anglikāņus un aizsūtīja uz geto, kur daudzi no tiem tika nogalināti). Anglikāņu draudžu skaits Eiropā īpaši pieauga pēc britu uzvaras Vaterlo kaujā 1815. gadā. Tās tika dibinātas arī Krievijas Impērijā (Maskavā, Pēterburgā [mūsdienās Sanktpēterburga], Odesā, Arhangeļskā, Rīgā, Liepājā un citur). Mūsdienās draudzes apvienotas Eiropas diacēzē (Anglijas baznīcas daļa), un to etniskais sastāvs ir mainījies – tām pieder ne tikai britu izcelsmes cilvēki, bet arī ieceļotāji no daudzām citām valstīm, kā arī konkrēto valstu pamatiedzīvotāji. Dievkalpojumi tāpēc nereti notiek dažādās valodās. Paralēli Anglijas baznīcai draudzes Eiropā 19. gs. dibināja arī ASV episkopāļi.

Mūsdienu anglikānisms ir daudz globālāks nekā pagātnē, un draudžu izaugsme vērojama tieši ārpus Rietumu zemēm. Ja 1948. gada Lambetas konferencē melnādainie bīskapi bija 6 % no 37 Āfrikas bīskapiem, tad 1978. gadā viņu bija 80 % no 102 Āfrikas bīskapiem. Šīs pārmaiņas atspoguļojas arī statistikā – no aptuveni 85 miljoniem anglikāņu 36,7 miljoni dzīvo Āfrikā. Nigērijas anglikāņu baznīcai pieder aptuveni 17,5 miljoni cilvēku. Savukārt aptaujas (British Social Attitudes) rāda, ka 2019. gadā ar anglikānismu Lielbritānijā identificējās 12 % cilvēku (1983. gadā – 40 %). ASV Episkopālās baznīcas locekļu skaits laikā no 2012. līdz 2017. gadam samazinājies par 10 %.

Anglikāņi ir aktīvi ekumenismā. 1931. gadā Anglijas baznīca un veckatoļu Utrehtas savienība parakstīja Bonnas vienošanos par savstarpēju atzīšanu. 1947. gadā, apvienojoties anglikāņiem, prezbiteriāņiem, kongregacionālistiem un metodistiem, tika izveidota Dienvidindijas baznīca. 1970. gadā vairāku konfesiju apvienošanās rezultātā izveidojās Ziemeļindijas baznīca. 1988. gadā tapa Meisenes līgums par Anglijas baznīcas un Vācijas Evaņģēliskās baznīcas tuvināšanos. 1996. gadā Anglijas, Skotijas, Īrijas un Velsas anglikāņu baznīcu vadītāji kopā ar kolēģiem no Igaunijas, Islandes, Norvēģijas, Somijas, Zviedrijas luterāņu baznīcām parakstīja Porvo deklarāciju (2014. gadā tai pievienojās arī Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē; Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ir novērotājas statusā), tādējādi ratificējot altāra un kanceles sadraudzību (savstarpēju garīdznieku atzīšanu u. c.), par kuras principiem sarunas bija notikušas iepriekšējos gados (1989–1992). Anglikāņiem ir teoloģiski dialogi arī ar reformātiem, baptistiem, pareizticīgajiem, Romas katoļiem un citām konfesijām.

Pasaulē pirmā anglikāņu mācītāja Florensa Li Tima (Florence Li Tim-Oi) ordinēta 1944. gadā. 1994. gadā Anglijas baznīca ordinēja pirmās 32 sievietes. 1989. gadā ASV Barbara Harisa (Barbara Harris) kļuva par pirmo anglikāņu bīskapi. Anglijas baznīca lēmumu, ka sievietes var būt par bīskapēm, pieņēma 2014. gadā, un pirmā sieviete Libija Leina (Libby Lane) tika konsekrēta gadu vēlāk. 2003. gadā ASV par bīskapu tika konsekrēts pirmais atklātais gejs – Džīns Robinsons (Gene Robinson). Tas bija impulss, kas mobilizēja konservatīvos anglikāņus. 2008. gadā Jeruzālemē konferencē pulcējās konservatīvo anglikāņu pārstāvji no dažādām zemēm, liekot pamatu Globālās anglikāņu nākotnes konferences jeb GAFCON (Global Anglican Future Conference) kustībai.

Čārlzs Gors (Charles Gore) – viens no ievērojamākiem 19. gs. anglikāņu teologiem, kas sekmēja liberāla anglokatolicisma veidošanos, bīskaps; Klaivs Steiplss Lūiss (Clive Staples Lewis) – 20. gs. britu rakstnieks, teologs; Frederiks Moriss (John Frederick Denison Maurice) – 19. gs. anglikāņu teologs, viens no kristīgā sociālisma dibinātājiem; Džons Henrijs Ņūmens (John Henry Newman) – 19. gs. teologs, anglikāņu anglokatoliskā novirziena viens no vadītājiem, vēlāk pārgāja katolicismā un 2019. gadā kanonizēts par svēto; Sāra Kouklija (Sarah Anne Coakley) – angļu mācītāja, teoloģe, reliģijas filozofe; Džeimss Pakers (James Packer) – 20. gs. kanādiešu konservatīvo evaņģelikāļu teologs; Maikls Remzijs (Michael Ramsey) – Kenterberijas arhibīskaps 20. gs., teologs, ekumenists; Toms Raits (Tom Wright) – Jaunās Derības pētnieks 20. gs., bīskaps; Džons Robinsons (John Robinson) – 20. gs. britu anglikāņu liberālais teologs, bīskaps; Džons Stots (John Robert Walmsley Stott) – 20. gs. anglikāņu evaņģēliskā novirziena teologs; V. Templs – Kenterberijas arhibīskaps 20. gs., teologs, ekumenists; D. Tutu – Keiptaunas arhibīskaps, cīnītājs par pilsoniskām tiesībām; Viljams Vilberforss (William Wilberforce) – 19. gs. britu parlamentārietis, aktīvs Anglijas baznīcas evaņģēliskā novirziena pārstāvis, cīnītājs pret verdzību; Rovans Viljamss (Rowan Douglas Williams) – Kenterberijas arhibīskaps 20. gs., teologs, ekumenists ar īpašu interesi par pareizticību.

Anglikāņu sadraudzība – to anglikāņu baznīcu globāla apvienība, kuras atzīst Kenterberijas arhibīskapu par savu galvu; Anglikāņu alianse (Anglican Alliance) – anglikāņu organizācija, kura cīnās pret globālo nabadzību un sociālo netaisnību; Anglikāņu centrs Romā (The Anglican Centre in Rome) – ekumeniskās attiecības ar Romas katoļiem veicinoša struktūra; Baznīcas misijas biedrība (The Church Mission Society) – britu anglikāņu evaņģēliskā novirziena misijas biedrība; Starpkontinentālā baznīcas biedrība (Intercontinental Church Society) – britu anglikāņu evaņģēliskā novirziena misijas biedrība; Kristīgo zināšanu veicināšanas biedrība (The Society for Promoting Christian Knowledge) – vecākā anglikāņu misijas biedrība pasaulē.

Church Times – neatkarīgs anglikāņu nedēļas laikraksts Anglijā, iznāk kopš 1863. gada; The Anglican Journal – anglikāņu baznīcas Kanādā laikraksts, iznāk kopš 1875. gada (tolaik ar nosaukumu Dominion Churchman); Anglican Theological Review – akadēmisks ASV un Kanādas anglikāņu (episkopāļu) teoloģisko semināru žurnāls, iznāk kopš 1918. gada; Journal of Anglican Studies – akadēmisks anglikāņu žurnāls, kuru izdod Cambridge University Press, bet atbildīgie redaktori ir Austrālijā, iznāk kopš kopš 2003. gada; The Living Church – amerikāņu episkopāļu (anglikāņu) katoliskā novirziena žurnāls, kas iznāk kopš 1878. gada; The Church of England Newspaper – anglikāņu evaņģēliskā novirziena laikraksts, kas iznāk kopš 1828. gada (ar nosaukumu The Record).